Notikušais saistībā ar sprādzieniem zemestrīces bojātajā Fukušimas atomelektrostacijā (AES) Japānā nenoliedzami ir vērtējams kā liela traģēdija. Būtu naivi iedomāties, ka šī atomkatastrofa neatstās postošu ietekmi gan uz globālajiem ekonomiskajiem, gan arī ekoloģiskajiem procesiem.
Tāpat ir skaidrs, ka būtu muļķīgi nemācīties no Japānas notikumiem un neizdarīt attiecīgus secinājumus. Tomēr publiskajā vidē notikušā iespaidā sāk veidoties gandrīz vai dogma, ka AES ir kaut kas slikts, no kā noteikti vajag izvairīties, jo pretējā gadījumā tā uzsprāgs, un visa valsts būs lielas radiācijas varā.
Protams, ja ir kaut mazākā iespēja iegūt energoresursus efektīvākā un lētākā veidā, izdarīt izvēli par labu AES būvniecībai būtu nepareizi. Ir arī skaidrs, ka pirms šāda objekta būvniecības ir jāveic rūpīga ģeoloģiskā izpēte, lai noskaidrotu, kurā vietā šādus projektus drīkst, bet kurā - nedrīkst realizēt. Šaubu nav arī par to, ka drošība ir aspekts, uz kura rēķina, ceļot AES, naudu taupīt nedrīkst. Taču nevar apgalvot - Fukušimas kodolreaktori sprāgst, tāpēc Baltijā AES celt nedrīkst… Jā, mūsu reģionā mēdz būt problēmas ar aukstām ziemām, karstām vasarām un plūdiem, taču postošas zemestrīces mums nedraud! Arī par cunami draudiem Baltijas reģionam nekas nav dzirdēts. Var runāt par to, ka Baltijas valstis vienkārši nespēj vienoties savā starpā par viena nopietna kopīga projekta realizāciju, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
Tomēr ir kāds jautājums, par kuru mums būtu jāuztraucas - šobrīd Eiropā jau strādājošās AES, pareizāk sakot, to tehniskais stāvoklis. Ņemot vērā notikumus Japānā, Vācijas valdība nolēmusi apturēt plānu, kurā bija paredzēts atlikt savu 17 AES slēgšanu. Jāatzīst, ka Vācijas attieksme pret dažādām lietām allaž ir bijusi visnotaļ pedantiska, un, domājams, ja vien pastāvētu kaut mazākās šaubas par kādas vācu AES drošību, tā būtu tikusi slēgta jau vakar. Droši vien pastiprinātu uzmanību savām elektrostacijām, to drošībai šobrīd pievērš daudzas pasaules valstis, it īpaši, ja tās atrodas seismiski aktīvajās zonās. Vairāk bažas gan rada fakts, ka uz jautājumiem par savas AES ietekmi uz vidi nav atbildējusi Baltkrievija. Domājams, daudzi atceras pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados piedzīvoto Černobiļas AES kodolreaktora avāriju, kas izvērtās par ekoloģisku katastrofu pietiekami plašā rādiusā.
Līdz ar to Eiropas un citu kontinentu valstu valdībām ir jāpievērš uzmanība tam, kas notiek gan savā, gan kaimiņu AES saimniecībā. Tomēr tas nenozīmē, ka atomenerģiju nedrīkstētu attīstīt arī turpmāk. Tas ir jādara, ievērojot noteiktus spēles noteikumus, kas maksimāli ļautu izvairīties no jaunām traģēdijām. Salīdzinājumam var minēt, ka neviens nevēlas vairs piedzīvot to traģēdiju, kāda savulaik ir notikusi saistībā ar naftas noplūdi no British Petroleum naftas platformas Meksikas līcī. Tomēr tas nenozīmē, ka pēc attiecīgajiem notikumiem tiktu slēgtas naftas platformas visā pārējā pasaulē.