Starptautiskās ekonomikas perspektīvas pēdējos mēnešos ir pasliktinājušās. Karš Ukrainā būtiski ietekmējis pasaules ekonomikas un drošības politikas attīstību. Jauni COVID-19 uzliesmojumi Ķīnā pasliktina situāciju, jo varasiestādes atsakās atvieglot īstenoto stratēģiju.

Tādējādi drīzu risinājumu globālās piegādes ķēdes traucējumiem nav, secināts SEB bankas jaunākajā pasaules un Baltijas ekonomikas apskatā „Nordic Outlook”.

Sagaidāms, ka globālais IKP šogad pieaugs par 3%, kas ir vairāk nekā par vienu procentpunktu mazāk kā janvārī prognozētais, saglabājot nemainīgus 3.4% 2023. gadam. ASV ekonomika šogad pieaugs par 2.6%, bet nākamgad par 1.7%, savukārt eirozonā attiecīgi par 2.1% un 2.8%.

ASV ekonomikas perspektīvas ir pasliktinājušās pakāpeniski, kas licis turpināt Federālajām rezervēm īstenot stingrāku monetāro politiku. Centrālās bankas šobrīd koncentrējas uz inflāciju, neskatoties uz zemākām izaugsmes perspektīvām. Cenu kāpums ir paplašinājies, jo uzņēmumi nodod pieaugošās izmaksas tālāk patērētājiem. Šobrīd redzamas pārkaršanas pazīmes gan preču, gan darba tirgos. Ja centrālās bankas nerīkosies, pastāv riski, ka pieaugs arī ilgtermiņa inflācijas gaidas. Atalgojuma pieaugums ASV un Apvienotajā Karalistē palielinās, kamēr Vācijā un Ziemeļvalstīs tas joprojām ir salīdzinoši neliels. Algu veidošanos diktē tirgus un ASV ir pazīmes, ka tas ir tuvu virsotnei, jo darbaspēka trūkuma aktualitāte un mazo uzņēmumu plānotie algu palielinājumi ir samazinājušies.

SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis: „Mēs joprojām pieturamies pie mīkstās nosēšanās scenārija, kas tiek balstīts uz vairākiem pozitīviem aspektiem. Jauni fiskālie stimuli augsto enerģijas cenu kompensācijai, militārās investīcijas un zaļā kursa īstenošana nodrošinās īstermiņa atbalstu eirozonas izaugsmei. Tikmēr atbalstu sniedz kovidlaikā veiktie mājsaimniecību uzkrājumi, kas padarīs privāto sektoru izturīgāku pret likmju paaugstināšanu. Mājsaimniecību parādu slogs ir daudz mazāks, nekā pirms globālās finanšu krīzes. Piedāvājuma puses problēmas, kas dzen šobrīd inflāciju, ar laiku mazināsies. Pakalpojumu sektora atvēršanās turpinās, kas var mazināt spiedienu uz precēm un novirzīt pieprasījumu uz nozarēm, kas nesaskaras ar piedāvājuma trūkumu. Ir vērts atzīmēt, ka reālās procentu likmes saglabāsies zemas, neskatoties uz pamata likmes pieaugumu.”

Neskatoties uz negaidīti spēcīgo inflāciju, ECB rīkosies piesardzīgi, jo eirozonas atkarība no Krievijas enerģijas kavē izaugsmi. ECB ir jāmēģina novērst pārāk lielu ienesīguma starpības pieaugumu starp eirozonas valstu vērtspapīriem. Fed nākamajās sanāksmēs paaugstinās bāzes likmi par 50 bāzes punktiem, pakāpeniski līdz 2023. gada beigām virzoties uz 3.50%. Arī Eiropas Centrālā banka sāks rīkoties jūlijā, līdz 2022. gada beigām paaugstinot depozīta likmi līdz 0.25% un 1.00% līdz 2023. gada beigām. Paralēli likmju paaugstināšanai centrālās bankas pastiprinās politiku, izmantojot savas bilances. Bet šo pasākumu ietekmi ir grūti novērtēt.

Iespējams, ka inflācijas kāpums izrādās spēcīgāks un ilgstošāks, kas pieprasīs vēl spēcīgāku reakciju no centrālo banku puses. Iespējamā enerģijas krīze Eiropā un Ķīnas ekonomikās ir papildu risks. Augšupvērsts izaugsmes potenciāls ir ierobežots, bet, galvenokārt, to noteiks ātrāka nekā gaidīts piedāvājuma puses normalizēšanās. Kopumā negatīvais risku fons ir lielāks nekā parasti.

Paredzams, ka Krievijas IKP šogad samazināsies par 10% un 3% nākamgad. Sankcijas apvienojumā ar represīvu politisko vidi, vājš tiesiskums un plaši izplatīta korupcija novedīs pie dziļas ekonomikas stagnācijas. Pat to valstu uzņēmumi, kuru valdības nedistancējas no Krievijas, kas pārdod preces ASV un ES, sekos sankcijām pret Krieviju. Izvēle starp stagnējošo Krievijas un attīstītajām Rietumu ekonomikām vairumam uzņēmumu ir skaidra. Krievijas ekonomika nav sabrukusi daļēji tāpēc, ka Maskava kopš 2014. gada Krimas aneksijas ir mazinājusi ievainojamību šādiem gadījumiem.

Kara uzliesmojums radījis turbulenci pasaules izejvielu tirgos, jo Krievija ir ne tikai nozīmīga naftas, dabasgāzes un ogļu eksportētājvalsts, bet arī svarīgs graudu, niķeļa, alumīnija, pallādija un minerālmēslojuma piegādātājs. Piemēram, metāla trūkums var aizkavēt zaļā kursa īstenošanu, bet pārtikas cenas daudzviet pasaulē var kļūt sociālas nestabilitātes avots. Kviešu cenas ir dubultojušās un var pieaugt vēl. Krievijas izolācija nebūs viegla, jo alternatīvu izveidošana Krievijas izejvielām būs liels izaicinājums.

Jauni COVID19 uzliesmojumi Ķīnā saasinās traucējumus globālajās piegādes sistēmās. Arī Ukrainas karš un Krievijas izolācija pasliktina situāciju. Tādējādi transporta sistēmu trūkumi un vājās vietas turpina kavēt izaugsmi un palielināt inflāciju. Situācija varētu sākt uzlaboties nākamgad. Bet ilgtermiņā gaidāma pieaugoša pasaules sadalīšanās ģeopolitiskajos blokos. Ķīnas perspektīvas ir kļuvušas vājākas, šogad prognozējot izaugsmi 5% apmērā.

Pēc sākotnējā kāpuma enerģijas cenas ir nedaudz atkāpušās. Tas galvenokārt ir tāpēc, ka ASV u.c. valstis ir sākušas izmantot naftu no savām stratēģiskajām rezervēm un Ķīnas ierobežojumi ir samazinājuši pieprasījumu. Taču abi faktori ir pārejoši un enerģijas cenas pārskatāmā nākotnē saglabāsies augstas. Šogad Brent jēlnaftas cena būs vidēji USD 106 par barelu un USD 85 2023. gadā. Arī gāzes cenas būs krietni virs normālā līmeņa.

ASV turpina piedzīvot spēcīgu pieprasījumu, ko veicinājuši liela mēroga fiskālie stimuli. Pandēmijas sākumā tie bija atbalstāmi, jo monetārās politikas ietekme sāka zust. Taču laikā, kad centrālās bankas strauji virzās uz stingrāku politiku, situācija kļūst sarežģītāka. Jautājums ir, cik svarīga loma ir fiskālajai politikai, lai novērstu inflācijas šoka un augstāku procentu likmju ietekmi. Ir jāņem vērā riski, ka monetārās un fiskālās politikas veidotāji var nonākt destruktīvā virves vilkšanā, kad fiskālā politika pastiprina augšupvērstu spiedienu uz inflāciju un inflācijas gaidām.

Augstā inflācija šobrīd kavē izaugsmi, bet valsts sektora ieņēmumi pret inflāciju ir jutīgāki nekā tēriņi. Piemēram, pat ja mājsaimniecības patēriņa apjoms samazinās, nominālā patēriņa daļa no nodokļa bāzes var kāpt. Papildus pozitīvai ietekmei uz budžetu tas nozīmē arī valsts parāda attiecību pret IKP samazināšanos. Pēc pandēmijas laika stimulu paketes fokuss šobrīd mainās. Īpaši Eiropā mājsaimniecības un uzņēmumi saņem kompensācijas par augstām enerģijas cenām. Attīstības ekonomikām elastība ir ierobežota, neskatoties uz lielajām vajadzībām, jo pārtika un enerģija veido lielāku daļu no patēriņa groza nekā bagātākajās valstīs, kas pastiprina spriedzi sabiedrībā.

Gada sākumā ekonomikas uzrāda spēcīgu inerci, kas ļaus vieglāk pārvarēt izaicinājumus. Tomēr gada otrajā pusē sagaidāma izteikta izaugsmes palēnināšanās ar iespējamu īslaicīgu lejupslīdi. Tomēr kopumā šogad ekonomikas izaugsme noturēsies – Latvijā ar 1.8%, Lietuvā 0.9%, bet Igaunijā 0.6% apmērā. Svarīgs aspekts būs kopējam noskaņojumam ekonomikā, kas noteiks patēriņa un investīciju aktivitāti. Veiksmīgi risinot Krievijas izejvielu alternatīvu izaicinājumus, īpaši enerģijas jautājumus, var mazināties inflācijas spiediens. Svarīgs aspekts būs epidemioloģiskā situācija rudenī un Ukrainas kara dinamika. Ja šie riski tiks samērīgi risināti, izaugsme šogad var izrādīties pat augstāka. Nākamgad izaugsme visās trijās valstīs atkal paātrināsies.