Kad gaisā virmo pašu ceptu piparkūku un pīrāgu smarža, tiek rotāta eglīte un rūpētas Ziemassvētku dāvanas, pavisam nemanot piezogas bērnības sajūtas.

Kāds atceras Ziemassvētku vecīša gaidīšanu, citam nāk prātā Salatēti un Sniegbaltīte, kas ieradās nevis Ziemassvētkos, bet gan Vecgada vakarā. Bez pantiņa skatīšanas pie eglītes saviesīgos pasākumos nav izšmaucis neviens. Arī ticību vecītim un bailes no žagariem droši vien ir piedzīvojis ikviens bērns. Iespējams, ka kāds Ziemassvētku vecītim tic vēl šobaltdien. DB uzrunāja vairākus uzņēmējus, kuri stāsta par savām atmiņām, par Ziemassvētkiem un to īpašo gaisotni, kas piepildīja viņu mājas un sirdis šajā skaistajā brīnumu gaidīšanas laikā.

Māris Gailis, SIA Veset valdes loceklis

Bērnībā, kad pie mums uz mājām nāca Salavecis, mani biedēja tas, ka viņš zināja pārāk daudz tādu lietu, ko zinu tikai es. Tad vēl – es ievēroju, ka laikā, kad atnāk Salavecītis, mamma nekad nav mājās, viņa vienmēr bija aizgājusi uz tirgu. Pēc tam es mammai aizrādīju par to, ka viņa nav mājās tādā brīdī, kad nāk tik svarīga persona. Līdz kādiem septiņiem gadiem es no visas sirds ticēju Ziemassvētku vecītim. Kā vēlāk izrādījās, vecītis bija mana mamma, viņa pati sevi nodeva, jo pavisam nejauši sāka runāt Salaveča balsī. Šo tradīciju es turpināju arī ar saviem bērniem: vai nu bija zvans pie durvīm, aiz kurām bija atstāts dāvanu maiss, vai es pārģērbos par Ziemassvētku vecīti. Šogad es būšu Ziemassvētku vecītis 11 mazbērniem, četrām mazmeitām un septiņiem mazdēliem. Jaunākajai ir nedaudz vairāk par gadiņu, bet vecākajai – divdesmit četri gadi. Ziemassvētkus vienmēr sagaidām savās mājās, cenšamies nekur nebraukt. Pie mums pulcējas bērni ar savām otrajām pusītēm, kā arī mazbērni. Daudziem mazbērniem jau ir otrās pusītes. Šogad pie mums ciemos ar savu draugu ieradīsies vecākā mazmeita, kura pašlaik dzīvo Itālijā.

Bērnībā Ziemassvētkos es parasti gaidīju kādu foršu mantu. Cik atceros, man vecītis vienmēr atnesa kādu mūzikas instrumentu, piemēram, mazās bērnu klavierītes un bungas. Tas laikam tāpēc, ka bērnībā spēlēju vijoli un ar mūziku jau biju saistīts.

Tagad, kad pārģērbjos par Ziemassvētku vecīti, man līdzi ir liels dāvanu maiss ar lielākām un mazākām dāvaniņām, kuras ir iesaiņotas krāsainos papīrīšos, pats tās vienmēr iesaiņoju. Lielie mazbērni parasti iebilst pret dzejoļu skaitīšanu, un ir bijis pat tā, ka nolasa pantiņus no mobilā telefona. Mazie gan vai nu kaut ko nodzied, vai nodeklamē. Es parasti sēžu pie klavierēm vecīša kostīmā un dalu dāvanas. Ja šobrīd man būtu iespēja kaut ko palūgt Ziemassvētku vecītim, tas noteikti būtu vēl kāds mazbērns.