Zīmola "ProudBe" radītāja Dace Vintere izveidojusi savu perfekto somu un piedāvā tādu arī citiem.

"Ceļojumos teju vienmēr dodos ar mugursomu plecos. Līdz šim esmu iegādājusies piecas dažādas somas. Bet diemžēl neviena man nešķiet perfekta. Vienā trūkst kāda man ļoti nepieciešama kabata, citā tieku iekšā tikai no augšas, vēl kādai ir neērta muguras daļa u.tml. Reiz, kāda 2018.gada ceļojuma laikā, stāvēju autobusa pieturā un vēroju cilvēkus. Pie autobusa pienāca trīs savā starpā nepazīstamas meitenes, visas ar mugursomām plecos un centās noskaidrot, ar kuru autobusu viņām jādodas tālāk savos piedzīvojumos. Sapratušas, ka kādu laiku ceļojumu turpinās kopā, meitenes uzsāka sarunu. Interesanti, ka, iepazīstoties, pirmais jautājums nebija, kā kuru sauc. Tas bija – no kurienes tu esi? Visas šīs meitenes vienojošais elements bija ceļojuma mugursoma. Viņas visas lepojās ar piederību valstij, no kuras nāk. Un tā dzima ideja par somu. Ļoti īpašu somu. Par somu, kas jau savā būtībā atbild uz šo galveno jautājumu – no kurienes tu esi," stāsta zīmola "ProudBe" izveidotāja D.Vintere.

Pēc izmēģinājumiem ar dažādiem materiāliem un modeļiem Nesu Bags sāk šūt mugursomas

SIA Urban Fox piedāvā mugursomas un jostas somas ar zīmolu Nesu Bags, kā arī veido jaunu dizainu citu veidu somām, piemēram, datorsomām un pleca somām, pirmdien vēsta laikraksts Dienas Bizness. «Negribas apstāties. Es šobrīd cenšos apzināt, pēc kā vēl ir pieprasījums,» stāsta Renāte Vītola, somu zīmola Nesu Bags dizainere. Viņas iecere ir radīt praktiskas un funkcionālas somas, bet vienlaikus viņa vēlas eksperimentēt ar košām, svaigām krāsām. «Protams, ir arī klasika – somas melnā krāsā, bet ir arī citas krāsas, lai nav jāpērk tikai pelēka, brūna vai melna,» viņa saka.

Pirmā tirdzniecības pieredze uzņēmumam bija Positivus festivālā, un radās secinājums, ka jāturpina iesāktais. Šobrīd par Nesu Bags somām sāk interesēties vietējie veikali. «Pirmais bija M50,» saka Anita Zakse, Nesu Bags (SIA Urban Fox) īpašniece. Tiekot pētītas iespējas piedāvāt savu produkciju ārzemēs. «Te tirgus ir mazs – kad pārdod 25 somas, tās Rīgā jau redz. Gribas augt,» neslēpj Renāte. Lai izdotos sevi parādīt ārzemēs, jāspēj atšķirties, jābūt kaut kam unikālam. Anita teic, ka viegli tas nav, – konkurence ārzemēs esot milzīga, jo neviens nesēž un negaida, kad kāds piezvanīs no Latvijas un piedāvās somas. «Jābūt redzamam, jāpārliecina, kāpēc tieši mūsu prece ir īpaša. Šobrīd apzinām iespējas, plānojam nākamo gadu, izstādes, ko apmeklēt,» viņa saka.

Jelgavā veikals Daba, kas jau desmit gadus tirgo ekoloģiskus produktus un Latvijā ražotās dizaina lietas, pirms diviem gadiem izveidojis sava dizaina līnijas – Dadzis un Daba

Nolūkā atdalīt «saimniecības», atsevišķi no veikala ir izveidota radošā darbnīca Daba, kurā ikdienā roku rokā strādā pieci cilvēki, kuri rada, izgudro un īsteno zīmolu Dadzis un Daba produktus. Uzņēmumu īpašniece ir SIA Kongs, kas jau kopš 1994. gada nodarbojas ar meža un dārza tehnikas, kā arī elektroinstrumentu tirdzniecību. Taujāta, kā dizains sadraudzējies ar dārza tehniku, Dace Stūre, kura ir gan veikala, gan radošās darbnīcas vadītāja un idejas autore, teic, ka pirms aptuveni desmit gadiem viņa bija šīs šķietami nesavienojamās biznesa idejas iniciatore. Tolaik viņa bija aizgājusi dekrēta atvaļinājumā un sajutusi vilkmi darīt kaut ko savu. «Biznesa ideja man bija, telpas arī biju atradusi un nodomāju, ka māls jāmīca, kamēr tas ir mīksts. Prezentēju savu biznesa ideju SIA Kongs pārstāvjiem, viņi bija atvērti un gatavi attīstīt jaunu struktūrvienību,» atminas D. Stūre.

Uzņēmēji Žans Mauris un Dagnija Lejiņa vēlas palīdzēt uzņēmumiem ieviest inovācijas, izmantojot organizāciju iekšējo potenciālu

Dagnija Lejiņa ir reputācijas menedžmenta aģentūras Lejiņa & Šleiers līdzīpašniece. Savukārt Žans Mauris iepriekš vadīja startup akseleratoru eegloo. Tā darbības laikā pie viņa vērsās vairākas kompānijas ar vēlmi uzzināt, kā sākt sadarbību ar jaunuzņēmumiem. Ir dažādi varianti – sponsorēt pasākumus, organizēt savu akseleratoru, bet bieži vien tas galu galā biznesam nesniedz pievienoto vērtību. «Pērn ar šo pašu jautājumu pie manis vērsās apdrošināšanas kompānija Ergo. Tā pozitīvi novērtēja publisko akseleratoru Ergo FinTech Academy, bet gribēja gūt kaut ko taustāmāku. Izstrādājām tai iekšējo inovāciju programmu, kas fokusēta uz to, lai gūtu investīciju atdevi, lai kādu ideju ieviestu un iegūtu taustāmu rezultātu. Tas bija interesants un veiksmīgs eksperiments. Šogad ar Dagniju sapratām, ka tas varētu būt labs produkts citām kompānijām. Programmu iepakojam kā produktu. Tā ir inovāciju programma uzņēmumiem, kas tikai tagad saprot, ka jāsāk ieviest inovācijas un darboties ar jaunuzņēmumiem, taču kuri nezina, no kura gala sākt,» viņš skaidro. Viņi šīs programmas ietvaros piedāvā sākt ar to, kas uzņēmumam pieejams uzreiz – darbiniekiem. Žans uzskata, ka tā ir liela vērtība, jo darbiniekiem ir idejas un viņi redz problēmas.

Personālvadības programmatūras izstrādātājs CakeHR iet jaunuzņēmumiem netipisku ceļu un izmanto tiešo pārdošanu; tikko kompānija izveidojusi pārstāvniecību Igaunijā

CakeHR ir daudz klientu no ārzemēm – viņi atrod šo risinājumu internetā, izveido savu kontu, pievieno maksājumu karti un lieto. Lai paātrinātu klientu skaita pieaugumu, uzņēmums izmēģināja interneta reklāmas, bet, lai arī pasaulē šis paņēmiens strādā, Latvijā ir grūti pastāstīt par tā produktu, izmantojot reklāmas baneri internetā. Tāpēc komanda nolēma izmēģināt tiešo pārdošanu Latvijā, kas uzrādīja labus rezultātus. Nesen uzņēmums atvēra biroju arī Igaunijā, mēģinot atkārtot Latvijas piemēru. «Kad svešā valstī, kuras valodā paši nerunājām, būsim pierādījuši, ka varam pārdot personālvadības programmatūru, virzīsimies uz citām valstīm,» saka Kaspars Upmanis, CakeHR (HR Bakery Ltd.) līdzīpašnieks. Pašlaik šā uzņēmuma piedāvātajam risinājumam ir vairāk nekā vienpadsmit tūkstoši lietotāju 90 valstīs. 40% klientu ir no Amerikas. CakeHR mērķis ir Austrumeiropa un Centrāleiropa, kur uzņēmumi ir ieinteresēti jaunos personālvadības tehnoloģiju risinājumos. «Mēs esam diezgan piezemēti savās ambīcijās, jo mums nav nekāda ārējā finansējuma. Visu attīstām par saviem līdzekļiem, tāpēc to darām piesardzīgi,» neslēpj Kaspars. Vaicāts, vai ir bijusi doma iestāties kādā jaunuzņēmumu akseleratorā vai piesaistīt investīcijas, Kaspars teic, ka CakeHR ir mēģinājis startēt akseleratoros, bet uzņēmums jau ir pārāk «vecs» to standartiem, jo produkts tirgū ir pieejams jau vairākus gadus. «Ar investoriem visu laiku taustāmies,» viņš atklāj.

No jūrniecības pie nekustamajiem īpašumiem

Latvijas nekustamā īpašuma jomai ir jāmainās, uzskata starptautiskās nekustamo īpašumu kompānijas RE/MAX reģionālais īpašnieks Rinalds Tērs. Viņaprāt, Latvijā ir vieta vēl vismaz 30 kompānijas birojiem.

Mainīja jomas

Pirmo RE/MAX biroju Latvijā R. Tērs atvēra pagājušā gada 1. janvārī, un šobrīd RE/MAX Latvijā darbojas jau vairāki biroji.

R. Tērs ar nekustamā īpašuma nozari iepriekš nav bijis cieši saistīts, un liela pieredze viņam darījumu veikšanā ar nekustamajiem īpašumiem nav bijusi, ja neņem vērā dažus darījumus ar sev piederošiem īpašumiem, turklāt lielāko daļu karjeras viņš aizvadījis jūrniecības nozarē. Tomēr kādā brīdī dzīve mainījusies: «Kādu dienu braucu uz darbu ar vilcienu no Siguldas uz Rīgu un lasīju Džeka Kenfīlda grāmatu Panākumu principi, kurā aprakstīti dažādi pasaules veiksmes stāsti, sākot ar mūziku, sportu, politiku līdz pat uzņēmējdarbībai. Grāmatā tās lasītājam bija jāizpilda uzdevums, definējot, kāds ir dzīves mērķis, ko viņš vēlas sasniegt. Toreiz piefiksēju mērķi: radīt veiksmīgus, pelnošus uzņēmumus, kuros ikviens, kas iesaistās, attīsta sevi kā profesionāli un iedvesmo citus. Uz kādu laiku par šo mērķi aizmirsu, taču lasīju grāmatu tālāk un manā prātā palika vieta, kur bija nedaudz aprakstīts par RE/MAX dibinātāju Deivu Linegeru un to, kā viņš nonāca līdz savam veiksmes stāstam,» atminas R. Tērs. Tajā brīdī viņš nolēmis sazināties ar RE/MAX, ko arī izdarījis. Sekojušas vairākas sarunas, tikšanās, kuru rezultātā iegūts līgums un viņš kļuvis par kompānijas reģionālo īpašnieku.

Šajā piektdienā par godu Latvijas svētkiem portāls db.lv saviem lasītājiem piedāvā ielūkoties, kā tiek izgatavotas Lielvārdes jostas.

«Par aušanu sāku interesēties jau 10 gadu vecumā, kad sāku iet aušanas pulciņā,» stāsta Lielvārdes jostu izgatavotāja Dace Grīnberga.

«Mana mamma tajā laikā gāja uz aušanas studiju. Tad likām kopā savas zināšanas un par savām izvēlējāmies jostu stelles. Arī mana mamma auž Lielvārdes jostas, bet vīrs ir apmācīts aust ziedainās jostas. Jostas aust iemācījām arī mūsu vecmāmiņai. Parasti šķiet, ka aušanas māka ir pārmantota no vecmāmiņas, bet mums bija otrādi, sākumā iemācījāmies mēs ar mammu un tad iemācījām omītei,» stāsta D. Grīnberga.

«Tas ir absolūts sirds darbs un katru dienu to daru ar prieku, viņa uzsver. Ar katru dienu šis darbs arvien vairāk iepatīkas, un jo sarežģītāks aužamais un ilgāk sanāk aust, jo interesantāk,» viņa piebilst.

Z/s Lēpes ievieš netradicionālus augus, pieradinot tos Latvijas apstākļiem

Stādu audzētavā Lēpes ir plaša dekoratīvo augu kolekcija, kurā jau vairākus gadus tiek veiksmīgi aklimatizēti un novēroti Latvijas apstākļiem arī netradicionāli augi – vēdekļlapu kļavas, magnolijas, Japānas ķirši jeb sakuras, veigelas, līčijas un godži ogas. Saimniecībā tiek veidota arī ziemojošu hortenziju kolekcija.

Medī jaunumus

Saimniece Irina Strautiņa stāsta, ka viņas dārzā ir ap 1400 dažādu šķirņu augu – skujkoki, lapu koki, ziemcietes un dažādi sugas īpatņi. Agrāk darbojusies ar aprikozēm un persikiem, bet tagad interese ir par daudziem augiem. «Mans hobijs ir magnolijas, sakuras un hortenziju kolekcija, arī rododendri. Mani interesē viss, kas ir jauns un nav pie mums audzis. Tās ir galvenokārt jaunās šķirnes,» atklāj saimniece. Jau 13 gadus viņa sadarbojas ar Šmita kokaudzētavu Polijā, kur arī tiek iegādāti interesanti sugas īpatņi. «No viņa var dabūt jaunumus. Ne vienmēr tos var iegūt, bet es cenšos tos «medīt». Jāgaida arī rindā,» stāsta dārzniece. Vispirms viņa izpēta auga ziemošanas zonas un cenšas neiegādāties Itālijas klimatam piemērotus, bet pērk tos, kas ziemo Polijas ziemeļdaļā. Līdz šim visus izdevies ieaudzēt Latvijas zemē, pat ziemā neviens no tiem netiek piesegts. I. Strautiņas dārzā aug divas magnoliju šķirnes, viena no tām viesošanās laikā saimniecībā jau bija uzziedējusi. Saimniece atceras, ka divas ziemas pēc kārtas bija -30 grādu liels sals un ziemeļu vējš, bet magnolijām nekādu skādi tas nav nodarījis.

Visi māk pārdot, vienkārši latvieši ir pieņēmuši, ka pārdošana ir uzbāšanās, saka konsultāciju uzņēmuma U-Sales īpašnieks Vigants Lesausks

Vigants pieļauj, ka šo domu «ievazājuši» ārzemju uzņēmumi, kuri pārdod preces, staigājot pa mājām un piedāvājot, piemēram, putekļu sūcējus. «Tas ir normāls darbs, bet tur pārdošanas process cilvēkiem ir nepatīkams, viņi mēdz nožēlot, ka ir nopirkuši konkrēto preci. No tā rodas sajūta, ka visi pārdevēji mēģina kaut ko «iesmērēt». Tā tas nav, jo ir preces, kas ir vajadzīgas. Piemēram, kad pērk dzīvokli, cilvēks ir priecīgs, ja ir speciālists, kurš saprot, kas viņam vajadzīgs, ko var atļauties, kādas ir nākotnes perspektīvas, un piedāvā divus līdz četrus variantus. Tā arī ir pārdošana, vienkārši mēs to tā neuztveram. Labākā pārdošana ir tā, kad klients vispār nejūt, ka viņam kaut ko pārdod. To var darīt ētiski, forši un tā, ka klientiem patīk,» viņš saka.

Walt Mizo ir jauns, neliels, Latvijā veidots zīmols, kas izstrādā un ražo mugursomas.

(Papildināts viss teksts.)

Pēc darbīgas vasaras un rudens līdz ražošanas gala fāzei ir nonākuši pirmie 4 mugursomu modeļi, biznesa portālam db.lv pastāstīja uzņēmuma īpašnieks Edgars Bīberis. Viņš gan neatklāj, cik lielas investīcijas ieguldītas ražošanas uzsākšanā.

Somas ir ražotas no Cordura un Oxford tipa audumiem, kas, kā norāda ražotājs, izceļas ar savu piemērotību precēm, kas ir pakļautas augstai ārējo apstākļu ietekmei. Audumi ir mitruma necaurlaidīgi, viegli kopjami, izturīgi un formu saglabājoši. Somas augšējā daļa kalpo ne tikai kā papildinošs dizaina elements, bet tam arī ir funkcionāls pielietojums - tas ir izrullējams un to var izmantot kā papildu vietu brīžiem, kad ir nepieciešams palielināt somas ietilpību. Somas muguras un plecu daļa ir ar polsterējumu.

Pārņemot dzimtas prasmes, Marika Petrovska izveidojusi zīmolu Vectēva maiznīca.

Mājražotāja Marika Petrovska ar savu jaunību lauž stereotipus par klasisku maizes cepēju. Ierasts, ka mūsdienās to pārsvarā dara lauku sievas brieduma gados. Jaunās meitenes biežāk pievēršas ciparu kūku, zefīru vai eklēru gatavošanai.

Liktenīgo grūdienu dod dēls

Kad pēc bērna kopšanas atvaļinājuma Marikai bija laiks atgriezties darbā, viņa saprata, ka to nevēlas. Iepriekš strādāja pakešu logu ražotnē, veica tehnisku darbu rāmju izgatavošanā, lielākā daļa kolēģu bija vīrieši. «Mēs bijām tikai trīs sievietes,» viņa smejas, piebilstot, ka tieši šajā uzņēmumā iepazinusies ar savu vīru Mareku. Domājot par citu nodarbošanos, nonākusi līdz atmiņām par vecāku rūpalu. Viņi savulaik bija nodarbojušies ar mājās ceptas maizes piegādāšanu liepājniekiem, taču pārtraukuši. Dzimtas mājās, Nīcas novada Ķāķišķē, to cepis Marikas tēvs, kurš prasmi savukārt iemācījies no savas mammas.

Gleznotāja Gundega Dūduma rada ne vien gleznas un interjerus, bet arī košas un krāsainas somiņas, pirmdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

«Manas somiņas savā ziņā esmu es pati. Katra soma ir kā maza glezna. Tās ir daudzfunkcionālas, jo var vilkt gan pie džinsiem un kedām, gan pie vakartērpa, ejot uz operu,» uzskata Gundega Dūduma, somu zīmola Duduma Bags (SIA Bazhaar) īpašniece. Vaicāta, kā viņa spēj apvienot visas savas radošās aktivitātes, Gundega teic, ka viņai šis darba modelis patīk, jo nav visu laiku jāglezno, jāveido interjeri vai jāšuj somas. «Varu visu laiku darīt ko citu,» viņa teic.

Neatrada meklēto

Kā Gundega pievērsusies somiņu darināšanai? Pirms kāda gada viņa internetveikalā gribēja nopirkt somiņu. Ilgi to meklējusi dažādos veikalos, taču nav varējusi atrast tieši tādu, kādu bija iedomājusies. «Trijos naktī gāju gulēt dusmīga par iztērēto laiku. Tomēr nākamajā rītā izdomāju, ka mani tik viegli apturēt nevar – tādu somiņu, kādu esmu izsapņojusi, mierīgi varētu uztaisīt arī pati. Man mājās ir daudz audumu un es ķēros klāt. Uztaisīju skici, sadiedzu, atradu labu šuvēju, kura sašuva trīs dažādas somas. Pēc tam somas novērtēja manas draudzenes un teica, ka arī viņas tādas gribētu. Kur problēma?» viņa atminas. Kad bija gatavas pirmās trīs somas, Gundega uzcītīgi apstaigāja Rīgas labākās šūšanas darbnīcas, taču neviens nebija ieinteresēts viņas pasūtījumā. Draugi ieteica šūšanas fabriku Valmierā un turienes šuvējām iepatikās mākslinieces ideja. «Man ir svarīgi, ka visiem cilvēkiem, kas ir procesā iesaistīti, patīk tas, ko viņi dara, jo man šķiet, ka to var sajust gala produktā,» pieļauj Gundega. Pēc tam viņa uzšuva pirmās 50 somas, kuras vienlaikus bija mārketinga pētījums – vai kādam tās patīk, par kuriem modeļiem cilvēki ir gatavi samaksāt naudu, jo viena lieta ir teikt, ka patīk, bet pavisam cita – patīk tik ļoti, ka ir gatavi tādu iegādāties. «Tad top skaidrs, vai ir jēga turpināt,» saka Gundega.

SIA Latvia Packing īpašnieks Kaspars Elarts vairākus gadus dzīvojis un strādājis Nīderlandē industriālā iepakojuma uzņēmumā, taču tagad viņš ir atgriezies Latvijā un iegūtās zināšanas iegulda savā biznesā

SIA Latvia Packing piedāvā industriālā iepakojuma risinājumus. Uzņēmums ražo koka paletes, kastes u.tml. «Vairāk koncentrējamies uz nestandarta risinājumiem. Šī niša Latvijā bija brīva, tajā es pats agrāk darbojos Nīderlandē. Mēģinu šo biznesa ideju no ārzemēm atvest uz Latviju un te iedzīvināt,» stāsta Kaspars. Nīderlandē viņš dzīvoja un strādāja astoņus gadus. Brīdī, kad Latvijā sākās ekonomiskā krīze, Kaspars bija tikko pabeidzis augstskolu un gribēja uz gadu kaut kur aizbraukt izvēdināt galvu. Vēlāk, domājot par karjeru Nīderlandē, viņš sāka strādāt kompānijā Meilink BV, kas ir 145 gadus vecs ģimenes uzņēmums, kas nodarbojas ar industriālo iepakošanu. «Sāku no pašas apakšas, kā parasts strādnieks. Laikam darba devējs saskatīja manī mērķtiecību un sūtīja mācīties. Tā es pakāpos pa karjeras kāpnēm līdz pārdošanas un iepirkšanas daļas vadītāja amatam, jau sāku vadīt sarunas ar vietējām kompānijām holandiešu valodā. Taču jutu, ka pēdējos gados savā veidā stagnēju. Pēc rakstura esmu tāds, kam vajag visu laiku augt un kaut ko jaunu,» teic Kaspars. Līdz ar to viņam radās doma par savu biznesu – Latvijā.

SIA Focusd ražo šaušanas treniņu analīzes sistēmu Trace, kas ietver pie šautenes piestiprināmu ierīci un programmatūru, kas analizē rezultātus

Fotogrāfijas skatāmas raksta galerijā!

SIA Focusd vadītājs Valērijs Silins savulaik ir nodarbojies ar šaušanas sportu. Viņš zināja, ka ir treniņierīces, kas paredzētas, lai sportisti varētu trenēties un iegūt papildu datus, izmantojot datortehnoloģijas, tāpēc viņam radās doma paskatīties, kas notiek šajā tirgū. Veicot tirgus analīzi, komanda saprata, ka tirgus ir liels un interesants. Sešu mēnešu laikā uzņēmums izstrādāja pirmo prototipu, ko palaida tirgū, un secināja, ka tam ir pieprasījums. «Sākums bija diezgan interesants. Pagājušā gada 31. martā palaidām mājaslapu un nelielu informāciju internetā tematiskajos šaušanas forumos. Diennakts laikā bija pirmie astoņi apmaksātie pasūtījumi,» teic Valērijs. Šobrīd uzņēmumam jau ir 300 klientu un šogad sasniegts vairāk nekā 100 tūkst. eiro apgrozījums. Līdz gada beigām plānots apgrozīt 300 tūkst. eiro. «Šobrīd ir pagājis aktīvs gads, kad esam tirgū. Agrāk bija izteikts monopols, un cilvēki nezināja ne par vienu citu, bet tagad mūsu uzņēmums jau kļūst atpazīstams arī starptautiski,» saka Valērijs.

Helēnas Šakinas darbi aizceļojuši uz Spāniju, Zviedriju, Ameriku un Ukrainu, vēsta reģionālais laikraksts Dzirkstele.

Stradu pagasta Zeltalejā kopā ar meitu Ingrīdu dzīvo astoņdesmit divus gadus vecā Helēna Šakina, kura, neraugoties uz savu vecumu, ir apbrīnojama rokdarbniece, viņa izšuj, ada, tamborē, mezglo, kā arī auž skaistas jostas celaiņu tehnikā. Jostu darināšanai šajā tehnikā Helēna izmanto nelielas kvadrātveida plāksnītes. Agrākās, no koka darinātās, tagad aizstājusi ar plastmasas. Bieži vien josta sniedzas pāri visai telpai, jo tautiskajai jostai noteikti jābūt trīs metrus garai.

Kā apaļas saritinājušās saules skapja plauktā rindojas viņas darinātās jostas, turpat arī adītie cimdi, mazmeitai savulaik darinātais tautas tērps, kā arī no smalkiem zīda diegiem tamborētās mandalas. «Citi tās veido no krāsainām smiltīm, es – no diegiem, jo neesmu zīmētāja. Galvenais jau nav materiāls, bet tajā ieliktā doma,» saka rokdarbniece, kura vairāk nekā trīsdesmit mūža gadus atdevusi Upītes astoņgadīgajai skolai, mācot bērniem matemātiku, periodiski arī ķīmiju un darbmācību. Viņa bijusi klases audzinātāja piecām klasēm, kuru audzēkņus ievadījusi dzīvē. «Skolā biju stingra skolotāja, jo bez matemātikas pamatzināšanām tālāk nevar mācīties. Īpaši jauki tagad ir satikties skolas salidojumos ar bijušajiem audzēkņiem,» saka Helēna.

Aiva Zīle Apē no morāli novecojušām drēbēm šuj jaunus apģērbus ar zīmolu Zīle, tādējādi rūpējoties arī par dabu un planētas labsajūtu

Fotogrāfijas skaties raksta galerijā!

«Man vienmēr ir bijis aktuāli kaut ko pāršūt. Jebkuram apģērba gabalam, ko atnesu no veikala, pirmā doma ir pārstrādāt. Man vienmēr labāk ir paticis šūt kaut ko no kaut kā jau uzšūta, nekā ņemt auduma baķi un šūt no jauna auduma,» viņa saka. Reiz Aivas māsīca atveda viņai kaudzīti ar vecām džinsu biksēm, kas bija morāli novecojušas. Džinsiem ir dažādas skaistas detaļas – kabatiņas, jostas. Tā viņa no šiem apģērba gabaliem uzšuva pirmos mēteļus. Tas sakrita ar laiku, kad tika atvērts dizaina stends labdarības veikalā Otrā elpa. Aivas meita Agnese tur strādāja un aiznesa mammas mēteļus – un visus tos uzreiz nopirka. Tas bija pirms trim četriem gadiem.

Vēloties izveidot modes zīmolu, kas piedāvātu gan apģērbu, gan aksesuārus, dizaineres Ērika Rudika un Jekaterina Kolanska nolemj sākt ar vienu virzienu – ādas somu izgatavošanu, pirmdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Somas kā roku darbu piedāvā maz uzņēmumu gan Latvijā gan pasaulē, stāsta Ērika Rudika, SIA Vaskala īpašniece. Lai gan Latvija ir maza, viņa šajā jomā redz izaugsmes iespējas. Tāpēc uzņēmējai žēl, ka te apgūt ādas apstrādi ir visai ierobežotas iespējas. «Pagaidām tas ir kā hobijs, vēl ar to nopelnīt diemžēl nesanāk, somu izgatavošana prasa tikai ieguldījumus, bet ceru, ka nākotnē tas atmaksāsies,» teic Ērika.

Praktiski apsvērumi

Zīmolu Ērika izveidojusi kopā ar savu kolēģi Jekaterinu Kolansku, ar ko kopā mācījās apģērbu dizainu Rīgas amatniecības vidusskolā (RAV). Sākotnēji viņas plānoja izgatavot apģērbus, kolekciju, piedalīties Fashion Mood. «Sākumā sapņojām par savu apģērbu zīmolu, kas iekļautu gan apģērbus, gan apavus, gan somas. Apģērbu dizainu esam izmācījušās, tas mums patīk, bet somas ir kaut kas jauns. Pie apģērba vajag aksesuārus, tāpēc ideja sākt ar somām radās dabiski. Liekas pareizi sākt ar kaut ko vienu. Kopš tā brīža ir pagājis neilgs laiks, bet cilvēku interese ir liela, daudzi raksta, zvana, piedāvā tirgot somas savā veikalā,» stāsta Ērika. Šobrīd somas nopērkamas veikalā Paviljons un La Scarpa.

Somai jābūt tādai, lai tā labi kalpotu – to varētu nēsāt ilgi un tā arvien izskatītos pietiekami labi, uzskata zīmola Mizo virzītāji Edgars Bīberis un Ilze Aderniece

Mizo produktu portfelī ir mugursomas, mazākas somiņas ikdienas vajadzībām, kā arī šo izstrādājumu kopšanas un tīrīšanas līdzekļi.

Mizo somas šūtas no vaskota kokvilnas auduma. Viņš stāsta, ka izvēlējies audumu ar vēsturi. 19. gadsimta beigās britu zvejnieki izmantoja šo materiālu, jo atklāja, ka vaskots kokvilnas audums pasargā no brāzmām vējā un aukstumā. Agrāk šis vaskotais kokvilnas audums cilvēkiem asociējās ar to, ka, tam pieskaroties, paliks tāds kā vaskojums uz rokām un notraipīs drēbes. «Šobrīd tas ir pilnībā mainījies, audums tiek ražots pēc mūsdienīgām tehnoloģijām. Vaskojums tiek impregnēts audumā, un attiecīgi pārnese uz drēbēm vai rokām 99% gadījumu nenotiek,» skaidro Edgars. Jau sākotnējais zīmola veidotāju mērķis bija, lai somas būtu funkcionālas un ūdensnecaurlaidīgas, tas bija galvenais parametrs, izvēloties šo materiālu.

Gunita Vilkāja kopā ar māsu Sintiju Sviklu 2013. gadā izveidoja Stilīgas somas lapu draugiem.lv, reizi mēnesī kopā ar draudzenēm pasūtot somas no ārzemju ražotājiem; tagad viņu uzņēmums veic iepirkumus ik nedēļu

«Meitenes izstāsta draudzenēm, tā mūsu loks auga, līdz vienā dienā sapratu, ka tas vairs nav hobijs un nepieciešams izveidot uzņēmumu. 2014. gada sākām darboties plašāk un izveidojām SIA Stilīgas somas. Kopš to izdarījām, pavērās plašākas iespējas, jo tad ražotāji skatās pavisam citādi – vairs neesam dažu draudzeņu grupiņa, kas kopīgi pērk somas. Līdz ar to bija jāsāk domāt par visu pārējo – komunikācijas uzlabošanu, ērtāku pasūtīšanu. Tāpat jāpiestrādā pie klientu izglītošanas, jo daudziem joprojām nav skaidrs, kas ir koppasūtījums un ka tas nav internetveikals. Sākumā mums bija tikai konti sociālajos tīklos, taču vēlāk izveidojām interneta platformu stiligassomas.lv. Tagad liela daļa informācijas apmaiņas notiek mobilajās ierīcēs, un mūsu gadījumā 90% pasūtījumu tiek izdarīti mobilajā versijā,» saka Gunita Vilkāja, SIA Stilīgas somas vadītāja.

Neatraduši veikalos savām vēlmēm atbilstošu somu dizaineri Ilona Bleiere un Juris Matuzelis nolēmj tādu radīt paši, tā aizsākot zīmola FeltinLove attīstību, pirmdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

«Man pašai gribējās lielu, vienkāršu somu, lai varu salikt tajā visu, kas ikdienā nepieciešams. Pārsvarā somas, kas ir pieejamas veikalos, ir pārsātinātas ar nevajadzīgām, mazām detaļām, jo viens ražotājs vēlas pārspēt otru. Man gribējās kaut ko lakonisku, stabilu, no labas kvalitātes materiāla. Veikalos nevarēju atrast tādu somu un nolēmām uzšūt paši. Tā nonācām pie filca,» stāsta Ilona. Pirmā soma tapa no parastā filca, kas pieejams tepat, lai saprastu, kā soma «uzvedīsies». Juris teic, ka bija skaidrs, ka kaut kas ar šo filcu nav kārtībā – it kā tas ir filcs, tomēr viņam radās asociācijas ar plastmasu, kartonu. «Tāpēc meklējam īsto, dabisko filcu, jo no bērnības atceros, kādi bija filca izstrādājumi, ka tie bija savādāki, atšķirīgi,» saka Juris.

Zīmola Marůů radītāja Maruta Zariņa ar laiku vēlas savas somas piedāvāt ne vien Latvijas, bet arī ārzemju pircējiem

Sākumā Maruta uzšuva somu sev, taču sprieda, ka tā varētu patikt arī citiem. Tad viņa nopirka šujmašīnu, un bija jāsāk darboties. «Pārsvarā ar vīru taisām somas, bet pie tā neapstājamies. Izgatavojam arī jostas, makus – ko vien cilvēki vēlas. Jebkuram klientam pieejam ļoti personiski,» apgalvo Maruta. Vaicāta, kā viņai patīk strādāt labāk, Maruta teic, ka vislabāk patīk pašai izpausties, taču, arī strādājot ar individuāliem pasūtījumiem, izpilda tos savā stilā. «Visu laiku gribu attīstīties. Tāpēc pieņemu privātos pasūtījumus, jo katrs grib kaut ko citu, unikālu. Tas palīdz atklāt sevī kaut ko tādu, ko pati nebūtu iedomājusies,» piebilst Maruta.

Vienīgais Ziemupē esošais veikals Dzintarjūra savas durvis apmeklētājiem bija slēdzis. Taču kopš šā gada marta beigām situācija ir mainījusies – veikaliņš atkal vēris durvis saviem apmeklētājiem. Nu tajā darbojas SIA Marta ar valdes priekšsēdētāju Kristapu Kalnīti priekšgalā, vēsta reģionālais laikraksts Kursas Laiks.

K. Kalnītis stāsta, ka pats ir no Kapsēdes, taču doma par veikala atvēršanu Ziemupē dzimusi reizē ar meitas ienākšanu ģimenē: «Piedzima meita 1. decembrī, sākām domāt – varbūt vajadzētu vēl kaut ko paņemt klāt. Izdomājām – uztaisīsim meitiņai veikalu un piecdesmit procentus no peļņas liksim noguldījumā viņas izglītībai.»

Ikdienā K. Kalnīša ģimene nodarbojas ar zemeņu audzēšanu. Kamēr pats saimnieko veikalā, sieva nodevusies ogu novākšanai un tirdzniecībai.

«Valdes loceklis esmu es. Sieva ir morālais atbalsts. Bet īstenībā veikals pieder meitai. Arī firmas nosaukums ir meitas vārdā – SIA Marta. Meitai taisīts, tāpēc arī tāds nosaukums,» par veikala atvēršanas aizkulisēm stāsta vīrietis un smejot piebilst: «Darbojamies kopš 31. marta – lai nebūtu 1. aprīļa joks, atvērām dienu iepriekš.»

Pēc personālvadības un psiholoģijas zināšanu apgūšanas Liena Ivanova sāk savu biznesu, izgatavojot somas, un ir secinājusi, ka iegūtās zināšanas palīdz biznesā

Nereti tieši vīrieši vēlas, lai sievietēm somā būtu daudz kabatu un kārtība, bet pašām daiļā dzimuma pārstāvēm netraucē neliela nekārtība, secina Liena, darbodamās aksesuāru biznesā.

Iva Saccessorie īpašniece sākotnēji iecerējusi piesaistīt finansējumu, arī piedaloties konkursos, taču secinājusi, ka uz to nevar paļauties. «Veidojot biznesu, ir jāplāno un jādara tas, ko vari izdarīt pats, ar saviem līdzekļiem vai aizņēmumu, nerēķinoties, ka kāds to naudu uzdāvinās, jo konkursu vērtēšana ir subjektīva,» uzskata somu ražotāja.

«Pati gan neesmu šuvēja, taču sākotnēji man bija tā skaistā doma, ka pati šūšu somas no ādas, taču sapratu, ka tas ir ļoti sarežģīti, tādēļ izlēmu piesaistīt šūšanas uzņēmumu. Tagad man somas izgatavo Lietuvas kompānija, jo, izvērtējot vairākus šūšanas uzņēmumus, tostarp no Latvijas, neapmierināja ne cena, ne kvalitāte. Mūsu valstī nereti valda stereotips, ka «ražots Latvijā» uzreiz nozīmē ko ekskluzīvu un ļoti labu, taču tā nemaz nav,» skaidro Liena.

Šonedēļ rubrikā "Kā top?" portāls Db.lv piedāvā aplūkot, kā Talsu Radošās Sētas darbnīcā "StoneHill" tiek izgatavotas dabiskas ādas jostas.

"StoneHill" dibinātāji ir Diāna un Miķelis Šteinbergi, kurzemnieki, kas ar ādu strādā jau sešus gadus un šādas prasmes apguvuši pašmācības ceļā. Šobrīd D.Šteinberga vairāk laika velta atvases audzināšanai un saimniekošanu darbnīcā ir pārņēmis vīrs.

Viņš darbnīcā strādā katru dienu. Vairums pircēju to apmeklē tieši gada siltajā laikā, no maija līdz septembrim, taču pasūtījumu veikšana iespējama arī meistaru mājaslapā internetā un darba netrūkst. Tūristu vidū visbiežāk esot vācieši, dāņi un zviedri, uzskaita meistars.

Amatnieks izgatavo ādas jostas, dažāda izmēra maciņus, rotas, kā arī izpilda individuālus pasūtījumus. Viņa darbnīcā ir iespējams redzēt gan darba procesu, gan piedalīties tajā.

Suns ir gluži kā ģimenes loceklis, tāpēc loģiski, ka četrkājainie draugi bieži tiek ņemti līdzi izbraucienos. Neatkarīgi no tā, vai mīlulis dodas garā ceļojumā vai to nepieciešams aizvest līdz pāris kvartālu attālumā esošai veterinārajai klīnikai, vienmēr jāparūpējas par suņa drošu pārvadāšanu. Lasi un uzzini, kādas ir opcijas, suni pārvadājot dažādos transportlīdzekļos!

Pārvadāšana automašīnā

Ļoti iespējams, ka suns visbiežāk tiks pārvadāts tieši ar automašīnu. Diemžēl visai bieži iespējams redzēt suņus, kuri braukšanas laikā ir izliekušies pa logu, brīvi pastaigājas pa salonu vai pat sēž šofera klēpī. Tas pavisam noteikti nav veids, kā pārvadāt suni. Pirmkārt, suns gan tieši, gan netieši var izraisīt bīstamu situāciju vai avāriju, piemēram, bloķējot redzamību vai ielienot pie pedāļiem. Otrkārt, atgadoties ceļu satiksmes negadījumam, sekas šādos gadījumos var būt ļoti smagas vai pat letālas. Un – ne tikai sunim.