Pavisam nesen kā ES projekta eksperts gandrīz mēnesi pavadīju Tadžikistānā, palīdzot Tadžikistānas profesionālās izglītības vadītāju izglītošanā vadības jomās. Iepriekšējo reizi tur pabiju līdzīgā ES projekta sakarā pirms pāris gadiem. Bija interesanti pavērot, kas mainījies, kā valsts attīstījusies. Ja iepriekšējās vizītes laikā bija sajūta, ka esmu atgriezies vismaz gadus 15 attālā pagātnē, tad šodien jāsaka, ka attālums laikā ir stipri vien sarucis, gan saglabājot vietējo kolorītu.
Dušanbe notiek diezgan vērienīga celtniecība- tiek celta nacionālā bibliotēka (nu- gluži kā pie mums), tiek veidots nacionālais izklaides parks, tiek celtas mūsdienīgas dzīvojamās mājas pilsētā, piesaistot ārzemju speciālistus (tur strādā projektu vadītāji arī no ir Latvijas). Notiek intensīva starptautisko fondu un projektu realizācija, izmantojot Eiropas Savienības sniegtās atbalsta programmas. Vācija vien vienlaicīgi realizē ap 20 dažādus projektus dažādās jomās. Arī šo projektu vadītāju vidū ir Latvijas pārstāvji..
Dzīves dārdzība ir pieaugusi, arī nacionālās naudas vienības – somoni- vērtība ir pieaugusi, vismaz oficiāli attiecībā pret ASV dolāru un eiro- 4,6 somoni = 1 ASV dolārs. Vēl pirms pāris gadiem 7 somoni bija 1 dolārs .Ir arī augusi minimālā alga, tiesa tā gan mūsu latos sarēķināta izskatītos kā deviņdesmito gadu sākumā, tikko uz latiem pārejot, taču vidējā darba alga mēnesī valstī ir ap 470 somoni , tātad, pavisam «rupji»- ap 100 latu. Inflācijas līmenis no gada sākuma šogad – 6,5%. Cenas veikalos un tirgū gan rāda, ka ar šādu summu iztikt nav viegli, ja nav blakus ienākumu vai kādas naturālās saimniecības pabalsta pārtikas veidā. It īpaši ņemot vērā, ka vairums sieviešu mājās audzina bērnus, nevis strādā algotu darbu. Un bērnu ģimenēs netrūkst.
Bezdarbs- 2,2% oficiāli reģistrēto bezdarbnieku no iedzīvotājiem darbaspējīgajā vecumā. Tik maz to ir divu iemeslu pēc- 1)laukos dzīvojošie ir nodarbināti tādā vai citādā veidā savās vairāk naturālajās saimniecībās, kurās gan ne tuvu nesaņem vidējo darba algu. 2) gados jaunie vīrieši 18-30 gadu vecumā brauc uz Krieviju peļņā un tur dzīvo un strādā gadiem, daudzi neatgriežas.
Bezdarbu mazina arī tas, ka saglabātas daudz valsts apmaksātas darba vietas, savā ziņā nodrošinot valsts attīstību. Neraugoties uz postošo pilsoņu karu, kurš Tadžikistānā beidzās pirms 10 gadiem (atblāzmas ar nelielu apšaudīšanos starp valdošās pozīcijas un pagrīdes opozīcijas spēkiem šad tad notiek vēl šodien), valstī ir saglabāta lielākā daļa izglītības iestāžu- gan vispārējās, gan profesionālās mācību iestādes, gan augstskolas. Pie tam, ja Latvijā skolotājs saņem par vienu likmi atalgojumu, kas ļoti tuvs vienai minimālajai algai, tad tadžiku skolotājam par slodzi maksā trīs minimālās algas, kas ir nedaudz vairāk nekā puse no valsts vidējās algas. Protams, arī tas ir maz, taču nupat Tadžikijas prezidents ar nākamo gadu solīja būtiski palielināt šis darba algas.
Interesanti, ka valsts attīstība notiek vairākos virzienos, bet ar neapbruņotu aci ir pamanāms ieguldījums infrastruktūrā, jo īpaši ceļos (ir pat no jauna uzbūvēti un labā kvalitātē maksas ceļi, piemēram, no Dušanbe uz Hudžandu pāri vairākām kalnu grēdām Uzbekijas virzienā. Tāpat Pamira trakta izbūve. Lai mazinātu korupciju un nodrošinātu ceļu kvalitāti, to būvi uztic nevis vietējiem, bet ārzemniekiem, īpaši ķīniešiem. Ķīna saņem arī 37% visa Tadžikistānas eksporta (2. vietā- Turcija ar 31,5%, 3. vietā- Krievija ar 8,6%, tad Irāna un Afganistāna). Eksporta lauvas tiesu veido alumīnijs, kokvilnas šķiedra, augļi, dārzeņi, ādas. Tāpat kā pie mums- trūkst attīstītas ražošanas, īpaši apstrādājošās rūpniecības. Kaut arī zeme ir ārkārtīgi bagāta ar dažādiem dabas resursiem- metālu rūdām, pat urāns, dārgmetāli, retie metāli. Diemžēl pilsoņu karš iznīcināja vietējo rūpniecību un tā nav atkopusies arī vēl tagad.
Tāpat pamanāma un dzirdama, tiesa, arī praktiski jūtama, enerģētikas problēmu risināšana. Šoziem pat Dušanbe lielākā daļa nakts laikā tika atslēgta elektrība, jo tās nepietika- nebija ūdens. Lauku apdzīvotajās vietās elektrības bieži nav vispār vai ir dažas stundas dienā. Tas, protams, izsauc neapmierinātību. Tāpēc tiek celtas un plānotas vairākas lielas hidroelektrostacijas, pret ko protestē uzbeki, jo viņiem ir bažas, ka tadžiki ar to pašu viņiem «aizgriezīs krānu» un atstās bez ūdens. Attiecības ar saviem kaimiņiem uzbekiem tadžiki nevar saukt par labām, jo abām pusēm ir diezgan lielas domstarpības dažādos jautājumos, sākot ar tadžiku vēsturiskajām teritorijām, ko Staļins piešķīra Uzbekijai (Samarkanda, Buhāra, Hiva), beidzot ar strīdu par ūdeni, kurš Uzbekiju sasniedz no Tadžikijas, tāpat naftu un gāzi, ko Uzbekija nedod tadžikiem, slikti funkcionējošu dzelzceļa satiksmi un kravu plūsmu caur Uzbekiju. Pierobežas kalnu grēdas uzbeku pusē kopš pilsoņu kara laikiem vietām vēl joprojām nav atmīnētas.
Jaunās audzes izglītošanai un nodarbināšanu tiek atvēlēti lieli līdzekļi, tāpat liela vērība tiek veltīta valsts valodas attīstībai un mācību materiālu gatavošanai tadžiku valodā, tāpat dažādām tautiskajām tradīcijām. Jāņem vērā arī islāma ticības un lielā ģimenes nozīme.
Blakus tam skolas ir spiestas un tiek rosinātas domāt, kā pašām pelnīt naudu. Pie tam 3% skolu nopelnītās naudas jāieskaita Izglītības ministrijas kontā. Vienlaikus uzņēmēja domāšana vēl ne tuvu nav tā izplatītākā. Savu uzņēmumu dibināšana, protams, notiek, tikai izpratne par pakalpojumu kvalitāti, par servisu, par produkta pievienoto vērtību vēl ir gauži zema.
Oficiāli daudz kas notiek labā līmenī. Taču vienlaikus- visi ļoti labi zina, kā «sistēma darbojas».
Uzņēmumā vispirmām kārtām darbā pieņems radinieku, vismaz priekšniekos. Tālāk jau seko pavisam cita veida «personāla atlase»- ir neoficiālas, bet skaidri zināmas summas, kas jāsamaksā, lai tiktu tajā vai citā amatā. Visiem ir labi zināms, ka katra kontrolējošās instances persona jebkurā kontroles «pasākumā» ir labi jāuzņem un par labu kontrolēšanu «labi jāapbalvo»- naudā vai graudā. Un ir jānodrošinās ar «laba un ietekmīga tēvoča» aizmuguri.
Valsts ir prezidentāla. Protams, ir un strādā parlaments, deputāti, pašvaldības un to deputāti. Viss notiek demokrātiski. Vienlaikus visi ļoti labi zina, ka mašīnas ar noteiktu ciparu kombinācijām, piemēram, vairāki septiņnieki blakus, varētu būt valsts augstākās personas plašās ģimenes tuvāko radu (brāļi, māsas) pārstāvju īpašumā, astotnieki- tie jau varētu būt brālēniem. Deputāta apliecība- ļoti vērtīgs dokuments, kas paver daudzus ceļus bez maksas. Statuss, amata nosaukums, tas, ko tu pārstāvi- tam visam ir liela nozīme.
Viss notiek likumīgi, bet visi labi zina, ka ceļu miličiem ir mazas algas. Tāpēc viņi var apstādināt visu satiksmi uz jaunā maksas ceļa no Hudžandas uz Dušanbe ar ieganstu, ka uz kalnu pārejas laika apstākļi ( vai kaut kāds mistisks ministra rīkojums, kas izdots ziemā, bet, iespējams, nav īpaši atcelts pavasarī) ļauj braukt šodien tikai vienā virzienā- no Dušanbe uz Hudžandu, nevis uz Dušanbe. Protams, kad savākta nepieciešamā summa no katra auto, visi kaut kā tomēr drīkst braukt - «rīkojums tiek atcelts». Interesantākais, ka otrpus pārejas, pēc 150 km tai pašā dienā uz tā paša ceļa to pašu izpilda miliči, tikai nu jau braucējiem no Dušanbe uz Hudžandu. Viss notiek likumīgi, jo viss notiek tā, kā saka priekšnieks. Jo lielāks priekšnieks, jo lielāka taisnība. Jo tuvāks priekšniekam, jo vēl lielāka taisnība- kamēr vien lielākais priekšnieks no tā necieš…
Tieši šīs iezīmes, īpaši dažādos vadības līmeņos, kas krīzes laikā diezgan labi arī pie mums pamanāmas, lika aizdomāties, cik tālu vai tuvu no vēlamā, vajadzīgā (ideālā?)mēs paši esam šajos jautājumos.