Latvijā nostiprinājies uzskats, ka mazlietota auto iegāde nav ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) apliekams darījums, sacīja Auto asociācijas vadītājs Ingus Rūtiņš.
Viņš skaidroja, ka pēdējo gadu laikā mazlietotu automobiļu iegādes darījumos izkristalizējusies krāpniecības shēma, tos pārdodot kā lietotas preces un rēķinā neuzrādot PVN, kam būtu jānonāk valsts kasē. Iepriekš PVN bija negodīgo tirgotāju papildus peļņas avots, jo tas netika nomaksāts valsts kasē, taču pēdējos gados, konkurencei saasinoties, pārdevēji atsakās arī no PVN tiesas un samierinās vien ar pāris simtu eiro komisiju par darījumu.
Tomēr automobilis, neatkarīgi no tā, vai tas ir jauns vai lietots, ir tāda pati prece kā jebkura cita, un tās pārdošanas gadījumā tas ir ar PVN apliekams darījums. Tiesa, izņēmums ir automobiļiem, kas ir bijuši privātpersonu īpašumā un par kuriem PVN ir pilnā apmērā samaksāts, tos iegādājoties.
Automobiļa kā jebkuras citas preces iegāde ir ar PVN apliekams darījums, atzīmēja Rūtiņš. Proti, auto pārdevējs to pārdod pircējam par cenu, kurā ir iekļauts pievienotās vērtības nodoklis, un pēc tam šo saņemto nodokļa summu iemaksā valsts budžetā. Atkarībā no darījuma veida nodoklis var tikt maksāts vai nu automobiļa izcelsmes, vai iegādes valstī.
Vienīgais darījums, kad PVN netiek piemērots visai pārdošanas cenai, bet īpaši noteiktā kārtībā no peļņas daļas, ir gadījumā, ja lietots automobilis bijis iegādāts no fiziskas vai juridiskas personas, kas nav reģistrēta kā PVN maksātājs. Šādu PVN režīmu piemēro lietotiem automobiļiem, jo tie lielākoties jau ir bijuši privātpersonu īpašumā. Latvijā šādu automobiļu īpatsvars ir liels, jo lielākā daļa importēto vieglo automobiļu ir virs piecu līdz septiņu gadu vecuma, un tie jau Rietumeiropā ir paspējuši nomainīt gan pirmo, gan otro īpašnieku. Tomēr šiem automobiļiem itin bieži piemērotā tirdzniecības kārtība tiek izmantota ļaunprātīgi. Rūtiņš norādīja vairākus darījumu veidus.
Piemēram, pārdevējs Vācijā ir PVN maksātājs, pircējs Latvijā ir PVN maksātājs, kas ir tipisks iegādes darījums, kādiem būtu jābūt lielākajam vairumam, kad auto tiek iegādāts citā valstī. Šādiem darījumiem būtu jābūt galvenajam darījumu veidam automobiļu segmentā līdz pieciem līdz septiņiem gadiem, jo īpaši tipiskiem kompāniju autoparkos pārstāvētiem zīmoliem vai premium klases zīmoliem.
Aptuveni 80% automobiļu, kas atbilst šiem kritērijiem, Vācijā ir reģistrēti tieši juridiskām personām, kas ir PVN maksātāji. Savukārt pircējs Latvijā ir auto tirgotājs vai arī gala lietotājs - PVN maksātājs, jo tikai šāds statuss dod iespēju no pārdevēja Vācijā auto iegādāties par neto cenu. Šādā gadījumā pievienotās vērtības nodoklis 21% apmērā no auto cenas tiks piemērots Latvijā pie šī auto realizācijas. Tātad, ja auto ir iegādājies auto tirgotājs, tad pārdošanas cenai tiks pievienots PVN, kas pēc naudas saņemšanas tiks iemaksāts valsts budžetā. Savukārt, ja auto ir iegādājies uzņēmums, kas auto lietos saimnieciskajai darbībai, tad nodoklis būs jāmaksā tikai tad, kad tas tiks pārdots, piemēram, pēc diviem gadiem citam lietotājam," klāstīja Rūtiņš.
Vēl ir sastopams tāds darījumu veids, kurā pārdevējs Vācijā ir PVN maksātājs, pircējs Latvijā ir privātpersona. Šo darījumu no iepriekšējā atšķir tas, ka PVN tiek samaksāts Vācijā, nevis Latvijā. Auto īpašnieks vai tirgotājs Vācijā automobili pārdos nevis par neto cenu, bet gan bruto, kurā būs iekļauts arī Vācijas PVN 19% apmērā.
Tipisks pircējs šādā gadījumā ir privātpersona, kas pati ir veikusi auto iegādi Vācijā. Nekad neviens tirgotājs Vācijā nepārdos automobili privātpersonai par neto cenu. Šāda darījuma galvenā problēma ir tā, ka privātpersonai vai citai personai, kas nav PVN maksātājs, šo automobili realizējot tālāk, pievienotās vērtības nodoklis vairs nebūs izdalāms. Šāds modelis uzņēmējdarbībai nav izdevīgs, jo, veicot auto iegādi, tas prasa lielākus naudas līdzekļus, proti uzreiz jāsamaksā bruto cena, bet pārdodot automobili, nevar izrakstīt rēķinu ar PVN, kas pircējam ir svarīgi, ja tas ir uzņēmums un vēlas atgūt pārmaksāto priekšnodokli no valsts. Līdz ar to šādu darījumu nekad neizmantotu persona, kas sevi uzdod par auto tirgotāju.
Rūtiņš atzīmēja arī tādu gadījumu, kad gan pārdevējs, gan pircējs ir privātpersonas. Šis ir vienīgais gadījums, kad PVN darījumā netiek piemērots vispār, jo viens pārdod, otrs pērk un reģistrē Latvijā. Tomēr šajā brīdī jāpievērš uzmanība tam, kas ir tas auto, ko Vācijā pārdod it kā privātpersona. Proti, auto no pieciem līdz septiņiem gadiem ir tipisks kompāniju autoparku zīmols, premium segmenta pārstāvis - tā ir 80% un lielāka varbūtība, ka auto patiesais īpašnieks ir juridiska persona - PVN maksātājs.
Situācijā, kad auto tirgotājs Latvijā iedod pircējam svešvalodā sagatavotu pirkuma līgumu par auto iegādi no kaut kādas personas ārzemēs, to parakstot, pircējs automātiski kļūst par noziedznieku un apzinātu dokumentu viltotāju, kas ir krimināli sodāma darbība. Tāpēc pircējs nedrīkst parakstīt nevienu dokumentu, kas neatbilst darījuma būtībai. Pērkot automobili pie tirgotāja Latvijā, visiem parakstāmajiem dokumentiem jābūt latviešu valodā. No pārdevēja ir jāsaņem īpašumtiesību apliecinājums, kas ir nepieciešams auto reģistrēšanai Ceļu satiksmes drošības direkcijā (CSDD), maksājumu apliecinošs dokuments - čeks vai rēķins, ko apmaksāt ar pārskaitījumu, un vēlams ir pirkuma līgums vai pieņemšanas-nodošanas akts ar fiksētiem automobiļa tehniskajiem datiem, garantijām, nobraukumu un citiem svarīgiem datiem, lai vajadzības gadījumā ir iespēja vērsties pret pārdevēju, stāstīja Rūtiņš.
Viņš norādīja arī izņēmumu gadījumus Vācijas un Latvijas PVN likumos, kas nosaka īpašu kārtību lietotu preču tirdzniecībā, kad pārdevējs, kas ir PVN maksātājs, tālāk pārdod preci, ko tas ir iepriekš nopircis no personas, kas nav PVN maksātāja. Šajā gadījumā darījums notiek, pamatojoties uz PVN likuma pantiem, kas nosaka, ka PVN ir jāpiemēro tikai peļņas daļai par darījumu, bet ne visai darījuma summai.
Ja pirkšanas darījums notiek Latvijā, tad auto tirgotājam ir jādeklarējas Valsts ieņēmumu dienestā kā lietotu preču tirgotājam, automobilim jābūt iegādātam, piemēram, Vācijā atbilstoši 25.paragrāfa noteikumiem, un tad to Latvijā var pārdot saskaņā ar PVN likuma 138.panta noteikumiem. Tomēr vēlreiz vēlos uzsvērt, ka šāda PVN piemērošanas kārtība ir iespējama tikai tajos gadījumos, kad automobilis ir pirkts no personas, kas nav PVN maksātāja, vai arī no cita tirgotāja, kas to iepriekš ir nopircis no personas, kas nav PVN maksātāja, un pārdod saskaņā ar īpašo PVN piemērošanas kārtību. Šajā brīdī atkal jāpievērš uzmanība, vai auto neatbilst raksturojumam, kas norāda, ka tā patiesais īpašnieks tomēr ir juridiska persona - PVN maksātājs, un vai, parakstot vācu valodā sagatavotu pirkuma līgumu, pircējs nepakļauj sevi riskam kļūt par dokumentu viltotāju, uzsvēra Rūtiņš.
Viņš skaidroja, ka patlaban esošajos konkurences apstākļos, kad lietotu auto tirgotāju ir tikpat, cik auto pircēju, pārdevēji izdomā arvien jaunus veidus, kā piesaistīt patērētājus. Viss sākas ar peļņas samazināšanu vienā uzņēmumā, kam drīz pielīdzinās arī pārējie uzņēmumi. Tad uzņēmums sāk aizmirst pievienotās vērtības nodokli samaksāt valstij un to pieņemt par savu peļņu. Arī tam pārējais tirgus agri vai vēlu pielīdzinās.
Vairākus gadu garumā auto tirgotāji piedāvā iegādāties auto no Eiropas par nieka pāris simtiem eiro kā komisiju par darījumu. Kur slēpjas veiksmes atslēga? Auto ir tieši par PVN tiesu lētāks, jo Eiropā tiek iegādāts pa neto cenu un klientam tirgots ar safabricētiem dokumentiem un tikai pārsimts eiro lielu komisiju par pakalpojumu. Vieglas, pāris simtu eiro vērtas peļņas dēļ par vienu darījumu šie tirgotāji ir gatavi, ka tiek saukti pie kriminālatbildības un viņiem tiek piemērots sods, turklāt tādam pašam riskam tirgotāji pakļauj arī savus klientus. Izlasot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas Nr.2005/29/EK preambulas 18.punktu, ir skaidrs, ka patērētājs, pērkot automobili, necer uz to, ka viņam beidzot ir paveicies, un viņš nespēlē loteriju ar laimestu PVN apmērā. Proti, par vidusmēra patērētāju ir atzīstams pietiekoši zinošs un informēts, kā arī pietiekoši vērīgs un piesardzīgs patērētājs. No šī varam secināt, ka patērētājs, kas nav pārliecinājies par preci, ko iegādājies, ir apzināti viltojis dokumentus, ko iesniegt CSDD pie automobiļa reģistrācijas, kā arī sniedzis maldinošu atbildi reģistrācijas iesniegumā par to, kur automobilis iegādāts, kas ir krimināli sodāms pārkāpums, norādīja Rūtiņš.
