Nevajag gaidīt, ka naftas cenas kādreiz varētu nokristies zem 100 ASV dolāriem par barelu.
Tā intervijā Db atzīst Eiropas Savienības (ES) enerģētikas komisārs Andris Piebalgs. Viņš arī uzsver — kamēr mēs Krievijai kārtīgi maksāsim par piegādāto gāzi, nevajag uztraukties, ka šīs piegādes varētu tikt pārtrauktas.
Kādas šaja jomā redzat risinājuma iespējas Latvijai?
Galvenā sfēra, uz kuru ir jākoncentrē uzmanība, ir energoefektivitāte, jo šobrīd pieaug cenas visiem energoproduktiem, ieskaitot akmeņogles, kas pašreiz maksā vairāk nekā 120 dolārus par tonnu. Tas nozīmē, ka jebkurš kurināmā veids kļūs dārgāks. Ir jāskatās tās tehnoloģijas, kas ļauj resursiem atjaunoties. Tāpat ir jāizmanto sinerģijas. Es saprotu, ka Ignalinas AES slēgšana diezgan daudz ko maina Baltijas valstu jaudu potenciālā. Tāpēc ir jāskatās, cik liels ir šo jaudu apjoms visām Baltijas valstīm kopā, savienojot tās ar jaudām, kas ir pieejamas Ziemeļeiropas un Centrāleiropas tirgū. Lai varētu nodrošināt nepieciešamo enerģijas piegādi par vislabākajām cenām, izšķiroši ir savienojumi. Citu iespēju es neredzu ne vidējā, ne arī ilgtermiņā.
Laiku pa laikam tiek diskutēts par to, ka varbūt varētu pagarināt Ignalinas AES darbību Lietuvā. Cik reāla ir šada iespēja?
Uzskatu, ka tas ir pilnīgi nereāli. Diemžēl lēmums šajā sakarā ir ļoti skaidrs, un Lietuva pati tam ir piekritusi. ES dalībvalstis ir ratificējušas šādus nosacījumus kā ES Pamatlīguma sastāvdaļu. Lai kaut ko varētu mainīt šajā jomā, ir jāsauc starpvaldību konference, kurā jārunā par legālo iespēju vispār atgriezties pie šā jautājuma. Domāju, tas ir pilnīgi izslēgts! Kāds tad bija iemesls, kapēc tika pieņemts lēmums, ka Ignalinas AES ir jāslēdz — ir skaidrs, ka nevar nodrošināt pietiekamu drošības līmeni šai stacijai. Pat, ja būtu durvis vaļā ša jautājuma risināšanai no juridiskā aspekta, vienalga paliktu jautājums — kurš uzņemsies atbildību turpināt darbināt šo AES, ja eksperti atzīst, ka tur ir riski. Tādējādi es neredzu nekādu iespēju darboties Ignalinas AES pēc 2009. gada 31. decembra.
Latvijas valdība, lai atrisinātu energopiegāžu problēmu, ir apņēmumsies realizēt gāzes elektrostacijas projektu…
Latvijas valsts pati izlemj, kādu staciju būvēt vai atbalstīt. Pēc būtības, tam būtu jābūt tirgus lēmumam. Tirgus vadās pēs vairākiem aspektiem – nepieciešamības un cenas. Šobrīd, kamēr pastāv ļoti skaidra sakarība starp naftas un gāzes cenām, gāzes cena būs augsta un augoša. Nav paredzams, ka vismaz tuvākā laikā gāzes cena varētu stabilizēties, kas, protams, atsauksies uz saražotās elektroenerģijas cenu. Tāpat ļoti svarīga ir diversifikācija — Latvijā jau ir gāzes stacijas… Es neesmu pret jabkādu staciju, taču, ja skatās stratēģiski, tad ir jāraugās, kādas ir diversifikācijas iespējas. Ja šādu diversifikācijas iespēju nav, tad, protams, ir jāņem tāds kurināmā veids, kādu var dabūt.
Vai uzskatat šādu projektu par neracionālu?
Nē! Tas ir visvienkāršākais variants. Šāda stacija ir ātri uzceļama, tai ir nepieciešami relatīvi nelieli ieguldījumi, un to var darbināt gan bāzes, gan arī pīķa jaudām. Saistībā ar šo lēmumu, es redzu pragmatismu. Nevajag dramatizēt to, ka viena stacija tiks kurināta ar gāzi vai oglēm — tam ir jābūt pragmatiskam lēmumam, kas tiek pieņemts, par pamatu ņemot saimniecisko loģiku. Viena stacija nenodrošina atkarību vai neatkarību. Rīgai vienmēr pastāv divas alternatīvas iespējas, kā iegūt gāzi. Viena no tām ir runāt par to gāzes vadu izmantošanu, kas ir no Norvēģijas uz Dāniju un Zviedriju, ja vien tas ir nepieciešams. Otra iespēja ir sašķidrinātās gāzes izmantošana. Katrā gadījumā vienu gāzes elektrostaciju nevajag uzskatīt par stratēģisku laimi vai nelaimi. Ir svarīgi, lai tiktu realizēta saprātīga, pragmatiska politika visām Baltijas valstīm kopā. Ja Igaunijā tiek investēts degslāneklī, ja Lietuvā uzbūvē jaunu AES, tad viena neliela gāzes stacija Latvijā nerada nekādu problēmu. Citiem vārdiem sakot, nevajag dramatizēt vienas gāzes stacijas celtniecību.
Vai, jūsuprāt, Eiropā nepastāv sava veida dubultmorāle, kad, no vienas puses tiek runāts par energoneatkarību no Krievijas, bet no otras — realizēts Nord Stream projekts?
Skatoties uz ES kopumā, redzam, ka Krievija dod 23 % no kopējā gāzes patēriņa, bet Norvēģija — 18 %. Tas nozīmē, ka Krievijas loma ir liela, bet tā nav dominējoša. Neapšaubāmi Krievijai ir vislielākās gāzes rezerves. Es neuzskatu, ka Eiropa būtu ļoti lielā gāzes atkarībā no Krievijas, vismaz noteikti ne tik lielā, kā tas parsti tiek pasniegts. Tikpat labi jāņem vērā, ka 50 % no Krievijas valsts budžeta dod tieši gāze. To redzot var jautāt, kurš no kura tad te ir lielākā atkarībā? Tā ir abpusēja atkarība. Domstarpības parasti rodas tādēļ, ka Krievijā saistībā ar gāzi, ir tikai viena kompānija, kam ir liels spēks, un kas ir vienīgais eksportētājs. Jā būtu vairākas kompānijas, kas eksportētu no Krievijas, nekādu problēmu nebūtu. Problēmas sākas tad, ja ir monopolpiegādātājs, jo tam savs krekls ir tuvāks, un tas var diktēt savus noteikumus. Šādā tirgū pārējām kompānijām rodas problēmas. Tāpēc ir jārunā par to, kā varētu atrast veidu, kad Krievijai ir viens monopolpiegādātājs, bet ES — likvīds gāzes tirgus.
Tātad, kamēr ES valstis, tostarp Latvija, kārtīgi maksā rēķinus, nekādām problēmām ar gāzes piegādi nevajadzētu būt?
Tieši tā. Atkarība ir abpusēja, un Eiropa maksā ļoti labi — regulāri. Mūsu maksātā nauda tomēr ir ierēķināta gan Gazprom attīstībā, gan Krievijas valsts budžetā. Tādējādi šeit nevar arī runāt par dubultmorāli.
Vairākas valstis ir neamierinātas ar prasību sadalīt energoresursu ražošanas un pārvades jomas, un jūs gatavojaties piedāvāt kompromisu šajā jomā. Kas īsti ietilpst jūsu piedāvājumā?
Jā, tas notiks piektdien, un mēs tiešām gribam vienoties, ka tiek atdalīta energoresursu ražošana no pārvades. Šajā sakarā man bija liels prieks, kad Rīgā notikušajā Baltijas jūras reģiona biznesa forumā Latvenergo vadītājs Miķelsona kungs uzsvēra, ka viņš atbalsta atsevišķas Baltijas tīklu kompānijas izveidi — tā jau būtu abu minēto jomu nodalīšana. Turklāt svarīgi ir tas, ka nevienai no Baltijas valstīm šādā situācijā nebūtu monopola.
Kompromisa būtība ir tāda, ka obligāti ir jāsadala vertikāli integrēts uzņēmums, bet tam būtu ļoti strikti nosacījumi, kas nodrošinātu attiecīgās kompānijas transporta daļas neatkarību investīciju veikšanā. Šādā gadījumā tie arī prasīta ļoti stingra regulatora darbība.
Vairākkārt izskanējis, ka vislielākie iebildumi attiecībā uz šādu jomu pārdalīšanu ir Krievijas kompānijai Gazprom. Kādu kompromisu jūs varētu piedāvāt šim koncernam?
Mums ir bijis diezgan daudz sarunu, un viņi akceptē to, ka ES par likumdošanu lemj ES valstis, bet Krievijā — Krievijas likumdevējs. Svarīgi ir tas, lai katra no šīm pusēm respektētu otras likumdošanu. Manuprāt, Gazprom ir visvairāk ieinteresēts tajā, lai varētu piegādāt gāzi, lai tās gāzes vadi tiktu izmantoti pilnā apmērā.
Cik ilgi un cik lielos apmēros, jūsuprāt, vēl turpināsies straujais energoresursu cenu kāpums?
Attiecībā uz šo jomu manā skatījuma ir tikai sliktas ziņas. Es ļoti ceru, ka naftas cenas kaut kādā brīdī kritīsies, taču nelaime slēpjas faktā, ka gāzes cenas parasti seko naftas cenām pēc zināma perioda, bet elektroenerģijas cenas mainās vēl vēlāk. Tas nozīmē, ka kopumā mēs nevaram rēķināties, ka par energoresursiem varētu maksāt mazāk. Protams, ir jautājums, ko šādā situācijā darīt. Diemžēl nav labāka padoma, kā tikai izmantot energoefektivitāti, lietot energoresursus mazākos apmēros. Šī nepieciešamība faktiski uzliek visām ES valstīm pienākumu atbalstīt pilsoņus attiecībā uz tādu investīciju veikšanu, kas veicina energoefektivitāti. Te varētu būt runa, piemēram, par daudz labāku nodokļu situāciju, ja tiek iegādāts energoefektīvs automobilis. Respektīvi, ir jāpieņem tādi lēmumi, kas palīdzētu cilvēkiem izmainīt savu enerģijas patēriņa ikdienu.
Ir izskanējis, ka degvielas cena Latvijā varētu sasniegt vienu latu par litru…
Tā varētu būt. Kādreiz šķita, ka pilnīgi neiespējama cena ir viena mārciņa par degvielas litru Lielbritānijā, bet tagad tas ir sasniegts. Es vienīgi ceru, ka līdz brīdim, kad minētā cena būs Latvijā, paies zināms brīdis. Naftas cenas šobrīd ir ļoti augstas, un tām nav pamata atrasties tādā līmenī, taču mēs nevaram pilnībā prognozēt naftas produktu cenu izmaiņas. Esmu runājis ar OPEC pārstāvjiem, un viņi ir teikuši, ka naftas cenām ir jāslīd uz leju, taču neviens nav teicis, ka tās būs zem 100 ASV dolāriem par barelu. Tas automātiski nozīmē, ka degvielas cenas saglabāsies augstā līmenī.