Taisnīgāk būtu, ja vismaz dažiem pārtikas produktiem būtu pazemināta PVN likme, jo tā Latvijā ir ļoti augsta
Tā uzskata ātrās ēdināšanas ķēdes Hesburger īpašnieks un vadītājs Kari Salmels. No saimnieka sākotnējās sajūtas «ak vai, ko gan es esmu izdarījis nepareizi!?» desmit gados Latvijā viņa uzņēmumam ir 38 restorānu, un tuvākajā laikā tiks atvērti vēl vairāki.
Jūsu sieva ir latviete?
Jā.
Tad atļaujiet sākt ar populistisku jautājumu – jūs aizvedat mūsu skaistākās sievietes un uzņēmuma peļņu un vietā atstājat kaut kādu fast food, ātro ēdienu?
Laikam saprotu, kur tēmējat, un man jāteic, ka mēs jau kopš pirmā darbības gada nekādu Hesburger peļņu neesam pārveduši uz Somiju. Gluži pretēji – gadu gaitā esam to investējuši Latvijā, kopā apmēram 30 miljonus eiro.
Tā ir mūsu vispārējā stratēģija – mēs reinvestējam visu līdz pēdējam penijam, vienalga, vai tā būtu Latvija vai Somija. Mums nav akcionāru, kas prasa dividendes, un varam to atļauties. Mēs gribam kompāniju attīstīt, tāpēc viss, ko bizness rada, aiziet atpakaļ biznesam. Mēs aizvien attīstām visai daudz jaunu restorānu. Varbūt nākamgad tādu būs mazāk, tomēr turpmākajos piecos līdz desmit gados Hesburger restorānu skaits noteikti turpinās augt.
Kas ir izaugsmes pamatā – no dažiem restorāniem 90. gadu sākumā līdz 287 Somijā pašlaik? Turklāt sākumā tie taču bija jūsu finanšu krīzes gadi.
Jā, tie bija krīzes gadi. Bet mums bija šāds tāds pašu kapitāls, un bija redzams, ka cilvēkiem mūsu burgeri patīk. Nebija nez kādu ambīciju, bet vienkārši bija redzams, ka varētu to darīt te un tur, un tur arī varbūt. Ja bija grūtības, tad bija interesanti saprast, kāpēc tās ir, un tā tas viss aizgāja.
Jūsu teiktais par «šādu tādu kapitālu» ir lieka kautrība. Tas ir lielisks stāsts, kā jūsu tēvs īstajā brīdī pārdeva kompāniju, lai, krīzei sākoties, nopirktu to atpakaļ apmēram desmit reizes lētāk, ja esmu pareizi sapratis.
Tā ir patiesība, bet tikai daļēji. 1988. gadā mēs tiešām pārdevām kādus desmit Hesburger, bet tās bija kioska tipa ēstuves, ne restorāni kā tagad. Un mēs pārdevām arī trīs viesnīcas, kas bija šā darījuma vērtīgākā daļa. Savukārt atpirkām tikai šos Hesburger, tāpēc tik liela atšķirība pārdošanas un pirkšanas cenās. Tiesa, atpirkām mēs tiešām lētāk, bet ne desmit reizes. Un no viesnīcu darījuma mums bija atbalsta kapitāls turpmākajam biznesam.
Man tobrīd bija kādi 23 gadi, un es domāju, ko iesākt tālāk. Es jau kopš 13 gadiem tēva kompānijā biju darbojies ar burgeriem un hotdogiem, un tā bija vienīgā lieta, ko es tiešām zināju un pratu. Pārdošanas līgumā bija noteikts termiņš, kurā mēs nedrīkstējām darboties šajā jomā, bet tas gāja uz beigām. man bija skaidrība par to, ko es gribu darīt turpmāk, un līdz ar iespēju atpirkt Hesburger man jau bija šādas tādas idejas.
Kādēļ neviens to neizdarīja pirms jums – šo ekspansiju?
Es nezinu. Varbūt tāpēc, ka šis bizness nemaz nav tik vienkāršs. Klientam var šķist, ka nav liela māksla – gabals maizes un gaļa pa vidu, bet, godīgi sakot, peļņas marža šai biznesā ir ļoti, ļoti maza. Tikai tad, ja spēj pārdot pietiekami lielu apjomu, sāc pelnīt kādu peniju šeit, kādu peniju – tur.
Pamatā tam ir pārliecība, ka mans produkts garšo labi. Un, ja izdodas to klientam pārdot vienreiz, viņš atgriezīsies. Bet, ja tai pirmajā reizē produkts neizrādīsies pietiekami labs, tad ir cauri – spēle galā.
Ap to laiku sabiedrībā parādījās arī veselīgā dzīvesveida mode. Vai jūs teiktu, ka jūsu pārdotais ēdiens ir veselīgs?
Es neteiktu, ka tas ir veselīgs, bet tas noteikti nav neveselīgs. Ir visai grūti pateikt, kas tas ir – veselīgi. Salātus vien ēst arī galu galā nebūs veselīgi. Bet, kad es skatos uz mūsu dubulto burgeru, tur ir maize, 100% gaļas, salāti, siers, kečups... Es nudien nesaprotu, kas tajā varētu būt neveselīgs. Varbūt kādam liekas, ka majonēze? Bet mūsu majonēzē ir izmantota 100% rapšu sēklu eļļa, kurā ir omega-3 taukskābes. Protams, ēdienkartes tāpat attīstās nemitīgi – nāk jaunas idejas, kā kaut ko uzlabot vai ieviest. Tā Latvijā nule kā parādījies vēl viens tortiljas veids. Bet mēs tik daudz necenšamies piedāvāt vairāk salātus un tādā garā.
Vai produktu piegāde jums ir centralizēta?
Pamatā mūsu preces nāk caur noliktavu Igaunijā, kas apkalpo visas Baltijas valstis.
Ko sakāt par nodokli neveselīgai pārtikai? Nebaidāties zem tā pakļūt?
Diskusijas par šādu nodokli ir ne Latvijā vien, bet ir grūti noteikt, kas ir un kas nav neveselīgs. Es pats par šādu nodokli drīzāk esmu pozitīvi noskaņots. Arī no biznesa viedokļa, jo tad mēs varētu teikt – redzat, mēs neesam šai kategorijā.
Esat drošs, ka jūs tas neķertu?
Var jau būt, ka mums ir kāds viens vai divi izejmateriāli, par kuriem es šobrīd nevaru iedomāties un ko varētu ielikt neveselīgo kategorijā, bet vispārīgi tie ir bez jelkādas vainas. Mūsu gaļa ir absolūti bez kādiem piejaukumiem. Tajā ir 18% tauku, bet grilējot arī tie zūd.
Un kā, jūsuprāt, ir ar PVN pārtikai?
Latvijā tas ir ļoti augsts. Somija mums ir labs tirgus, jo tur pārtikai ir samazinātais PVN – 14%, salīdzinot ar vispārējo šo nodokli 24% apmērā. Es domāju, ka tas ir visai taisnīgi, jo ēst vajag visiem. Ja gribi pirkt vēl kaut ko, tad pamatā var attaisnot, ka tam ir augstāks nodoklis.
Es tomēr negribu teikt, ka Latvijā tas būtu jāpaaugstina. Manuprāt, jau šejienes 21% ir pārāk augsta likme. Bet, tā kā ēst vajag visiem, kaut vai dažiem produktiem varētu būt pazemināts PVN – tas būtu taisnīgāk.
Kāpēc Latvijā ir vairāk Hesburger restorānu nekā somiem tuvākajā Igaunijā? Tāpēc, ka šeit ir lielāks tirgus vai tāpēc, ka jūs šeit biežāk viesojaties pie radiem?
Droši vien otrā iemesla dēļ. (Smejas.) Iemesls ir tāds, ka es šeit vairāk ceļoju. Bet Igaunija mūsu restorānu skaita ziņā sāk jūs jau piedzīt. Nav tā, ka Latvijā to būtu vairāk iedzīvotāju skaita dēļ, jo mēs vadāmies no iespējamā restorānu novietojuma – cik labu vietu varam dabūt par samērīgu cenu un vai izskatās, ka tur varētu sanākt bizness.
Kā ir ar cenām – tās dažādās zemēs ir līdzīgas?
Somijā Hesburger ir apmēram uz pusi dārgāks. Igaunijā tas ir nedaudz dārgāks, bet Latvijā un Lietuvā apmēram vienā cenā. Tas ir izmaksu, algu dēļ utt.
Jūs laikam apspriežat arī Tuvo Austrumu tirgus.
Teiksim tā – tie nav mūsu galvenie mērķa tirgi. Bet dažkārt Tuvo Austrumu kompānijas, piemēram, no Saūda Arābijas, sazinās ar mums, ka gribētu Hesburger redzēt savās zemēs. Un tad mēs ļoti uzmanīgi pētām, vai tas ir mums interesanti. Prasa arī no Irākas, kas izklausās visai traki.
Jā, tur iet karsti, tomēr ziemeļos Kurdistānā biznesam klājas tīri labi.
Tās arī ir kurdu kompānijas, kas interesējas.
Vai tas nozīmētu, ka jūs atkāptos no ģimenes tradīcijas un pārdotu savu zīmolu franšīzē?
Daļa mūsu restorānu jau tagad ir šādi pārvaldīti. Krievijā tie visi ir franšīzes uzņēmumi. Protams, arī Tuvajos Austrumos viņi būtu mūsu franšīzes partneri, tomēr pašlaik mums tur tiešām nav nekādu nopietnu un konkrētu sarunu ne ar vienu.
Franšīze sākumā prasa visai daudz laika – ir turp jābrauc, jāpārliecinās par izejvielām, islāma zemēs tas nozīmētu arī halal gaļu, un jāpanāk, ka mūsu hamburgers tur garšo tāpat kā Rīgā. Protams, ēdienkartē jābūt arī kaut kam īpašam vietējam tirgum.
Tomēr izklausās, ka globalizācijas gēns jūsos ir.
Protams. Tomēr pamatā tam ir mūsu pašu privātais kapitāls, un mēs pašlaik gribam koncentrēties uz šīm trijām četrām valstīm un investēt šeit.
Kā jūs ietekmē pārtikas izejvielu cenu svārstības?
Ļoti. Pirms diviem trim gadiem pārtikas cenas ļoti pieauga, un es biju nobažījies. Tagad izejvielu cenas atkal ir lejā, tāpēc nav arī spiediena celt pārdodamās pārtikas cenu. Tas ir ļoti grūti, jo klients pie kases negrib dzirdēt skaidrojumus par globālajām pārtikas cenām, un mums dažbrīd ir jāuztur pieņemamas cenas uz sava rēķina. Es domāju, ka cenas paliks stabilas pašreizējā līmenī vismaz vienu gadu vai varbūt pat vēl nedaudz kritīsies – par 1% vai 2%. Bet to, kas notiks pēc diviem trim gadiem, nezina neviens.
Kā jūs apdrošināties pret cenu svārstībām?
Vai tik es tagad jau nesāku klāstīt komercnoslēpumus? Vispārīgi tas notiek ar ilgāka termiņa līgumiem – uz trim vai sešiem mēnešiem. Ar vienu vai diviem piegādātājiem ir pat līdz gadam. Viņiem jau arī tas ir risks, jo droši neviens nezina, kas notiks.
Atšķirībā no McDonald’s jums ir daudz restorānu reģionos. Vēl «labajos gados» es jautāju mūsu pašu Lido īpašniekam, kad restorāns būs viņam tuvajās Cēsīs, un atbilde principā bija, ka nekad. Kādēļ jums ir šāda stratēģija?
Vienudien Hesburger būs Cēsīs – mēs tur būsim. Cēsis pašlaik nav mūsu galvenais mērķis, bet triju līdz piecu gadu laikā mēs tur būsim. Latvijā nav daudz vietu, kur es nebūtu bijis. Labi pazīstu jūsu zemi, un, kad šeit braucu, zinu no galvas pareizos pagriezienus.
Par Cēsīm un vispār – kādi ir apsvērumi jūsu izvēlei?
Tas var izklausīties dīvains arguments biznesa izvēlei, bet Cēsis ir jauka pilsēta. Ja pareizi atceros, pilsētā ir kādi 11 tūkstoši iedzīvotāju, un domāju, ka viens Hesburgers viņiem par smagu nebūs. Es ticu, ka tas ir iespējams.
Šai ziņā jūs – tradicionāls uzņēmējs – līdzināties kādam augsto tehnoloģiju eksportam no digitālās ekonomikas, ko tās konkrētajā brīdī nepamatoti augsto likmju dēļ mēdz dēvēt par cerības ekonomiku.
Mums nav jāatskaitās ik ceturksni akcionāriem; mēs to varam atļauties. Es braukāju, piemēram, pa Latviju, mēģinu saprast, kā cilvēkiem vienā vai otrā pilsētā klājas, kāda ir vispārējā noskaņa, kā, kad un kur viņi pārvietojas un vai rodas sajūta, ka šeit iederētos mūsu restorāns.
Cēsis pat ap pieciem pēcpusdienā mēdz būt spokaini tukšas.
Jā, bet man tādā gadījumā interesē, kur tie cilvēki iet laikā no diviem līdz četriem. Ja mēs būsim viņu redzeslokā un viņi pie mums vienreiz iegriezīsies, tad viss notiks.
Tieši pirms desmit gadiem atvērām savu pirmo restorānu Latvijā – lielveikalā Olimpia. Mēs bijām ilgi strādājuši, lai visu pareizi un labi iekārtotu, un tai atklāšanas dienā es pats tur biju.
Pirmajās divās stundās mums bija viens klients. Viņš pasūtīja no ēdienkartes pasūtīja divus ēdienus. Un es domāju: es esmu pieļāvis tādu kļūdu! Pirmajā dienā mēs ietirgojām kādus 100 latus. Bet pēc desmit gadiem es saku, ka ir OK, un mēs paplašināmies.