Tas, ka tiek skatītas idejas par atsevišķu pilsētas rajonu izmantošanas zināmu organizāciju, nav nekas jauns vai unikāls – tajā pašā gadskārtējā MIPIM var redzēt daudzus un dažādus piemērus.
Jau vairākus gadus MIPIM ir arī Rīgas pilsētas stends. Būs arī 2012. gadā – un tas ir labi, jo nevaram cerēt, ka Laimes Lācis pats atradīs pie mums ceļu. Jautājums gan ir par to, ko un kā šādās reizēs rādīt. Formāli pilsētai ir attīstības plāns, ir pat skaists koka makets, ko diemžēl nevar paņemt uz šo izstādi telpu nomas izcenojuma dēļ. To it labi varēs aizstāt ar interaktīvu ekrānu, kas arī nākamā gada MIPIM stendā būšot. Tik tālu labi, bet te arī sākas problēmas.
Attīstītājs ar apsveicamu domu par projektu Rīgā pieies pie šī ekrāna, atradīs kartē viņu interesējošu pilsētas rajonu un, ja viņam smaida veiksme, ieraudzīs attīstības plāna rozā vai sarkanīgo krāsu, kas pieļauj darījumu apbūvi. Te arī veiksme beigsies, jo sīkākas detalizācijas plānā nav, jo pilsētai nav konkrēta viedokļa, ko tā katrā konkrētajā vietā gribētu redzēt. Tā vietā attīstītājiem liek priekšā uzņemties milzīgu risku, ieguldot naudu koncepcijas un projekta izstrādē. Par projekta realizācijas iespējām garantiju nekādu, jo ir paredzēta sabiedriskā apspriešana. Kas un kā tajā piedalās, lielākajā skaitā gadījumu laikam nevienam ar attīstības procesiem pazīstamam nebūs jāstāsta. Neskatoties uz sabiedriskās apspriešanas rezultātiem, attiecīgās instances var gan piekrist, gan nepiekrist projektam. Tāpat var piekrist vai nepiekrist domnieki.
Nelolosim cerības, ka kāds komitejās un domēs sēdēs fiziski spēj iedziļināties projektu būtībā. Rezultātu izšķir lobijs – gan «baltais», gan «pelēkais», gan «melnais». Kaut kādas konsekvences iestājas retu reizi, un tad arī Damokla zobens mēdz ietekmēties no cita mēroga lobija. Bet ne par to ir stāsts – stāsts ir par nevajadzīgu attīstības risku. Jo lielāka projekta teritorija, jo lielāks risks. Tāpēc nebrīnīsimies, ka mūsdienu ekonomiskās nedrošības apstākļos galīgi pieklusuši gan Jaunvasjuku kategorijas, gan saprātīgie liela mēroga projekti.
Ko varētu darīt lietas labā? Atbilde visai vienkārša, taču ar milzīga apjoma politisku un politekonomisku zemtekstu: izstrādāt pilsētas rajoniem konkrētus attīstības plānus ar darījumu zonējumu līdz konkrētajam pielietojumam – tirdzniecībai, birojiem, jauktas izmantošanas būvēm, sabiedriskām ēkām, utt. Šādiem konkrētiem objektiem, kas pamatoti loģiskos pilsētas attīstības principos, būtu daudz vieglāk atrast attīstītājus un investorus. Šādā gadījumā sabiedriskajā apspriešanā varētu lauzt šķēpus par ēku izskatu, nevis par izmantošanas pamatā esošo biznesu. Izskatās, ka šādu risinājumu nav cerību sagaidīt, jo tad mazinās «politiskā procesa» nozīme pilsētas attīstībā. Un kā nu attīstība bez «politiskā tirgus», atvainojos, «politiskā procesa» – domniekiem un citiem zudīs posteņu ekonomiskais nozīmīgums.
Vai pilsēta varbūt neko nenojauš par šādām iespējām aktivizēt investoru interesi? Zina, un ļoti labi – vēl 2005. gadā Rīgā bija tā saucamā Waterfront pilsētu konference, kurā piedalījās daudzas pilsētas, kurām ir tā laime būt pie lieliem ūdeņiem. Kaut vai citas bijušās Hanzas savienības dalībnieces – Hamburgas piemērs. Vai viens no spilgtākajiem piemēriem – Glāzgova, kur pilsēta, lai piesaistītu investorus degradētam pilsētai piederošam doku rajonam, tam izstrādāja detalizētu attīstības plānu, nojauca nevērtīgās ēkas, izbūvēja ielas un komunikācijas, ieplānoja sabiedrisko transportu un tad gabalu pa gabalam izsolīja konkrētiem investoriem, kas skaidri zināja, ka būvēs tieši konkrētam biznesam piemērotu objektu, saņemot vispusīgu pilsētas atbalstu visā attīstības procesa laikā.
Lai arī paši uztur nekonkrētības sistēmu, domnieki un citi nereti žēlojas par naktsklubiem gluži vai domes durvju priekšā un neveiksmīgu, piemēram - Krasta ielas, attīstību. Attiecīgi detalizēta darījumu zonu plānošana šādas situācijas nepieļautu. Pēc pagājušā MIPIM rosināju Rīgas namiem izveidot sistēmu, kad kaut vai pilsētas īpašumā esošajiem namiem tiek izstrādāti pirmā stāva darījuma telpu izmantošanas principi, proaktīvi plānojot kur būt tirdzniecībai, kur – birojiem, bet kur – kādām pilsētas iestādēm. Ideja gan esot interesanta, taču gan Rīgas namiem, gan «vadībai» ikkatrā brīdī ir svarīgāki jautājumi kārtojami, tad nu varbūt, kaut kad. Ja godīgi – pārsteigums būtu pretējas reakcijas gadījumā.
Ko nevar (negrib) tie, kam tas būtu dienesta pienākums, to var konkrētajos projektos un biznesos iesaistītie sabiedriskā kārtā. Krišjāņa Barona un Vaļņu ielas piemēri dod zināmu cerību. Kaut gan, protams, stipri jācer, ka oficiālās iestādes, ja nepalīdzēs, tad vismaz netraucēs. Par ļaunu nenāktu Tērbatas ielas ideju pārlikšana uz sabiedriskiem pamatiem, atsakoties no vismaz pagaidām pilnīgi pārspīlētajām gājēju ielas idejām (protams, ļoti loģiskām no kādu konkrētu interešu viedokļa, taču ļoti vāji saistītām ar reālajām pilsētas un mazumtirdzniecības vajadzībām).
Šādas sabiedriska kustības par pilsētas ielu un rajonu reģenerāciju ir aktuālas arī citur Eiropā, kur iedzīvotāji nevēlas, ka tālāk degradējas kādreiz tirdzniecībai tik būtiskās pilsētu centru ielas. Sabiedriski aktīvisti, arī ar mediju profesionālu atbalstu, nereti uzņemas nopietnu situācijas izpēti, ko pēc tam plāno skatīt valdība, lai veicinātu ekonomikas attīstību un racionālu esošo resursu izmantošanu. Ja kādam interesē, var uzmest aci, kā tas notiek Lielbritānijā. Klikšķiniet šeit!
Ņemot to visu vērā, sekojošs ierosinājums Barona ielas, Vaļņu ielas un potenciāliem citu, līdzīgu iniciatīvas grupu dalībniekiem: sākt ar esošo aktīvu «inventarizāciju», formulēt nākotnes pozicionējumu, apzināt trūkstošos elementus un censties tos piesaistīt, ieviest pirmās izmaiņas un konstatēt vietējo un iebraukušo klientu reakciju, vēlreiz pārdomāt pozicionējumu un tad sadalīt darbus tāpat veicamajos un tādos, kur vajadzīga pilsētas vai cita veida administratīva palīdzība. Redzot šādu fonu, gan iespējas mācēs novērtēt arī dažāda mēroga investori un projektu attīstītāji. Tas ir, ja mūsu pierastā ekonomiskā kārtība neturpinās irt pa šuvēm.
