Pasaule ir dzīvojusi ar deflācijas periodiem visu savu mūžu līdz pat 20. gadsimta vidum. Līdz Lielai Depresijai garie inflācijas periodi nomainīja garos deflācijas periodus, bet mūsu galvās (centrālo baņķieru galvās, droši vien) paliek tikai Lielās Depresijas sūrie laiki.

Neliela deflācijā (0-3%) kā tāda nav nekas slikts – tā maz ar ko atšķiras no nelielas tik visiem patīkamās inflācijas. Bez deflācijas nav iedomājama industriālā revolūcija, jauno high-tech industriju bums, ražošanas efektivitātes kāpums. Kāpēc to neviens nepiemin?

Daudzviet sevi pieteiks deflācija 

Vīruss pamatīgi sašķobījis pasaules tautsaimniecību, un ievērojami audzis risks, ka daudzviet...

Problēma ir tāda, ka centrālām bankām, kuru darbība ir balstīta uz monetāristu teorijām un modeļiem, deflācija ir bīstama, jo var novest pie nekontrolētās deflācijas un deflācijas spirāles kaut kāda ārējā šoka gadījumā (kā, piemēram, Covid-19), kur monetārie transmisijas mehānismi jau nestrādā. Sanāk, ka centrālās bankas vienkārši nezinās, ko darīt. Vispār monetārā politika var ietekmēt pieprasījumu īstermiņā (ar vairākiem "bet"), taču knapi var ietekmēt piedāvājumu. Lielās deflācijas laikā ražotājiem grūti izvērtēt situāciju un nākotni, viņi paredz ekonomiskās aktivitātes mazināšanos, peļņas kritumus, izvēlas samazināt ražošanu. Pieprasījuma pusē notiek līdzīga bilde, cilvēki sāk uzkrāt vairāk, mazāk tērēt utt.

Ieguvēji ir tie, kuriem ir uzkrājumi, jo naudas vērtība pieaug. Kā jau minēju, vēsture rāda, ka efektīvie uzņēmumi bez lieliem parādiem, jaunās tehnoloģijas, modernas industrijas var justies diezgan labi. Zaudētāji ir visi pārējie - parādnieki, neefektīvie uzņēmumi un industrijas, kuras nevar pat nedaudz kāpināt vai turēt stabili cenas. Tie būtu fermeri, resursu ieguves kompānijas, naftinieki, šobrīd arī aviokompānijas. Ja viņus visus, protams, neglābj. Taču tagad problēma ir tāda, ka valstis ir uzkrājušas tik daudz parāda, kas deflācijas laikā kļūst dārgāks (diez vai Keins varēja iedomāties, ka parādi būs tik lieli, kad rakstīja par kontrciklisko fiskālo politiku), ka vairākas valstis principā nevar atļauties vēl vairāk palielināt budžeta deficītu un parādu. Taču tas turpina notikt. Līdz kam tas novedīs – grūti teikt. Parasti hiperinflācijas periodi noved pie deflācijas un otrādi. Var pat teikt citādāk – vēsture parāda, ka tādas ekstrēmās lietas kā hiperinflācija vai liela deflācija nenotiek pašas no sevis un ir iespējamas pie vairāku faktoru "mijiedarbības": ilgstošas bezatbildīgas monetārās un fiskālās politikas + ekonomiskais šoks + neveiksme.

Lai, iestājoties deflācijai, veicinātu inflācijas atgriešanos, tikai ar monetāro politiku nepietiks, jo tā ir neefektīva piedāvājuma puses stimulēšana deflācijas laikos. Jāvēršas pie fiskālās politikas un valsts tēriņiem, stimulējot tādējādi arī privātā sektora investīcijas (ar valsts garantijām, tēriņiem, projektiem, utt.). Jautājums, vai jau nav par vēlu? Jā, naudas printēšana ir viens no veidiem, kā var īstermiņā stimulēt pieprasījumu un radīt "bagātības efektu". BET. Bijušais FRS galva – Bens Bernanke skaitījās viens no galvenajiem Lielās Depresijas ekspertiem, taču kāpēc tad nedz ASV, nedz citas attīstītas valstis neturpināja diezgan veiksmīgus 30. gadu Ruzvelta plānus cīņā ar recesiju (pirmkārt, attīrīt ekonomiku no vājiem un neefektīviem uzņēmumiem, fiksēt algas un aizsargāt reālo darbaspēku, mazināt izejvielu ražošanu / importu)? Vismaz daļēji? Un nedara to tagad, turpinot palīdzēt zombiju uzņēmumiem un dalot naudu bez jebkādas idejas? Par šo tēmu, protams, var diskutēt ļoti ilgi, taču mēs nonāksim līdz neefektīvai valsts pārvaldei tik un tā, ko starp citu arī pārmet Džonam Meinardam Keinsam – fiskālā palīdzība, tā saucamais "welfare state" noved pie valsts aparāta palielināšanas, neefektivitātes un korupcijas.

Vēl viena deflācijas problēma starp citu, ir ekstrēmo politisko partiju popularitāte. Nacisti neatnāca kopā ar hiperinflāciju, bet ar deflāciju. Protams monētai ir divas puses – tādi laiki "ražo" arī izcilus politiķus un līderus, kuru mums trūkst.

Db.lv apkopojis ekspertu komentārus par patēriņa cenu izmaiņām septembrī. Viens no ekspertiem CSP datiem veltījis tādus vārdus kā «mums ir darīšana ar īstu statistisku tārpu bundžu, kuras atvēršanas sekas būtu neprognozējamas».

Swedbank vecākā ekonomiste Lija Strašuna:

«Patēriņa cenas septembrī krita nedaudz mazāk nekā mēs prognozējam – par 0.3% mēneša laikā, kas nozīmē 0.5% gada inflāciju. Pārsteigumu sagādāja izglītības maksas pieaugums (+8.1%, t.sk. augstskolās par 13.5%), jo iepriekš lielākās universitātes paziņoja, ka samazinās mācības maksu dažām programmām. Lai gan studentiem, kas sāka mācīties agrāk, tas nenozīmē mazākas izmaksas, šie paziņojumi kopā ar kopējo ekonomisko situāciju lika domāt, ka vidējā maksa par izglītību samazināsies. Izskatās, ka daži tirgus dalībnieki tomēr palielināja studiju maksu, kas ir dīvaini laikā, kad cilvēku ienākumi krīt un daudzi zaudē darbu – augstākā izglītība paliek mazāk pieejama un tas vēl vairāk motivē cilvēkus braukt mācīties ārzemēs.

Nordea bankas vecākais ekonomists Andris Strazds:

«Atbilstoši mūsu prognozēm augustā patēriņa cenas kritās jau piekto mēnesi pēc kārtas, galvenokārt iekšzemes pieprasījuma krituma ietekmē, kas spiež uzņēmumus samazināt cenas, lai bremzētu pārdošanas apjoma kritumu, kurš pretējā gadījumā būtu vēl lielāks. Salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi, augustā inflācija turpināja samazināties, taču kritums bija salīdzinoši neliels bāzes efekta dēļ – arī pagājušā gada augustā cenas kritās, salīdzinot ar jūliju. Cenu krituma paātrināšanās, protams, ir laba ziņa patērētājiem, jo palīdz bremzēt reālās pirktspējas kritumu situācijā, kad ienākumi samazinās. Tāpat Latvijā cenu kritums ir nepieciešams, lai Latvijas eksportētāji varētu uzlabot konkurētspēju pasaules tirgū, pastāvot fiksētam valūtas kursam.

Ir pagājuši 8 gadi, kopš globālās finanšu krīzes, kas satricināja pasaules ekonomiku. Neraugoties uz monetārās politikas pūliņiem, pasaules attīstīto valstu tautsaimniecībās nav atgriezies līdz krīzei novērotais optimisms un izaugsme.

Gluži otrādi, Japānas centrālās bankas pūles ir koncentrētas, lai nepieļautu tautsaimniecības nonākšanu deflācijas spirālē, eirozonas centrālās bankas cenšas pārtraukt ieilgušo pārlieku zemas inflācijas posmu, bet ASV atgriešanās pie normāla procentu likmju līmeņa norit lēnāk, nekā sākotnēji tika gaidīts.

Pasaules attīstītajās valstīs tautsaimniecības reakcija uz monetāras politikas stimuliem ir kļuvusi neelastīgāka, un centrālo banku izmantoto instrumentu arsenāls, šķiet, ir tikpat kā izsmelts.

Veicot apjomīgo aktīvu pirkšanas programmu, Eirosistēmas jeb eiro zonas centrālās bankas ir veicinājušas kopējā ārpus banku sistēmas apritē esošā plašās naudas apjoma kāpumu, tomēr eirozonas tautsaimniecības izaugsme turpina stagnēt, lai gan izdevies novērst deflācijas draudus.

Patiesībā ECB samērā klusi jau ir izziņojusi eiro drukāšanas programmu

Eiropas Centrālā banka (ECB) savā šā mēneša sākumā notikušajā sanāksmē paziņoja, ka īstenos ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru uzpirkšanas jeb ABS programmu. Bet ko tad īsti paredz šī programma? Tirgus dalībnieki gaida, ka sīkākas ABS plāna detaļas tiks publicētas oktobrī, lai gan skaidrs ir tas, ka ECB nāksies iepirkt vērtspapīrus simtiem miljardu eiro apmērā. Pagaidām šai programmai starptautiskie mediji nepiemēro kvantitatīvās mīkstināšanas (Quantitative Easing jeb QE) statusu, jeb šī programma netiek atklāti saukta par eiro drukāšanu. Tiesa gan, pieejamā informācija un arī ekspertu teiktais liecina, ka ECB ABS programmu tikpat labi var saukt par eiro drukāšanas paveidu. Proti, pēdējo gadu laikā iegājies, ka kvantitatīvā mīkstināšana paredz valdību obligāciju uzpirkšanu, bet ECB ABS programma pašreizējā stadijā liecina, ka no reģiona finanšu iestādēm milzīgā apjomā tiks izpirkti dažādi vērtspapīri, kuri ir nodrošināti ar banku, piemēram, kredītkaršu parādiem vai aizdevumiem auto iegādei (arī studentu kredītiem utt). Līdzīgi ir arī vērtspapīri, kas nodrošināti ar mājokļu kredītiem.Būtībā plāns ir, ka ECB no finanšu iestādēm izpirks šādus vērtspapīrus, cerot, ka bankām tādējādi atbrīvosies nauda kreditēšanai.

Viens no Eiropas ekonomikas izaicinājumiem pēdējos gados ir spītīgi zema inflācija. Pieejamie provizoriskie dati liecina, ka oktobrī tā varētu būt sarukusi jau līdz 0,7% atzīmei.

Šāda patēriņu cenu samazināšanās gājusi roku rokā ar ekonomiskās aktivitātes kritumu. Katrā ziņā, inflācijai jau tagad esot tik zemai un ekonomikai potenciāli pie kādu apstākļu sakritības sabuksējot vairāk, nav izslēgts, ka Eiropas tautsaimniecība tuvināsies deflācijas slazdam.

Sākotnēji varētu šķist, ka patēriņa cenu kritums nav nekas slikts, jo, piemēram, ierindas mājsaimniecības par savu sapelnīto naudiņu varētu nopirkt vairāk. Savukārt biežāk redzamā parādība – inflācija - ir slikta, jo apēd naudas vērtību. Tomēr no modernās ekonomikas teorijas izriet – ja šāda situācija, kad ir vērojama deflācija vai pat tikai ļoti zemas inflācijas gaidas, ieilgtu, tas būtu daudz nozīmīgāks risks tautsaimniecības stabilitātei, jo mazina cilvēku vēlmi tērēt. Proti, ilgstošāka cenu krituma apstākļos uzņēmēji un patērētāji sāk gaidīt, ka cenas samazināsies vēl tālāk, un tiek atlikti gan pirkumi (kādēļ man kaut ko pirkt jau tagad, ja pēc diviem mēnešiem es to varēšu dabūt lētāk un pēc sešiem - vēl lētāk?), gan investīcijas. Tas galu galā noved pie vēl zemākām cenām, mazākas uzņēmumu peļņas, preču un pakalpojumu pārprodukcijas, algu samazināšanas, kurai seko grūtības ar iepriekšējo parādu atdošanu, kreditēšanas krituma, darbinieku atlaišanas, bezdarba pieauguma, bankrotiem un vēl tālāka ekonomikas krituma un tad - viss sākas no gala. Jeb - lielais risks ir, ka šāda deflācijas sniega bumba turpina velties no kalna un cenas un ekonomika sarūk vēl tālāk. Situāciju Eiropā var saasināt arī neizteiksmīgas demogrāfiskās tendences.

Canon fotoprinteris Pixma TS8250 ar sešām tintes kasetnēm piešķir fotogrāfijām dzīvīgākas krāsas

Virzoties uz moderno bezpapīra koncepcijas biroju, daudzos uzņēmumos printeris kļūst aizvien mazāk noslogots, un dažviet ceļu līdz tam atceras vairs tikai spītīgākie papīra apdrukāšanas piekritēji. Tomēr ik pa laikam ikvienam šo to nākas izdrukāt, tādēļ arī ražotāji turpina laist tirgū aizvien jaunus modeļus un meklēt ceļu uz patērētāju sirdi un naudasmaku ar modernām funkcijām. Arī Canon pērnajā rudenī iepazīstināja ar jaunas produkcijas klāstu, kurā ar neparastu izskatu izceļas PixmaTS8250.

Kamēr liela daļa vienkāršo mājas printeru kļuvuši tik lēti, ka, šķiet, ražotājs nolēmis pelnīt vien ar tintes kasetņu tirgošanu, šim fotoprinteru sērijas drukātājam paredzēta cita misija. Tas nesola lētu ekspluatāciju, bet gan augstu kvalitāti.

Patēriņa cenu krituma tendence saglabāsies vismaz tuvākajos mēnešos, taču vairāki eksperti uzskata, ka cenu pieaugums varētu atsākties tikai 2011. gadā.

Nordea bankas vecākais ekonomists Andris Strazds:

Atbilstoši mūsu prognozēm novembrī patēriņa cenas kritās jau astoto mēnesi pēc kārtas un gada inflācija bija negatīva otro mēnesi pēc kārtas. Novembris bija pirmais mēnesis, kas uzrādīja arī pakalpojumu cenu kritumu pret pagājušā gada attiecīgo mēnesi. Šeit gan jāsaka, ka kopējais pakalpojumu cenu līmenis saglabājas salīdzinoši augsts pateicoties veselības un izglītības pakalpojumu cenu kāpumam, salīdzinājumā ar 2008.gada novembri. Vienlaikus vairākās citās pakalpojumu nozarēs ir vērojams cenu kritums.

Covid-19 vīrusa uzplūdi pasaules valdībām daudzviet liek lemt par dažādiem ierobežojumiem. Negatīvais ir tas, ka par uzplūdu epicentru kļuvusi Eiropa, kur saslimšanas gadījumu pieaugums ir vislielākais.

Tiesa gan, pozitīvais ir tas, ka mirstība ir mazāka nekā tā bija pavasarī. Lai nu kā – pandēmijas milzīga neskaidrība ir vēl viens trieciens ekonomikai, kas jau drīzumā Eiropā var likt lemt par kādiem papildu stimuliem, kas tautsaimniecības attālinātu no vēl sāpīgākas iegāšanās grāvī.

Piemēram, no Eiropas Centrālās bankas (ECB) līdz gada beigām nu tiek gaidīta tās likviditātes drukāšanās programmas papildināšana vēl par 500 miljardiem eiro, liecina tirgus dalībnieku aptauju rezultāti.

ECB bilances apmērs*

*šogad gaidāms vēl viens straujš ECC aktīvu lēciens Avots: Ecb.europa.eu

Deflācijas beigas liecina par iedzīvotāju gatavību atvērt makus, tādējādi palielinot arī tautsaimniecības izaugsmes tempus

Viena no šī mēneša būtiskākajām un, iespējams, arī priecīgākajām ziņām Latvijas ekonomikas vidē ir saistīta ar statistiķu aprēķiniem par inflācijas atgriešanos valstī pēc sešus mēnešus ilgstoša deflācijas perioda. Turklāt vērts pieminēt, ka cenu izmaiņas notikušas visai strauji. Vēl jūnijā patēriņa cenas Latvijā, rēķinot gada izteiksmē, bija sarukušas par pusprocentu, taču mēnesi vēlāk jau reģistrēta 0,1% inflācija. Lai gan viena mēneša rādītājs vēl nav norāde uz ekonomisko tendenci, tomēr, ja raugāmies vairāku iepriekšējo mēnešu kontekstā, tomēr varam secināt, ka valsts iekšējais pieprasījums varētu būt sācis atdzīvoties. Ja runājam par lielākajām cenu pārmaiņām, tad noteikti ir vērts pieminēt pārtiku, kura piedzīvojusi lielāko gada inflāciju kopš 2014. gada pavasara. Tas zināmā mērā varētu būt apliecinājums tam, ka realizācijas iespējas ir uzlabojušās un iedzīvotāji ir gatavi maksāt vairāk. To pašu varētu teikt par dažādiem pakalpojumiem, kuru cenas turpina demonstrēt pieaugumu.

Pašreiz nepieciešamā deflācija sāk zaudēt savu spēku, norāda eksperti.

Šī gada līdzšinējā cenu statistika rada bažas: šobrīd nepieciešamās deflācijas vietā niecīgs cenu kritums bija novērojams tikai februārī. Savukārt martā cenu kāpums bija tiešām iespaidīgs, norāda Latvijas Krājbankas Investīciju pārvaldes galvenā analītiķe Olga Ertuganova.

Neapšaubāmi martā cenu statistikā jaušami trauksmes signāli. Ir acīmredzams, ka iekšējās devalvācijas ceļš Latvijā nenorit tik veiksmīgi, kā cerēts. Protams, var minēt vairākus faktorus, kāpēc uzņēmēji negribīgi samazina cenas: nodokļu sloga pieaugums, apgrozījuma kritums, atsevišķu uzņēmēju tuvredzība u.c. Tomēr reālā situācija ir šāda: 2009. gadā patēriņa cenu kritums bija samērā neliels – tikai 1,2%, kamēr šī gada pirmajā ceturksnī ir novērojams cenu kāpums. Tai pašā laikā algu fonds dramatiski krīt, kas kopumā nozīmē to, ka konkurētspēju uzņēmēji mēģina uzlabot, samazinot personālu un algas, nevis cenas. Tādējādi no vienas puses deflācijas procesi noris diezgan vienpusīgi, galvenokārt skarot ienākumus, nevis patēriņa cenas, no otras puses, tie saasina jau tā dramatisko situāciju darbaspēkā tirgū.

Nordea bankas vecākais ekonomists Andris Strazds:

Patēriņa cenu izmaiņas pēdējā laikā bijušas vispateicīgākais rādītājs ekonomistiem prognožu izteikšanai. Krituma tendence ir skaidra jau kopš pavasara un arī šoreiz patēriņa cenu pārmaiņas nekādus pārsteigumus nesagādāja. Oktobris Latvijā bija jau septītais mēnesis pēc kārtas, kurā cenas uzrādīja kritumu. Kopš martā uzstādītajiem cenu rekordiem statistika jau uzrāda kritumu par 3,4%, galvenokārt pateicoties preču cenu deflācijai, taču redzam, ka arī pakalpojumu sektorā cenas sāk kristies.

Oktobris Latvijā bija pirmais mēnesis, kurā cenas samazinājās arī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi, līdz ar to attiecībā uz šo rādītāju esam pievienojušies Igaunijai, kur gada inflācija irnegatīva jau kopš šī gada maija. Arī Lietuvā gada inflācija oktobrī sasniedza vairs tikai 1,3%. Viss liecina, ka atbilstoši mūsu prognozēm, decembrī cenu kritums pret pagājušā gada decembri Latvijā jau būs aptuveni 3%.

Paplašinātā aktīvu pirkšanas programma (PAPP) eiro zonā tika uzsākta 2015. gada martā, kad inflācija bija noslīdējusi negatīvā teritorijā un, vērojot globālās ekonomikas norises, bija nopietnas bažas par iespēju nonākt deflācijas spirālē.

Vienlaikus eiro zonas ekonomikas izaugsmes prognozes 2014. gada nogalē tika samazinātas, 2015. gadā sagaidot vien 1% iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmi un bezdarbu 11% līmenī.

Pagājuši gandrīz 3 gadi, inflācija tuvojas Eirosistēmas mērķim (vidēja termiņa cenu pieaugums tuvu, bet zem 2% gadā), eiro zonas tautsaimniecībā vērojama noturīga izaugsme un arī citi rādītāji liecina par pozitīvām tendencēm.

Pieaugot izaugsmes tempiem un izzūdot deflācijas riskiem, eiro zonas ekonomikai ir nepieciešams mazāks monetārās politikas atbalsts. Uz to norāda arī lēmums samazināt ikmēneša PAPP aktīvu pirkumu apjomu, sākot ar 2018. gada janvāri.

Kopš PAPP uzsākšanas ir novērojama pakāpeniska inflācijas virzība uz 2% mērķi un 2018. gadā gaidāmie pirkumi vairs būtiski nemainīs Eirosistēmas bilances apjomu. Taču kāda ir bijusi programmas makroekonomiskā ietekme līdz šim? Un caur kuriem kanāliem ir notikusi PAPP transmisija uz reālo ekonomiku? Par to vairāk šajā rakstā, kurā analizēšu svarīgākos secinājumus no mūsu veiktās ekonometriskās analīzes.

Pasaules ekonomikas lielākās galvassāpes ir valdošā piesardzība, uzskata SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.

Ekonomikas politikas pasākumu klāsts izaugsmes stiprināšanai retinās, kā arī sarūk esošo efektivitāte. Tomēr iespējas pilnībā vēl nav izsmeltas. Tikmēr globālā ekonomika turpmāko divu gadu laikā turpinās saņemt atbalstu no monetārās ekspansijas un pārliecinošās ASV atveseļošanās. Joprojām visas pazīmes liecina, ka turpmākā izaugsme saglabāsies gausa. Atspaids mājsaimniecību pirktspējai un investīciju apetītei būs zemākas energoresursu cenas. Tas Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstu grupai ļaus palielināt IKP par 0,5 procentpunktiem. Taču pasaules ekonomiku turpina nospiest parādu slogs un lēnais ienākumu pieaugums, sarežģījumi strauji augošajās ekonomikās, zema investīciju apetīte, labklājības nevienlīdzība, kā arī ģeopolitiskā nenoteiktība. Šie faktori rada ievērojamu ilgstoši vāja pieprasījuma un deflācijas risku.

Nosacījumi globālās ekonomikas izaugsmei nākamo pāris gadu laikā turpinās uzlaboties, bet atveseļošanās temps pavisam noteikti nebūs straujš, drīzāk mērens, uzskata SEB bankas analītiķi, norādot, ka to kavēs lēnā ekonomikas un finanšu sistēmas veseļošanās gaita.

Baltijas valstis joprojām ir ES izaugsmes līderes. Igaunijas izaugsme šogad ir ievērojami palēninājusies, ko ietekmējis kritums eksporta un investīciju aktivitātē. Igaunijas IKP pieaugums 2014. un 2015.gadā būs attiecīgi 2,6% un 2,9%. Arī Latvija un Lietuva saglabās veselīgu izaugsmi. Latvijas IKP pieaugums tuvāko divu gadu laikā sagaidāms 4,5-5% apmērā. Savukārt Lietuvas izaugsme sagaidāma 3,5-4,5% robežās. Visām trim Baltijas valstīm galvenais virzītājspēks ir privātais patēriņš, ko veicina labs reālo ienākumu pieaugums. Pēc šoruden uzrādītās zemās inflācijas, ir ļoti augsta varbūtība, ka 2015.gadā Lietuva, kā pēdējā no Baltijas valstīm, kvalificēsies dalībai eirozonā, uzskata eksperti.

Swedbank vecākā ekonomiste Lija Strašuna:

Mēneša deflācija turpinājās paātrināties arī jūlijā un sasniedza -0.6%. Tas gan ir nedaudz mazāk, nekā mēs bijām gaidījuši, jo pārsteidzoši maz krita cenas apaviem un apģērbam (par 4% mēneša laikā pretstatā -6.5% pagājuša gada jūlijā). Arī akcīzes nodokļa pacelšana alkoholam ietekmēja cenas nedaudz vairāk nekā mēs gaidījām. Patēriņa cenu indeksu palielināja arī finanšu pakalpojumu sadārdzināšanās.

Savukārt turpinās pārtikas cenu kritums, ko vēl pastiprināja sezonālie faktori, kā arī mājokļa uzturēšanas izmaksu samazināšanās (piemēram, dabasgāzes un siltumenerģijas tarifi). Tas īpaši palīdz mazāk nodrošinātiem iedzīvotājiem, jo viņi šiem produktiem un pakalpojumiem patērē lielāku daļu no kopējiem ienākumiem.

http://www.db.lv/images/article/2009/05/26/2a2d23da-1139-4c68-b935-da03b1bcfb82.jpg

Ieva Vēja, DnB NORD Bankas Ekonomisko pētījumu grupas speciāliste

Aprīļa dati par ražotāju cenu pārmaiņām rūpniecībā nav nesuši pārsteigumus, joprojām skaidri iezīmējot deflācijas tendenci. Tāpat kā iepriekšējos mēnešos, cenas turpināja pazemināties un aprīlis bija jau sestais mēnesis pēc kārtas, kad cenas salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi samazinājušās. Aprīlī ražotāju cenu kritums Latvijā bijis straujāks nekā Lietuvā un Igaunijā, kur mēneša laikā cenas pazeminājušās attiecīgi par 0.2% un 0.3%, kamēr Latvijā fiksēts 0.9% kritums, apstiprinot, ka ekonomikas lejupslīde un deflācijas procesi šeit ir spēcīgāki. Gada laikā ražotāju cenas Latvijā samazinājušās par 2.6%, kamēr Igaunijā tās nav mainījušās, bet Lietuvā kritušās par 13.4% - galvenokārt saistībā ar naftas produktu cenu straujo kritumu pasaules tirgū.

Straujais naftas cenu kritums palielinājis bažas par deflācijas spirāles iegriešanos pasaules ekonomikā.

Tiesa, Latvijā to pagaidām varam uztvert bez liela dramatisma, baudot lētākas degvielas un siltumenerģijas priekus, tomēr par nākotni ir jādomā. Raugoties no sadzīvisku nianšu viedokļa, ir patīkami ietaupīt kaut vai 5 eiro, veicot kārtējo degvielas pirkumu; šo naudu var iztērēt citiem mērķiem. Ja šī darbība tiek veikta masveidā, ir iespēja runāt par vispārēju patērētāju aktivitātes pieaugumu un kopēju ekonomikas augšupeju valsts līmenī. Tomēr, kas par daudz, tas par skādi, un šķietami labvēlīgie procesi, kurus sākotnēji varēja uzskatīt par patīkamiem, negatīvu apstākļu sakritības gadījumā var izvērsties pilnīgi pretēji.

Interesanti, ka saistībā ar Latvijas pievienošanos eirozonai iepriekš bija bažas par inflāciju, bet eirozonā satraukumu patlaban rada tieši pretējs efekts jeb cenu kritums, saka EY partneris Baltijā Guntars Krols.

Eiropas Centrālajai bankai šobrīd ir īpaši svarīgi nepieļaut deflācijas iestāšanos, kas visdrīzāk bija pamatā novembra negaidītajam lēmumam, samazināt refinansēšanas likmi līdz 0,25%. Arī Latvijai deflācija eirozonā nebūtu izdevīga, jo parādu nasta, kas reālā izteiksmē būs kļuvusi lielāka, un ieņēmumu kritums var bremzēt Latvijas preču importētāju pieprasījumu, skaidro G. Krols.

Jaunākais EY pētījums Eurozone Economic Forecast, kas pirmo reizi eirozonas analīzē ietver arī Latviju, paredz, ka eirozonas ekonomika nākamgad augs par 0,9%, kam sekos aptuveni 1,6% izaugsme nākamajos trīs gados. Šogad eirozona noslēgs ar aptuveni 0,5% iekšzemes kopprodukta samazinājumu, lai arī gada vidū un trešajā ceturksnī vienotās valūtas zona uzrādīja nelielu atgūšanos 0,1 – 0,2% līmenī.

Atbildot uz Nacionālās Būvkompāniju apvienības 31.augustā valsts augstākajām amatpersonām adresēto publisko vēstuli, Kultūras ministrija (KM) norāda, ka maksājumi un aprēķini Nacionālajai Būvkompāniju apvienībai par Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) būvniecības darbiem tiek veikti atbilstoši 2008. gadā noslēgtajam līgumam. Krīzes laikā deflācijas rezultātā samazinājās summa, kura valstij jāmaksā būvniekiem par LNB būvniecību, un kopš 2011. gada būvnieki mainījuši viedokli par darbu gala aprēķinu, teikts KM izplatītajā paziņojumā.

Līguma izpildi administrē un uzrauga neatkarīgs starptautisks būvuzraugs Hill International. Piemērojamos būvniecības izmaksu indeksus Kultūras ministrijai iesniedz Centrālā statistikas pārvalde atbilstoši līgumā noteiktajam, kas paredz arī būvniecības darbu izmaksu indeksācijas kārtību.

Būvnieku viedoklis jautājumā par inflācijas un deflācijas indeksiem mainījās 2011. gadā. Līdz ar krīzi šie indeksi mainījās, samazinot valsts izdevumus par LNB būvniecību, tomēr kopš līguma noslēgšanas brīža līdz 2011. gadam tie netika apšaubīti. Pēc KM rīcībā esošās informācijas, arī LNB Uzraudzības padome līdz šim brīdim nav apšaubījusi līgumā paredzēto kārtību.

Inflācija ir maza, lai gan tās ietekmi uz ieguldījumiem tāpat var sajust – sevišķi, ja izvēlēti ļoti konservatīvi bagātības saglabāšanas veidi.

Lai nauda tiktu aizsargāta no patēriņa cenu pieauguma, ieguldījumu atdevei jābūt vismaz līdzvērtīgai inflācijas procentam. Pašlaik, lai piepildītu šo mērķi, samērā sērīgi izskatās banku depozīti, kuru liesās likmes piespiedušās klāt nullei. Tādējādi, lai veiksmīgi aizsargātu bagātību, joprojām var nākties domāt par sarežģītāku un agresīvāku investīciju stratēģiju pielietošanu. Bieži tiek pieņemts, ka viens no aktīviem, kas spēj ieguldījumus pasargāt no inflācijas, ir zelts. Tomēr šajā ziņā ļoti svarīgs ir ieguldījumu periods, un ilgākā termiņā straujāko vērtības pieaugumu demonstrējušas tieši akcijas. Zināmas problēmas gan var sagādāt krietni krasākas to īstermiņa cenu izmaiņas.

Šobrīd, kad daudzu pasaules investoru riska apetīte ir kļuvusi piezemētāka, atsevišķi ekonomisti pauž viedokli, ka arī nākotnē ieguldītājiem, iespējams, būtu jārēķinās ar zināmu ekonomisko priekšnosacījumu maiņu, trešdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Proti, industriāli attīstītajām valstīm, neskatoties uz centrālo banku bezprecedenta aktivitāti, vēl ilgi varētu nākties sadzīvot ar ļoti zemas inflācijas (arī zemas ekonomiskās izaugsmes) laikiem. Turklāt The Wall Street Journal aptaujātie eksperti norāda, ka šī problēma aktuāla būs arī ASV (pašlaik gan izskatās, ka ASV tautsaimniecībā tendences ir pozitīvākas).

Tiek vērsta uzmanība uz augsto valsts un privāto parādu līmeni gan ASV, gan Eiropā, gan Japānā. Milzīgs privāto parādu pieaugums pēdējo gadu laikā vērojams arī Ķīnā, kas ir otra lielākā pasaules tautsaimniecība. Uz deflācijas vai ļoti zemas inflācijas fona agrākos parādu kalnus atdot kļūst arvien grūtāk. Situāciju daudzos reģionos var saasināt arī neizteiksmīgas demogrāfiskās tendences (tas, piem., noved pie lielāka sloga valstu budžetiem). Turklāt deflācijas laikus Rietumvalstīs var paildzināt attīstības valstu valūtu straujāka devalvācija (padara to preces lētākas Rietumvalstu pircējiem).

Eiropas Centrālā banka (ECB) eirozonā nesaskata deflācijas vai recesijas pazīmes, taču tā saglabās piesardzību, intervijā beļģu laikrakstiem Tijd un L'Echo izteicies bankas galvenais ekonomists Pēters Prēts.

Mēs nedrīkstam ignorēt vājo ekonomikas klimatu. Mēs šobrīd novērojam virzītājspēka pavājināšanos, norāda Prēts. Ir satraucoši, ka izaugsme palēninās biznesa cikla agrīnajā fāzē. Mēs to uztveram nopietni, taču mums nevajadzētu pārspīlēt - mūsu pamata scenārijs pakāpeniskai ekonomikas atlabšanai joprojām ir reāls.

Atbildot uz žurnālistu jautājumu, vai eirozona ir nonākusi uz jaunas recesijas sliekšņa, Prēts sacīja: Nē, es tā neteiktu.

Pārliecības indeksi trešajam un ceturtajam ceturksni liecina par nelielu izaugsmi eirozonā. Tas ir visai satraucoši, jo virzītājspēks nav pietiekami spēcīgs ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanai, norāda ekonomists, piebilstot, ka arī deflācijas risks ir ierobežots.

Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) izpilddirektore Kristīne Lagarda trešdien izteicās, ka pasaules ekonomikas izaugsmes temps paātrinās, vienlaikus brīdinot par aizvien pieaugošajiem deflācijas riskiem.

«Izaugsme stiprinājās 2013.gada otrajā pusē un tā turpinās stiprināties 2014.gadā, galvenokārt pateicoties situācijas uzlabojumiem attīstītajās ekonomikās,» norādīja Lagarda.

Viņa gan atteicās izteikt konkrētas ekonomikas izaugsmes aplēses pirms nākamajā nedēļā paredzētajām SVF oficiālajām prognozēm.

Tomēr Lagarda norādīja, ka pasaules ekonomikas izaugsme piecus gadus pēc finanšu krīzes saglabājas zem tās potenciāla aptuveni 4% gadā apmērā, kas rada deflācijas draudus pasaulē.

«Inflācijai saglabājoties zem vairāku centrālo banku noteiktajiem mērķiem, mēs saskatām aizvien lielākus deflācijas riskus, kas varētu negatīvi ietekmēt atlabšanu,» sacīja Lagarda. «Globālās ekonomikas izaugsme joprojām ir pārāk zema, pārāk trausla un pārāk nevienlīdzīga.»