Iedzīvotāju turīgākā slāņa papildu «slaukšana» Eiropas valstīs ir labi pazīstama, taču citas zemes ir arī krasi atšķirīgā situācijā – gan slānis taukāks, gan rezultāts valstu budžetiem smeķīgāks
Citās zemēs ar solidaritātes vai tā saucamo bagātības nodokli apliekamās summas ir krietni virs tā līmeņa, ko par bagātības slieksni uzskata Latvijā (48 tūkst. eiro ienākumu gadā vai 4 tūkst. eiro mēnesī solidaritātes nodokļa gadījumā). Bijušais Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors Kārlis Ketners (31.01.2017. DB) rosina piemērot bagātības nodokli ne tikai ienākumiem, bet arī īpašumiem, zeltam, vērtslietām, mākslas darbiem, precīzāk – to neto vērtībai. Šāda nodokļa likme varētu būt 0,5% apmērā no īpašuma neto vērtības. Te var vilkt paralēles ar lielo pensiju saņēmējiem – to loks ir tik ļoti ierobežots, ka jājautā, vai iekasētais vispār sedz pie tā strādājošo ierēdņu sviedru izmaksas? Atmiņā palicis Lattelecom vadītāja Jura Gulbja apsveikums bijušajam Swedbank vadītājam Mārim Mančinskim ar jauno amatu Krievijas bankā, īpaši izceļot to, ka nu viņam vairs nebūs jāmaksā solidaritātes nodoklis.
Atceroties, kā, ieviešot nodokli, saruka solidaritātes nodokļa maksātāja profilam atbilstošo personu skaits, var vilkt paralēles ar citu līdzīga rakstura ierobežojumu iespējamo likteni un arī atdevi budžetā. Vienlīdzīgums likuma priekšā tiek interpretēts daudzās valstīs, taču citās zemēs skats uz to, kāds ir bagātības slieksnis, ievērojami atšķiras (pētījums 09.09.2015. DB). Piemēram, visdārgāko vīnu plauktu iecienījušajiem francūžiem bagāto nodoklis jāpiķo, ja ienākumi sasniedz 800 tūkst. eiro, un tiek piemērots visiem aktīviem, ieskaitot kustamo un nekustamo īpašumu, vērtspapīrus un naudu. Portugāles valdība ir pieticīgāka un bagāto nodokli piekabina tai ienākumu daļai, kas pārsniedz 80 tūkst. eiro gadā. Vācijā šī nodokļa likme (5,5%) tiek piekabināta iedzīvotāju ienākuma nodokļa progresīvajai likmei, kas lielo algu saņēmējiem (virs 250 tūkst. eiro gadā) sasniedz pat 45%, turklāt ar šo nodokli tiek aplikti arī ienākumi no dividendēm (atšķirībā no Latvijas, mūsu lielo algu saņēmējiem dodot iespēju algu vietā izvēlēties dividendes). Savukārt Šveicē bagātība tiek mērīta visai ģimenei kopīgi. Turpretim Bosnija un Hercegovina bagātības nodokli bija ieviesusi uz laiku, lai valstij būtu līdzekļi infrastruktūras atjaunošanai pēc postošajiem plūdiem 2014. gadā. Tikmēr Latvijā bagātības nodoklis tiek lēnītēm virzīts kā risinājums nevis kādu dabas kataklizmu, bet gan pieaugošās valsts nodokļu apetītes nodrošināšanai.
Valsts tēriņu atbalstam bagātības nodokļa ieviešana neapšaubāmi nāktu par labu, bet šāda nodeva nekādā veidā nerisina daudz būtiskākas problēmas, piemēram, demogrāfijas jautājumu vai jaunu darbavietu radīšanu. Turklāt – vai ir jēga tērēt valsts resursu, lai vēl lielāku cilvēku daļu dzītu tuvāk gribēšanai samazināt nodokļos atdodamo kumosu? Tāpat ļoti uzmanīgi jāvērtē, kāds būtu spiediens arī uz ekonomisko migrāciju, Latvijai par «slaucamu» bagātnieku definējot cilvēkus, kuru rīcībā ir ienākumi, kas līdzvērtīgi melnstrādnieka algai otrpus Baltijas jūrai.
