Kompetence starpkultūru izpratnē ir veiksmīga starptautiskā biznesa priekšnoteikums.

Saskaroties ar vietējā tirgus ierobežotību, daudzi Latvijas uzņēmumi ir nonākuši pie atziņas par to, ka ir nepieciešams eksportēt, un daudzi jau to veiksmīgi vai ne tik veiksmīgi dara. «Lai Latvijas uzņēmumi varētu attīstīties un nopelnīt, ir jāiet «ārā» – jāeksportē. Jebkurš eksports vistiešākajā mērā ir saistīts ar komunikāciju ar citas valsts pārstāvi. No tās ir atkarīgs sadarbības ātrums, kas finālā ietekmē arī peļņu,» norāda konsultāciju kompānijas Amber Training International partneris, farmācijas uzņēmuma Lundbeck Latvia vadītājs Andris Dieviņš.

30% neveiksmju eksportā ir izsaucis kompetences trūkums starpkultūru izpratnē, saka kompānijas Intercultural Network Consulting vadītāja Elizabete Aldera-Vuerera (Elisabeth Alder-Wuerrer), kura pati, savulaik vairāk nekā desmit gadus strādājot starptautiskajā organizācijā OPEC un pēc tam arī citos uzņēmumos, ir pārliecinājusies par to, kā kultūra ietekmē savstarpējo komunikāciju.

Kompānijas kultūra sākas ar tās īpašniekiem un saistās ar visiem procesiem, kā un kādi darbinieki tiek pieņemti, kā tie savstarpēji komunicē, kādi ir saskarsmē ar klientiem

Tā DB pauž aptautājie uzņēmēji. «Uzņēmuma kultūra sākas ar dibinātājiem, un viņi ir atbildīgi par to – tā ir viņu kompānija. Kultūra ir visas organizācijas pamats – kā kompānija darbojas, kā pieņem darbā cilvēkus, kā novērtē rezultātus utt. Tas saistās ar pilnīgi visu. Bez labi definētas kultūras ir grūti saprotams uzņēmuma darbības un attīstības virziens,» skaidro Deivids Bizers (David Bizer), personāla atlases kompānijas Talent Fountain partneris.

Optikas salonu tīkls Metropole ir attīstījies kā ģimenes uzņēmums. Tāpēc sākotnēji īpašnieki pulcēja ap sevi cilvēkus ar līdzīgām vērtībām. «Šobrīd redzam, ka neesam kļūdījušies, un tās vērtības, ko mūsu ģimene bija tikai domās definējusi, sākot biznesu, joprojām ir noteicošās. Ir prieks, ka tās ir kļuvušas vēl dziļākas, vēl izteiktākas,» saka Jānis Kossovičs, optikas salonu tīkla Metropole direktors. Pieredze viņam ir iemācījusi, ka stiprus pamatus uzņēmējdarbībai var uzbūvēt kopā ar uzticamiem cilvēkiem, un tieši tobrīd veidoajs uzņēmuma kultūra. J. Kossovičam šķiet svarīgi to radīt dabiski, bez jebkādiem mākslīgiem teorētiskiem pamatprincipiem, jo tie var «neiesakņoties», radīt neizpratni darbiniekos, pārpratumus vai pat neveiksmīgus blakusefektus.

Ne velti kultūra ir viens no fundamentālākajiem jēdzieniem, kad spriežam, piemēram, par tirdzniecības sakariem, un tā nenozīmē tikai sālsmaizi uz dvieļa.

Arī tādas nejēdzības kā kukuļdošana, «aploksnītes», birokrātijas mudžeklis, neprognozējama tiesa u.c. ir kultūra. Kultūra ir tas, kā kaut kas tiek uztverts un saprasts un kā «lietas notiek».

Un notiek tās pa dziļi iebrauktām risēm – vienalga, vai tās būtu produktīvā virzienā, vai gluži pretēji.

Nelāgā kārtā Latvijas kultūrā lobijs un lobēšana tiek uztverta ar dziļām aizdomām, un es paredzu, ka tas vēl labu laiku mocīs mūsu jau tā bieži vien samocīto kopā būšanu un darbošanos. Bet tādi nu ir fakti, cerēt tajā kaut ko drīz panākt ar aģitāciju būtu lieks optimisms, jo vidējā termiņā tas kultūrai ir kā pīlei ūdens. Ilgtermiņā gan attieksmei ir jāmainās, tādēļ pēc iespējas nosvērti par to jau ir jārunā.

AS Rīgas Dzirnavnieks tirgus situācijas izvērtējums liecina, ka Latvijā augstākās kvalitātes auzas nosacīti ir deficīts un šī niša kopumā vērtējama kā neaizpildīta, bet ļoti perspektīva.

Šobrīd auzu kultūra Latvijā galvenokārt tiekot audzēta ar nolūku to izmantot kā lopbarības izejmateriālu. Tāpat nereti auzas tiekot stādītas kā «pārejas kultūra», kad pamata kultūra tiek sēta citviet un attiecīgā platība uz šo laika periodu tiek apstādīta ar auzām, tostarp, lai lauki neaizaugtu ar nezālēm.

Saskaņā ar Centrālās Statistikas pārvaldes datiem katru gadu Latvijā ar auzām tiek apsēti vidēji 62 tūkst. hektāru aramzemes.

Pērn ar auzām apsētā platība bija par 4,1 tūkst. hektāru mazāka nekā 2010. gadā. Tajā pašā laikā kopraža un ražība 2011. gadā bija ievērojami labāka nekā 2010. gadā.

Sandis Jansons, AS Rīgas Dzirnavnieks ģenerāldirektors, stāstīja: «Ar auzām apstādītā platība ik gadu ir līdzīga, tajā pašā laikā Latvijā ļoti mazs īpatsvars izaudzēto auzu atbilst augstākajiem kvalitātes standartiem, kas būtu izmantojamas pārtikas produktu ražošanā. Kopumā Latvijā ir tikai dažas zemnieku saimniecības, kas specializējušās šajā nišā, savukārt lielākā daļa auzu kultūru pamatā kultivē kā lopbarības pamata izejvielu. Taču ņemot vērā, ka tendence ēst un kopumā dzīvot veselīgāk pēdējo gadu laikā veicinājusi pieprasījumu pēc graudaugu produktiem, īpaši auzu pārslām, mums kā ražotājam šī brīža kvalitatīvu auzu pārslu piedāvājums ir stipri nepietiekams. Kvalitatīvu auzu niša Latvijā vērtējama kā ļoti perspektīva.»

Vai nebija jauks pasākums – grāmatu draugu ķēde? 13 tūkstoši rokās sadevās, ziemas salā un spelgoņā padeva grāmatas no rokas rokā, tādējādi apliecinot, kāda mēs liela lasītāju tauta. Un tas nekas, ka Gaismas pili nepieņēma ekspluatācijā un nekādas grāmatas tur krāmēt nemaz nedrīkst.

Vēl vairāk - aizkulisēs runā, ka tajā pašā vakarā ar kravas busiņiem visas aizvestas atpakaļ, no kurienes nākušas. Galvenais, ka jauks mārketinga pasākums izdevās - pa visiem medijiem plaši izrādīts, bija gan ierindas tautai laiku kur pakavēt, gan politiķiem apgrozīties. Un sīkums, ko par Gaismas pili runāja vēl tikai pirms dažiem mēnešiem vai gadiem. Kurš tad vēl atceras, ka tas bija nīstākais projekts, kura dēļ ne tikai politiskās karjeras ir aizgājušas nebūtībā, bet dažs pat dzīvību diezgan burtiskā nozīmē atdevis. Tagad viss pēkšņi izrādījies jauki, un tie paši, kas vēl pirms neilga laika bibliotēku interneta komentāros un publiskos pasākumos sauca par «tautas asiņu izsūcēju», «veikalu Maxima», «aizgājušo oligarhu laikmeta simbolu» un ko tik vēl ne, tagad draudzīgi sadodas ap to rokās kā ap svētāko simbolu. Pamēģiniet tikai kaut ko teikt!

Pasaulē runā par jauno fenomenu darba tirgū – “mūžīgo darbaspēka trūkumu” (Forever Labor Shortage), kas ir tieši saistīts ar demogrāfiju.

Kopš 2. pasaules kara, kad tika piedzīvots demogrāfiskais sprādziens jeb augsta dzimstība (darbspējīgo iedzīvotāju skaits pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados pieauga par 17%, bet nākamajā desmitgadē – vēl par 19%), uzņēmumi ir bijuši priviliģētā stāvoklī, ilgstoši baudot darbaspēka pārpilnību.

Šobrīd šie darbinieki ir devušies vai dodas pensijā, savukārt dzimstība samazinās un darbaspēka trūkums, ar kuru saskaras lielā daļā valstu, visticamāk, tāds saglabāsies un, iespējams, vēl pasliktināsies, veidojot to, ko var saukt par “mūžīgo darbaspēka trūkumu”. Līdzīgas tendences ir novērojamas arī Latvijā, tāpēc aktuāls ir jautājums – kā uzņēmumiem to risināt?

No savas vairāk nekā 30 gadus garās lauksaimnieka pieredzes varu droši teikt, ka rapsis noteikti nav videi kaitīga kultūra, bet, tieši otrādi, ir neatsverams palīgs augu sekas nodrošināšanai un augsnes ielabošanai.

Vēlos saprotamā valodā iepazīstināt ar rapša audzēšanu to sabiedrības daļu, kurai nav tiešas saskares ar lauksaimniecību, bet kuru noteikti uztrauc pēdējā laikā sociālajos tīklos atrodamā informācija par rapša briesmīgo ietekmi uz vidi, iedzīvotājiem un mājdzīvniekiem.

Šogad rapša platības Latvijā aizņem ap 140 tūkstošiem hektāru. Līdz gadsimtu mijai tā izplatība Latvijas laukos bija nenozīmīga, bet, pasaulē attīstoties biodegvielas tirgum, tā cena būtiski pieauga un kļuva ekonomiski nozīmīga visā pasaulē. Latvijā rapša platību pieaugumu arī veicināja cukurbiešu audzēšanas pārtraukšana 2006. gadā.

Šobrīd rapsim Latvijā ir nozīmīga loma sējplatību apritē, sevišķi saimniecībās, kuras specializējušās tikai augkopības produkcijas ražošanā. Bez graudaugiem (kvieši, rudzi, mieži, auzas) un pākšaugiem (zirņi, pupas) klimatisko apstākļu dēļ Latvijā nav iespējams audzēt daudz laukaugu kultūru, kuras būtu ekonomiski un klimatiski pamatotas.

Pašlaik pasaulē mainās izpratne par kultūru – tai ir nenovērtēts potenciāls piesaistīt investīcijas un iedzīvotāju plūsmu

Tā uzskata Liepājas koncertzāles Lielais dzintars vadītājs Timurs Tomsons.

«Šāda celtne varētu būt Ņujorkā, Tokijā vai Parīzē, bet sagadījies tā, ka šī ēka nokļuvusi Liepājā. Daudzi man ir teikuši – kā gan tas iespējams? Ir jūtama zināma profesionāla skaudība par šo skaisto ēku. Domāju, ka šis efekts tos nelielos defektus padara diezgan nenozīmīgus. Līdz ar to tie, kam bija negatīva nostāja, faktiski ir zaudētāji atšķirībā no tiem, kuriem ir iespēja šeit klausīties augstvērtīgu programmu izcilā akustikā,» tā Timurs Tomsons vērtē viedokļu sadursmi par oranžās celtnes būvniecības risinājumiem un to kvalitāti. Pēc Lielā dzintara vadītāja domām, šie jautājumi pēc koncertzāles trīs darbības gadiem pilnībā zaudējuši aktualitāti, jo «manos spēkos nav pārbīdīt sienas».

Profesionālās un personīgās dzīves līdzsvars – frāze, ko pēdējos pāris gadus dzird gandrīz ikviens. No talantiem un personālvadības profesionāļiem. No vietējiem darba devējiem līdz starptautiskām organizācijām. Skaistos saukļos un mērķtiecīgās aktivitātēs.

Tiesa, realitātē darbinieku atbalstoša kultūra un vide ir sastopama retāk nekā formāli uzņēmumu apgalvojumi un maldīgas puspatiesības. Vai un kāpēc darba tirgus tomēr piespiedīs visus mainīties?

Bieži vien karjera mūsu dzīvē tiek izvirzīta par prioritāti. Cilvēka tieksme gūt profesionālus panākumus aizēno rūpes par sevi un personīgo labsajūtu, kas tieši iespaido fizisko veselību un mentālo labbūtību. Smagnēja darba kultūra jeb “hustle culture”, klusā aiziešana jeb “quiet quitting” un nespēja apturēt lielo atkāpšanos ir satraucošas darba tirgus tendences, kurām starptautiski ir veltīti jauni apzīmējumi. Šie jēdzieni raksturo problēmas, kas lielākoties radušās Covid-19 izplatības un ierobežojumu laikā. Tās pašlaik cenšas novērst organizācijas visā pasaulē, lai mazinātu darbinieku izdegšanas līmeni un radītu gan labvēlīgāku, gan iekļaujošāku darba vidi.

Vienota banku pieeja visiem klientiem nav iespējama, jo dažādos biznesa līmeņos jāsaskaras ar dažādām riska pakāpēm, trešdien Finanšu nozares asociācijas diskusijā "Atbilstības kultūra - ilgtspējīgas attīstības pamats" sacīja Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) valdes locekle Zlata Elksniņa-Zaščirinska.

"Klientu atbilstības kultūra nerodas uzreiz, tā tiek veidota piecu, desmit, vai vairāk gadu laikā. Jāpieļauj arī iespēja, ka kādam paslīd kāja, bet no tā visi mācīsies. Tāpat arī jāsaprot, ka katram klientam jāveido cita pieeja un tas jāsabalansē," skaidroja Elksniņa-Zaščirinska.

Viņa norādīja, ka viena pieeja būs vietējā kapitāla uzņēmumiem, cita - būvniecības uzņēmumiem, vēl cita - ārvalstu investoriem vai "FinTech" uzņēmumiem.

Tāpat Elksniņa-Zaščirinska stāstīja, ka Latvijā ir dubultais risku profils - viens ir saistīts ar vēsturi, kuru nevar mainīt un var strādāt tikai ar tās sekām, savukārt otrs riska profils ir nākotne, un tas vistiešākajā veidā ir saistīts ar ēnu ekonomiku.

«Teātris latviešiem ir tā iesēdies - un paldies dievam, ka tā! -, ka latviešiem grūti sevi iedomāties bez teātra. Jā, teātris, aktieri vairs nav tādi elki, kuriem gribas pieskarties, tomēr ir kopības sajūta un mēs uz ielas atskatāmies, ja garām paiet Uldis Dumpis vai Rēzija Kalniņa. Man šķiet, ka šīs vērtības saglabāsies, ja vien neturpināsies tā kultūras iznīcināšana, kādu piedzīvojam tagad,» intervijā laikrakstam Diena sacījis Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis.

«Tas pārmetums ir vērsts valdošajai elitei, kurai kultūra acīmredzot pašai nav vajadzīga, tādēļ attiecīga attieksme,» viņš skaidrojis.

«Atļaušos apgalvot, ka esmu cilvēks, kurš visu mūžu apmeklē daudzus kultūras pasākumus, attiecīgi man ir priekšstats, kurš no elites apmeklē Operu, teātri. Un tādu ir ārkārtīgi maz! Pat uz apmaksātajām ložām nenāk! Es cilvēciski saprotu šos cilvēkus: viņi ir noguruši, viņi atnāk mājās un noskatās stulbu krimiķi, mēģinot atslēgties. Bet, ja tev personīgi kultūra nav vajadzīga, tad tu to aizstāvēsi tikai vārdos, publiski, bet tā īsti ne. Tā ir tāda apvērsta uzvedības forma, ko noteikti esi pamanījis politikā: kad politiķis runā ar otru politiķi, viņi spēj kontaktēties civilizēti; kā nonāk tribīnē vai TV studijā - pavisam citi teksti...,» Mārim Zanderam teicis Rubenis.

Kad cilvēks maina darbavietu un izvēlas starp divām līdzīgām kompānijām, izšķirties par labu vienai vai otrai palīdz darba vide, biroja iekārtojums un iekšējā kultūra.

Kopumā darba vidi ietekmē fiziskā vide, kultūra, tas, kā kolēģi un vadītāji cits pret citu izturas, un tehnoloģijas, ar ko jāstrādā. «Mums bija sajūta, ka Latvijā mazliet trūkst izpratnes par to, kas ir labs birojs. Vēlējāmies labāk izprast, kas notiek to uzņēmumu vidū, kas par to domā un iegulda darba vidē. Tāpēc nolēmām veikt pētījumu, lai palīdzētu darba devējam celt produktivitāti un kopumā nodrošināt labāku vidi saviem darbiniekiem,» saka Marta Kāle, darba devēja tēla konsultāciju uzņēmuma Erda līdzradītāja.

Erda un nekustamo īpašumu kompānijas Vastint Latvija kopīgi veiktajā pētījumā par darba vidi aptaujāti 65 uzņēmumi. «51% gadījumu aptaujātie domāja, ka elastība nozīmē atvērtā plānojuma biroju. Joprojām ir darba telpas, kas tā top, bet atvērtā plānojuma birojs vairs netiek uzskatīts par labāko iespējamo. Ir svarīgas gan tādas telpas, kur strādāt komandās, gan privātas telpas, kur parunāt pa telefonu vai pastrādāt klusumā, kā arī paēst un atpūsties,» saka M. Kāle.

Krišjānis Zauers, kurš savulaik izmēģinājis veiksmi arī ārzemēs, gandrīz trīs gadus nostrādājot Dānijā, uzsver, ka iegūta vērtīga pieredze, zināšanas un iepazīta citu valstu kultūra, taču tas nav ilgtermiņa risinājums. Viņš piebilst, ka iemesls, kāpēc tik daudzi latvieši paliek dzīvot ārzemēs, ir motivācijas trūkums un pārāk maza vēlme cīnīties, lai arī Latvijā sasniegtu labākus dzīves apstākļus.

Mana motivācija doties strādāt uz ārzemēm bija ļoti līdzīga kā lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju – lielāks atalgojums. Pārtraucot darba attiecības Latvijā, trīs mēnešu laikā nopietni pārdomāju savu tālāko darbības plānu un pieņēmu izaicinājumu iegūt jaunu pieredzi ārpus Latvijas. Izvēlējos tieši Dāniju, jo tur dzīvoja un strādāja vairāki mani draugi, turklāt uz šo valsti devos divas reizes. Strādāju lielākajā Dānijas būvniecības uzņēmumā, kura darbība vērsta uz dažāda veida grīdu un apkures sistēmu ierīkošanu. Nemaz neapsvēru iespēju strādāt citur, jo biju labi izpētījis Dānijas darba vidi, turklāt būtisku lomu lēmuma pieņemšanā spēlēja arī piedāvātais augstais atalgojums. No pieredzes varu teikt, ka būtiski, lai visi ar darbu saistītie jautājumi ir zināmi jau pirms došanās uz galamērķi – dzīvesvieta, atalgojums, pienākumi un citi specifiski jautājumi, kurus neizpētot, var rasties nepatīkami sarežģījumi. Vēlme iegūt jaunu pieredzi, draugu pamudinājums un jaunības entuziasms dzina mani uz priekšu. Atskatoties uz piedzīvoto, varu teikt, ka iegūta vērtīga pieredze, uzlabotas komunikācijas prasmes, iepazīta citas valsts kultūra un cilvēki, kuru domāšana un dzīves uztvere atšķiras no mums – latviešiem.

Lai pārbaudītu savu varēšanu starptautiska mēroga uzņēmumā, Jānis Polis devās uz Malaiziju, ņemot līdzi savu pieredzes bagāžu digitālā mārketinga jomā .

Pēdējos desmit gadus Jānis Latvijā bija darbojies mediju un mārketinga nozarē, un, atskatoties uz noieto karjeras ceļu, viņš DB atzīst, ka bija viens no spēcīgākajiem digitālās komunikācijas speciālistiem Latvijā. Tomēr pirms trīs gadiem viņam radās sajūta, ka kaut kas dzīvē jāmaina, jo bija sasniegti profesionālo izaicinājumu un atalgojuma griesti.

Jānis atminas karjeras pirmsākumus 2008. gadā, kad popularitāti iemantoja draugiem.lv un facebook.com, bet mārketinga jomā nebija tādu speciālistu, kas prastu šos rīkus izmantot. Digitālais mārketings aprobežojās ar reklāmas laukuma jeb banera izvietošanu interneta portālā. Bija skaidrs, ka digitālais mārketings būs neizbēgamas sāpes visiem reklāmas devējiem un klientiem. Mediju aģentūra Inspired Communications tolaik bija vēl jauna un bija pirmā Latvijā, kas pieņēma darbā cilvēku, kura darbs tika saistīts tikai ar interneta medijiem, digitālā mārketinga stratēģiju izveidi. «Sociālie tīkli plauka un zēla, un ļoti daudzi zīmoli vēlējās tur izpausties, bet nevienam nebija ne jausmas, kā to izdarīt. Arī man tādu zināšanu nebija, jo to nevienā skolā Latvijā nemācīja. Es darbojos sabiedrisko attiecību jomā, bet paralēli biju aktīvs interneta blogu rakstītājs. Mani pamanīja un uzaicināja aprunāties,» stāsta Jānis. Darbu viņš ieguva. Uzņēmums Jānim deva brīvas rokas attīstīt līdz šim Latvijā nezināmu jomu. Zināšanas par interneta kā rīka izmantošanu Jānis smēlās starptautiskās konferencēs, semināros. Brīdī, kad SIA Inspired Communications guva pirmos panākumus interneta mārketinga jomā, to pamanīja arī konkurenti. «Mani pārvilināja holdings, kurā ietilpst trīs mediju aģentūras. Darbs trīs aģentūrās uzreiz piedāvāja atkal jaunus izaicinājumus un arī atalgojumam bija grūti atteikt,» atzīst Jānis. Viņa pārziņā bija izdomāt digitālā mārketinga pakalpojumus, kurus aģentūras varētu piedāvā saviem klientiem, kā arī pieņemt darbā cilvēkus, kuri tos varētu pārdot un īstenot. Šobrīd sociālā tīkla konta uzturēšana, mobilās aplikācijas, spēles un konkursi virtuālā vidē šķiet pašsaprotami, bet tolaik tas bija kādam jāizdomā vai jāadaptē no ārvalstīm.

Kad bērni sāk iet skolā, viņi saprot un iemācas, ka ir bērni, kuru rakstura īpašības un vērtības ir atšķirīgas no tām, kuras ir pierasts novērot savā ģimenē. Kad bērni pieaug, viņi saprot, ka ir nepieciešams prāts un atjautība, lai izdzīvotu savā rajonā. Kad šie paši bērni sāk darboties biznesa vidē, viņi saprot, ka ne visiem cilvēkiem, kuriem ir dārgi uzvalki un vizītkartes, piemīt arī biznesa ētika un godīgums.

Var šķist, ka biznesa kultūra Latvijā ir balstīta uz principa – ka uzvarētājs ir tas, kas gudrāk un izmanīgāk uzmetīs savus biznesa partnerus, klientus, darbiniekus un valsti. Un, lai arī cik tas traģikomiski arī neizklausītos, mūsu sabiedrība glorificē «uzmetējus» un piedod viņu grēkus, ļaujot tiem turpināt grēkot.

Tāpēc, rodas jautājums – vai «uzmešanas» kultūra ir biznesa izdzīvošanas nepieciešama sastāvdaļa Baltijā vai veids kā maksimizēt savu peļņu? Es teiktu, ka, dzīvojot tik mazā reģionā kā Baltijas valstis, mēs nevaram atļauties kādu uzmest, jo nekad nevaram būt pilnīgi droši par to, kā tas var ietekmēt biznesa attīstību nākotnē.

Biznesa kultūras atšķirības starp Ameriku un Eiropu nav šķērslis, lai ASV investori ieguldītu Latvijā, bet mūsu vadītājiem un darbiniekiem jāspēj pielāgoties citai darba kultūrai.

Tādu ainu DB Uzņēmēju kluba biedriem iezīmēja a/s Citadele banka, kurai daļa akcionāru ir ar amerikāņu izcelsmi, valdes locekle Santa Purgaile. Viņa atzīst, ka Latvijas ekonomika ir salīdzinoši jauna, tāpēc vēsturiski vietējiem uzņēmumiem nav bijusi iespēja uzkrāt kapitālu un sekmīgi attīstīties, lai būtu situācija, ka pašmāju kapitāls dominētu.

Faktiski biznesa vide Latvijā vēsturiski veidojusies, balstoties uz citu valstu kapitāla ieplūšanu. Kopš tūkstošgades mijas ASV investīcijas Latvijā bijušas aptuveni 200 milj. eiro apmērā, bet 2013. gadā investīciju apjoms pakāpās līdz pat 360 milj. eiro. Interesanti, ka, raugoties pēc uzņēmumu skaita, vērojama pretēja tendence: tūkstošgades mijā ASV investīcijas bija 1600 uzņēmumos, bet patlaban – aptuveni 600. Tas nozīmē, ka ir lielākas investīcijas mazākā skaitā uzņēmumu. S. Purgaile uzskata, ka ASV investīciju klātbūtne Latvijā bija, ir un būs. Jautājums ir tikai, vai Latvijas uzņēmējdarbības vide ir atvērta ASV investoriem un investīcijām. Viņa nenoliedz, ir kulturālās un arī dažādu jautājumu izpratnes atšķirības starp eiropiešiem un amerikāņiem. «Latvijā esam pieraduši pie dažādām kultūrām, kaut nevar noliegt, ka biznesa kultūra Latvijā vairāk ir aizgūta no ģeogrāfiski tuvās Skandināvijas, it sevišķi banku sektorā, kurā dominē šī reģiona kapitāls, to apliecina arī investīciju apmērs Latvijā,» skaidro S. Purgaile. Latvijā ir bijuši dažādi laiki un varas, kurām vēsturiski esam pielāgojušies, un tāpēc Latvijas uzņēmēji spēj pielāgoties jebkurai biznesa kultūrai, kura šeit ienāk, un arīdzan rast kopsaucējus.

Veiksmes gadījumā ASV uzņēmējus vilina ar iespējami lieliem biznesa apjomiem, taču nonākt tirgū ir sarežģīti

2013. gadā Latvijas kopējais preču un pakalpojumu tirdzniecības apgrozījums ar ASV bija 333,6 milj. eiro, kas ierindoja ASV 18.vietā Latvijas ārējās tirdzniecības partneru starpā, liecina Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras sniegtā informācija. Kopējais preču un pakalpojumu eksports uz ASV bija 188,2 milj. eiro, kas veido 1,4% no Latvijas kopējā eksporta, savukārt preču un pakalpojumu imports – 145,4 milj. eiro, kas veido 1% no Latvijas importa. Salīdzinot ar 2012. gadu, eksports ir palielinājies par 5%, bet imports ir samazinājies par 16%. 2013. gadā ASV bija Latvijas 15.nozīmīgākais eksporta un 19.nozīmīgākais importa partneris. Tirdzniecības bilance ar ASV bija pozitīva (42,8 milj. eiro).

Ziedošana ir stratēģiski svarīga korporatīvās kultūras sastāvdaļa

To DB un holdinga Repharm rīkotajā apaļā galda diskusijā apstiprina visas runātājas – SIA Microsoft Latvia vadītāja Renāte Strazdiņa, Swedbank korporatīvo attiecību vadītāja Adriana Kauliņa, ABLV Bankas Labdarības fonda valdes priekšsēdētāja Zanda Zilgalve un holdinga Repharm komunikācijas direktore Līga Ribkinska.

Cik svarīga uzņēmuma korporatīvās kultūras sastāvdaļa ir ziedošana, un kādēļ uzņēmumi ar to vispār nodarbojas?

R. Strazdiņa: Mūsu uzņēmuma attīstības stratēģijā mecenātisms ir viens no pamata virzieniem. Microsoft Latvia mērķtiecīgi un regulāri daļu no savas peļņas iegulda dažādos projektos, kas pārsvarā gan ir saistīti ar mūsu darbības jomu, proti, tā ir digitālo prasmju attīstīšana, pieeja jaunākajām tehnoloģijām. Mums ir atsevišķa globāla struktūrvienība Microsoft Philantropies, kuras moto ir – tehnoloģiskā nākotne ikvienam, kas nodarbojas ar mecenātisma stratēģijas izstrādni un ieviešanu.

Pasaulē lielākās klavieres latvietis Dāvids Kļaviņš pirmo reizi prezentēja 1987. gadā, bet tikai pēdējos gados tās gūst plašāku atzinību mūziķu pasaulē, kam lielā mērā palīdzējis internets un tehnoloģiju attīstība

Dāvida Kļaviņa būvēto klavieru digitālā versija iekļauta mūzikas kompānijas Native Instruments skaņu bibliotēkā un ļauj mūziķiem kaut vai savā dzīvojamajā istabā radīt darbus, ko pārdot visā pasaulē.

Fragments no intervijas, kas publicēta 28. septembra laikrakstā Dienas Bizness:

Cik tālu ir aizceļojuši jūsu instrumenti?

Mans tālākais klients ir Ņujorkā. Klienti ir visā Eiropā, vesela virkne no tiem ir Francijā, šķiet, ka francūžiem mani instrumenti visvairāk iet pie sirds. Ir arī klienti Anglijā, Vācijā, Beļģijā, Zviedrijā. Ir arī pasūtījumi no Brazīlijas, Malaizijas. Instrumenti nav lēti, dažiem ilgāku laiku jākrāj nauda, pirms tos pasūtīt. Domāju, ka Ķīnai es nespētu sabūvēt, tāpēc tur domāju atrast uzņēmumu, kas ražotu pēc licences. Kad īstais laiks būs pienācis, tas ir reāli izdarāms.

Pēc 10 gadu prombūtnes un mācībām Kopenhāgenas Viesnīcu un restorānu skolā, kā arī darba pasaules labākajos "Michelin" restorānos, šefpavārs Uvis Janičenko ir atgriezies Rīgā, lai sāktu savus kulinārijas projektus Latvijas galvaspilsētā un atvēris savu pirmo restorānu "Rūme".

Restorāns atrodas atjaunotajā vecā brūža pagalmā Dzirnavu ielā. "Rūmes" virtuve balstās austrumu un rietumu ēdienu kultūrā, apvienojot to ar Latvijas ražotāju piedāvājumu. Kopš vasaras vidus šajā pašā pagalmā maizi un kafiju piedāvā arī U.Janičenko maiznīca un brokastu vieta "Mīkla".

"Kad devos studēt, biju sev izvirzījis mērķi - 10 gadus mācīties, gūt pieredzi un ceļot. Gan studiju laikā, gan pēc tām, izvēloties prakses, stažēšanās un darba vietas, es meklēju tās labākajos restorānos, kādi ir atrodami konkrētajā valstī," stāsta U.Janičenko.

"Kopenhāgenā nodzīvoju četrus gadus, mācoties un iegūstot pavāra diplomu. Tur arī iepazinos ar japāņu pavāru Shinichiro Takagi un sapratu, ka vēlos apgūt Japānas virtuvi. Pirmā mana prakses vieta bija Shinichiro Takagi restorānā "Zeniya", kas atrodas Kanazavas pilsētā. Restorānam ir divas "Michelin" zvaigznes. Japānas kultūra un darba tikums sākotnēji, protams, ir liels izaicinājums un pat šoks. Taču ar laiku es tajā sāku justies labi un kopumā pavadīju Japānā divus gadus, strādājot divos izcilos restorānos kopā ar labākajiem pavārmākslas meistariem," par savām gaitām stāsta šefpavārs.

Kultūras un radošo nozaru daļa Eiropas Savienības kopproduktā ir līdzvērtīga naktsmītņu un ēdināšanas nozares vai informācijas un tehnoloģiju jomu īpatsvaram. Covid ierobežojumu dēļ visā Eiropas Savienībā cieta visas nozares, tomēr atbalsts tieši kultūrai un radošo profesiju pārstāvjiem nāk vēlāk, ir mazāks, un dažkārt tiek apšaubīta tā nepieciešamība vispār.

Paraudzīties uz kultūras nozari gan Eiropas Savienībā kopumā, gan arī Latvijā "Dienas Bizness" aicināja Eiropas Parlamenta deputāti un bijušo Latvijas kultūras ministri Daci Melbārdi.

"Kultūrai bez ekonomiskās vērtības un saskaitāmām lietām ir vērtības, kuras nevar mērīt naudā vai procentos. Kaut vai šī simboliskā vērtība, kas ir saistīta ar katras valsts vai kopienas identitāti. Protams, ka tas ir ieguldījums sabiedrības saliedētībā, integrācijā. Kā var izmērīt to, kādu ietekmi kultūra atstāj uz cilvēka labsajūtu? Kā var izmērīt emocijas, kuras rada dziesmu svētki? Tam ir liela nozīme.

Kultūra spēj veidot izpratni par sabiedrībā nozīmīgiem jautājumiem, veicināt diskusiju. Dažkārt cilvēks vairāk saprot, noskatoties vienu filmu, nekā lasot daudz zinātnisku rakstu. Šī kultūras nemateriālā vērtība patiesībā ir tā, par kuru pirmkārt būtu jāmaksā, jo to mēs nedrīkstam pazaudēt.

Kaņepes varētu būt Latvijas zelts vai nafta, ir pārliecināts Latvijas Industriālo kaņepju asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks Mārtiņš Indāns

Kaņepes šogad aug ideāli, pat par 8 cm divās diennaktīs, ja nav nokavēts sējas laiks. Ja tika iesēts pavasara sausuma periodā, tad kaņepes attīstība iekaltušā augsnē bija stipri aizkavēta, un tā neatgūstas arī vasarā. Taču, ja sēja ir izdarīta pareizi un īstajā brīdī, tad ekstrēmās vasaras nekaitē augšanai. Latvijā 2014. gadā audzē kaņepes šķiedras un spaļu ieguvei 116 ha platībā un pārtikai, pamatā eļļas ieguvei, 120ha platībā. Kaņepju audzētāju ir vairāki desmiti, kas ir Latvijas Industriālo kaņepju asociācijas (LIKA) biedri, skaidro M.Indāns.

Problēmu netrūkst

Šobrīd nozarei, lai tā straujāk attīstītos, ir nepieciešams attīstīt šķiedras kaņepes pirmapstrādes rūpnīcas. Ir vairāku investoru interese par škiedras kaņepes pārstrādes rūpnīcu izveidi, teic M. Indāns, bet pašlaik tiek gaidīta LAP programmu atvēršana.

Hokeja attīstībai un popularizēšanai Latvijas Hokeja federācija izveidojusi biznesa klubu, taču ierosinājumi uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaides apcirpšanai vai būtiskai ierobežošanai uzņēmumiem, kuri ziedo, var būtiski samazināt ziedojumu apmēru bērnu un jauniešu sportam un arī kultūrai

To intervijā DB stāsta Latvijas Hokeja federācijas prezidents un bijušais Ministru prezidents Aigars Kalvītis.

Fragments no intervijas:

Kā vērtējat piedāvāto uzņēmuma ienākuma nodokļa reformu, kas skartu arī uzņēmumus, kuri ziedo?

Neatbalstu idejas par kādu ierobežojumu uzlikšanu uzņēmumiem, kuri ziedo naudu sabiedriskajam labumam – sportam, kultūrai. Var jau uz uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidi, kas kopumā mērāma miljonos eiro, raudzīties tikai kā uz valsts budžetā neiekasētu naudu… Tomēr tāpēc atņemt uzņēmumiem, kuri ziedo, šī nodokļa atlaidi vai būtiski ierobežot šo ziedojumu veikšanu ir amorāli. Nesaprot, kāpēc ziedojums sabiedriskā labuma organizācijai būtu jāierobežo, piemēram, ar 10% ierobežojumu no pārskata gada peļņas vai kādu procentu no uzņēmuma samaksātā sociālās apdrošināšanas maksājuma. Ja šādas idejas gūs valdošo politiķu atbalstu, tad būtībā tas Latvijā sagraus esošo ziedošanas sistēmu, bet bērnu un jauniešu sports, kultūra nonāks uz iznīcības robežas. Savukārt valsts (pat kopā ar pašvaldībām) budžets nespēj finansēt visas vajadzības ne sportā, ne kultūrā, turklāt vienmēr ir kādas neatliekamākas vajadzības, kur nauda vajadzīga nekavējoties. Varbūt valdība vēlas pāriet atpakaļ uz padomju laiku sistēmu, kurā viss tika finansēts no valsts budžeta, tostarp sports un kultūra? Tikmēr Eiropā un Ziemeļamerikā pastāv valsts atbalsts tiem, kuri ziedo, it īpaši bērniem. Manuprāt, pirms ķerties klāt pie ziedotājiem, tomēr vajadzētu novērtēt visas iespējamās sekas. Ja tas netiks izdarīts un vērtētājiem «rādīsies» tikai ieguvumi, tad rezultātā varam saņemt tikai papildus problēmas. Cerēt, ka uzņēmumi ziedos tāpat, kā līdz šim, kad tie saņem uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidi, ir ļoti riskanti.

Dienas Biznesa uzmanība pievērsta Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā ilgstoši skatītam likumprojektam Grozījumi Publisko iepirkumu likumā, kā arī tam pakārtotiem likumprojektiem Grozījumi Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumā un Grozījumi Publiskās un privātās partnerības likumā.

Detalizētāk par to lasiet Jāņa Goldberga rakstā. Šeit vairāk pieskarsimies diviem būtiskiem aspektiem. Pirmais – tā dēvētās Cancel kultūras izplatība likumdošanā, subjektīvā faktora nozīmes pieaugums lēmumu pieņemšanā.

Otrs – teju vai slimīgā raušanās, kā vien var, izdabāt kaut kādiem ārzemniekiem, tos uztverot par ideāliem, tajā pašā laikā demonstrējot nevērību pret vietējo uzņēmēju.

Lai rosinātu izlasīt Jāņa Goldberga rakstu un lai labāk būtu skaidrs, par ko ir runa, iekļausim te nelielu citātu: “Publiskais pasūtītājs pretendentu no iepirkuma izslēdz, ja tā rīcībā ir Konkurences padomes lēmums par konkurences pārkāpumiem vai arī saņemta Konkurences padomes atsauksme, ka konkrētajā iepirkuma procedūrā pasūtītāja norādes tiešām liecina par aizliegtu vienošanos. /../No grozījumu satura skaidri saprotams, ka tiesā apstiprinātiem lēmumiem un līdz ar to tiesu darbam kopumā vairs nebūs īpašas jēgas un pietiks ar Konkurences padomes lēmumu vai pat atsauksmi, lai pretendents no konkursa tiktu izslēgts. Praktiski tas nozīmē, ja vien pretendenta reputācija ir kaut kādā veidā konkurences jomā apšaubīta, tad viņš ir izslēdzams no iepirkuma neatkarīgi no tā, vai viņa vaina tiesā ir pierādīta vai nē.”

Kamēr vien kompānija pati saprot, kas tai būtu jāizdara, lai tā nonāktu pie peļņas, peļņas gūšanai nevajadzētu notikt uz izaugsmes rēķina. Tā sarunā par globālajiem un Eiropas akciju tirgiem db.lv saka par Eiropas uzņēmumu kotāciju Ziemeļvalstīs un Baltijā atbildīgais Nasdaq vecākais viceprezidents Adams Kostjals (Adam Kostyal).

Viņa vērtējumā pēdējos dažos gados finanšu tirgos ir izveidojusies ideālajai tuva situācija sākotnējiem publiskajiem piedāvājumiem jeb IPO. Tā aizvien var vērtēt arī par spīti notikumiem vairāku mēnešu garumā ar tarifu kariem un diskusijām par Irānas kodolprogrammas līgumu un sankcijām, kas līdzi nes nenoteiktību – IPO tirgus lielāko ienaidnieci.

Šovasar Ziemeļvalstīs un Baltijā Nasdaq biržās kotēto kompāniju skaits ir pārsniedzis tūkstoti. Gada laikā (līdz 7. augustam) Nasdaq Baltijas un Ziemeļvalstu biržās to oficiālajos un First North sarakstos ir 59 jaunpienācēji, un kompāniju kopējais piesaistītais kapitāls ir 2,643 miljardi EUR.