Kad gaisā virmo pašu ceptu piparkūku un pīrāgu smarža, tiek rotāta eglīte un rūpētas Ziemassvētku dāvanas, pavisam nemanot piezogas bērnības sajūtas.
Kāds atceras Ziemassvētku vecīša gaidīšanu, citam nāk prātā Salatēti un Sniegbaltīte, kas ieradās nevis Ziemassvētkos, bet gan Vecgada vakarā. Bez pantiņa skatīšanas pie eglītes saviesīgos pasākumos nav izšmaucis neviens. Arī ticību vecītim un bailes no žagariem droši vien ir piedzīvojis ikviens bērns. Iespējams, ka kāds Ziemassvētku vecītim tic vēl šobaltdien. DB uzrunāja vairākus uzņēmējus, kuri stāsta par savām atmiņām, par Ziemassvētkiem un to īpašo gaisotni, kas piepildīja viņu mājas un sirdis šajā skaistajā brīnumu gaidīšanas laikā.
Guntis Āboltiņš-Āboliņš, a/s Latvijas balzams ģenerāldirektors
Ziemassvētku laiks ir īpašs, sajūtas no bērnības par to palikušas spilgtā atmiņā. Atceros, ka pirms svētkiem mājinieki sagādāja eglīti, vecāki atnesa lielu, vecu koferi, kurā glabājās eglīšu rotājumi – smalkas stikla rotas, kādas nekur citur nebiju redzējis. Dažas bija notecējušas ar sveču vasku, un ap šiem rotājumiem virmoja īpaša, sena aura. Koferis ir mantots no vecvecākiem, un tā saturs – vairāk nekā 100 gadu vecs. Atminos, ka viena rota bija kā gaisa balons – ar visu grozu. Varēju ļoti ilgi uz to skatīties un fantazēt, kā ir lidot gaisa balonā un lūkoties uz zemi no augšas. Vērtīgais koferis ar rotām vēl aizvien tiek atvērts katros svētkos, un eglītē goda vietā karinām šīs mantiņas. Tiesa, daudzas pa šiem gadiem ir saplīsušas, bet gaisa balons un citas smalkās stikla rotas vēl ir saglabājušās.
Bērnībā es dāvanas iedalīju divās lielās kategorijās – mīkstās un cietās. Mīkstajās dāvanās parasti bija lietas, kas man kā puikam bija mazāk interesantas, piemēram, zeķes vai cimdi, bet cietajās bija iesaiņots kāds rotaļu auto. Pirms atvēršanas dāvanas iztaustīju un vēru vaļā secīgi – vispirms cietās un pēc tam mīkstās. Šīs kategorijas ģimenē ir saglabājušās vēl aizvien.
Atminos arī to, ka svētku galdā tika liktas pildītas olas un pašu gatavots ķiršu kompots. Svētku vakarā mūsu mājās ieradās vecītis. Omīte vilka vecu kažoku, kas izgriezts uz otru pusi, lai mēs nevarētu viņu pazīt, un uzņēmās spēlēt šo lomu. Protams, ka pieaugot zināju, ka tā ir omīte, bet tas nemazināja prieku. Vēlāk arī saviem bērniem mēģinājām šo tradīciju – sagaidīt Ziemassvētku vecīti – turpināt. Aptuveni pirms 20 gadiem, kad mana meita vēl bija maza, nolēmām uzaicināt vecīti no malas. Lai būtu pa īstam. Tā mums nejauši izdevās sarunāt aktieri Normundu Laizānu. Viņš piekrita un atnāca pie mums ciemos. Protams, ka viņš bija visīstākais Ziemassvētku vecītis, kāds jelkad mūsmājās bija viesojies. Tā kļuva par tradīciju, un viņš nāca pie mums katru gadu. Arī tad, kad bērni jau bija kļuvuši pietiekami lieli, lai ticētu vecītim. Vislielākais bija bērnu pārsteigums, kad viņi, mazi būdami, reiz bija aizgājuši uz Nacionālā teātra Ziemassvētku uzvedumu un uz skatuves iznāca mūsu Ziemassvētku vecītis. Vēl atminos, ka bērni vecīti sāka gaidīt jau vasarā un gādāja viņam dāvanas. Tā N. Laizāns reiz tika pie adītiem dūrainīšiem.
