Turpinot budžeta deficīta politiku Latvijas ekonomika nākotnē varētu ilgstoši stagnēt. Tā intervijā Db apgalvo Latvijas Bankas (LB) prezidents Ilmārs Rimšēvičs.
No valdības puses ir izskanējuši daudz dažādi priekšlikumi attiecībā uz to, kas būtu jādara, lai atrisinātu esošo ekonomisko krīzes situāciju – jāiesaldē algas, jāatlaiž darbinieki, jāceļ nodokļi... Kā jūsu skatījumā šobrīd vajadzētu rīkoties valdībai?
Uzskatām, ka budžets par katru cenu jāveido maksimāli sabalansēts, un tā ir pirmā atbilde uz jautājumu - ko darīt? Bez sabalansēta budžeta ekonomikas lejupslīdes pārtraukšana, atkopšanās būs ļoti nopietni apgrūtināta un vilksies ilgāk. Risinājumi detaļās tiešām ir daudzi un dažādi, bet visobjektīvākais, pareizākais būtu padziļināti izvētīt visu valsts izdevumu struktūru. To varētu saukt arī par nulles budžeta veidošanu. Proti, tad apskatām pilnīgi visu, kas, tā teikt, «lācītim vēderā». Mēs noteikti konstatētu kādas pozīcijas, kas laika gaitā zaudējušas aktualitāti. Un ir vēl viena pieeja - valsts funkciju audits. Jebkurai iestādei, kad nodarbojas ar [budžeta] naudas dalīšanu, formulē ļoti precīzus, skaidrus mērķus - kas jāsasniedz ar attiecīgo summu. Valstij vajadzētu iziet cauri visām funkcijām, ko tā veic, lai saprastu, vai šobrīd valsts nedara kaut ko par daudz, vai kādas programmas nav atmirušas. Nevar būt tā, ka mēs joprojām dodam naudu?
Tik daudz, cik paprasa?
Jā, bet rezultātā nemanām atgriezenisko saiti -- kad kāds teiktu: ziniet, mēs esam sasnieguši, ko gribējām, un varētu iesākto turpināt, ja būtu vairāk naudas. Jāveicina tādas sistēmas veidošanās, kurā atbilstošs budžeta līdzekļu ieguldījums ļauj sagaidīt attiecīgu rezultātu. Mēs pret lielāku ieguldījumu pretī saņemam, piemēram, noteiktu skaitu ārstu, attiecīgi sarūk slimojošo skaits, palielinās cilvēku dzīves ilgums, samazinās mazuļu mirstība utt. Domāju, ka tā ir korekta pieeja.
Esat minējis, ka jūsos pārsteigumu izraisījis lēmums iesaldēt algas valsts sektorā strādājošajiem. Tas bija pārsteigums, kurā virzienā – pozitīvā vai negatīvā?
Faktiski ne vienā, ne otrā, bet bija negaidīti, ka šāds lēmums tika pieņemts tik ātri. Mums šķita, ka, iespējams, ir vēl citi avoti, lai mazinātu budžeta deficītu. Katrā ziņā daudzas valstis līdzīgā situācijā ir rīkojušās tieši šādi.
Bet vai, jūsuprāt, šis lēmums bija pareizs vai nepareizs?
Es gribētu cerēt, ka šis lēmums ir ļoti rūpīgi izsvērts, nav nācis viegli, un domāju, ka alternatīvu iespēju valdība tajā brīdī neredzēja.
Vai, jūsuprāt, šāda alternatīva pastāv?
Domāju, ka pašreizējā diskusija šajā jomā varētu mudināt valdību uz izdevumu pozīciju papildu samazināšanu.
Šobrīd valdībā tiek diskutēts nevis par to, būs vai nebūs budžeta deficīts, bet gan to – cik liels šis iztrūkums būs...
Tāpēc mēs šobrīd negribētu klusēt, bet atgādināt -- ieplānotais budžeta deficīts 350 miljoni latu - ir nepieņemams un vedīs valsti arvien lielākās problēmās nākotnē. Aizņemšanās gan iekšzemē, gan ārpusē tikai atliek un samilzina problēmas turpmākajam nākotnē.
Ja tomēr valdība nonāks pie secinājuma, ka bez deficīta budžetu nav iespējams izveidot, cik liela būtu tā pieļaujamā
robeža?
Nav šādas pieļaujamās robežas! Vienīgā robeža ir nulle.
Vairākkārt ir norādīts, ka pārāk liela budžeta deficīta pieļaušana varētu būt risks lata stabilitātei. Cik lielā mērā varat tam piekrist?
Tas neatbilst patiesībai. Šādu apgalvojumu varbūt kāds dažkārt izmanto, lai pastiprinātu savus argumentus strīdos. Latam šobrīd nekas nedraud. Stāsts ir drīzāk ir par to, kas notiks ar šīs valsts ekonomiku: turpinot šādu budžeta deficīta politiku, nākotnē Latvijas ekonomika varētu piedzīvot ilgstošu stagnāciju.
Kāda scenārija gadījumā un cik ilga tā būtu?
Te ir zināma analoģija ar pārkaršanu, ko laika nogrieznī nepārprotami varam ielikt vien tad, kad tā jau ir atdzisusi, kā tas ir šobrīd. Bet tobrīd cilvēki bija neizpratnē, kur tā pārkaršana ir, neredzam?! Līdzīgi ir ar ekonomikas pretējo kustību - vienā dienā vienkārši konstatēsim, ka tā jau ir sabruksi. Ja turpināsim ar deficītu, tas varētu notikt nākamo divu trīs gadu laikā.
Šobrīd ekonomikas atdzišana ir notikusi tādā līmenī, ka nu jau IKP pieaugums ir ļoti tuvu nullei. Cik lielā mērā tas
vēl var kristies?
Lielā mērā tas ir tieši atkarīgs no pašreizējiem valdības lēmumiem. Ja mēs turpināsim tērēt nenopelnīto un turpināsim dzīvot uz parāda, vēl vairāk aizņemsimies un neveiksim strukturālās pārmaiņas un nepalīdzēsim Latvijas uzņēmējiem, iespējams, manis minētā ekonomikas atgūšanās varētu noritēt vairāku gadu garumā. Jāņem arī vērā, ka Latvijas ekonomika ir bijusi tik pārkarsusi, ka tās atveseļošanai saldu zāļu nav.
Tātad jūs redzat recesijas draudus Latvijai vairāku gadu garumā?
Jā.
Apgalvojums, ka vajag palīdzēt uzņēmējiem, Latvijā izskan jau vairāku gadu garumā. Kādam konkrēti tad ir jābūt šim atbalstam?
Pirmām kārtām pati galvenā palīdzība ir bezdeficīta budžets - no tā ir atkarīga uzņēmumu izdzīvošana. Ja budžets turpina aizņemties naudu un tērēt to neražojošā sfērā valsts sektorā, tas konkurē ar privāto sektoru cilvēku piesaistē, atalgojumā. Rezultātā privātais sektors ar laiku vairs nespēs saviem speciālistiem samaksāt šādas algas. Turklāt, kad pasaules ekonomikā situācija nav viegla, būtiski ir Latvijas uzņēmumiem palīdzēt atrast noieta tirgus. Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai ir pārstāvniecības ārzemēs, kur strādā daudz talantīgu cilvēku, kuru darbs diemžēl nav sasaistīts ar gala rezultātu. Uzskatu, ka šie cilvēki būtu jāprēmē, viņu atalgojums jāpārskata piecas, desmit un vēl vairāk reizes, ja viņi nodrošina pozitīvu rezultātu un palīdz Latvijas uzņēmējiem atrast noieta tirgus vai arī palīdz piesaistīt investīcijas šajā valstī. Jāpiemin arī bēdīgi slavenā epopeja ar Eksporta kredītgarantiju aģentūru. Cilvēkiem, kuri kaut ko eksportē, it īpaši uz Austrumu valstīm, ir būtiski palīdzēt apdrošināt produkcijas sūtīšanas risku, kad darīšana ar mazāk zināmām vai ne tik prognozējamām valstīm, no kurām varētu netikt saņemts gala maksājums. Tā varētu minēt vēl daudz dažādus piemērus.
Vai, jūsuprāt, valstij būtu jāstimulē ekonomika, uzņēmējdarbība, veicot savus pasūtījumus?
Tas ir ļoti interesants jautājums. Principā atbilde ir «jā». Viens no labākajiem uzskatāmākajiem piemēriem šajā jomā varētu būt Nacionālās bibliotēkas ēka. Tas ir valsts pasūtījums visklasiskākajā šā notikuma izpratnē. Ja valstij būtu vairāk šādi pasūtījumi, it īpaši tādi, kas rada pievienoto vērtību, droši vien būtu grūti kaut ko piebilst. Taču vienkārši pirkt preces un pakalpojumus, neinvestējot nākotnes attīstībā, šobrīd ir nepareizi. Preces un pakalpojumus var pirkt tad, ja naudas ir pietiekami, ekonomika attīstās un iet uz augšu. Pašreizējā situācijā darīt to uz aizņemšanās rēķina un neredzot, kā mēs atdosim naudu, ir ļoti riskanti.
Kā valdībai, jūsuprāt, sokas ar pašas izsludināto taupības politikas realizēšanu?
Te jābūt uzmanīgiem. Taupības politika ir svarīga lieta, taču centrālā banka nekādā gadījumā neuzstāj, ka nevajag neko iegādāt. Valdībai ir jāveic iepirkumi, ir jātērē: ekonomika drusku sildās, kad valsts pērk mēbeles, automašīnas, dažādus pakalpojumus. Bet nedrīkstam to darīt uz deficīta rēķina.
Pēdējos pāris mēnešus krišanās tendenci ir izrādījisinflācijas pieauguma rādītājs. Pēc cik ilga laika, jūsuprāt, Latvija
būs sasniegusi Māstrihtas kritērijos noteikto inflācijas līmeni? Kādu redzat šā rādījuma turpmāko attīstības gaitu?
Latvijas Banka neredz, ka tas varētu notikt ātrāk par 2011. gadu. Inflācija kritīsies 2009. un 2010. gadā, bet līdz Māstrihtas kritēriju līmenim tā varētu nokristies labākajā gadījumā 2011. gadā. Tas viss ir atkarīgs no tā, kā attīstīsies Latvijas tautsaimniecība, kāda būs fiskālā politika, kādas būs energonesēju cenas pasaulē utt. Pašreizējās situācijas sarežģītumu mazinātu tas, ja lielie energouzņēmumi, regulators un valdība plašākai sabiedrībai paziņotu, ka gāzes, elektrības, ūdens, siltuma cenas nākotnē noteiktu laiku būs atkarīgas tikai no mazuta cenu svārstībām un tāpēc būtiski necelsies. Turklāt gāzes cenas Latvijā šobrīd jau ir sasniegušas pasaules līmeni.
Redzot pašreizējās tendences, kurā gadā, jūsuprāt, Latvijai ir izredzes ieviest eiro?
Ir ļoti rūpīgi ik dienu jāstrādā, lai nepalaistu garām iespēju, kas mums varētu pavērsties 2012. vai 2013. gadā. Savukārt pēc eiro ieviešanas visi tie jautājumi, par kuriem šobrīd runājam, atkristu kā nelabs sapnis.
Tika runāts par to, kas būtu jādara valdībai, lai uzlabotu pašreizējo ekonomisko situāciju. Bet ko šajā jomā gatavojas
darīt LB?
Mēs jau trīs reizes šogad - ieskaitot Latvijas Bankas padomes 11.septembra lēmumu - esam samazinājuši Latvijas komercbanku obligāto rezervju uzglabāšanas apjomu LB, tādējādi sekmējot tautsaimniecības attīstību - kopumā ieplūdinot tajā ap 300 miljonus latu, kā arī stabilizējuši latu procentu likmes. Mēs esam gatavi to darīt arī nākotnē, bet ar priekšnoteikumu, ka tiek piekopta stingra fiskālā politika.