Pašmāju alus ražošanas nozare no vienas puses nīkuļo, bet no otras – nostājusies uz jauna vektora.
Mūsu valstī saražotā alus apjoms piecu gadu laikā ir sarucis divkārt (no 155 milj. litru 2011. gadā līdz 74 milj. litru pērn). Varētu domāt, ka nozare drūp acu priekšā, bet nekā – Latvijai tik tradicionālais rūpals nevis izzūd, bet «maina orientāciju», nozares smaguma centram strauji pārvietojoties no lielajām ražotnēm uz mazajiem brūžiem. Kur tie laiki, kad Latvijai bija pat divi alus lielražotāji – Aldaris un Cēsu alus. Kopš nule par mazo alus ražotni pārkrustītais savulaik kuplākais alus ražotājs Aldaris ražošanu pārcēlis prom no Latvijas, alus upes mūsu zemē pārvērtušās par tērcītēm. Lielāko straumi pagaidām nodrošina cēsnieki, bet arī tādi ražotāji kā Valmiermuižas alus, Užavas alus vai Abula alus (Brenguļu alus) kļuvuši par cienījamiem ražotāju topa augšgala iemītniekiem. Lai gan mazražošana ne visos gadījumos ir sinonīms augstvērtīgu produktu radīšanai, tomēr bieži vien pašmāju alus baudītāja acīs romantizētajam alusrades procesam lauku viensētā vai sīkražotnē ir netverama pievienotā vērtība. Un dažkārt nav nozīmes tam, vai mazais aldaris seko pasaules tendencēm un savam pircējam liek sūkt alus šķirņu paraugus no glāzītes uz kājiņas vai arī pabāž zem deguna strēbt pieduļķētu kausu. Vietējais un mazais? Jāpērk.
Neskatoties uz lejupslīdi ražošanas datos, Latvija alus baudītājiem ir bez pieciem soļiem leiputrija. Reģionos ir gan lielākas pašmāju alus ražotnes, gan virkne lielāku un mazāku, modernāku un konservatīvāku, industrializētāku un mājas virtuves stilam pietuvinātāku alus darītāju. Līdzīgs alus mazražotāju bums bija vērojams 1930. gados, kad brūži vēra durvis visās malās. To likteni sagumzīja okupācija, bet esošajiem brūžiem, lai gan tie sadzimuši kā kaķēni vasaras sākumā, savu dzīvotstpēju vēl ir jāpierāda. Pagājušajā gadā alu pārtrauca ražot, piemēram, Eridan Brewery, pieklusa arī Madonas alus darītava.
Tomēr velns nav tik melns jeb miestiņa gadījumā – alus ir rūgts un salds dzēriens reizē. Tāpat kā nevar salīdzināt avota un krāna ūdeni, blakus glāzēs nav lejams lielražotāja un mazā brūža miestiņš. Tie ir pilnīgi atšķirīgi produkti, katrs ar savu specifiku, vietu plauktā, pircēju un arī cenu, nevajag aizmirst arī eksporta potenciālu.
Acīmredzot tirgus arvien uzstājīgāk pieprasa «avota ūdeni», un tas ir plaši pavēris durvis brūžu uznācienam. Ražotāji labi zina, ka tirgus pieprasa premium un craft segmentu alu, šķirņu dažādošanu, un līdz ar nosacīti neindustriālā alus bumu attīstās arī alus kultūra. To, iespējams, veicinās arī ierobežojumi pildīt alus produktus lielajās PET pudelēs, lai gan vienlaikus šie groži būtiski bremzēs jau tā izsīkstošo alus masveida ražošanu, jo pašlaik 400 mililitri no katra otrā Latvijā izdzertā alus litra tikuši pildīti PET pudelē. Šajā tirgū lielie, atmetot bravūru, var mācīties no mazākajiem.