Ēnu ekonomika izsenis bijis viens no Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) izceltajiem Latvijas tautsaimniecības izaugsmes problēmjautājumiem.
Tāpēc Rīgas Ekonomikas augstskola un LTRK kopīgi jau vairāk nekā desmit gadus profesora Dr. Arņa Saukas vadībā prezentē aktuālo ēnu ekonomikas indeksu Baltijas valstīs un rīko diskusiju par ēnu ekonomikas mazināšanas jautājumiem. Iepriekšējo vairāk nekā desmit gadu pieredze diemžēl uzrāda pat situācijas pasliktināšanos, iepriekšējā mērījumā uzrādot augstāko ēnu ekonomikas līmeni pēdējos gados.
Atļaušos prognozēt, ka, visticamāk, arī šogad būs vērojama stagnācija un būtiskus uzlabojumus ēnu ekonomikas mazināšanas virzienā neredzēsim. Sliktus rezultātus redzam par spīti tam, ka ēnu ekonomikas mazināšana vismaz “uz papīra un vārdos” visu laiku Valdībai ir bijusi augstas prioritātes jautājums. Diemžēl jāatzīst, ka arī par spīti mūsu organizētajai ikgadējai konferencei. Šāda situācija rosina pārdomas.
1.Vai Latvijai ir un būs plāns ēnu ekonomikas mazināšanai? Ja patiesi ir vēlme sasniegt kādu mērķi, tad loģiskā lietu kārtība ir: stratēģija, plāns, rīcība, izvērtēšana, jauna stratēģija vai plāns un tā uz riņķi. Atskatoties vēsturē, uz nepieciešamību izstrādāt plānu, vienā no pirmajām ēnu ekonomikas mazināšanas konferencēm norādīja tieši LTRK. Tāpat LTRK savulaik norādīja uz nepieciešamību izstrādāt plānu, kad tas nebija 2014.–2015. gadā. Diemžēl arī šobrīd Latvijai nav aktuāls plāns ēnu ekonomikas mazināšanai. Pie plāna šobrīd gan tiek strādāts, bet, apzinoties, ka trešdaļa gada jau aiz muguras un darbs vēl turpināsies, aizvien dīvaināk šo plānu būs saukt par 2023. gada plānu.
Jācer, ka šajos gados mums izdevies vismaz pārliecināt politiķus, ka plāns ir nepieciešams un jācīnās tikai ar plānošanas dokumentu t.sk. iestāžu stratēģiju laicīgu neapstiprināšanu, kas ir visai ierasta prakse ne tikai šajā tēmā.
2.Vai ēnu ekonomikas mazināšana ir augstas prioritātes jautājums? Daudzu gadu garumā mūsu konferencē izskan priekšlikumi un notiek diskusijas par to, kā efektīvāk mazināt ēnu ekonomiku. Lielāko daļu no šiem priekšlikumiem, domājams, politiķi nav paņēmuši savā darba kārtībā. Un tas arī savā ziņā ir loģiski, ņemot vērā, ka “atslēgas” ministri parasti šajā konferencē, ja vispār piedalās, tad ātri “atskrien” nolasīt savu prezentāciju un varbūt uz stundu piedalās kādā paneļdiskusijā. Ir saprotams, ka ministriem ir daudz darba un jāizvēlas prioritātes, kā izmantot savu laiku. Komplektā ar neefektīvo politiku un sliktajiem rezultātiem no šī secinu, ka līdz šim ēnu ekonomikas mazināšana, droši vien īstenībā nav bijusi prioritāra. Arī ministru prezidenta vadītā Ēnu ekonomikas apkarošanas padome, ja var ticēt Finanšu ministrijas tīmekļvietnē publicētajai informācijai, pēdējos piecos gados ir sanākusi trīs reizes, kas arī neliecina par augstu prioritāti.
3.Ja bedre izrakta nepareizā vietā, ir bezjēdzīgi to turpināt rakt. Redzot bēdīgos rezultātus, šis Edvarda De Bono piemērs, aprakstot laterālās domāšanas priekšrocības, raksturo mūsu cīņu ar ēnu ekonomiku. Acīmredzami ir nepieciešama pavisam cita pieeja, jo esošā pieeja nestrādā. Citiem vārdiem – ja rokam bedri neīstajā vietā, jārok citur. Te mēs nonākam pie jautājuma, cik mērķtiecīgi mēs esam, jeb cik kvalitatīvs šajā gadījumā ir klasiskais plānošanas cikls (stratēģija, plāns, rīcība, izvērtēšana, jauna stratēģija vai plāns)?
4.“Ārstēt” cēloņus vai cīnīties ar sekām? Šis ir jautājums, domājot par stratēģisko pusi. Līdz šim dominējošo kopējo pieeju diemžēl vairāk raksturo otrs virziens, proti, cīņa ar sekām. Netieši uz šo pieeju norāda arī atbildīgās institūcijas nosaukums – Ēnu ekonomikas apkarošanas padome. Mēs cenšamies apkarot. Arī tas ir nepieciešams, bet, pietiekamu vērību nepiegriežot cēloņiem, rezultāti ir tādi, kādi ir. Piemēram, komercdarbībā ātrumam ir kritiski liela nozīme, tāpēc visai pašsaprotami, ja uzņēmējam ir jāgaida kādas iestādes lēmums nesaprātīgi ilgu laiku (un tā diemžēl ir), vismaz daļa uzņēmēji mēģinās jautājumu nokārtot citādi. Pat, ja mēs katram publiskajā sektorā strādājošajam 24/7 režīmā pieliksim videokameras, korupcijas problēma saglabāsies augstā līmenī tik ilgi, kamēr publiskais sektors nespēs nodrošināt biznesa videi atbilstoši kvalitatīvu un ātru publisko pakalpojumu.
5.Te nav “sudraba lodes”, bet pastāvīgs darbs. Skaidrs, ka ēnu ekonomikas mazināšanai nav “sudraba lodes” jeb viena pasākuma, ar ko problēma atrisinātos. Ja tā būtu, pasaulē būtu kāda valsts bez ēnu ekonomikas. Tas, ko gan varam redzēt – tās valstis, kurās pateicoties augstajam eksporta un produktivitātes līmenim, ir augsts labklājības līmenis, arī ēnu ekonomikas līmenis ir ievērojami zemāks kā citviet. Tātad eksporta veicināšanai un produktivitātes kāpināšanai pēc noklusējuma ir jābūt likumdevēja, valdības un iestāžu politikas fokusā, kas dos ne tikai labklājības pieaugumu, bet arī mazinās ēnu ekonomiku. Savukārt kas attiecas uz pārējiem virzieniem, lai sasniegtu redzamu uzlabojumu, ne tikai jāizstrādā komplekss pasākumu plāns, vēlams vēršot aktivitātes ievērojami vairāk uz cēloņiem, kuri meklējami sākot no nodokļu politikas līdz publisko pakalpojumu sniegšanai, bet arī pastāvīgi jāseko līdzi tam, vai konkrētie pasākumi ir devuši cerēto rezultātu un vajadzības gadījumā operatīvi jākoriģē.
6.Ja nezinām, kā tieši mazināt ēnu ekonomiku, vismaz neveicinām to. Daži piemēri. Vai jaunais vecāks, kas ticis pie laba valsts atbalsta, turpinot strādāt, zaudē lielāko daļu no pabalsta, ir motivēts strādāt legāli? Covid-19 pandēmijas laikā tika plaši izmantoti t.s. dīkstāves pabalsti. Sākotnējā posmā valsts maksāja par nestrādāšanu, aizliedza veikt komercdarbību un pat kontrolēja, vai kāds tomēr ko nedara. Jautājums, ko mēs varam sagaidīt ēnu ekonomikas jomā, ja uzņēmējam, kuram pēc definīcijas ir mērķis nopelnīt, mēs iedodam naudu un aizliedzam legāli strādāt? Ko varam sagaidīt, ja publisko iepirkumu praksē “dienas beigās” galvenais arguments ir zemākā cena? Kā tieši saprast pavisam nesen enerģētiskās krīzes laikā sniegto valsts atbalstu, kuru varēja saņemt arī iegādājoties kurināmo bez čeka?
