Deflācijas beigas liecina par iedzīvotāju gatavību atvērt makus, tādējādi palielinot arī tautsaimniecības izaugsmes tempus
Viena no šī mēneša būtiskākajām un, iespējams, arī priecīgākajām ziņām Latvijas ekonomikas vidē ir saistīta ar statistiķu aprēķiniem par inflācijas atgriešanos valstī pēc sešus mēnešus ilgstoša deflācijas perioda. Turklāt vērts pieminēt, ka cenu izmaiņas notikušas visai strauji. Vēl jūnijā patēriņa cenas Latvijā, rēķinot gada izteiksmē, bija sarukušas par pusprocentu, taču mēnesi vēlāk jau reģistrēta 0,1% inflācija. Lai gan viena mēneša rādītājs vēl nav norāde uz ekonomisko tendenci, tomēr, ja raugāmies vairāku iepriekšējo mēnešu kontekstā, tomēr varam secināt, ka valsts iekšējais pieprasījums varētu būt sācis atdzīvoties. Ja runājam par lielākajām cenu pārmaiņām, tad noteikti ir vērts pieminēt pārtiku, kura piedzīvojusi lielāko gada inflāciju kopš 2014. gada pavasara. Tas zināmā mērā varētu būt apliecinājums tam, ka realizācijas iespējas ir uzlabojušās un iedzīvotāji ir gatavi maksāt vairāk. To pašu varētu teikt par dažādiem pakalpojumiem, kuru cenas turpina demonstrēt pieaugumu.
Inflācijas parādīšanās ierindas iedzīvotājam varētu nozīmēt cerības uz to, ka iepriekšējos gados notikušais algu pieaugums neizsīks tiks strauji, kā varēja domāt iepriekš. Patēriņa cenu krituma un ekonomikas pieauguma tempu samazināšanās ietekmē algu pieaugums šogad ir kļuvis lēnāks. Tas, ka deflācijas vietā varētu atgriezties inflācija, uzreiz nenozīmē, ka darba samaksas pieauguma temps palielināsies. Tas nozīmē, ka palielinās iespēja ražot un pārdot vairāk, lai nodrošinātu augošo pieprasījumu, savukārt ieņēmumu palielināšanās varētu būt veicinošs apstāklis tam, lai rastos iespēja saglabāt darba samaksas pieauguma tempu pašreizējā līmenī. Ja ienākumu sadale norit daudzmaz vienmērīgi, tad kaut kādas cerības uz ieguvumiem ir visiem: augoša pieprasījuma un cenu ietekmē korporatīvajam sektoram ir iespēja tikt pie lielākas peļņas, kas cita starpā ļauj maksāt arī lielākas algas, valsts iegūst vairāk uz nodokļu rēķina, bet lielāka darba samaksa ļauj nosegt inflācijas radīto robu darba ņēmēja makā. Tā kā būtiska inflācijas celšanās šobrīd nevar notikt, jo pieprasījuma–piedāvājuma svaru kausi pasaulē tomēr liecina par piedāvājuma dominanci, tad darba ņēmēja reālajam ienākumam ir iespēja apsteigt kopējo patēriņa cenu rādītāju izmaiņu valstī.
Līdz ar inflācijas atgriešanos arī paši iedzīvotāji aktīvāk iesaistīsies ekonomiskajos procesos. Līdz šim darba samaksas pieaugums, kredītsaistību mazināšanās un ietaupījumi uz lētākas degvielas un siltumenerģijas rēķina veicināja strauju noguldījumu apmēru kāpumu komercbankās, tiem pēdējo divu gadu laikā palielinoties vairāk nekā par 20%. Tā kā banku depozītiem ienesīguma nav un naudas vērtība saglabājās un pat minimāls ienesīgums veidojās uz deflācijas rēķina, tad inflācijas atgriešanās vairs nav veicinošs apstāklis naudas turēšanai komercbankās. Pašreizējās eirozonas monetārās politikas dēļ nav pamata domāt par banku depozīta likmju celšanos, tādējādi šī nauda kaut kādā mērā varētu nokļūt atpakaļ tautsaimniecībā, vienlaikus veicinot tās izaugsmi un iedzīvotāju labklājības palielināšanos.
