DB Viedoklis

Krīzē labāka pāraprūpe vai paļaušanās uz katra atbildību?

Romāns Meļņiks, Dienas Biznesa galvenais redaktors,02.11.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijai uzstādot jaunus rekordus saslimušo ar Covid-19 un no tā mirušo ziņā, aizvien biežāk dzirdams jautājums – kas tiek darīts nepareizi?

Protams, tiek meklēti arī vainīgie, prasītas amatpersonu demisijas u.tml., bet tas jau ir cits stāsts. Distancējoties no politiskajām kaislībām, tomēr redzams, ka galvenais jautājums šajā gadījumā ir un paliek: kā panākt, lai saslimstības līmenis būtu tik zems, lai radītu pēc iespējas mazākus zaudējumus ekonomikai gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Un kāds tad ir tas labākais krīzes pārvaldības modelis?

Šajā kontekstā 2. novembra Dienas Biznesa izdevumā atkal pievēršam uzmanību tam, kā rīkojās Zviedrija. Tā bieži kritizēta par savu pieeju un tikpat bieži arī slavēta. Arī rezultāti ir neviennozīmīgi vērtējami, lai arī, kā redzam, kopumā ir labāki nekā, piemēram, pie mums. Kaut vai ar to, ka mācību process nav tā cietis, tātad arī jaunākās paaudzes emocionālā un intelektuālā attīstība nav traumēta, kas ir ļoti būtiski, domājot ilgtermiņā. Tāpat Zviedrijā atšķirībā no Latvijas nav sagrauta tūrisma un ēdināšanas industrija, tātad to neskar šajā jomā strādājošo emigrācija.

Tiesa, Zviedrijas kaimiņvalstu Dānijas un Somijas pieredze ar īslaicīgiem, bet efektīviem striktu ierobežojumu periodiem, kam seko, tā teikt, dzīves pa vecam posmi, daudzējādā ziņā šķiet efektīvāki. Tas arī ir viens no plašāka izvērtējuma vērtiem modeļiem, ko, kā atceramies, eksperti vēl pavisam nesen rosināja izmantot pie mums, bet par ko lēmumu pieņēmēji nespēja vienoties.

Tas, kas ir kopīgs Ziemeļvalstu pieejām, – tiek definēti skaidri spēles noteikumi, kuru ievērošanas gadījumā prognozējami efektīvi rezultāti. Un, starp citu, arī mūsu pieredze ar tā paša Covid-19 izplatības mazināšanu to rāda, ja atceramies pērnā gada pavasara notikumus. Diemžēl Latvijas gadījumā tā ir vien atsevišķa spoža vēstures lappusīte, ko daudzi labprāt piemin, bet no kuras nez kāpēc nav gatavi mācīties.

Kāpēc mums tagad neveicas? Politiķi kā galveno pamatojumu bieži vien minējuši pašu nespēju vienoties. Tad nu ir tā, ka vispirms, cik var, dzīvo cerībā, ka laiks ārstē, laiks visu saliks pa savām vietām (un pie šādas nogaidīšanas pieradina arī tautu), bet, kad secina, ka, pašu vārdiem runājot, nonākuši līdz kraujas malai, sākt drudžaini rosīties, arī tad vairāk domājot par to, kā tas izskatīsies, nevis par to, kā tas, ko ieviesīs, darbosies.

Spilgts piemērs – lēmumu pieņemšana par pašreizējiem ierobežojumiem: novilka līdz pēdējam, tad paziņoja, ka būs “lokdauns”, pēc tam vairākas dienas cepa garu un nesakarīgu dokumentu, kurā, šķiet, gribētas aprakstīt teju vai visas dzīves situācijas, bet no kā izriet, ka par “lokdaunu” varam runāt visai nosacīti. Un mums atkal ir ierobežojumi, atkal ar tiem laiks pagājis bez gaidītā rezultāta, un atkal varam paredzēt, ka atgriešanās normālā dzīves ritmā sagaidāma vien pavasarī. Varbūt tiešām ir tā, ka spēles noteikumi vēl ir puslīdz labi, taču mūsu sabiedrība ir tā, kas pat tos neievēro, un tāpēc ir tā, kā ir?

Zināmā mērā tam var piekrist, taču ne sabiedrība kopumā pie tā vainīga. Te jāskatās dziļāk. Atšķirībā no citām Rietumu valstīm, kur cilvēki raduši būt patstāvīgi un arī prasīgāki pret politiķiem savu interešu aizstāvībā, Latvijā jau ilgstoši sabiedrība radināta pie pāraprūpes – pie tā, ka par visu parūpēsies politiķi, pašiem nekas nav jādara. Proti, politiskā konkurence lielā mērā ir par to, kura partija vairāk izrādīs rūpes par noteiktām vēlētāju grupām, pilnībā ignorējot valsts attīstības ilgtermiņa tēmas. Spilgts piemērs tam ir kaut vai ilgstošā retorika par to, cik sociāli nepasargāti ir mikrouzņēmumos strādājošie.

Tad, lūk, kā sekas tādai attieksmei ir arī sabiedrības lielas daļas attieksme: no mums pašiem nekas nav atkarīgs, mums nekas nav jādara, vien jāgaida, lai politiķi visas problēmas atrisina mūsu vietā. Tas var labi strādāt, ja politiskie lēmumi ir savlaicīgi, kvalitatīvi, uz sabiedrībai vajadzīgo rezultātu orientēti. Varbūt tas kādu laiku var būt efektīvi autoritārā sabiedrībā. Taču, ja paļaušanās varai nedod gaidīto rezultātu, neizbēgama ir vilšanās un bezspēcības, nedrošības apziņas vairošanās sabiedrībā.

Kāda ir izeja? Īstermiņā šis laiks kaut kā jāpārlaiž, taču ilgtermiņā Latvijai risinājums droši vien būtu saistāms ar šo pāraprūpes mazināšanu, cilvēku pakāpenisku radināšanu pašiem vairāk atbildēt par sevi, attiecīgi lēmumu pieņēmējiem cenšoties mazāk visu regulēt līdz pēdējam sīkumam.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Aizdomīgu naudu var konfiscēt, par noziegumu nerunājot

Romāns Meļņiks, Jānis Goldbergs,20.07.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Par to, kā šobrīd saprot noziedzīgi iegūtu naudu, kā to konfiscē un kāda ir jaunā kārtības sapratne pēc Moneyval rekomendāciju izpildes, brīdī, kad pirmās mantas konfiskācijas Ekonomisko lietu tiesā jau notikušas, Dienas Biznesam ekskluzīvā intervijā stāsta Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) priekšniece Ilze Znotiņa.

Fragments no intervijas

Romāns Meļņiks: Ir vesela rinda valstu, ar kurām biznesam ir apgrūtināta sadarbība. Uzņēmēji tā arī saka – pārceļam biznesu uz Lietuvu vai Igauniju un varam strādāt! Ārvalstu investori, kuri eksportē preces uz Krieviju, Kazahstānu vai citām valstīm, arī norāda, ka filiāli šādai darbībai labāk atvērt Lietuvā vai Igaunijā. Tur kontrolējošie dienesti neradot iespaidu, ka nauda varētu tikt atņemta. Kā jūs skaidrotu šo reakciju, vai mums ir citi spēles noteikumi nekā pārējā ES?

VIDEO: FID vadlīnijas nav normatīvais akts 

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas pirmsākumā ir bankas vai kāda cita likuma...

Ilze Znotiņa: Jau ilgstoši mēģinu izskaidrot to, ko dara FID, un to, ko dara citas iestādes sistēmā. Par visu sistēmu atbildēju līdz 2020. gada februārim, kad Latvijai bija jāizkļūst no potenciālā riska tikt iekļautai Moneyval pelēkajā sarakstā. Vadīju gan darba grupu, gan delegāciju (Moneyval), un man bija mandāts runāt par jebkuru no tēmām, kas ir pakļautas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jautājumam. Tagad es to jau vairāk nekā gadu nedaru, jo man šāda mandāta runāt par visu nav. Līdz ar to kontrolējošā institūcija, runājot par banku sektoru, ir Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), un tai ir jāsniedz atbildes par to, vai prasības attiecībā uz banku klientiem ir stingrākas vai mazāk stingras. Tas, ko esmu novērojusi, – ir kaut kāda uzņēmēju daļa, kura līdz šim varbūt nav bijusi tik ieinteresēta pilnībā sniegt visu informāciju bankām, un banku prasības ir strauji mainījušās. Tas liek domāt, ka vienai daļai uzņēmēju ir vieglāk pārreģistrēt savus bankas kontus citā ES valstī, nekā palikt šeit!

R.M.: Sakiet kā eksperte, vai tas, jūsuprāt, ir pareizi, ka atšķiras prasības ES valstīs un vietām var darboties uzņēmums bez kāda satraukuma, bet pie mums to nevar?

I.Z.: Tas nav pareizi! Kāpēc? Nepareizi rīkojas nevis Latvija, bet nepareiza ir situācija, kurā pat Eiropas Savienībā, kur ir tikai 27 valstis, ir dažāda pieeja šiem jautājumiem! Ir dažādas stingrības prasības ES, un ir vairākas valstis, kuras nav ieviesušas pat tā saucamo ceturto AML direktīvu, kurai bija jābūt ieviestai jau 2017. gada jūnijā. Tās ir pat ļoti lielas valstis.

Visu rakstu lasiet 20.jūlija žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!

Komentāri

Pievienot komentāru