Tieši masveida iedzīvotāju emigrāciju var pamatoti uzskatīt par vienu no svarīgākajām 2009. gada ekonomiskās krīzes ilgtermiņa sekām Latvijā.

2008. - 2012. gadā no valsts izbrauca 160 tūkst. cilvēku – divreiz vairāk nekā iepriekšējo piecu gadu laikā. Tāpēc arī nav pārsteigums, ka cilvēku atmiņās šī krīze asociējas ar masveida emigrāciju. Vai arī pašreizējā Covid-19 krīze (uzreiz pēc gaisa satiksmes atjaunošanas) radīs masveida emigrāciju tāpat, kā tas bija 2009. gada krīzē? Uzskatu, ka emigrācijas būtiska pieauguma šoreiz nebūs, un šajā rakstā vēlos pamatot savu viedokli.

2019. gadā migrācijas saldo (iebraukušo un izbraukušo cilvēku starpība) bija tuvāka nullei nekā jebkad, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, arī emigrācija (cilvēku aizbraukšana) bija rekordzema (1. attēls).

Emigrantu galamērķis pārsvarā ir Rietumeiropa un Skandināvija, emigrantu plūsmu galvenokārt nosaka bezdarba un ienākumu atšķirība starp Latviju un pārtikušajām Eiropas valstīm. Proti, nekas cits tik ļoti nepalielina cilvēku izbraukšanu no valsts kā augsts bezdarbs un zemi ienākumi. Emigrācijas pieaugumu pēc 2009. gada krīzes galvenokārt noteica tas, ka bezdarbs Latvijā kāpa ievērojami straujāk nekā attīstītākajās Eiropas valstīs (2. attēls), arī ienākumu kritums bijis lielāks.

Latvija lielākos emigrācijas viļņus piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un iespējams, ka mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni.

Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ik gadu, ir jautājuma «kāpēc?» vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem «kāpēc?». Ir jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.

Ja izsenis Latviju varēja uzskatīt par valsti, kas cieš no darbaspēka emigrācijas, tad pašlaik situācija ir sākusi mainīties. Proti, atbilstoši jaunākajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem šā gada sākumā pirmo reizi kopš 1990. gada vairāk iedzīvotāju atgriezās nekā aizbrauca, pozitīvo migrācijas starpību veidoja gan reemigranti, gan Ukrainas kara bēgļi.

Latvija sāk kļūt par imigrācijas valsti, tāpēc līdztekus jautājumam, kā mazināt sava cilvēkkapitāla zudumu, ir jārisina arī tas, kāda būs valsts imigrācijas politika. Atkarībā no tās tautsaimniecība var iegūt vai zaudēt.

Emigrācija un tās ietekmes var būt ļoti dažādas. Tā var radīt cilvēkkapitāla zudumu, padziļināt demogrāfiskās problēmas, saasināt sociālās problēmas, piemēram, ja daļa ģimenes dodas strādāt uz ārvalstīm, bet daļa paliek, kā arī inflāciju – ja naudas pieplūdums no emigrējušajiem ir vērienīgs, kā tas ir dažās Vidusāzijas valstīs vai Moldovā.

Tomēr var būt arī scenārijs, kurā emigrācijai ir pozitīva ietekme. Ja darbs ārzemēs ir īslaicīgs, tad cilvēkkapitāls pieaug, jo cilvēki iegūst jaunas zināšanas, pielāgojas jaunai darba kultūrai un apgūst valodas. Studijas ārzemēs un atgriešanās dzimtenē samazina vajadzību apmācīt noteiktus speciālistus iekšzemē. Uz mājām nosūtītā nauda palīdz paaugstināt dzīves līmeni un dažos gadījumos var sniegt nozīmīgu atbalstu vietējai ekonomikai ar investīcijām un papildu patēriņu.

Triju gadu laikā Latviju pameta 15,4 % no Ventspils Augstskolas programmas Datorzinātnes, 10,5 % no LU programmas Matemātiķis statistiķis, 7,7 % no RSU programmām Audiologopēdija, Fizioterapija, Rehabilitācija, Uzturzinātne, 7,1 % no RTU programmām Ražošanas tehnoloģija, Inženiertehnika, mehānika un mašīnbūve un 7,0 % no LU programmas Bioloģija 2017. gada absolventiem.

Šoreiz tiek pabeigts augstskolu absolventu monitoringa apskats. Privāto koledžu un augstskolu atalgojums, absolventu reģionālais sadalījums programmu līmeni tika aplūkots DB 14. marta rakstā Privāto augstskolu absolventu sasniegumi. Šajā rakstā tiks aplūkoti citi privāto augstāko izglītības iestāžu absolventu rādītāji programmu vai programmu grupu līmenī, kā arī noslēguma dati par visām - gan valsts, gan privāto mācību iestāžu - programmām ar vislielāko emigrāciju un programmām, par kuru absolventiem ir liels datu trūkums.

Rakstā tiek izmantoti augstskolu absolventu monitoringa rezultāti, tā laikā tika apzināti visi augstāko izglītības iestāžu (gan valsts, gan privāto augstskolu un koledžu) absolventi no 2017. līdz 2019. gadam un tas, kā, līdz pat 2020. gadam ieskaitot, izvērtās Latvijas augstāko izglītības iestāžu absolventu darba gaitas, atalgojums, ekonomiskā darbība, migrācija utt. Latvijas augstākās izglītības iestādes tiek iedalītas četrās lielās grupās - valsts augstskolās, privātajās jeb juridisko personu dibinātajās augstskolās, valsts koledžās un privātajās koledžās.

Bez Covid-19 pandēmijas radītajiem izaicinājumiem, valdībai ir jārisina arī tādas ielaistas problēmas kā iedzīvotāju emigrācija, kvalificēta darba spēka trūkums un arvien augošais birokrātijas slogs.

Tā, tiekoties ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidentu Aigaru Rostovski, sprieduši Vidzemes biznesa vides pārstāvji

Diskutējot par valdības ceturtdien atbalstīto Latvijas Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) plāna projektu, Vidzemes reģiona uzņēmēji pauda bažas, vai fonda izlietojums sekmēs vienmērīgu valsts attīstību, uzsverot to, ka būtisku pienesumu valsts budžetam sniedz arī uzņēmumi reģionos, taču fonda līdzekļus pamatā plānots izlietot Rīgā.

Savukārt, diskutējot par Covid-19 pandēmijas mazināšanas ierobežojumiem, Vidzemes biznesa vides pārstāvji uzsvēra reģionālo iedzīvotāju problemātiku pielāgoties ilgajiem tirdzniecības ierobežojumiem.

2022.gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,876 miljoni iedzīvotāju - par 17 500 mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

CSP Sociālās statistikas departamenta direktore Baiba Zukula norāda, ka iedzīvotāju skaita samazinājums pēdējā gada laikā pielīdzināms pašreizējam Salaspils iedzīvotāju skaitam, un tas saistīts ar negatīvu dabisko pieaugumu, mirstībai būtiski pārsniedzot dzimstību, un ne vairs ar migrāciju, iedzīvotājiem izbraucot no valsts.

Iedzīvotāju skaits pērn saruka straujāk - par 0,92% salīdzinājumā ar 0,76% gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,91% un migrācijas dēļ - par 0,01%. Līdz ar Ukrainas pilsoņu, kuri pieprasījuši Latvijas valsts pagaidu aizsardzību, skaita pieaugumu prognozējams, ka pozitīva migrācijas dinamika varētu turpināties.

Vairāk nekā ceturtdaļa no visiem emigrantiem no Latvijas ir jaunieši vecumā no 15 līdz 29 gadiem, rāda Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Jāteic, ka augstskolu beigušo jauniešu vidū emigrantu ir krietni mazāk un darbu veicas atrast labāk nekā mazāk izglītotākiem vienaudžiem, tomēr izbraukšanas tendence saglabājas. Jauniešu emigrācija ar sekām. Kopumā kopš 1990. gada Latviju ir pametuši vairāk nekā 600 tūkstoši cilvēku, un šobrīd no vairuma aizbraukušo pirmsākumos nav pamata gaidīt atgriešanos dzimtenē.

Visu laiku kopējā tendence ir, ka tieši jaunieši līdz 30 gadiem dzimteni pametuši vairāk nekā citās vecuma grupās, bet caurmērā emigrantu jauniešu vidū ir aptuveni puse no visiem aizbraukušajiem. Caurmērā puse no aizbraukušajiem jauniešiem divu vai trīs gadu laikā atgriežas, par ko liecina CSP dati un pētījumi.

2020. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,908 miljoni iedzīvotāju, kas ir par 12,3 tūkstošiem mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) jaunākie dati.

2019. gadā starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits samazinājās par 3,4 tūkst., kas ir zemākais rādītājs kopš 1989. gada, bet negatīva dabiskā pieauguma rezultātā – par 8,9 tūkst.

Aizbraucēju pārsvars pār atbraucējiem iedzīvotāju skaita samazinājumā dominēja no 2008. līdz 2016. gadam, bet, sarūkot emigrācijai, pēdējos trīs gados negatīvais dabiskais pieaugums ir bijis lielāks par negatīvo migrācijas plūsmu starpību. Pēdējos trīs gados iedzīvotāju skaits kopumā sarūk lēnāk – samazinājuma temps pērn bija 0,64 % salīdzinājumā ar 0,74 % 2018. gadā un 0,81 % 2017. gadā.

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 18,8 tūkst. bērnu (par 528 mazāk nekā 2018. gadā) un nomira 27,7 tūkst. cilvēku (par 1 101 mazāk). Mirušo skaits pērn bija zemākais pēdējo 47 gadu laikā – pēdējo reizi tik zems mirušo rādītājs (27,3 tūkst.) bija 1972. gadā. Samazinoties mirušo skaitam, negatīvais dabiskais pieaugums ir sarucis un bija 8,9 tūkst (2018. gadā tas bija 9,5 tūkst.).

Saeima šodien lēma nodot izskatīšanai parlamenta Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai tālākai izvērtēšanai 10 134 Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu par minimālo algu 630 eiro apmērā.

Parakstu vākšana par šo iniciatīvu sākās pērnā gada augustā, un tās iniciators bija Kristaps Toms Gūtmanis. Viņš atzīmēja, ka Latvija jau kopš 2004.gada ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts, kurā ir viena no zemākajām minimālajām mēnešalgām dalībvalstu vidū.

Pašlaik minimālā alga Latvijā ir noteikta 500 eiro pirms nodokļu nomaksas, tomēr vēl gadu iepriekš tā bija 430 eiro.

Gūtmaņa ieskatā, zemā minimālā mēnešalga Latvijā ir iemesls vairākām iedzīvotāju sociālajām problēmām valstī un veicina plašu emigrāciju no Latvijas uz ārzemēm, kur ir labvēlīgāki finansiālie apstākļi.

"Nepietiekamās minimālās mēnešalgas dēļ jaunieši pēc studijām Latvijas augstskolās, sevišķi ja viņi strādā valsts uzņēmumos, kā arī dažādu mazkvalificēto darbu veicēji pēc tehnikuma vai profesionālās vidusskolas, ir spiesti turpināt dzīvot vecāku ģimenē," atzīmējis parakstu vākšanas autors, skaidrojot, ka no Latvijas minimālās mēnešalgas nav iespējams pilnā apjomā samaksāt par īri, pārtiku, citām precēm un pakalpojumiem, nodrošināt pilnvērtīgu veselības aprūpi, turpināt izglītību un plānot rūpes par nākamo ģimeni.

Uzkopšanas tirgus apjomi pēdējo gadu laikā būtiski nav pieauguši, pakalpojumus sniedz vairāki simti uzņēmumu, tomēr nozarē strādājošie uzņēmumi norāda uz ēnu ekonomikas īpatsvaru.

Latvijas Profesionālās uzkopšanas un apsaimniekošanas asociācijas veiktais pētījums liecina, ka Latvijas profesionālās uzkopšanas tirgus apjoms šobrīd nepieaug vai pieaug nenozīmīgi. Galveno tirgus dalībnieku loks pēdējos gados vērā ņemami nemainās.

Lai uzlabotu tirgus darbību, šī gada 19. martā Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme un biedrības "Latvijas Profesionālās uzkopšanas un apsaimniekošanas asociācija" (LPUAA) valdes priekšsēdētājs Kristaps Drone elektroniski parakstīja jaunu vienošanos par sadarbību nodokļu administrēšanas un godīgas konkurences nodrošināšanas jomā.

Sadarbības vienošanās mērķis ir mazināt profesionālās uzkopšanas un apsaimniekošanas nozarē strādājošo komersantu izvairīšanos no nodokļu nomaksas, tādējādi samazinot negodīgas konkurences iespējas šajā nozarē.

Latvijai uzstādot jaunus rekordus saslimušo ar Covid-19 un no tā mirušo ziņā, aizvien biežāk dzirdams jautājums – kas tiek darīts nepareizi?

Protams, tiek meklēti arī vainīgie, prasītas amatpersonu demisijas u.tml., bet tas jau ir cits stāsts. Distancējoties no politiskajām kaislībām, tomēr redzams, ka galvenais jautājums šajā gadījumā ir un paliek: kā panākt, lai saslimstības līmenis būtu tik zems, lai radītu pēc iespējas mazākus zaudējumus ekonomikai gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Un kāds tad ir tas labākais krīzes pārvaldības modelis?

Šajā kontekstā 2. novembra Dienas Biznesa izdevumā atkal pievēršam uzmanību tam, kā rīkojās Zviedrija. Tā bieži kritizēta par savu pieeju un tikpat bieži arī slavēta. Arī rezultāti ir neviennozīmīgi vērtējami, lai arī, kā redzam, kopumā ir labāki nekā, piemēram, pie mums. Kaut vai ar to, ka mācību process nav tā cietis, tātad arī jaunākās paaudzes emocionālā un intelektuālā attīstība nav traumēta, kas ir ļoti būtiski, domājot ilgtermiņā. Tāpat Zviedrijā atšķirībā no Latvijas nav sagrauta tūrisma un ēdināšanas industrija, tātad to neskar šajā jomā strādājošo emigrācija.

Globālos procesos mēģinu saprast – kāds ir virsmērķis, un kas nopelna? Intervija ar līdzīpašnieku vienai no Latvijā lielākajām cūku audzēšanas saimniecībām ar nacionālo kapitālu Kunturi Jurģ Krastiņu.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 18. janvāra numurā lasi:

* Statistika

Vai 2021. gada nogales inflācija ir prelūdija?

* Tēma

Emigrācija caur attālināto darbu.

Krīzes laikā maksātnespēju skaits sarūk.

Uzņēmēju noskaņojums – zem nulles.

* Covid-19 sekas

Nozare atmesta desmit gadus atpakaļ - pēdējos divus gadus visi Latvijas sporta klubi un fitnesa centri strādājuši ar būtiskiem

zaudējumiem, valsts atbalsts nav spējis uzņēmējiem kompensēt pat pusi no zaudētā.

* Spēles noteikumi

Akciju sabiedrību akcionāri būs atrodami Komercreģistrā

2023. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 milj. 883 tūkst. iedzīvotāju – par 7,3 tūkst. vairāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Iedzīvotāju skaits pērn pieauga par 0,39 % salīdzinājumā ar gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,78 %, bet migrācijas dēļ palielinājās par 1,17 %. Pozitīvo migrācijas starpību galvenokārt veido 23,5 tūkstoši Ukrainas bēgļu, kuri tiek ieskaitīti patvērumu sniegušās valsts iedzīvotāju skaitā.

Dzimstības lejupslīde turpinās

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 15 954 bērni – par 1 466 bērniem jeb 8,4 % mazāk nekā 2021. gadā, kas ir zemākais rādītājs pēdējo simt gadu laikā, bet nomira 30 731 cilvēks – par 3 869 jeb 11,2 % mazāk nekā gadu iepriekš.

Pērn, mazinoties saslimstībai ar Covid 19, mirstība ir nedaudz samazinājusies, bet tā pārsniedz laiku pirms pandēmijas. Līdz ar mirstības kritumu arī negatīvais dabiskā pieauguma rādītājs ir nedaudz samazinājies (no −17,2 tūkstošiem 2021. gadā līdz −14,8 tūkstošiem pērn), bet joprojām ir tuvs 1996.–1998. gadā reģistrētajam. Savukārt starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits palielinājās par 22 028 cilvēkiem, kas nebija noticis kopš neatkarības atgūšanas.

Nepārdomātas un sasteigtas reformas vienmēr noved pie reformējamās nozares krīzes, tajās nodarbināto cilvēku dzīves līmeņa krišanās, nodokļu ieņēmumu sarukuma valsts budžetā un kārtējā emigrācijas viļņa. Šobrīd uz šādas reformas sliekšņa stāv Latvijas trīs lielās ostas.

Šajās ostās strādā tūkstošiem darbinieku, un ikvienam no viņiem ļoti svarīga ir nākotnes prognozējamība, pārliecība, ka arī rīt viņiem būs darbs, un uzņēmums, kurā viņi strādā, jau tā strauji rūkošajos kravu apstākļos spēs turpināt darbu. Tas, kāda būs Latvijas ostu nākotne un kāds ir to ilgtermiņa attīstības plāns, ir viens no galvenajiem jautājumiem, uz kuriem visi ostās strādājošie – gan stividori, gan celtņu operatori, noliktavu darbinieki, dokeri un citi, vēlas saņemt skaidru atbildi. Diemžēl atbildes vietā tik vien ir kā paziņojums, ka reforma būs, un 1. aprīlī grozījumi “Likumprojektā par ostām” tiks skatīti valdībā.

Jau tagad ir skaidrs, ka ostu reforma nav pienācīgi izdiskutēta, mēs neesam dzirdējuši, ka būtu veikts reformas ekonomiskais izvērtējums un skaidri pateikts, kādas sekas tā atstās uz ostās strādājošajiem cilvēkiem. Vai reformas rezultātā tiks piesaistītas jaunas investīcijas, attīstīti jauni pakalpojumi un darba vietu skaits palielināsies, vai arī tās ietekmē potenciālie investori un kravu īpašnieki izvēlēsies kaimiņvalstu ostu pakalpojumus? Ostu industriālajās zonās nav iespējams radīt tik daudz jaunu ražotņu, lai tās spētu nodrošināt ar darba vietām visus, kuri nepārdomātas valsts tranzīta politikas un arī ostu reformas ietekmē zaudēs darbu. Tikai viens piemērs.

Eiropas Padome pārtrauc pilnīgi visas attiecības ar Baltkrieviju, jo Baltkrievija aktīvi piedalās Krievijas agresijā pret Ukrainu, ceturtdien nolēma Eiropas Padomes Ministru komiteja.

Tiek apturētas Baltkrievijas tiesības piedalīties Eiropas Padomes sēdēs un pasākumos, nolēma komiteja.

Tas skar arī Baltkrievijas līdzdalību Eiropas Padomes daļējos līgumos, arī attiecībā uz Venēcijas komisiju, bet nekaitējot Baltkrievijai kā līgumu pusei starptautiskajās konvencijās.

Ministru komiteja nolēmusi arī apturēt jebkādu tehnisko sadarbību ar Baltkrieviju.

Vienlaikus Eiropas Padomes Ministru komiteja uzturēs saites ar Baltkrievijas pilsonisko sabiedrību un opozīciju emigrācijā, kā arī šīs saites stiprinās.

Drīzumā tiks publiskotas citas iniciatīvas šajā virzienā, teikts Eiropas Padomes paziņojumā medijiem.

Eiropas Padome trešdien izslēdza Krieviju no kontinenta lielākās cilvēktiesību aizstāvības institūcijas, sperot bezprecedenta soli saistībā ar Krievijas sākto karu pret Ukrainu.

Latvija pensijām netērē daudz, un tomēr var teikt, ka šodien ar pensiju sistēmu viss ir kārtībā. Mums ir viena no modernākajām pensiju sistēmām, un, visticamāk, vēl nākamajā gadā nebūs paziņojumu par to, ka viss ir slikti!

Pensiju sistēmas stabilitāti glābj augstā mirstība, šo un to nelielās pensijas, tomēr ir jārēķinās ar sekām nākotnē, liecina OECD pētījumi, dati un secinājumi no tiem.

Latvija izceļas ar emigrāciju no valsts

Latvija ir īpaša pārējo OECD pētīto valstu vidū tieši demogrāfisko faktu dēļ. Dažos gadījumos var saskatīt līdzības ar vēl citām Austrumeiropas zemēm, bet dažos gadījumos Latvija ir vienīgā ar savām specifiskajām īpatnībām. Pirmkārt, kopš neatkarības atgūšanas Latvijas tautas ataudzes līmenis bijis negatīvs, bet šī parādība Eiropas kontekstā nav liela bēda, jo visas Eiropas tautas nespēj sevi atražot. Otrkārt, jauniešu daudzums, kas uzsāk darbu gadu no gada, ir krietni mazāks nekā darba tirgu atstājušo skaits, un šī tendence vai plaisa ik gadu pieaug. Atbilstoši OECD 2022. gada Latvijas pensiju sistēmas apskatam nozīmīgākā ietekme uz Latvijas pensiju sistēmu kopumā ir spēcīgajai emigrācijai no valsts, piebilstot, ka izbrauc cilvēki darbaspējas vecumā. Proti, ik gadu sociālā nodokļa maksātāji nevis nomirst, dodas pensijā, bet aizbrauc, pāragri pārtraucot papildināt pensiju budžetu. Jo tālāk nākotnē, jo mazāk kļūs darbaspējīgo cilvēku, bet pensionāru skaits kādu laiku vēl augs.

Fokusēšanās uz visu, kas saistās ar Covid-19, protams, ir saprotama un svarīga, taču šajā situācijā nedrīkst ignorēt citus procesus, kas ietekmē mūsu dzīvi gan tagad, gan arī ietekmēs ilgtermiņā, tostarp atlabšanas no šīs krīzes periodā.

Viens no šādiem tematiem ir ekonomiskā aktivitāte. Te jaušams problēmu komplekss. Bijušais finanšu ministrs Andris Vilks šajās dienās intervijā TVNET pauda, ka ir visai augsts risks, ka pēc krīzes cilvēki dažādu iemeslu dēļ varētu aizbraukt no Latvijas. Tam iemesls varētu būt Latvijā pašreiz valdošais noskaņojums, kā arī pastāvošā nenoteiktība. Kad tiks atvērtas robežas, Latvijai būs ļoti grūti šos cilvēkus noturēt. Saprotams, ka runa ir ne jau par pensionāriem, bet par cilvēkiem darbaspējīgā vecumā. Tātad brīdī, kad arī mūsu ekonomiku būs atļauts darbināt pilnā apmērā, mums pietrūks paša galvenā – strādāt gribošu, savās jomās profesionālu vai ar izaugsmes potenciālu apveltītu cilvēku. Jo citur viņi jutīsies gaidītāki, vairāk novērtēti.

Esošās valdības deklarācijā ir virkne vērtīgu apņemšanos ekonomikas un finanšu politikas jomā. Viena no deklarācijas apakšnodaļām saucas “Labākā biznesa vide Baltijas valstīs”, investīciju piesaistei valdība apņēmusies veikt “biznesa vides uzlabojumus, kas piesaistīs eksportējošos uzņēmumus.”

Nodokļu politikas jomā solīts nodrošināt “paredzamu nodokļu politiku”, bet finanšu tirgū īstenot tādu politiku, kas “veicina finanšu sektora konkurētspēju un digitālu attīstību, atbalstot tautsaimniecības izaugsmi.” Šīs visas ir vitāli nepieciešamas lietas Latvijas konkurētspējas paaugstināšanai un tā izrietošam dzīves līmeņa kāpumam iedzīvotājiem. Atsevišķu politiķu ideja par īpaša nodokļa uzlikšanu vienai – finanšu – nozarei būtu solis tieši pretējā virzienā ikvienā no augstāk minētajiem valdības deklarācijas punktiem. Tas pasliktinātu jau tā vājo biznesa vidi, aizbiedētu investorus un mazinātu tautsaimniecības izaugsmi.

Jūnija sākumā plaši tika apspriests straujais Latvijas konkurētspējas kritums, kas fiksēts Starptautiskā menedžmenta attīstības institūta (IMD) Pasaules konkurētspējas centra pētījumā. Ja pērn Latvijai šajā 64 valstu novērtējumā izdevās pakāpties līdz 35. pozīcijai, šogad Latvija ir 51. vietā, būtiski atpaliekot no Igaunijas (26. vieta) un Lietuvas (32. vieta). Protams, katra pētījuma tapšanā tiek izmantoti vairāk vai mazāk subjektīvi faktori, kas var ietekmēt tā rezultātus, taču tas, ka Latvijas ekonomikas politika buksē izriet arī no citiem vērtējumiem.

Latvijai turpmākās ekonomiskās attīstības nodrošināšanai un arī sociālās sistēmas uzturēšanai nākamajā piecgadē būs nepieciešami vismaz papildu 100 000 viesstrādnieku, jo ik gadu kopš šī gadsimta sākuma darba tirgū ienāk mazāk darbspējīgo cilvēku, nekā to pamet.

"Tā ir skaudra realitāte, ka ik gadu Latvijā nomirst vairāk nekā piedzimst, to vēl paspilgtina emigrācija, kā rezultātā iedzīvotāju skaits atkarībā no gada sarūk par 15 000 līdz 20 000, tādējādi sarūk ne tikai potenciālo preču un pakalpojumu patērētāju skaits, bet arī potenciālo darbinieku skaits," situāciju skaidro ekonomikas zinātņu doktors Edgars Voļskis.

Viņš, rakstot disertāciju, ir analizējis vairākus iespējamos valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas attīstības scenārijus un modelējis tās nākotnes situāciju caur Latvijas un Eiropas Savienības sociālekonomisko procesu pārmaiņu prizmu. „Faktiski laikā no 2025. līdz 2030. gadam darba spēka deficīts sāks straujāk pieaugt, un tā ietekmē Latvijai kopumā būs nepieciešams piesaistīt un integrēt darba tirgū un pilnvērtīgā nodokļu likumdošanas ietvarā aptuveni papildu 100 000 viesstrādnieku — vidēji ik gadu ap 20 000,” secina E. Voļskis.

Vecumdienas mums parasti asociējas ar divām izpausmēm – aktīvo darba gaitu beigām jeb pensijas vecuma sasniegšanu un veselības sarežģījumiem.

Abas šīs lietas ir cieši saistītas, jo vesels un aktīvs cilvēks var turpināt darba gaitas arī pensijas vecumā, vairojot savus ienākumus un paaugstinot pensiju. Tomēr var gadīties, ka darba gaitas turpināt tomēr nav iespējams un ikdienas tēriņi būs jāpakārto summai, kas veidojas no agrāk veiktajiem sociālās apdrošināšanas maksājumiem un uzkrājumiem 2. un 3. pensiju līmeņos. Kādam šī summa sasniegs šodienas algas līmeni, taču daudziem tā var būt vien puse, citiem – vien ceturtā daļa no šodienas algas. Tāpēc domājot par savām vecumdienām, ļoti svētīgi būtu iztēloties vienu mēnesi, kurā mums nākas iztikt ar 250 eiro ierastā tūkstoša vietā.

Jo mazāk dzims, jo ilgāk būs jāstrādā

Līdz 2022.gada beigām no Krievijas varētu emigrēt ap 15 000 iedzīvotāju - dolāru miljonāri kopā ar ģimenēm, vēsta "The Guardian".

Londonā bāzētā uzņēmuma "Henley & Partners" pētījums liecina, ka galvenais tik dinamiskas emigrācijas iemesls ir karš Ukrainā un Vladimira Putina režīms.

"Henley & Partners" norāda, ka turīgu Krievijas iedzīvotāju emigrācija ir pastāvīgs process pēdējās desmitgadēs, kas ir tiešs indikators ekonomiskajām problēmām, kuras pēc kara Ukrainā saasināsies.

Daudzi Krievijas bagātākie iedzīvotāji ir pārcēlušies uz ASV un Apvienoto Karalisti. Ziņojumā norādīts, ka Apvienoto Arābu Emirāti (AAE) varētu būt viens no populārākajiem galamērķiem. Tiek lēsts, ka līdz šī gada beigām uz AAE būs pārcēlušies aptuveni 4000 miljonāri. Tāpat paredzams, ka liels skaits miljonāru pārcelsies uz Maltu, Maurīciju un Monako.

Atbilstoši Eurostat prognozēm jau 2055. gadā Igaunija apsteigs Latviju pēc iedzīvotāju skaita.

Kā liecina CSP un Baltijas valstu galveno statistikas iestāžu dati, tad reģionālā nevienlīdzība Latvijā ir vienkārši gigantiska, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju. 2022. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Igaunijas attīstītajā daļā Tallinā un vismazāk attīstītajā apriņķī - Pelvā atšķīrās 2,7 reizes. Lietuvā ir līdzīgi: 2022. gadā atšķirība starp Viļņas un Tauraģes apriņķu vidējo IKP uz vienu iedzīvotāju atšķīrās arī 2,7 reizes.

Savukārt Latvijā atšķirība starp Mārupes novada un Augšdaugavas novada IKP uz vienu iedzīvotāju bija 5,4 reizes liela. Par Latvijas un Baltijas valstu reģionālajām atšķirībām šī gada 15. martā tika veikts ziņojums Latvijas Universitātes 82. starptautiskās zinātniskās konferences Telpiskās attīstības un plānošanas sekcijā.

Vācijas mazo un vidēju uzņēmumu asociācija trešdien paudusi bažas par augstajām elektroenerģijas cenām, kas daļēji skaidrojamas ar pāreju uz atjaunojamiem enerģijas avotiem.

Asociācijas vadītājs Markuss Jērgers norādījis, ka uzņēmumiem šīs izmaksas ir nepanesamas.

Asociācijas augusta beigās veiktajā aptaujā, kurā piedalījās 522 uzņēmumi, atklājās, ka 97% no asociācijas locekļiem sagaida vēl lielāku elektroenerģijas izmaksu kāpumu nākamajos piecos gados.

"Ja turpināsies tendence pieaugt elektrības cenām, draud pakāpeniska energoietilpīgo ražotņu emigrācija un vietējo piegādātāju gals," uzsvēris Jērgers.

"Apmēram 80% uzņēmumu, kas veido Vācijas ekonomikas mugurkaulu, uzskata, ka straujāka atjaunojamo enerģijas avotu izplešanās enerģētikas sektorā nākotnē veicinās to uzņēmējdarbību. Taču to nemitīgi kavē politiskā situācija," skaidro Jērgers.

Minimālās algas paaugstināšana no nākamā gada veicinās bruto algu kāpuma paātrināšanos, kā arī veicinās algu pirktspējas atjaunošanos, sākot no 2023.gada otrās puses, prognozēja banku analītiķi.

Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs uzskata, ka, lai arī inflācija paliek augstā līmenī, vidējās bruto algas pieauguma temps šā gada trešajā ceturksnī bija salīdzinoši lēns - tikai 6,3%, sasniedzot 1384 eiro mēnesī.

Ievērojamā starpība starp inflāciju un algu pieaugumu liecina, ka iedzīvotāju pirktspēja turpina rukt, norāda ekonomists. Darbinieku trūkums, kas bija viens no algas dzinējiem, nedaudz samazinājās šā gada trešajā ceturksnī, un visdrīzāk tas bija iemesls, kādēļ algu pieauguma temps sabremzējās.

Prezidents izsludina likuma grozījumus par minimālās algas paaugstināšanu 

Valsts prezidents Egils Levits izsludinājis grozījumus Darba likumā, kas paredz, ka no...

Kaut arī algu gada pieauguma temps sabiedriskajā sektorā šā gada trešajā ceturksnī bija straujāks, salīdzinot ar privāto sektoru, reģionos situācija ir atšķirīga. Visstraujāk algas pieauga Pierīgā, bet visaugstākā vidējā bruto alga bija Rīgā. Kaut arī Latgale arvien ir reģions ar viszemāko vidējo bruto algu, izaugsme šajā ziņā notiek salīdzinoši lēni, tāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību arī sociālajam aspektam. Migunovs uzsver, ka īpaši svarīgi tas ir šajos ekonomiski sarežģītajos laikos, lai iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem spētu samaksāt par savām pamatvajadzībām un nepaliktu zem nabadzības robežas.

LDDK: Balsojums par minimālo algu demonstrē aizejošā parlamenta aroganci 

13.Saeimas deputāti savā pēdējā plenārsēdē 27.oktobrī galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus...

Migunovs atgādina, ka Saeima nolēma palielināt minimālo algu 2023.gadā līdz 620 eiro. Ņemot vērā augstās inflācijas apstākļus, šis palielinājums palīdzēs balansēt nodarbināto ieņēmumus un izdevumus, kas ir īpaši svarīgi vismazāk atalgotajām iedzīvotāju grupām.

Minimālās algas palielināšana atspoguļosies vidējās algas pieaugumā valstī, tajā pašā laikā mazinot zemākas algas saņēmēju atpalicību no vidējā līmeņa. Tomēr Migunos skaidro, ka tās palielināšana pati pa sevi nenozīmē ekonomisko izaugsmi - pieaugot algām, palielinās darbaspēka izmaksas uzņēmējiem, līdz ar to konkurētspējas saglabāšanai vēl jo svarīgāka kļūst darbinieku kvalifikācija un produktivitāte.

"Luminor Bank" ekonomists Pēteris Strautiņš akcentē, ka trešajā ceturksnī darba samaksas pieaugums palēninājās līdz 6,3%, salīdzinot ar 7,6% šī gada pirmajā pusē.

Bremzēšanās lielā mērā ir saistīta ar pandēmijas īpašo pasākumu beigām, skaidro Strautiņš. Ja veselības aprūpē algu kāpums īslaicīgi bija mērāms pat desmitos procentu, tagad tas samazinājies līdz 1,2%. Algu dinamiku nepārprotami ietekmē arī krīze būvniecībā, kur atalgojums gada laikā ir audzis tikai par 0,5%. Pavājš algu kāpums bija arī profesionālo pakalpojumu nozarē, kur tas iepriekš auga ļoti strauji un ir sasniedzis visnotaļ cienījamu līmeni, vidēji 1784 eiro. Straujākais algu kāpums reģistrēts trīs tehniskās nozarēs - ieguves rūpniecībā (par 13,5%), komunālajos pakalpojumos (par 11,7%) un transportā (par 10,6%).

Vidējā neto alga ir pirmo reizi pārsniegusi 1000 eiro, sasniedzot 1013 eiro, norāda Strautiņš, vienlaikus atzīstot, ka neto algas pirktspēja ir samazinājusies par 12,9%, kas ir pat sliktāk nekā globālās finanšu krīzes jeb dižķibeles laikā 2008. un 2009.gadā. Tad reālās algas kritums 2009.gada ceturtajā ceturksnī sasniedza 10,8%.

Taču Strautiņš uzsver, ka ir milzu atšķirība - tobrīd aizņemto darbavietu skaits samazinājās pat vairāk nekā par 20% gadā, savukārt tagad to skaits ir stabils. Strautiņa ieskatā pēc šī krituma pirktspējas atjaunošanās notiks daudz straujāk, Latvijas ekonomikai nebūs jācīnās ar nesabalansētības sekām - pirktspējas kritumu ir izraisījuši galvenokārt pārejoši ārēji apstākļi. Konkurence par darbiniekiem ir intensīva, pirktspēju atgūt palīdzēs enerģijas un citu izejvielu cenu kritums.

Lai arī ekonomika visdrīzāk ir recesijā, kas iestiepsies nākamajā gadā, nominālais algu kāpums paātrināsies, veicinot algu pirktspējas atjaunošanos, sākot no 2023.gada otrās puses, prognozē Strautiņš. Viņaprāt, to veicinās minimālās algas palielināšana, kas ir pamatota, ņemot vērā zemo minimālās un vidējās algas attiecību. Labāk veicināt straujāku algu pieaugumu, vienlaikus veicinot ekonomikas pārstrukturēšanos, nevis riskēt zaudēt cilvēkus emigrācijā, uzskata ekonomists.

"Latvijas un Baltijas inflācijā šobrīd ir liela neizskaidrojamā komponente - cenu kāpums, ko neizskaidro enerģijas, izejvielu un darbaspēka izmaksu daļa. Acīmredzot, lielo cenu jucekli daudzi uzņēmumi ir izmantojuši, lai palielinātu maržas. Citiem vārdiem, uzņēmumiem ir izdevies pārdalīt kopējo ienākumu plūsmu par labu sev, pēc šīs daļas pakāpeniskas zaudēšanas iepriekšējos desmit gados," pauž Strautiņš.

Kopējais algu fonds saskaņā ar iekšzemes kopprodukta (IKP) datiem trešajā ceturksnī auga par 9%, kamēr nominālais IKP trešajā ceturksnī palielinājās par 15%. Savukārt IKP ienākumu komponente, kas ietver uzņēmumu peļņu (bruto ienesa un bruto jauktais ienākums) auga par 23,4%. Taču šī tendence nav ilgtspējīga, uzsver Strautiņš. Viņš uzskata, ka labā peļņa mudinās uzņēmumus pieņemt darbiniekus, tas saasinās konkurenci darba tirgū un stimulēs reālo algu kāpumu. Ar laiku pircēji atkal sāks kritiskāk vērtēt piedāvājumus, savukārt algota darba veicēji izmantos iespējas prasīt lielākas algas.

Strautiņš atgādina, ka 2019.gadā jeb pēdējā pirmspandēmijas gadā darba samaksa veidoja 49% no IKP. Pandēmijas sākumā šis koeficients vēl pieauga, bet šī gada pirmajā pusē algu un sociālās apdrošināšanas iemaksu kopsumma vairs atbilda tikai 46,6% no IKP.

Algota darba veicēju daļa kopējos ienākumos drīz atkal augs un var pārsniegt iepriekšējo maksimumu, prognozē ekonomists. Viņaprāt, to veicinās gan demogrāfiskā situācija, gad ekonomikas struktūras maiņa, jo palielinās to nozaru daļa, kas nav kapitālintensīvas, kur izmaksu struktūrā dominē cilvēku laiks.

Laikā no 2012.gada līdz šī gada otrajam ceturksnim kopējais aizņemto darbavietu skaits auga par 53 000. Lielākie pieaugumi starp bija programmēšanā - par 11 770, medicīnā - par 10 373, sociālajā aprūpē bez izmitināšanas - par 9860, informācijas pakalpojumos - par 6255. Savukārt starp nozarēm ar lielākajiem samazinājumiem dominē kapitālintensīvas jomas, piemēram, apstrādes rūpniecības un transporta apakšnozares. Šobrīd algu daļa IKP ir tuva ES vidējam rādītājam, kas pirmajā pusgadā bija 47,2%. Tādā izteikti uz pakalpojumiem orientētā ekonomikā kā Latvijā šī attiecība var būt augstāka, uzskata Strautiņš.

2024.gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 milj. 872 tūkst. iedzīvotāju - par 11,1 tūkstoti mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Iedzīvotāju skaits pērn samazinājās par 0,6% salīdzinājumā ar gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,7%, bet migrācijas dēļ palielinājās par 0,1%. Pozitīvo migrācijas starpību galvenokārt veidoja 8,2 tūkstoši remigrantu un 4,4 tūkstoši Ukrainas kara bēgļu, kuri tiek ieskaitīti patvērumu sniegušās valsts iedzīvotāju skaitā. Šī gada sākumā Latvijā dzīvoja 25,7 tūkstoši Ukrainas kara bēgļu.

Neskaitot Ukrainas bēgļus, pirmoreiz kopš 1990.gada atbraucēju ir vairāk nekā aizbraucēju - vairāk iedzīvotāju pērn atgriezās Latvijā nekā devās prom.

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 14 490 bērni - par 1 464 bērniem jeb 9,2% mazāk nekā 2022.gadā, un par 2 930 jeb 16,8% mazāk nekā 2021.gadā. Dzimstība samazinās arvien straujāk un ir zemākā pēdējo simt gadu laikā.