Daudziem Latvijā ir izveidojies priekšstats, diezgan noteikta nostāja par to, kā šeit ir jāattīstas enerģētikas tirgum. Neviens vairs sevišķi neprotestē pret to, ka būtu jāuzbūvē jauna gāzes elektrostacija, un tāpat daudzi uzskata, ka ir jāveic pētījumi ogļu stacijas būvniecībai.
Tāpat mūsu valsts šausmīgi ātriem soļiem virzās pretī iecerei piedalīties jaunas atomelektrostacijas (AES) būvniecībā Ignalinā, Lietuvā. Manuprāt, mēs pārāk strauji ejam šajā Ignalinas virzienā. Mēs esam aizmirsuši, ka mums šajā jomā ir izvēles iespēja, kā rīkoties — būvēt šādu AES Lietuvā vai Latvijā.
Diemžēl mūsu valstī Ministru kabineta līmenī šāda iespēja nav pat izvērtēta. Nav bijusi pat neviena diskusij par šo tēmu — mēs visi, gluži kā apmāti skrienam Ignalinas virzienā, uzskatot, ka šāds risinājums ir vienīgais optimālais. Runājot ar enerģētikas sfēras profesionāļiem, zinātniekiem, es esmu nonācis pie secinājuma, ka tā nav.
Protams, dalībai Ignalinas AES būvniecībā ir savi plusi, taču ir arī mīnusi. Nav skaidrs, kāpēc mēs gribam atdot savu enerģētikas jautājumu risināšanu Lietuvai, kāpēc nevaram šos būtiskos jautājumus risināt paši. Pašreiz mēs esam gatavi samaksāt Lietuvai lielu naudu par to, ka tās teritorijā tiek uzbūvēta AES, bet pēc tam vēl maksāsim par to, ka lietuvieši mums piegādās enerģiju. Turklāt tādā veidā Lietuva kļūs par Baltijas enerģētisko cetru, un man nav skaidrs, kāpēc mūsu valsts tik viegli atdod šādu pozīciju. Jā, kāds var sākt apelēt pie vides faktoriem, taču ir jāpasaka godīgi — tam, vai AES atrodas Ignalinā vai jebkurā vietā Latvijā, nav nekādas nozīmes ne no vides, ne arī drošības aspekta. Avārijas gadījumā momentāli cietīs gan Latvijas gaiss, gan arī gruntsūdeņi.
Tāpat jautājums ir par to, kāpēc mēs esam ar mieru atdot lietuviešiem tik būtisku izglītības jomu — atomenerģētiku. Ja jaunā AES tiktu būvēta Latvijā, mēs paspētu RTU noorganizēt divus jauno atomenerģētiķu izlaidumus.
Atsevišķiem zinātniekiem ir viedoklis, ka obligāti jābūvē liela AES, lai varētu ar tur saražoto elekreoenerrģiju nodrošināt visu Baltijas reģionu, taču pasaulē priekšroka nereti tiek dota dauudz mazākām AES, sākot no 500 un beidzot ar 1200 MV lielu jaudu. Savukārt mēs gribam iesaistīties milzīgas AES (3 000 MV) būvniecības projektā. Lai uzbēvētu Latvijā 1200 MV lielu AES, vajadzētu ieguldīt apmēram 1,2 miljardus latu. Ņemot vērā, ka valsts ir paredzējusi, ka Ignalinas AES celtniecībā a/s Latvenergo būtu jāiegulda apmēram 1 miljards eiro, kļūst skaidrs, ka mazu staciju mēs varam uzbūvēt paši saviem spēkiem par to pašu naudu.
Latvijā daudzi runā par nepieciešamību samazināt mūsu valsts atkarību no Krievijas gāzes, taču es nedzirdu nevienu balsi brīžos, kad runa ir par gaidāmo energoatkarību no Krievijas. Tas nav loģiski. Piekrītu, ka gāzes pirkšana no Krievijas ir atkarība no šīs valsts, bet realitāte ir tāda, ka no citurienes iepirkt dabasgāzi mēs nemaz nevaram — ne no ASV, ne no Vācijas, ne no Ķīnas. Šeit varam dikutēt, cik vien ilgi un emocionāli gribam. Taču attiecībā uz AES būvniecību mums izvēle ir. Es saprotu, ka mūsu politiķiem runāt par AES būvniecību Latvijā būtu visai nepopulāri, taču, risinot ar enerģētiku saistītus jautājumus, vienmēr ir jādomā vismaz 20 līdz 30 gadus uz priekšu. Energoatkarība no Lietuva, Igaunijas un Polijas nav daudz labāka par atkarību no Krievijas. Ir skaidrs, ka urāna bagātināšanu vajadzēs veikt Krievijā, un tādējādi ne par kādu neatkarību no šīs valsts nevar būt runas. Jā, to var darīt arī ASV, bet tas ir daudz tālāk un arī dārgāk. Turklāt maz kurš ir painteresējis, kur lietuvieši grasās glabāt radioaktīvos atkritumus — Latvijas un Balkrievijas robežas tuvumā, kur ir plūstošās smiltis, visai sarežģīta situācija ar gruntsūdeņiem utt.
Mēs, protams, ļoti slavējam mūsu brāļu tautas lietuviešus un igauņus, bet pieredze rāda, ka jebkura praktiska jautājuma atrisināšana ar viņiem ir ļoti grūta. Es neuzstāju, ka jaunā AES noteikti būtu jābūvē Latvijā, taču uzskatu, ka šāda iespēja ir jāizanalizē un jāizdiskutē valdības līmenī. Mūs joprojām vajā tāds kā pēcpadomju sindroms — kā PSRS laikos tika nolemts, ka AES ir jābūt tieši Ignalinā, tā joprojām visi baltieši tajā virzienā vien skatās. Man šķiet, ka pašreiz notiekošais šajā jomā ir klaja politiskā tuvredzība, taču tad, kad to sapratīs, būs pagājuši vairāki gadi, daļa pašreizējo politiķu vairs nebūs pie varas, bet tie, kam būs jādomā, kā tālāk risināt Latvijas energoapgades problēmas, kā jau pie mums ierasts, varēs pateikt, ka pie visa ir vainīgas iepriekšējās valdības. Šodien vēl ir laiks pamatīgai un dziļai diskusijai par iespēju būvēt AES Latvijā, apsverot gan politisku, gan ekonomisko, gan drošības un vides aizsardzības jautājumus.