Dažreiz dzirdam, ka «darbaspēka trūkums» neļauj ekonomikai sasniegt savu pieauguma potenciālu. Šī nu jau novecojusī paradigma balstās uz priekšstatu par valsti kā milzu rūpnīcu, kurai, lai pastāvētu, ir jāsaražo simtiem tonnu tērauda, jāuzbūvē tūkstošiem kultūras namu un jāpanāk par 5% lielāka izlaide nekā iepriekšējā gadā.
Šajā sistēmā cilvēki ir skrūvītes jeb ražošanas faktori, kas pakļauti nolietojumam, un līdzīgi kā izlaides maksimizācijas vārdā var nesaudzēt darbgaldus, arī cilvēkus var «norakstīt» 60 gadu vecumā vai pat ātrāk.
Tomēr ir pienācis laiks skaidri atzīt, ka ekonomikas apjoms nepieciešams tiktāl, lai tas kalpotu valsts iedzīvotājiem, nevis otrādi. Ekonomikas apjoms, rūpnieciskās izlaides pieauguma procenti un eksporta konkurētspēja – tie nav pašmērķi, bet tikai līdzekļi dzīves kvalitātes celšanai. Ilgāks un veselīgāks mūžs vai tīra vide ir vērtības pašas par sevi, pat ja ekonomikas apjoms no tā nepieaug. Un otrādi, miljonu novecojuša modeļa putekļu sūcēju ražošana var radīt milzīgu ekonomikas apjomu un daudz «jaunu darba vietu», bet to reālā (nevis statistikā) pievienotā vērtība ir tuva nullei un var būt pat negatīva, ja izvērtē materiālu patēriņu/vides piesārņojumu.
Tātad valstij nevar būt cita virsmērķa kā iedzīvotāju labklājība, labklājību definējot ne tikai kā materiālo turību, bet plašā nozīmē – kā katra sabiedrības locekļa maksimālu pašrealizāciju. Paradigmas maiņa no maksimālas ražošanas uz maksimālu iedzīvotāju pašrealizāciju nav vien filozofisks koncepts. Uz vairākiem tautsaimniecības attīstības problēmjautājumiem tā ļauj paskatīties no jauna skatu punkta.
Balsošana ar kājām kā protests?
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas iedzīvotāju skaits valstī ir sarucis – kopš 2000. gada aizbraukuši 280 tūkstoši cilvēku. Attiecīgi samazinājās ekonomikas apjoms, ko valsts potenciāli varēja saražot. Vai tas ir introvertās tautas protests pret «valstī notiekošo», kā to mēdz vērtēt daži sociologi? Un vai varēja būt citādāk?
Latvijas iedzīvotāju emigrācija ir procentuāli līdzīga Lietuvas, Polijas vai Rumānijas gadījumiem, un šādu iznākumu varēja prognozēt jau pirms 20 gadiem.
Līdzīgi kā fizikas eksperimentā, savienojot divus traukus ar atšķirīgiem ūdens līmeņiem, ūdens līmenis tajos neizbēgami izlīdzinās, arī atverot valsts robežas, notiek fiziskā kapitāla daudzuma uz iedzīvotāju izlīdzināšanās.
Fiziskais kapitāls uz iedzīvotāju Latvijā stipri atpalika no Rietumeiropas līmeņa (uz to norādīja zems darba ražīgums un atalgojums), laika gaitā tas daļēji izlīdzinājās, notiekot fiziskā kapitāla ieplūdei (investīciju, t.sk. Eiropas Savienības fondu veidā) un iedzīvotāju aizplūdei (ja investīcijas neieplūstu, iedzīvotāju aizplūde būtu lielāka).
Lai gan nevar paredzēt, kādas tieši ūdens molekulas pārvietosies no trauka ar augstu ūdens līmeni uz trauku ar zemu ūdens līmeni (mēs nezinām, kas emigrēs un kas paliks), ir droši zināms, ka, atverot robežas, emigrācija notiks virzienā prom no Latvijas, bet investīciju plūsmas – virzienā uz Latviju. Labā ziņa ir tā, ka šie procesi palielina Latvijas vidējo ienākumu līmeni, tātad tīri ekonomiski ne aizbraucēji, ne Latvijā palikušie nav zaudētāji. Arī «zems» (kā uzskata daļa politiķu) iedzīvotāju blīvums nav šķērslis valsts attīstībai – līdzīgi «pustukšas» iedzīvotāju blīvuma ziņā ir, piemēram, Igaunija un ASV, bet tas netraucē šīm valstīm izveidot labāku infrastruktūru vai sasniegt augstāku iedzīvotāju mūža ilgumu.
«Izpostītā» zeme?
Lielākā daļa Latvijas teritorijas ir lauki, un daudzi nesaskata tur attīstību. Piemēram, liellopu skaits, salīdzinot ar 1938. gadu, sarucis trīs reizes, aitu skaits – 12 reizes, kartupeļu sējumu platība samazinājusies sešas reizes, bet cukurbiešu audzēšana vispār pārtraukta. Tas, par ko bieži aizmirst, ir būtiski produktivitātes uzlabojumi, piemēram, kviešu un rudzu ražība, kā arī vidējais piena izslaukums no vienas govs šajā laikā trīskāršojies. Attīstītās valstis (Francija, Vācija, Nīderlande) tautsaimniecības pārstrukturēšanu (lauksaimniecības īpatsvara samazinājumu nodarbinātībā un iekšzemes kopproduktā) pārdzīvoja ievērojami agrāk – jau kopš 19. gadsimta otrās puses, kamēr citas valstis (Indija vai Bangladeša) vēl tikai tagad ir pusceļā. Tomēr globālā tendence ir līdzīga – ar mazākiem resursiem lauksaimniecība spēj pabarot arvien lielāku cilvēku skaitu, atbrīvojot resursus (cilvēkus) citām nozarēm, piemēram, rūpnieciskai ražošanai, zinātnei vai datorprogrammēšanai. Un tas nenozīmē lauku norietu – attīstoties transporta infrastruktūrai un attālinātā darba iespējām, arvien vairāk cilvēku var izvēlēties dzīvot laukos. Mājlopu skaits vai sējumu platības nav pašmērķis, bet tikai viens no labklājības audzēšanas līdzekļiem (ir arī citi līdzekļi).
Kopš neatkarības atjaunošanas (par 1938. gadu nemaz nerunājot) Latvijas labklājība ir pieaugusi – gan šaurā nozīmē (materiālā turība), gan plašākā nozīmē. Par turības pieaugumu var pārliecināties pavisam vienkārši – gan aprēķinot, cik kilogramus kartupeļu varēja nopirkt par minimālo algu pirms 20 gadiem un tagad (tas ja kāds galīgi netic iekšzemes kopprodukta vai vidējās algas datiem), gan novērtējot pieejamo produktu un pakalpojumu klāstu toreiz un tagad (lidmašīnas biļete, internets).
Tomēr no vidējā ES ienākumu līmeņa Latvija joprojām atpaliek. Ienākumu konverģence jeb tuvošanās ES vidējam līmenim ir ļoti lēns process, kas, visticamāk, ritēs vairākas paaudzes, un tas – labākajā gadījumā. Atpaliekam ne tāpēc, ka strādājam mazāk vai slinkāk nekā Rietumos – Latvijā ir gan lielāka nodarbināto iedzīvotāju daļa, gan garāks vidējais darba nedēļas ilgums. Atpaliekam tāpēc, ka pie mums joprojām trūkst fiziskā kapitāla un jaunāko tehnoloģiju, izglītības kvalitāte vidēji ir vājāka (lai arī ir atsevišķas teicamas studiju programmas) un pārsvarā ražojam produktus ar zemu pievienoto vērtību (nosacīti sakot, ražojam zeķes, nevis lidmašīnas).
Zema produktivitāte un līdz ar to arī zems atalgojums starptautiski tirgojamās nozarēs (rūpniecība, informācijas tehnoloģijas, finanšu starpniecība) velk līdzi netirgojamo sektoru darbinieku algas.
Latvijas frizieris nopelna mazāk nekā Vācijas kolēģis, jo viņa klientiem ir zemāki ienākumi, nevis tāpēc, ka lēnāk griež matus.
Tomēr pats fakts, ka mēs pārsvarā salīdzinām Latvijas labklājību ar attīstītāko valstu – ES un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstu – līmeni, nevis ar pasaules vidējiem vai bijušo PSRS republiku rādītājiem, ir panākums – tik acīmredzams, ka tam bieži pat nepievēršam pienācīgu uzmanību. Turklāt arī pasaules attīstītāko valstu grupā mūsu progress ir vērā ņemams – pašlaik mūsu turība salīdzināma ar Polijas, Ungārijas un Grieķijas līmeni, bet pirms 20 gadiem par tādu iznākumu varējām tikai sapņot.
Turīgums ir tik vērtīgs, cik tas veicina dzīves kvalitāti. Sabiedrībai kļūstot turīgākai, uzlabojas arī pārējie dzīves kvalitātes aspekti. Piemēram, Latvijas iedzīvotāju mūža ilgums kopš 21. gadsimta sākuma pieauga par pieciem gadiem (un pašlaik ir 75 gadi). Un tie nemaz nav griesti – ja dažus simtus kilometrus no Latvijas ļaudis dzīvo ievērojami ilgāk un pat pie polārā loka esošajā Zviedrijā, Norvēģijā, Islandē vai Kanādā ļaudis dzīvo 5–10 gadus ilgāk, nav objektīva pamata, kāpēc mēs būtu nolemti mūžīgai atpalicībai. Mūsu rokās ir gan efektīvāk izlietot veselības aprūpei valsts budžetā paredzēto vienu miljardu eiro, gan, ja līdzekļu ir par maz, vienoties par budžeta līdzekļu pārdali no citām jomām, gan arī samazināt kaitīgo vielu patēriņu un veicināt amatieru sportu.
Tik nepopulāra norise kā pensijas vecuma pieaugums patiesībā atspoguļo vien to, ka sabiedrība vidēji dzīvo ilgāk un veselīgāk (un tas ir panākums pats par sevi). Pārsteidzoši, ka tieši izpostītai zemei raksturīga iezīme – zems mūža ilgums un tādēļ arī nemainīgs pensijas vecums – sabiedrībā nebūtu tik nepopulāra kā pensijas vecuma celšana līdzi mūža ilguma pieaugumam. Nākotnē vienots pensijas vecums, visticamāk, tiks atcelts pavisam – katrs to izvēlēsies pats, un no šīs izvēles būs atkarīgs pensijas apmērs.
Tas mūžīgais sauklis par ienākumu vienlīdzību…
… kas atklāti vai slepus bijis teju visu revolūciju pamatā, bet kuru pat radikālākā no utopijām tā arī nespēja ilgtspējīgi ieviest dzīvē. Varbūt lielāka ienākumu pārdale augstāku nodokļu un pabalstu veidā ne tikai audzētu ekonomikas apjomu (bagātnieku uzkrājumus novirzot pārējo ļaužu patēriņam, tie uzreiz «sildītu» ekonomiku), bet arī vairāk atbilstu «cilvēka kā valsts galvenā resursa, dārguma un mērķa» priekšstatam? Skaidrs, ka kopā ar ekonomikas apjoma maksimizācijas paradigmu neatgriezeniski novecojis arī ienākumu vienlīdzības koncepts. Daudz svarīgāk ir nodrošināt iespēju vienlīdzību.
Ienākumu vienlīdzība vai nevienlīdzība ir tikai aisberga virsotne, pēc kuras vien nevar objektīvi spriest par sabiedrībā notiekošiem procesiem. Indivīdu ienākumi ir vairāku brīvu izvēļu un diskriminācijas rezultāts. Piemēram, cilvēks izvēlas, vai strādāt pusslodzi, pilnu slodzi vai arī vēl blakusdarbā; vai uzsākt darba gaitas uzreiz pēc pamatskolas vai turpināt izglītību, sākotnēji samierinoties ar mazākiem ienākumiem; vai palikt komforta zonā vai pūlēties, piedāvājot arvien jaunus, unikālus produktus. Vienlaikus diskriminācija pēc dzimuma, vecuma, tautības utt. var gan tieši ietekmēt ienākumus, gan mainīt indivīda izvēli par izglītības jomu vai profesiju. Nodrošināt iespēju vienlīdzību nozīmē iznīcināt diskrimināciju/negodīgas darbības un ar cieņu pieņemt cilvēka brīvu izvēli.
Piemēram, jāpanāk, lai svarīgākais «sociālais lifts» – kvalitatīva izglītība – būtu pieejama ikvienam Latvijas jaunietim neatkarīgi no dzimšanas vietas Rīgas centrā vai laukos, bet tas nenozīmē katram jaunietim, neatkarīgi no viņa izvēles par labu mācībām vai gulšņāšanai pludmalē, pasniegt līdzīgu diplomu.
Nenodrošinot iespēju vienlīdzību tagad, nākotnē nāksies arvien vairāk pārdalīt ienākumus – palielināt nodokļu slogu. Augstu nodokļu bīstamība kļūst acīmredzama brīdī, kad saproti, ka tie ne vien pārdala ienākumus (valsts līmenī tas būtu kā naudas pārlikšana no labās kabatas uz kreiso, kopējo labklājību nemainot), bet arī ietekmē mūsu izvēles – traucē iespēju vienlīdzībai. Un, jo lielāks ir nodokļu slogs, jo vairāk tas soda produktīvās nodarbes un atbalsta neproduktīvās, tādējādi bremzējot valsts attīstību.
Kā piemēru varam iedomāties kādu augstskolas profesoru, kas ir ļoti produktīvs lekciju lasīšanā, bet neproduktīvs remontdarbos. Viņa brīvā izvēle būtu visu laiku veltīt lekciju lasīšanai, bet sava dzīvokļa remontu uzticēt remontstrādniekam. Nodokļu slogs darbojas visai neloģiski – profesoram tas tiek uzlikts par lekciju lasīšanu, nevis par remontdarbu veikšanu. Tas vienlaikus samazina profesora ienākumus no algotā darba un palielina remonta izmaksas (jo remontstrādniekam nodoklis jāmaksā tieši par remontdarbu veikšanu), liekot profesoram lasīt mazāk lekciju un vairāk pašam neproduktīvi nodarboties ar nepatīkamo remontu. No šādas profesora dienaskārtības pārmaiņas sabiedrība tikai zaudē, jo sabiedriskais ieguvums no viņa lekcijām pārsniedz atalgojumu (ja tas tā nebūtu, sabiedrība diez vai būtu ar mieru viņu mācīt divus gadu desmitus bez maksas), savukārt, remontējot dzīvokli, profesors palielina tikai savu (ne sabiedrības) derīgumu.
Par to, ka cilvēki ir Latvijas galvenais resurss, mēs dzirdam gadiem ilgi – vienkārši nepaveicās ar naftas un dimantu atradnēm, tāpēc valsts galvenā resursa statusam ir tikai viens pretendents – «darbaspēks». Latvijas sekmīgumu tās mūža otrajā gadu simtā noteiks tas, cik lielā mērā valsts pārvalde un sabiedrība kopumā apzināsies cilvēku kā valsts pastāvēšanas virsvērtību – ne tikai galveno resursu, bet arī dārgumu un mērķi. Tad nācijas sekmīgumu noteiks pēc veselīga dzīves ilguma, sabiedrības saliedētības, laimes un labsajūtas, nevis pēc dažādiem iluzoriem (pensijas vecums), politiskiem vai starpmērķa (sējumu platības, eksporta apjoms) rādītājiem.
