Tieši masveida iedzīvotāju emigrāciju var pamatoti uzskatīt par vienu no svarīgākajām 2009. gada ekonomiskās krīzes ilgtermiņa sekām Latvijā.

2008. - 2012. gadā no valsts izbrauca 160 tūkst. cilvēku – divreiz vairāk nekā iepriekšējo piecu gadu laikā. Tāpēc arī nav pārsteigums, ka cilvēku atmiņās šī krīze asociējas ar masveida emigrāciju. Vai arī pašreizējā Covid-19 krīze (uzreiz pēc gaisa satiksmes atjaunošanas) radīs masveida emigrāciju tāpat, kā tas bija 2009. gada krīzē? Uzskatu, ka emigrācijas būtiska pieauguma šoreiz nebūs, un šajā rakstā vēlos pamatot savu viedokli.

2019. gadā migrācijas saldo (iebraukušo un izbraukušo cilvēku starpība) bija tuvāka nullei nekā jebkad, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, arī emigrācija (cilvēku aizbraukšana) bija rekordzema (1. attēls).

Emigrantu galamērķis pārsvarā ir Rietumeiropa un Skandināvija, emigrantu plūsmu galvenokārt nosaka bezdarba un ienākumu atšķirība starp Latviju un pārtikušajām Eiropas valstīm. Proti, nekas cits tik ļoti nepalielina cilvēku izbraukšanu no valsts kā augsts bezdarbs un zemi ienākumi. Emigrācijas pieaugumu pēc 2009. gada krīzes galvenokārt noteica tas, ka bezdarbs Latvijā kāpa ievērojami straujāk nekā attīstītākajās Eiropas valstīs (2. attēls), arī ienākumu kritums bijis lielāks.

Latvija lielākos emigrācijas viļņus piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un iespējams, ka mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni.

Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ik gadu, ir jautājuma «kāpēc?» vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem «kāpēc?». Ir jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.

Vairāk nekā ceturtdaļa no visiem emigrantiem no Latvijas ir jaunieši vecumā no 15 līdz 29 gadiem, rāda Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Jāteic, ka augstskolu beigušo jauniešu vidū emigrantu ir krietni mazāk un darbu veicas atrast labāk nekā mazāk izglītotākiem vienaudžiem, tomēr izbraukšanas tendence saglabājas. Jauniešu emigrācija ar sekām. Kopumā kopš 1990. gada Latviju ir pametuši vairāk nekā 600 tūkstoši cilvēku, un šobrīd no vairuma aizbraukušo pirmsākumos nav pamata gaidīt atgriešanos dzimtenē.

Visu laiku kopējā tendence ir, ka tieši jaunieši līdz 30 gadiem dzimteni pametuši vairāk nekā citās vecuma grupās, bet caurmērā emigrantu jauniešu vidū ir aptuveni puse no visiem aizbraukušajiem. Caurmērā puse no aizbraukušajiem jauniešiem divu vai trīs gadu laikā atgriežas, par ko liecina CSP dati un pētījumi.

Dažreiz dzirdam, ka «darbaspēka trūkums» neļauj ekonomikai sasniegt savu pieauguma potenciālu. Šī nu jau novecojusī paradigma balstās uz priekšstatu par valsti kā milzu rūpnīcu, kurai, lai pastāvētu, ir jāsaražo simtiem tonnu tērauda, jāuzbūvē tūkstošiem kultūras namu un jāpanāk par 5% lielāka izlaide nekā iepriekšējā gadā.

Šajā sistēmā cilvēki ir skrūvītes jeb ražošanas faktori, kas pakļauti nolietojumam, un līdzīgi kā izlaides maksimizācijas vārdā var nesaudzēt darbgaldus, arī cilvēkus var «norakstīt» 60 gadu vecumā vai pat ātrāk.

Tomēr ir pienācis laiks skaidri atzīt, ka ekonomikas apjoms nepieciešams tiktāl, lai tas kalpotu valsts iedzīvotājiem, nevis otrādi. Ekonomikas apjoms, rūpnieciskās izlaides pieauguma procenti un eksporta konkurētspēja – tie nav pašmērķi, bet tikai līdzekļi dzīves kvalitātes celšanai. Ilgāks un veselīgāks mūžs vai tīra vide ir vērtības pašas par sevi, pat ja ekonomikas apjoms no tā nepieaug. Un otrādi, miljonu novecojuša modeļa putekļu sūcēju ražošana var radīt milzīgu ekonomikas apjomu un daudz «jaunu darba vietu», bet to reālā (nevis statistikā) pievienotā vērtība ir tuva nullei un var būt pat negatīva, ja izvērtē materiālu patēriņu/vides piesārņojumu.

2020. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,908 miljoni iedzīvotāju, kas ir par 12,3 tūkstošiem mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) jaunākie dati.

2019. gadā starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits samazinājās par 3,4 tūkst., kas ir zemākais rādītājs kopš 1989. gada, bet negatīva dabiskā pieauguma rezultātā – par 8,9 tūkst.

Aizbraucēju pārsvars pār atbraucējiem iedzīvotāju skaita samazinājumā dominēja no 2008. līdz 2016. gadam, bet, sarūkot emigrācijai, pēdējos trīs gados negatīvais dabiskais pieaugums ir bijis lielāks par negatīvo migrācijas plūsmu starpību. Pēdējos trīs gados iedzīvotāju skaits kopumā sarūk lēnāk – samazinājuma temps pērn bija 0,64 % salīdzinājumā ar 0,74 % 2018. gadā un 0,81 % 2017. gadā.

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 18,8 tūkst. bērnu (par 528 mazāk nekā 2018. gadā) un nomira 27,7 tūkst. cilvēku (par 1 101 mazāk). Mirušo skaits pērn bija zemākais pēdējo 47 gadu laikā – pēdējo reizi tik zems mirušo rādītājs (27,3 tūkst.) bija 1972. gadā. Samazinoties mirušo skaitam, negatīvais dabiskais pieaugums ir sarucis un bija 8,9 tūkst (2018. gadā tas bija 9,5 tūkst.).

Ja izsenis Latviju varēja uzskatīt par valsti, kas cieš no darbaspēka emigrācijas, tad pašlaik situācija ir sākusi mainīties. Proti, atbilstoši jaunākajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem šā gada sākumā pirmo reizi kopš 1990. gada vairāk iedzīvotāju atgriezās nekā aizbrauca, pozitīvo migrācijas starpību veidoja gan reemigranti, gan Ukrainas kara bēgļi.

Latvija sāk kļūt par imigrācijas valsti, tāpēc līdztekus jautājumam, kā mazināt sava cilvēkkapitāla zudumu, ir jārisina arī tas, kāda būs valsts imigrācijas politika. Atkarībā no tās tautsaimniecība var iegūt vai zaudēt.

Emigrācija un tās ietekmes var būt ļoti dažādas. Tā var radīt cilvēkkapitāla zudumu, padziļināt demogrāfiskās problēmas, saasināt sociālās problēmas, piemēram, ja daļa ģimenes dodas strādāt uz ārvalstīm, bet daļa paliek, kā arī inflāciju – ja naudas pieplūdums no emigrējušajiem ir vērienīgs, kā tas ir dažās Vidusāzijas valstīs vai Moldovā.

Tomēr var būt arī scenārijs, kurā emigrācijai ir pozitīva ietekme. Ja darbs ārzemēs ir īslaicīgs, tad cilvēkkapitāls pieaug, jo cilvēki iegūst jaunas zināšanas, pielāgojas jaunai darba kultūrai un apgūst valodas. Studijas ārzemēs un atgriešanās dzimtenē samazina vajadzību apmācīt noteiktus speciālistus iekšzemē. Uz mājām nosūtītā nauda palīdz paaugstināt dzīves līmeni un dažos gadījumos var sniegt nozīmīgu atbalstu vietējai ekonomikai ar investīcijām un papildu patēriņu.

Šogad konkurenci par darbiniekiem jau var vērtēt kā augstu un īpaši izteikti tas ir Rīgā. Tādēļ daudzi uzņēmumi arvien nopietnāk domā par sava darba automatizāciju, intervijā aģentūrai LETA atzina personālvadības konsultāciju un pētījumu kompānijas Fontes valdes locekle Anta Praņēviča.

«Mums ir gan tādi uzņēmumi, kuri ieved darbiniekus, gan tādi, kuri domā par automatizāciju. Pašlaik veiksmīgāki rezultāti ir tiem, kuri savus procesus automatizē. Ja ievieš sistēmu, kura var aizstāt piecus darbiniekus, tad to vietā ir vajadzīgs viens - jā, labāk kvalificēts un ar augstāku atalgojumu, bet viens. Šāda scenārija gadījumā arī atalgojuma pieaugums ir pamatots,» pauda Praņēviča.

Viņa norādīja, ka pašapkalpošanās kases veikalos un autostāvvietas, kurās automašīnu iebraukšanu regulē ar kartēm vai žetoniem, nevis ar sarga palīdzību, ir tikai redzamākie piemēri. «Tas arvien vairāk skars darbus, kuros nav daudz jādomā līdzi, bet procesi var notikt automātiski. Savukārt neviens robots nevar radīt emocijas. Tātad pilnīgā cilvēka pārziņā paliks visi mākslinieciskie un radošie darbi. Tas pats attiecas uz jaunradi un jaunu produktu radīšanu. Arī uz visiem darbiem, kuri ir saistīti ar cilvēka ķermeni - fizioterapija, masāžas. Arī bērnu aprūpe un izglītība. Arī visas šīs lietas līdz kaut kādai pakāpei var robotizēt, bet tad tomēr ir nepieciešama cilvēka iesaistīšanās. Tāpat bez cilvēkiem neiztiks profesijas, kuras ir saistītas ar attiecību veidošanu vai kritisko domāšanu un lēmumu pieņemšanu,» prognozēja Fontes vadītāja.

Triju gadu laikā Latviju pameta 15,4 % no Ventspils Augstskolas programmas Datorzinātnes, 10,5 % no LU programmas Matemātiķis statistiķis, 7,7 % no RSU programmām Audiologopēdija, Fizioterapija, Rehabilitācija, Uzturzinātne, 7,1 % no RTU programmām Ražošanas tehnoloģija, Inženiertehnika, mehānika un mašīnbūve un 7,0 % no LU programmas Bioloģija 2017. gada absolventiem.

Šoreiz tiek pabeigts augstskolu absolventu monitoringa apskats. Privāto koledžu un augstskolu atalgojums, absolventu reģionālais sadalījums programmu līmeni tika aplūkots DB 14. marta rakstā Privāto augstskolu absolventu sasniegumi. Šajā rakstā tiks aplūkoti citi privāto augstāko izglītības iestāžu absolventu rādītāji programmu vai programmu grupu līmenī, kā arī noslēguma dati par visām - gan valsts, gan privāto mācību iestāžu - programmām ar vislielāko emigrāciju un programmām, par kuru absolventiem ir liels datu trūkums.

Rakstā tiek izmantoti augstskolu absolventu monitoringa rezultāti, tā laikā tika apzināti visi augstāko izglītības iestāžu (gan valsts, gan privāto augstskolu un koledžu) absolventi no 2017. līdz 2019. gadam un tas, kā, līdz pat 2020. gadam ieskaitot, izvērtās Latvijas augstāko izglītības iestāžu absolventu darba gaitas, atalgojums, ekonomiskā darbība, migrācija utt. Latvijas augstākās izglītības iestādes tiek iedalītas četrās lielās grupās - valsts augstskolās, privātajās jeb juridisko personu dibinātajās augstskolās, valsts koledžās un privātajās koledžās.

Bez Covid-19 pandēmijas radītajiem izaicinājumiem, valdībai ir jārisina arī tādas ielaistas problēmas kā iedzīvotāju emigrācija, kvalificēta darba spēka trūkums un arvien augošais birokrātijas slogs.

Tā, tiekoties ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidentu Aigaru Rostovski, sprieduši Vidzemes biznesa vides pārstāvji

Diskutējot par valdības ceturtdien atbalstīto Latvijas Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) plāna projektu, Vidzemes reģiona uzņēmēji pauda bažas, vai fonda izlietojums sekmēs vienmērīgu valsts attīstību, uzsverot to, ka būtisku pienesumu valsts budžetam sniedz arī uzņēmumi reģionos, taču fonda līdzekļus pamatā plānots izlietot Rīgā.

Savukārt, diskutējot par Covid-19 pandēmijas mazināšanas ierobežojumiem, Vidzemes biznesa vides pārstāvji uzsvēra reģionālo iedzīvotāju problemātiku pielāgoties ilgajiem tirdzniecības ierobežojumiem.

2022.gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,876 miljoni iedzīvotāju - par 17 500 mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

CSP Sociālās statistikas departamenta direktore Baiba Zukula norāda, ka iedzīvotāju skaita samazinājums pēdējā gada laikā pielīdzināms pašreizējam Salaspils iedzīvotāju skaitam, un tas saistīts ar negatīvu dabisko pieaugumu, mirstībai būtiski pārsniedzot dzimstību, un ne vairs ar migrāciju, iedzīvotājiem izbraucot no valsts.

Iedzīvotāju skaits pērn saruka straujāk - par 0,92% salīdzinājumā ar 0,76% gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,91% un migrācijas dēļ - par 0,01%. Līdz ar Ukrainas pilsoņu, kuri pieprasījuši Latvijas valsts pagaidu aizsardzību, skaita pieaugumu prognozējams, ka pozitīva migrācijas dinamika varētu turpināties.

Emigrācija un ar to izraisītais kvalificēta personāla trūkums turpinās kāpināt darbaspēka izmaksas, padarot Latvijas ekonomiku aizvien nekonkurētspējīgāku

Ja esi kvalificēts sava aroda pratējs un šī profesija ir pieprasīta, atrast darbu bieži vien nav nekādu problēmu, un, ja tas neizdodas Latvijā, tad droši var cerēt uz panākumiem ārvalstīs. Šajā gadījumā runa vairs nav par tādām tradicionālām valstīm kā Lielbritānija un Īrija, bet daudz tuvākām iespējām Ziemeļu valstīs, kad darba nedēļa tiek pavadīta ārpus Latvijas, bet brīvdienas mājās. Tāpat arī Vācijas darba tirgus ir ieinteresēts strādniekos no Baltijas. Šobrīd ir grūti pat iedomāties, ka kādreiz darba meklēšana ārvalstīs notika slepus, bailēs no deportācijas. Diemžēl labvēlīgā tirgus konjunktūra ārzemēs ne tik labi ietekmē uzņēmējdarbību Latvijā.

Es esmu matemātiķis. Konsekvence, apdomība, loģika, precizitāte un definīciju pilnība ir tas, kas mani vienmēr piesaista, un tas, ko man gribētos redzēt cilvēku un organizāciju rīcībā sarežģītās situācijās. Turklāt es esmu arī finanšu analītiķis. Individuālu darbību un lēmumu plānošana, saskanība, koncentrēšanās uz saprotama kopējā rezultāta sasniegšanu ir tas, ko man gribētos redzēt krīzes gadījumā. Diemžēl, pagaidām Latvijas finanšu sistēmas krīzē visu šo īpašību un elementu ir visai maz.

Krīzes priekšvēsture

Latvijas banku sektors vienmēr visai skaidri dalījies divās daļās. Pirmo daļu veidoja (un veido) bankas, kas, galvenokārt, apkalpoja klientus no Latvijas un citām Eiropas Savienības valstīm, turklāt ne visus. Pie šīs piebildes «ne visus» es vēl atgriezīšos, jo tā ir ļoti svarīga, lai izprastu to, kāda situācija šobrīd izveidojusies nozarē. Otro banku grupu veidoja tās finanšu institūcijas, kas apkalpoja (lielākā vai mazākā apmērā) papildus Latvijas klientiem arī ofšoru uzņēmumus un fiziskas personas no bijušajām PSRS valstīm. Ļoti svarīgi ir norādīt, ka arī darījumu veids un caurspīdīgums no starptautisko normu viedokļa un šo klientu īpašnieku ģeogrāfiskā piederība bija pilnīgi citāda.Šādu klientu dažādo veidu raksturošanai nepieciešams atsevišķs apjomīgs raksts, taču es esmu pārliecināts, ka ievērojama daļa šo klientu nav saistīta ne ar starptautiskajām, ne nacionālajām kriminālajām aprindām, ne ar korupciju.

Itālijas premjerministrs Džuzepe Konte trešdien apliecināja, ka lūgs Eiropas Komisiju (EK) piešķirt Itālijas trūcīgajiem dienvidiem īpašu statusu, lai sekmētu nodarbinātību un aktīvāk vērstos pret organizēto noziedzību.

«Mums ir jācenšas panākt, ka Eiropa atzīst īpašo statusu mūsu dienvidiem, lai mēs varētu veikt ārkārtas pasākumus attīstībai,» sociālajā tīklā «Facebook» pavēstīja premjers pirms došanās uz Briseli, kur viņš tiksies ar EK jauno prezidenti Urzulu fon der Leienu.

Pateicoties īpašajam statusam, valsts dienvidu reģioni iegūs preferenciālu un tiešu piekļuvi dažām Eiropas Savienības (ES) programmām.

Bezdarba līmenis jaunieši vidū šajos reģionos šobrīd ir viens no augstākajiem Eiropā.

Dienvidos vairāk nekā 1,8 miljoni ģimeņu 2018.gadā dzīvoja pilnīgā nabadzībā, liecina jaunākie «Eurostat» dati.

Jaunatnes nodarbinātības problēmu dēļ ietekmīgo organizētās noziedzības grupējumu vervētājiem savus mērķus sasniegt kļuvis vieglāk.

Fokusēšanās uz visu, kas saistās ar Covid-19, protams, ir saprotama un svarīga, taču šajā situācijā nedrīkst ignorēt citus procesus, kas ietekmē mūsu dzīvi gan tagad, gan arī ietekmēs ilgtermiņā, tostarp atlabšanas no šīs krīzes periodā.

Viens no šādiem tematiem ir ekonomiskā aktivitāte. Te jaušams problēmu komplekss. Bijušais finanšu ministrs Andris Vilks šajās dienās intervijā TVNET pauda, ka ir visai augsts risks, ka pēc krīzes cilvēki dažādu iemeslu dēļ varētu aizbraukt no Latvijas. Tam iemesls varētu būt Latvijā pašreiz valdošais noskaņojums, kā arī pastāvošā nenoteiktība. Kad tiks atvērtas robežas, Latvijai būs ļoti grūti šos cilvēkus noturēt. Saprotams, ka runa ir ne jau par pensionāriem, bet par cilvēkiem darbaspējīgā vecumā. Tātad brīdī, kad arī mūsu ekonomiku būs atļauts darbināt pilnā apmērā, mums pietrūks paša galvenā – strādāt gribošu, savās jomās profesionālu vai ar izaugsmes potenciālu apveltītu cilvēku. Jo citur viņi jutīsies gaidītāki, vairāk novērtēti.

Latvijai turpmākās ekonomiskās attīstības nodrošināšanai un arī sociālās sistēmas uzturēšanai nākamajā piecgadē būs nepieciešami vismaz papildu 100 000 viesstrādnieku, jo ik gadu kopš šī gadsimta sākuma darba tirgū ienāk mazāk darbspējīgo cilvēku, nekā to pamet.

"Tā ir skaudra realitāte, ka ik gadu Latvijā nomirst vairāk nekā piedzimst, to vēl paspilgtina emigrācija, kā rezultātā iedzīvotāju skaits atkarībā no gada sarūk par 15 000 līdz 20 000, tādējādi sarūk ne tikai potenciālo preču un pakalpojumu patērētāju skaits, bet arī potenciālo darbinieku skaits," situāciju skaidro ekonomikas zinātņu doktors Edgars Voļskis.

Viņš, rakstot disertāciju, ir analizējis vairākus iespējamos valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas attīstības scenārijus un modelējis tās nākotnes situāciju caur Latvijas un Eiropas Savienības sociālekonomisko procesu pārmaiņu prizmu. „Faktiski laikā no 2025. līdz 2030. gadam darba spēka deficīts sāks straujāk pieaugt, un tā ietekmē Latvijai kopumā būs nepieciešams piesaistīt un integrēt darba tirgū un pilnvērtīgā nodokļu likumdošanas ietvarā aptuveni papildu 100 000 viesstrādnieku — vidēji ik gadu ap 20 000,” secina E. Voļskis.

Latvijas sabiedrība tikai tagad sāk pakāpeniski atkopties no globālās ekonomiskās krīzes – bezdarba, parādsaistībām un labklājības līmeņa straujas krišanās. Mēs esam spējuši veiksmīgi ne tikai atgriezt stabilitāti valsts ekonomikā, bet arī iekļauties eirozonā, turklāt katru gadu Latvijas valsts budžeta ieņēmumi pieaug. Lai arī valdība ir paveikusi apjomīgu un sarežģītu darbu, lai veicinātu valsts ekonomikas atveseļošanos, lielāko darbu ir ieguldījuši tieši Latvijas iedzīvotāji.

Pērn veikto nodokļu reformu rezultātus varēsim vērtēt tikai nākamajā gadā, taču jau šobrīd uzskatāmi iezīmējas pirmie rezultāti uzņēmējdarbības jomas sakārtošanā. Pelēkā ekonomika valstī samazinās – aplokšņu algu īpatsvars krītas, un valsts nodokļu ieņēmumi palielinās. Pieļauju, ka sabiedrība arvien vairāk vēlas piedalīties Latvijas – savas valsts, veidošanā un izaugsmē. Mazinoties pelēkai ekonomikai, mums ir iespēja nodrošināt algu pieaugumu un veicināt jaunu uzņēmumu veidošanos. Ticība valstij un valdībai ir svarīgs pamatnosacījums jebkurai uz attīstību vērstai tautai.

Tiesa, šie sasniegumi ir prasījuši lielus upurus. Vairāki simti tūkstošu Latvijas iedzīvotāju krīzes ietekmē bija spiesti pieņemt smagu lēmumu un doties ekonomiskā emigrācijā, meklējot sev, savai ģimenei iespēju dzīvot un strādāt citur. Diemžēl - ārpus savas dzimtenes... Protams, cilvēku aizplūšanai no valsts bija sekas, un, uz tām reaģējot, tika izstrādāts Ekonomikas ministrijas Reemigrācijas plāns. Diemžēl jāsaka, ka tas ietvēra ļoti birokrātisku pieeju un realitātē ne tuvu nesasniedza vēlamo rezultātu – tautiešu atgriešanu mājās. Jauns reemigrācijas plāns nav radīts, un, iespējams, ka tāds nemaz nav vajadzīgs.

Dzīvokļa īres cenas Rīgā varētu būt vienas no dārgākajām starp visām Eiropas galvaspilsētām. Šis ir secinājums, kas rodas, salīdzinot īres cenas, algas un dzīvošanas izmaksām Rīgā ar citām Eiropas galvaspilsētās.

Šī relatīvā īres tirgus dārdzība arī varētu būt svarīgs iemesls, kādēļ, neskatoties uz rekordzemo bezdarbu Rīgā un publiskās telpas diskusijām par darbaspēka deficītu, cilvēki no Latvijas reģioniem joprojām vairāk izvēlas doties uz ārzemēm nevis Rīgu vai kādu no reģionālajiem attīstības centriem. Ja tā, tad mājokļu jautājums galvaspilsētā un atsevišķās citas pilsētās iespējams ir kļuvusi par vienu no Latvijas ekonomikas šaurākajām vietām.

Patīk vai nē, bet Rīgas nozīme Latvijas ekonomikā ir ļoti liela un daudz lielāka nekā citu Eiropas valstu galvaspilsētu nozīme savu valstu tautsaimniecībā. Mūsu galvaspilsētas apkārtnē dzīvo vairāk nekā 50% no valsts iedzīvotājiem un kopā rada gandrīz 70% no IKP. Galvaspilsētā strauji attīstās IT un dažādu biznesa pakalpojumu nozares, vidējā alga ir pārsniegusi 1100 eiro pirms nodokļu nomaksas, IKP uz iedzīvotāju tuvu ES vidējam līmenim, bezdarbs vairs tikai 3,7%, savukārt uzņēmējiem trūkst darbinieku un arvien biežāk dzirdam aicinājumus aktīvāk piesaistīt ārvalstu darbaspēku.

Vecumdienas mums parasti asociējas ar divām izpausmēm – aktīvo darba gaitu beigām jeb pensijas vecuma sasniegšanu un veselības sarežģījumiem.

Abas šīs lietas ir cieši saistītas, jo vesels un aktīvs cilvēks var turpināt darba gaitas arī pensijas vecumā, vairojot savus ienākumus un paaugstinot pensiju. Tomēr var gadīties, ka darba gaitas turpināt tomēr nav iespējams un ikdienas tēriņi būs jāpakārto summai, kas veidojas no agrāk veiktajiem sociālās apdrošināšanas maksājumiem un uzkrājumiem 2. un 3. pensiju līmeņos. Kādam šī summa sasniegs šodienas algas līmeni, taču daudziem tā var būt vien puse, citiem – vien ceturtā daļa no šodienas algas. Tāpēc domājot par savām vecumdienām, ļoti svētīgi būtu iztēloties vienu mēnesi, kurā mums nākas iztikt ar 250 eiro ierastā tūkstoša vietā.

Jo mazāk dzims, jo ilgāk būs jāstrādā

Līdz 2022.gada beigām no Krievijas varētu emigrēt ap 15 000 iedzīvotāju - dolāru miljonāri kopā ar ģimenēm, vēsta "The Guardian".

Londonā bāzētā uzņēmuma "Henley & Partners" pētījums liecina, ka galvenais tik dinamiskas emigrācijas iemesls ir karš Ukrainā un Vladimira Putina režīms.

"Henley & Partners" norāda, ka turīgu Krievijas iedzīvotāju emigrācija ir pastāvīgs process pēdējās desmitgadēs, kas ir tiešs indikators ekonomiskajām problēmām, kuras pēc kara Ukrainā saasināsies.

Daudzi Krievijas bagātākie iedzīvotāji ir pārcēlušies uz ASV un Apvienoto Karalisti. Ziņojumā norādīts, ka Apvienoto Arābu Emirāti (AAE) varētu būt viens no populārākajiem galamērķiem. Tiek lēsts, ka līdz šī gada beigām uz AAE būs pārcēlušies aptuveni 4000 miljonāri. Tāpat paredzams, ka liels skaits miljonāru pārcelsies uz Maltu, Maurīciju un Monako.

Atbilstoši Eurostat prognozēm jau 2055. gadā Igaunija apsteigs Latviju pēc iedzīvotāju skaita.

Kā liecina CSP un Baltijas valstu galveno statistikas iestāžu dati, tad reģionālā nevienlīdzība Latvijā ir vienkārši gigantiska, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju. 2022. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Igaunijas attīstītajā daļā Tallinā un vismazāk attīstītajā apriņķī - Pelvā atšķīrās 2,7 reizes. Lietuvā ir līdzīgi: 2022. gadā atšķirība starp Viļņas un Tauraģes apriņķu vidējo IKP uz vienu iedzīvotāju atšķīrās arī 2,7 reizes.

Savukārt Latvijā atšķirība starp Mārupes novada un Augšdaugavas novada IKP uz vienu iedzīvotāju bija 5,4 reizes liela. Par Latvijas un Baltijas valstu reģionālajām atšķirībām šī gada 15. martā tika veikts ziņojums Latvijas Universitātes 82. starptautiskās zinātniskās konferences Telpiskās attīstības un plānošanas sekcijā.

Eiropas Komisija (EK) savā jaunākajā ziņojumā par dalībvalstu ekonomikas attīstību secinājusi, ka Latvijas ekonomikā izaugsme turpmāk būs salīdzinoši strauja, bet ienākumu nevienlīdzība ir būtiska problēma, kas jānovērš.

Latvija pēdējos gados pieredzējusi vāju ekonomikas izaugsmi, bet īstermiņa prognozes ir pozitīvākas, teikts ziņojumā, norādot, ka nodarbinātība un investīcijas ir vājas.

Komentējot investīciju vājumu, EK norāda, ka tās mūsu valstī ietekmē gan Eiropas Savienības finansējuma saņemšana, gan citi ārējie faktori, kā arī vietējā ekonomikas politika, jo turpinās nenoteiktība par iespējamo nodokļu reformu, investīcijas ir vāji aizsargātas maksātnespējas gadījumā un ir liels ēnu ekonomikas apmērs.

EK norāda, ka Latvijas patēriņa izdevumus veicina dinamiskā algu izaugsme, kas būtiski ir palielinājis iekšzemes kopprodukta pieaugumu,

Kā arī, EK novērtē, ka Latvijas ārējās tirdzniecības deficīts ir neliels, neskatoties uz to, ka daudzu nozīmīgu tirdzniecības partneru ekonomiskā situācija ir vāja. EK gan prognozē, ka šogad un nākamgad tirdzniecības bilance nedaudz pasliktināsies.

Viens no lielākajiem šķēršļiem, kas kavē darbaspēkam no reģioniem pārcelties uz Rīgu un liek doties emigrācijā, ir mājokļu ierobežotā pieejamība galvaspilsētā

Īres dzīvokļi gan ir pieejami, taču to cenas nav pa kabatai lielākajai daļai no laukiem iebraukušajiem.

Tiesa, Rīgā ir augstākā vidējā mēnešalga valstī – šā gada martā tā bija 1119 eiro bruto. Taču ne visi Rīgā strādājošie šādu algu saņem. Piemēram, daudzajos Rīgas lielveikalos, kā arī viesmīlības nozarē strādājošie saņem ievērojami mazāk. Līdz ar to dzīvokļu pieejamība ir akūts jautājums gana daudziem. Kā liecina Arco Real Estate dati, lētākais piedāvājums īres tirgū, ja runā par, piemēram, divistabu dzīvokli, ir sliktā stāvoklī esošs dzīvoklis mikrorajonā. Tā īres maksa ir no 200 līdz 250 eiro mēnesī. Savukārt īres maksa vidējā stavoklī esošiem divistabu dzīvokļiem mikrorajonos ir no 200 līdz 400 eiro. Arco Real Estate īres nodaļas vadītājs Dzintars Bērziņš skaidro, ka dzīvoklis sliktā stāvoklī ir tāds, kurā remonts nav bijis 20 gadu, ir malkas apkure un, iespējams, tualete ir kopēja vairākiem dzīvokļiem. Tā kā teorētiski par 200 eiro mēnesī Rīgā dzīvokli var noīrēt. Tas, kādā tas ir stāvoklī, jau ir cits jautājums.

Foto avots: Pixabay

Eiropas Savienības vienotā tirgus pamatā bijušas četras brīvības – brīva preču kustība, brīva pakalpojumu kustība, brīva personu kustība un brīvība veikt uzņēmējdarbību. Covid-19 dažus šos fundamentus izsitis no sliedēm.

Eiropā par ierastu ainu kļuvusi situācija, ka cilvēki no reģiona nabadzīgākām valstīm dodas dāsnāk apmaksāta darba un dzīves kvalitātes meklējumos uz labklājīgākām zemēm. Pandēmija gan šādiem ekonomiskās migrācijas ceļiem priekšā nolikusi barjeru, kura kādu laiku vēl var saglabāties.

"Pastāv nozīmīgs risks, ka, aizbraucot uz svešu valsti, iecerētā darbavieta vīrusa dēļ tiek slēgta un citu darbu nevar atrast, jo ekonomika apstājusies. Pabalstu saņemt nav iespējams, jo nav iepriekšējas nodarbinātības šajā valstī, un nav arī ģimenes vai draugu atbalsta. Ir risks saslimt, un ārstēšanas un dzīvošanas izmaksas, visticamāk, ir lielākas nekā Latvijā. Šādā scenārijā emigrācija šķiet ļoti nepievilcīgs risinājums,” teic "Swedbank Latvija" galvenā ekonomiste Līva Zorgenfreija.

Vācijas mazo un vidēju uzņēmumu asociācija trešdien paudusi bažas par augstajām elektroenerģijas cenām, kas daļēji skaidrojamas ar pāreju uz atjaunojamiem enerģijas avotiem.

Asociācijas vadītājs Markuss Jērgers norādījis, ka uzņēmumiem šīs izmaksas ir nepanesamas.

Asociācijas augusta beigās veiktajā aptaujā, kurā piedalījās 522 uzņēmumi, atklājās, ka 97% no asociācijas locekļiem sagaida vēl lielāku elektroenerģijas izmaksu kāpumu nākamajos piecos gados.

"Ja turpināsies tendence pieaugt elektrības cenām, draud pakāpeniska energoietilpīgo ražotņu emigrācija un vietējo piegādātāju gals," uzsvēris Jērgers.

"Apmēram 80% uzņēmumu, kas veido Vācijas ekonomikas mugurkaulu, uzskata, ka straujāka atjaunojamo enerģijas avotu izplešanās enerģētikas sektorā nākotnē veicinās to uzņēmējdarbību. Taču to nemitīgi kavē politiskā situācija," skaidro Jērgers.