Jūrmalas saldo garšu buķete jau piecus gadus nav iedomājama bez franču beķerejām un kafejnīcām Madam Brioš, pieprasījums pēc kūkām ir visnotaļ stabils, to tik ļoti neietekmē sezonalitāte.
Jūrmalā konditoreju netrūkst. Lielupē saldos našķus piedāvā Kalnakrastu raušu fabrika, Bulduros un Kauguros – Brown Sugar, bet Majoros – De Gusto. Jau piecus gadus jūrmalniekus un pilsētas viesus ar kūkām kārdina Madam Brioš konditorejas un kafejnīcas, tiesa gan, pēdējos gados to skaits ir krietni sarucis, turklāt mainījušies zīmola īpašnieki. Viņiem ir skaidra vīzija, kā kopt iecienītās garšas un attīstīties, turklāt ne tikai Jūrmalā, bet arī ārpus tās robežām.
Sirds lieta
Jau vairāk nekā gadu Madam Brioš saimnieko Dina un Anatolijs Pētersoni, kuru vadītais uzņēmums SIA Take Segunda preču zīmes izmantošanas tiesības uz franšīzes līguma pamata ir pārņēmis no Krievijas uzņēmējas Siranušas Giračevas. Preču zīme joprojām pieder uzņēmumam Noema Management. No savulaik plašās zīmola Madam Brioš našķu impērijas, kas bija izveidota Jūrmalā, pāri palikušas vien divas konditorejas un kafejnīcas – Mellužos un Majoros. Aizvērta arī Madam Brioš kafejnīca galvaspilsētā muzejā Rīgas biržā. Līdz franšīzes līguma noslēgšanai Anatolijs ir strādājis visos Madam Brioš zīmola uzņēmumos – bijis gan viesmīlis, gan pārvaldnieks, arī Dinai ir pieredze šo konditoreju un kafejnīcu darbā – viņa ir sākusi kā administratore un kādu laiku veikusi arī direktores pienākumus.
A. Pētersons stāsta, ka Madam Brioš konditoreju īpašniecei bija mērķis izveidot zīmolu un tad pārdot franšīzes tiesības. «Jūrmalā šobrīd iet grūti, cilvēku ir maz, daudzi uzņēmumi tiek aizvērti, turklāt nodokļi ir milzīgi, un trūkst darba roku. Ja grib strādāt godīgi un caurspīdīgi, kā mēs to darām, nodokļi visu apēd. Visi ēdināšanas nozarē gaida, kad pievienotās vērtības nodoklis tiks samazināts līdz 12%,» saka A. Pētersons. Lielākās problēmas ir ar darbaspēku, jo cilvēki negrib braukāt no Rīgas, vairāki darbinieki dzīvo Tukumā. Ziemas sezonā konditorejās un kafejnīcās ir nodarbināti vairāk nekā 30 cilvēki, bet vasarā nepieciešami vairāk nekā 60 pāri darbaroku. «Par rezultātiem vēl ir pāragri spriest. Tā ir mūsu dzīve, kas mums patīk. Ir tāds teiciens – ja atradīsi kādu lietu, kas tev iet pie sirds, tu nestrādāsi nevienu dienu,» teic D. Pētersone. Viņas vīrs strādā gan par pavāru, gan konditora palīgu. «Tā sanāca, ka ziemā vajadzēja kādu, kas cep maizi. Sāku mācīties, tagad protu cept gan maizi, gan dažādas smalkmaizītes,» ir gandarīts uzņēmējs. Viņš ir mācījies par ēdināšanas servisa speciālistu Bulduru Dārzkopības vidus-skolā, bet viņa sieva viesmīlības nianses apguvusi Biznesa augstskolā Turība. Dina ir jūrmalniece, bet Anatolijs ir dzimis Uzbekistānas galvaspilsētā Taškentā. «Mans vectēvs Juris Pētersons bija Latvijas armijas virsnieks, kurš izsūtījumā Noriļskā satika manu vecmammu. Kad man bija deviņi gadi, ģimene atgriezās Latvijā,» stāsta A. Pētersons.
Visu rakstu lasiet 8. maija laikraksta Dienas Bizness pielikumā Biznesa Plāns, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!