Neskatoties uz to, ka pandēmijā augusi cilvēku vēlme norēķināties ar kredītkartēm – sevišķi bezkontakta šādām kartēm – arī apgrozībā esošo “skaidro” eiro apmērs pamatīgi kāpis, liecina Eiropas Centrālās bankas (ECB) dati.
Proti, apgrozībā esošo eiro banknošu un monētu apmērs šogad pietuvojies 1,5 triljonu eiro atzīmei. Pirms pandēmijas šis apmērs bija tuvāk 1,25 triljoniem eiro. Kopumā skaidru eiro apjoms apgrozībā 2020. gadā pieaudzis par 11%, kas ir visai daudz.
Pamatā šis fenomens tiek skaidrots ar diviem faktoriem. Viens ir tas, ka pēc eiro liels pieprasījums saglabājies no reģioniem, kas nav eirozonas sastāvā. Tāpat paši vecā kontinenta iedzīvotāji tieši skaidro naudu mīl izmantot, lai uzglabātu savu bagātību. Tiek norādīts, ka reāliem maksājumiem no šīs skaidrās naudas eirozonā tiek izmantota vien aptuveni piektā daļa. Pētījumi liecina, ka 30%līdz 50% šādu eiro tiek izmantoti ārpus monetārās savienības, jo daudzos pasaules reģionos iztrūkst uzticama maksājumu infrastruktūra un citi daudzmaz uzticami maksāšanas un vērtības saglabāšanas instrumenti.
Atlikušo fizisko eiro daļu pašā eirozonā krāj gan mājsaimniecības, gan uzņēmumi un bankas. Daļēji tas tiek darīts, lai izvairītos no negatīvām likmēm. Piemēram, nobāzējot naudu kādos drošos vērtspapīros, piemēram, Vācijas parādā, garantēti tiks zaudēta nauda. Pati ideja par skaidras naudas kaudzes glabāšanu mūsdienu elektroniskā laikmetā varētu šķist vecmodīga, lai gan izskatās, ka komercbankas un apdrošinātāji šādu alternatīvu apsver visai nopietni. Bloomberg pat rakstījis, ka Vācijā skaidras naudas krāšana seifos uzņēmusi tādu apmēru, ka fiziski šādam mērķim glabātuvēs sāk trūkt vietas.
Jāņem vērā, ka darījumi ar skaidru naudu nodrošina arī lielāku privātumu. Tiek arī izcelta aptauja, kuras rezultāti liecina, ka aptuveni trešajai daļai eirozonas mājsaimniecību skaidras naudas uzkrājumi atrodas pašu to mājās. Daudzos gadījumos šīs summas varot pārsniegt 10 tūkst. eiro. Jānorāda, ka fizisku eiro apjoma palielināšanās apgrozībā patiesībā nav nekas ļoti jauns. Kopš 2011. gada šādu “skaidro” eiro apjoms apgrozībā audzis par 70%. Kopumā pieprasījums pēc skaidras naudas liels saglabājies faktiski visu laiku pēc iepriekšējās finanšu krīzes, ko pilnā mērā pavēra ASV investīciju bankas Lehman Brothers bankrots.
“Arī pandēmijā - tāpat kā citu krīžu gadījumos - pieprasījumu pēc skaidras naudas ir veicinājuši uz piesardzību vērsti motīvi. Tiesa gan, šis pieprasījums galvenokārt nāk no eirozonas iekšienes. Nākotnē būs nepieciešami papildu pierādījumi, lai novērtētu, kā skaidra nauda tiks izmantota pēc pandēmijas beigām,” teikts ECB ziņojumā par naudas apriti.
Skaidras naudai ir savi labumi, lai gan apjomīgi tās uzkrājumi netiek uzskatīti par diez ko drošiem. Šādos gadījumos pastāv risks, ka šādi līdzekļi izplēnēs kādu neparedzētu gadījumu rezultātā (piem., katastrofu vai arī zādzību). Katrā ziņā, krājot skaidru naudu, ļoti rūpīgi būtu jāapdomā, kā to darīt pēc iespējas drošāk. Tas var ietver, piemēram, seifu iegādi un kādus šādu krātuvju pakalpojumus. Skaidrai naudai mīnuss arī ir tas, ka tā “nestrādā”, piemēram, ieguldījumi finanšu tirgū ilgākā termiņā parasti nes peļņu. Jau ziņots, ka gaisā gan virmo arvien spēcīgāka ideja, ka negatīvas likmes vajadzētu spēt noteikt visa veida depozītiem vai naudai kontā. Tad gan vispirms ir jāatņem iedzīvotājiem brīvība skaidru naudu turēt zeķē (vai seifos).