Swedbank vecākā ekonomiste Lija Strašuna:
Mēneša deflācija turpinājās paātrināties arī jūlijā un sasniedza -0.6%. Tas gan ir nedaudz mazāk, nekā mēs bijām gaidījuši, jo pārsteidzoši maz krita cenas apaviem un apģērbam (par 4% mēneša laikā pretstatā -6.5% pagājuša gada jūlijā). Arī akcīzes nodokļa pacelšana alkoholam ietekmēja cenas nedaudz vairāk nekā mēs gaidījām. Patēriņa cenu indeksu palielināja arī finanšu pakalpojumu sadārdzināšanās.
Savukārt turpinās pārtikas cenu kritums, ko vēl pastiprināja sezonālie faktori, kā arī mājokļa uzturēšanas izmaksu samazināšanās (piemēram, dabasgāzes un siltumenerģijas tarifi). Tas īpaši palīdz mazāk nodrošinātiem iedzīvotājiem, jo viņi šiem produktiem un pakalpojumiem patērē lielāku daļu no kopējiem ienākumiem.
Gada inflācija samazinājās līdz ir 2.5% no 9.9% šī gada janvārī un, cenu kritumam saglabājoties, mēs redzēsim gada deflāciju jau rudenī. Mūsu vidējās inflācijas prognoze 2009. gadam pašlaik ir ap 3%. Mēs sagaidām, ka līdz ar iekšējā patēriņa kritumu mēneša deflācija būs vērojama arī 2010. gadā un, iespējams, iestiepsies arī 2011. gada sākumā. Galvenais faktors, kas var īslaicīgi apstādināt deflācijas procesu atsevišķos mēnešos ir nodokļu izmaiņas, piem., PVN paaugstināšana.
DnB NORD Bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš:
Jūlijā reģistrētā patēriņu cenu mēneša deflācija (cenu kritums par 0,6%) bija mazāka, nekā iepriekš vērtēja analītiķu vairākums, pēc kuru domām cenas bija samazinājušās aptuveni par procentu. Intuīcijai ir grūti strīdēties ar sistemātiski vāktiem un apstrādātiem datiem, taču ikdienā tiešām rodas iespaids, ka vismaz pārtikas cenu kritums ir bijis straujāks nekā šai preču grupai saskaitītie 0.8%. Īpaši sajūtas «strīdas» ar konstatējumu, ka kopš pērnā gada jūlija pārtikas cenas kritušas tikai par 2.5%. Nereti pārtikas veikalā pie kases ieraugot rēķina summu, ir grūti noticēt, ka tā var būt tik maza. Piena un gaļas produktu, kā arī dārzeņu cenu kritums acīmredzami mērāms padsmitos un pat desmitos procentu.
Taču tas, ka jūlijā konstatēta deflācija, jau vien ir interesanta pārmaiņa. Šajā mēnesī cenu kritums bija raksturīgs desmitgades pirmajā pusē, bet «»treknajos gados» šī tendence pazuda. Nebūtu bijis alkohola akcīzes nodokļa kāpuma, kas samazināja deflāciju par 0.26 procentpunktiem, cenu kritums būtu bijis daudz izteiktāks un līdzinātos lielākajam jebkad reģistrētajam cenu kritumam šajā mēnesī, kāds tas bija 1998. gadā.
Kā jau tika vērtēts, apģērbu un apavu cenu kritums pret iepriekšējo mēnesi bijis ievērojams (-4%), taču pērn tas bija lielāks (-6.5%) – acīmredzot tāpēc, ka šogad sezonālās atlaides kļuvušas par ļoti izplūdušu jēdzienu, tās sākas, līdzko sākusies pati sezona. Turpretim šīs kategorijas cenu kritums pret iepriekšējā gada jūliju (-4%) ir lielākais līdz šim reģistrētais.
Augustā, atšķirībā no jūlija, degvielas cenas būs pieaugušas, taču mūžam nebeidzamais gadalaiku aprites cikls, kā arī pieaugošais konkurences asums un vājais pieprasījums novedīs pie cenu krituma turpināšanās. Tieši augusts tradicionāli ir mēnesis ar lielāko mēneša deflāciju (2007. gadā – mazāko inflāciju). Ir cerības, ka cenu mēneša kritums pārsniegs 1%.
Cenu krituma paātrināšanās (jūnijā tas bija 0.5%) ir visumā apsveicama. Valsts īstenotā stratēģija konkurētspējas atjaunošanai balstās deflācijā – algu un cenu kritumā. Diemžēl pie tik dziļa IKP krituma, kāds šobrīd ir Latvijā, algas nevar nekristies straujāk par cenām, taču pat salīdzinoši neliels cenu kritums iepriecina, jo īpaši tāpēc, ka cenas pirmās nepieciešamības lietām (izņemot medikamentus) šobrīd krīt un kritīs relatīvi straujāk. Protams, tas, kas patērētājiem ir izdevumi, uzņēmumiem ir ienākumi, un, ja tie nav tiešas sekas ārējo izmaksu kritumam, tad šī procesa tiešās izpausmes ir ekonomisko aktivitāti bremzējošas.
SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis:
Šā gada jūlijā inflācija, salīdzinot ar 2009. gada jūniju, samazinājās par 0.6%. Precēm cenas saruka par 0.8%, bet pakalpojumiem par 0.2%. Gada laikā patēriņa cenas ir pieaugušas par 2.5%, precēm par 1.2%, bet pakalpojumiem par 5.7%.
Jūlijā atlaides turpināja veicināt cenu kritumu vairumā preču un pakalpojumu. Lielākā ietekme uz patēriņa cenu samazinājumu jūlijā, salīdzinot ar jūniju, bija cenu kritumam gāzei, svaigiem dārzeņiem, kartupeļiem, apģērbam un apaviem. Cenas turpināja kristies ēdināšanas pakalpojumiem. Kritumu piedzīvoja arī degvielas un siltumenerģijas cenas. Mēneša laikā akcīzes nodokļa palielināšanas ietekmē dārgāks kļuva alkohols. Niecīgu cenu pieaugumu uzrādīja izglītība un sadaļa pārējie, ko ietekmēja pensiju piegādes pakalpojumu izcenojuma pieaugums. Cenas nemainījās veselības pakalpojumiem.
Kā bija gaidāms, cenu izmaiņās jūlijā bija vērojama līdzīga tendence, kas jūnijā. Kaut gan cenu līmeņa samazināšanās par 0.6%, ir mazāka par prognozēto 1%. Tas ir pateicoties augstāk minētajiem faktoriem (akcīzes nodokļu un pensiju piegādes izcenojuma pieaugums), kuru ietekme uz kopējo cenu līmeni bija lielāka par gaidīto. Taču šie pasākumi ir vērtējami kā izņēmuma – vienas reizes pasākumi, kuru turpmāka atkārtošanās nav sagaidāma. Savukārt cenu pieaugums alkoholam uz iedzīvotāja ikdienas tēriņiem ir vērtējams kā mazāks nekā tā ietekme uz inflācijas rādītāju. Salīdzinošu lielu ietekmi un kopēju cenu līmeni atstāja pensiju piegādes izcenojuma pieaugums. Savukārt neizskaidrojams ir cenu pieaugums izglītībai. Patlaban izglītības nozare ir nostādīta dilemmas priekšā. Finansējums un studējošo skaits samazinās reizē ar studējošo spējām samaksāt mācību maksu. Visticamāk konkurence šajā nozarē spiedīs samazināt mācību maksu un vairāk piestrādāt pie sniegtā pakalpojuma kvalitātes.
Sagaidāms, ka augustā sagaidīsim lielāku mēneša cenu samazinājumu, kas varētu pārsniegt arī vienu procentu. Augusts vienmēr ir bijis raksturīgs ar cenu samazinājumu. Savu lomu uz statistiku gan var nospēlēt atlaižu periodu beigas noteiktās preču grupās, kad cenas atgriežas iepriekšējos līmeņos. Taču neskatoties uz to, atlaides citās preču grupās un pakalpojumos turpināsies. Gada griezumā turpmākais cenu samazinājuma temps un ilgums būs atkarīgs no pārtikas preču un pakalpojumu cenu izmaiņām. Jo pārtikas cenas ir samērā svārstīgas un to pieaugums var būt atkarīgs no daudz un dažādiem faktoriem (dabas katastrofas, pirktspēja utt.). Jāatgādina, ka līdz šim tieši pārtikas preču sadārdzināšanās bija viens no galvenajiem inflācijas dzinējiem. Pārtikas cenas ir strauji kritušās, taču to pieaugums gada griezumā joprojām pārsniedz kopējo inflācijas rādītāju. Tāpat pakalpojumu cenu samazināšanās tendence ievērojami atpaliek no kopējās inflācijas samazināšanās tendences. Nepārtikas preces līdz šim tik strauju kāpumu neuzrādīja un to samazināšanās tendence rit straujāk. Jāpiezīmē, ka nepārtikas preces jūlijā jau uzrādījušas negatīvu inflāciju (-0.1%).
Latvijas Krājbankas Investīciju pārvaldes galvenā analītiķe Olga Ertuganova:
Kā jau bija gaidīts, jūlijā tika novērota deflācija: salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi cenas ir kritušās par 0.6%. Kaut arī gada inflācija ir vairs tikai 2.5%, tomēr pat tik straujš inflācijas kritums, kādu pieredzējām pēdējā gada laikā, ir nepietiekams tik smagas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos.
Daļēji situāciju ietekmē dažādu nodokļu likmju izmaiņas. Piemēram, jūlijā vēl lielāku inflācijas kritumu ierobežoja akcīzes nodokļa palielinājums alkoholiskajiem dzērieniem. No «netipiskajiem» kopējo cenu līmeni ietekmējošajiem faktoriem var minēt arī finanšu pakalpojumu sadārdzinājumu līdz ar pensijas piegādes apmaksas nosacījumu maiņu.
Tomēr - pat atmetot šos neapšaubāmi būtiskos, bet vienreizējos faktorus, var droši apgalvot, ka deflācijas procesi Latvijā norit neatbilstoši iekšzemes kopprodukta kritumam. Piemēram, divas grupas - pārtika un apģērbi, kuru dārdzība tradicionāli izraisa izbrīnu Latvijas viesiem pat no daudz attīstītākām valstīm, - kopš pagājušā gada jūlija ir demonstrējušas cenu kritumu tikai par 2.7% un 2.8%. Tomēr vislielākās bažas ir saistītas ar administratīvi regulējamām cenām: ja rudenī nebūs novērojams to būtisks kritums, Latvijas izvēlēto deflācijas ceļu varam nosaukt par neizdevušos.
Neapšaubāmi deflācija nav vēlama parādība, jo to raksturo ne tikai cenu, bet arī ienākumu kritums, smags patēriņa samazinājums, zema investīciju piesaiste un, rezultātā - dziļāka ekonomiskā lejupslīde. Tomēr, pastāvot fiksētajam nacionālās valūtas kursam, Latvijas gadījumā tas ir neizbēgams un loģisks process pēc nesabalansēta un pārāk strauja uzplaukuma perioda. Lai arī cik absurdi tas neskanētu no ekonomikas teorijas viedokļa, jo dziļāka būs deflācija Latvijā tuvākā gada laikā, jo lielākas ir valsts iespējas jau 2011. uzrādīt ekonomiskās atveseļošanās pazīmes. Kaut arī tradicionāli deflācija norāda uz smagu ekonomisko situāciju valstī, nepietiekama cenu korekcija aizkavēs Latvijas ekonomikas atgūšanos.