Ap Rožu laukumu Cēsīs dzīvība kūsā, biznesa veiksme gan lielā mērā atkarīga no tūristiem.
Cēsu vēsturiskajā daļā esošais Rožu laukums pēdējos gados pārvērties par pilsētas centru, atņemot šīs pozīcijas Vienības laukumam, saka vietējie. Lai gan banku, lielāku veikalu, jaunās Cēsu koncertzāles, intensīvākas satiksmes dēļ par pilsētas centru uzskatāms Vienības laukums ar Uzvaras pieminekli, dzīves baudītājiem īstā vieta, šķiet, ir Rožu laukums. Te līdzās viena otrai rindojas kafejnīcas, karstās dienās strūklakā šļakstās bērni, paveras skats uz Sv. Jāņa baznīcu un tikai rokas stiepiena attālumā ir Cēsu pils. Gar laukumu vijas Rīgas iela, pa kuru no galvaspilsētas puses viduslaiku pilsētā ierodas tūristi.
Ārpilsētas valdzinājums
Žagarkalna īpašnieks un jaunās Cēsu koncertzāles valdes priekšsēdētājs Juris Žagars izteicies, ka Cēsis top par Latvijas ārpilsētas rezidenci. «Tas nav skaļi teikts,» piekrīt Rožu laukumā esošās kafejnīcas Cafe 2 Locals īpašniece Jolanta Sausiņa, slavējot bagātīgo kultūras pasākumu piedāvājumu pilsētā, kas līdz ar koncertzāles atklāšanu vēl vairāk piesātināsies. Vēsturiskie objekti un kultūras bagātības uz pilsētu vasaras sezonā vilina arvien vairāk tūristu. «Tūrisma sezona ir pastiepusies garāka, daudz ir Krievijas tūristu – kad viņiem ir brīvdienas, piemēram, uz Jauno gadu, maija svētkos, pilna ir ne vien Rīga, bet arī citas pilsētas, tostarp Cēsis. Daudz ir arī Igaunijas viesu,» novērojusi J. Sausiņa. Vasarā netrūkst arī vietējo, taču latvietis vairāk esot pasākumu tūrists, kas ierodas noteikta notikuma dēļ. Tūrisma attīstība liek arvien attīstīties arī pakalpojumu sfērai. To labi varot redzēt ēdināšanas biznesā – pēdējos gados atvērts daudz kafejnīcu.
Alus pie kaimiņa
Ap Rožu laukumu cieši viena pie otras izvietojušās trīs kafejnīcas – Cafe 2 Locals, KafēRīga un Bazaar. J. Sausiņa norāda, ka šovasar āra terasi plānojusi atvērt vēl viena. Jautāta, kā izdodas sadzīvot, viņa atzīst, ka tūrisma sezonā darba pietiek visiem un reizēm pat liekas, ka ēdinātāju ir par maz. Tas īpaši jūtams, piemēram, Cēsu mākslas festivāla, pilsētas svētku vai Imantdienu laikā. Savā starpā kafejnīcas nekonkurējot. Ir bijis, ka cilvēks, sēžot «citas kafejnīcas vasaras terasē, nāk pie mums rāties, ka netiek pietiekami ātri apkalpots», vai, kad «vieniem izbeidzas alus, saka – ejiet uz blakus krogu, paņemties alu un nāciet pie mums ēst,» piedzīvoto atstāsta J. Sausiņa. Viņa to dēvē par provinces skaistumu – sadarbība ir daudz draudzīgāka, nevelkot pārlieku stingras robežas. Arī KafēRīgā saimniekojošā Kristīne Skuja-Kaminska par citām Rīgas ielas kafejnīcām nebēdā: «Kafejnīca pārdod sajūtas. Tās sajūtas, ko pārdodam mēs, ir labas.» Viņām gan atšķiras skatījums par sezonalitāti – KafēRīga aizvadīto ziemu bija slēgta, durvis verot tikai, sākoties aktīvai tūrisma sezonai, savukārt Cafe 2 Locals strādā visu gadu un šogad būs atvērta pat Līgosvētkos. «Tas, ka vietēji svin svētkus, nenozīmē, ka cilvēki negrib paēst,» lēmumu skaidro J. Sausiņa. Viņa atzīst, ka reizēm gribētos, lai arī citas kafejnīcas strādātu ilgākas stundas, jo vasaras karstumā mēdz veidoties rindas.
Tualete ķīniešu namiņā
Kafejnīca ierīkota pilsētas mēra Jāņa Rozenberga vectēva, mākslinieka un dekoratora Jāņa Rozenberga projektētā nelielā ēkā, kas tiek dēvēts par ķīniešu namiņu. Projektējot ēku, viņš ietekmējies no operas izrādes Turendota, pie kuras tobrīd strādājis. 1939. gadā ēkā ierīkoja publisko tualeti, kas tur darbojusies līdz pat PSRS sabrukumam. Lai gan pirms Cafe 2 Locals tur bijis gan smaržu veikals un mūzikas ierakstu veikals, gan cita kafejnīca, cilvēki sākotnēji izturējušies ļoti rezervēti – neies taču ēst uz tualeti. Kopš 2011. gada, kad kafejnīca izveidota, skepse pakāpeniski zudusi. Tagad kafejnīca ir pārveides gaidās. Iecerēts to padarīt, kā īpašniece saka, čilīgāku – gan mēbeles, gan ēdienkarte aicinās baudīt paslinkojot. Ēdienkartes pamatprincips gan netikšot mainīts – tajā joprojām būšot vietējo ražotāju sezonāla produkcija, par ko rūpējas J. Sausiņas brālis, šefpavārs Jānis Solovjevs. Toties netiek izslēgts, ka izmaiņas varētu skart nosaukumu, padarot to latviskāku.
Jaunie nāk
«Rīgas ielā varētu būt atraktīvāks piedāvājums, daži strādā tāpat kā pirms divdesmit gadiem, bet jaunie uzņēmēji ir ļoti aktīvi,» novērojumos dalās J. Sausiņa. Viņai piekrīt arī Līga Krieviņa, kas piepalīdz Zanei Sērmaukšai vien dažu soļu attālumā no Rožu laukuma izveidot kleitu veikalu Kinoo. Iecerēts, ka tas durvis vērs maija beigās, kad cilvēku plūsma ielā būs kļuvusi lielāka. DB apmeklējuma laikā veikala iekārtošana vēl tikai notiek – sienas un grīda pašu spēkiem nokrāsota, daļa kleitu jau izkārtas. Kinoo iekārtošana notiek par pašu līdzekļiem un pašu spēkiem, piesaistot vietējo metālmākslinieku Andri Tereško, kurš darinājis gan veikala izkārtni, gan pakaramos un plauktus. Meklējot vietu veikalam, apskatītas vairākas telpas, bet visas – Rīgas ielā. Citas adreses vispār nav izskatītas. Tā ir dzīvīgākā iela Cēsīs. Rožu laukums šobrīd ir epicentrs, viņa skaidro. Pirms tam veikala vietā darbojās mākslas salons. «Domāju, ka Cēsis ir ļoti laba vieta, kur sākt mazu biznesu. Koncerti, pasākumi no pavasara līdz rudenim – ļoti dzīvīga pilsēta,» tā L. Krieviņa, piebilstot, ka nav pamata runām par to, ka Cēsīs trūkst cilvēku. Un ko darīt ziemā? «Piedāvāsim vilnas kleitas,» L. Krieviņai ir gatava atbilde.
Cēsu gaume
Pirms atvērt kleitu veiklu, Z. Sērmaukša un L. Krieviņa iemēģinājušas roku vairākos pop-up veikaliņos. Par kleitām bijusi interese, taču novērots, ka nepērk drosmīgākos tērpus. Jautāta, ko izvēlas cēsnieces, L. Krieviņa uzskaita: pērk diezgan nosedzošas kleitas, ne pārāk īsas, ne īpaši krāsainas, izņēmums esot grafiti kleitas, nepērk kleitas bez lencītēm. Veikalā iecerēts piedāvāt kleitas, kurpes, somiņas un rotas, ko plānots iegādāties no vietējām rokdarbniecēm. Vismaz pagaidām vietējā dizaina tērpu gan nebūs, jo to cenu un pieprasījuma attiecība ir tāda, ka «nevar vēl Cēsīs pastāvēt tikai latviešu dizaina veikals. Malai ir latviešu dizaina veikaliņš, Cēsu meitenes šuj svārkus. Bija veikals Klase, vairs nav. No tā var izdarīt secinājumus, ka vēl īsti nav tirgus šeit.» Veikalā būs tikai tādas kleitas, kādas patīk Z. Sērmaukšai un L. Krieviņai. Taujāta, vai Cēsīs var apģērbties, L. Krieviņa atbild pozitīvi, tūlīt gan piebilstot – jautājums, kāda ir gaume. Proti, Cēsīs ir daudz lietoto apģērbu veikalu, ir tirgotavas, kur tiek pārdota dažādu ražotāju prece, bet pazīstamu zīmolu veikalus gan neatrast. Arī Kinoo pārdos dažādu, pārsvarā nelielu zīmolu kleitas no Anglijas. Brīva biznesa niša Cēsīs ir vīriešu apģērba pārdevējiem.
Grāmatniecības šūpulī
Pa Rīgas ielu, dodoties uz Vienības laukuma pusi, paejam garām vēl vairākiem veikaliem, kafejnīcām, optikas saloniem un trim grāmatnīcām. Nelielā teritorijā mājvietu radusi gan Jumavas un Zvaigznes ABC grāmatnīca, gan grāmatnīca Sprīdītis. Pēdējā atrodas mājā, no kurienes grāmatniecība attīstījusies ne vien Cēsīs, bet visā Latvijā. Ēkas sienu rotā divas piemiņas plāksnes – viena veltīta grāmatizdevējam Jānim Ozolam, otra – Jānim Rozem. J. Ozols grāmatu apgādu un spiestuvi šeit ierīkojis jau XIX gadsimta beigās. Viņš izdevis galvenokārt vērtīgas un mākslinieciski skaistas grāmatas. Savas darbības augļus gan viņš baudīja samērā īsu laiku, jo tika nogalināts par aktīvu iesaistīšanos 1905. gada revolūcijā. Pie J. Ozola darbu bija atradis arī J. Roze. Tieši viņš pēc J. Ozola nogalināšanas pārņēma veikala un izdevniecības vadību, pēcāk pārcēlās uz Rīgu, kur izveidoja pats savu izdevniecību, lasāms Cēsu centrālās bibliotēkas novadnieku datubāzē. Kopš 1993. gada ēkā darbojas grāmatnīca Sprīdītis. «Es esmu starp četriem lieliem izdevējiem – Rozi, Zvaigzni, Jumavu un Globusu. Mainu profilu, pērn sāku ar senām un vecām grāmatām. Man ir 1880. gada izdevumi, ir Zelta ābeles izdevumi, sāku ar apgāda Sprīdītis kādreiz izdotajām grāmatām. No Sprīdīša bibliotēkas palikušas tikai pirmās 11 grāmatas, pārējās līdz 25. grāmatai jau ir pārdotas,» stāsta SIA Cēsu Sprīdītis valdes priekšsēdētāja Inguna Medne. «Vai, šī ir mana sekcija!» iesaucas cilvēki, ienākot veikalā un ieraugot vecās grāmatas. «Es iedevu grāmatu un nezinu kam.» Tā ir otra frāze, kas dzirdama bieži – pēc tam plauktos tiek meklēta vai I. Mednei pasūtīta sen pazaudētā grāmata. No vecajām grāmatām labi pērk pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados izdotās grāmatas, novērojusi I. Medne, skaidrojot, ka tūlīt pēc kara grāmatu izdošana notika visai vāji, bet piecdesmitajos gados attīstījās, tika izdots daudz interesantu grāmatu. Savukārt no mūslaikos izdotajām grāmatām sava klientūra ir Lata romāniem, arī tā dēvētās sieviešu grāmatas ir cieņā. Mājā, kur starp grāmatu izdošanu un grāmatu tirdzniecību pa vidu padomju gados atradās veikals sievietēm Daiļaviņa, kur varēja iegādāties audumus, podziņas, lentītes, diedziņus, dāvanas, smaržas un daudz ko citu, dzīvošana ir laba, bet sarežģīta. Atrašanās vēsturiskajā centrā prasa savu – gan logus un durvis grūti nomainīt, gan nodoklis liels jāmaksā, uzskaita grāmatnīcas vadītāja.