Vai nebija jauks pasākums – grāmatu draugu ķēde? 13 tūkstoši rokās sadevās, ziemas salā un spelgoņā padeva grāmatas no rokas rokā, tādējādi apliecinot, kāda mēs liela lasītāju tauta. Un tas nekas, ka Gaismas pili nepieņēma ekspluatācijā un nekādas grāmatas tur krāmēt nemaz nedrīkst.
Vēl vairāk - aizkulisēs runā, ka tajā pašā vakarā ar kravas busiņiem visas aizvestas atpakaļ, no kurienes nākušas. Galvenais, ka jauks mārketinga pasākums izdevās - pa visiem medijiem plaši izrādīts, bija gan ierindas tautai laiku kur pakavēt, gan politiķiem apgrozīties. Un sīkums, ko par Gaismas pili runāja vēl tikai pirms dažiem mēnešiem vai gadiem. Kurš tad vēl atceras, ka tas bija nīstākais projekts, kura dēļ ne tikai politiskās karjeras ir aizgājušas nebūtībā, bet dažs pat dzīvību diezgan burtiskā nozīmē atdevis. Tagad viss pēkšņi izrādījies jauki, un tie paši, kas vēl pirms neilga laika bibliotēku interneta komentāros un publiskos pasākumos sauca par «tautas asiņu izsūcēju», «veikalu Maxima», «aizgājušo oligarhu laikmeta simbolu» un ko tik vēl ne, tagad draudzīgi sadodas ap to rokās kā ap svētāko simbolu. Pamēģiniet tikai kaut ko teikt!
Ja nu vienīgi drīkstētu piebilst - visi tie grāmatu mīļotāju tūkstoši kaut kā īsti neparādās reālās dzīves ciparos. Nebija manāms īpašs satraukums publiskajā vidē, kad Dombrovska veiksmes stāsts gandrīz iznīcināja visu latviešu grāmatniecību. Neviens rokās nedevās, kad grāmatām cēla nodokli, liekot dažiem grāmatniekiem apsvērt iespēju turpmāk tās tirgot kā kurināmo materiālu par pazeminātu likmi. Un tie nebūt nebija tūkstoši, kas stāvēja pretim nu jau vien knapā atmiņā palikušajai kultūras ministrei, kad tā rakstniekiem piedāvāja koučinga seansos nākt pie prāta un beigt nodarboties ar marginālijām.
Tas, protams, ir jauki, kad grāmatu un latviešu valodas mīlestība izpaužas masu akcijās. Bet ja publiskajiem sentimentiem apakšā būtu kāda reāla pārliecība, tad domāju, latviešu rakstnieku grāmatas iznāktu lielākās tirāžās kā tie skumjie 500 vai 1000 gabali, kas šobrīd ir mūsu vietējās grāmatu mīlestības norma. Ņemot vērā, ka tieši un tikai literatūrā dzīvo valoda un kultūra, tad jebkādas latviešu kultūras nākotnes prognozes optimistiski izskatās vienīgi jaunās valdības deklarācijā.
Gaismas pils ir pirmā un pagaidām vienīgā kultūrbūve, kuru sev uzcēluši paši latvieši. Par to var būt dažādas domas, bet viens gan ir neapšaubāmi - ar Dombrovska ieviesto politisko «kultūru» mēs arī pie tās nekad dzīvē nebūtu tikuši. Galu galā, vadošais arguments pēdējos gados bijis ekonomiskais: viens eiro kultūrā - divi eiro ekonomikā. Tas, protams, ir pilnīgs blefs un klaji meli. Ne bibliotēkā, ne operā, ne kur citur kultūrā ieguldītie eiro nenesīs atpakaļ nekādu peļņu. Tieši otrādi - jau tagad ir skaidrs, ka Gaismas pils uzturēšana būs diezgan dārga. Nu nav un nebūs nekā ekonomiska tajā, ka pavisam maza ļaužu grupiņa runā paši savā valodā, raksta un lasa tajā, un vēl nez ko izdarās. Jautājums ir tikai gatavībā atzīt - sava kultūra un valoda ir mūsu luksusprece, par ko mēs esam gatavi maksāt stipri vairāk par tirgus vērtību. Vai arī nē, un tad kultūru ar visu valodu varam iemainīt pret kaut ko apritē stipri ekonomiskāku kā mēs to jau izdarījām ar valūtu. Viss pārējais ir meli.
Blefa atmosfēra nu jau ir tik piesūcināta, ka reti ko vairs kāds ņem nopietni. Dombrovskis atkāpās, jo vēlējās uzņemties atbildību par Zolitūdi. Vai tad kāds tam tic? Ministru maiņa bija nepieciešama, lai valsts pārvalde strādātu labāk. Galīgi nenopietni! Atkāpies premjers, ejot laukā pa durvīm, pastiepjas atpakaļ un iespurgdamies paraksta Jutai Strīķei vēl vienu papīru. Naša Raša. Jaunās valdības deklarācija. Joks pats par sevi. Un tā pamazām visa iekārta pārvēršas tukšā čaulā bez jebkāda nopietna satura. Tāda grāmatu padošana no rokas rokā, ko parādīt vakara ziņu izlaidumā, un tad vakarā pa kluso aizvest atpakaļ. Mārketings, kam galā tukša celtne bez satura.
Bet neko. Dzīvojam. Galu galā, nav jau pirmais blefa režīms, ko mūsu tauta pārdzīvojusi. Turklāt, post-padomju sabiedrība šādiem izaicinājumiem ir tīri labi piemērota. Pat labāk nekā tiem, ko prasītu puslīdz nopietna pieiešana demokrātiskajiem procesiem un pašiem savas valsts pārvaldei. Turklāt, dzīve ievieš pati savas korekcijas. Varam nez kādas vērtības apliecināt gājienos, ķēdēs un kur tik vēl ne, bet īstās pārliecības uzrādās tikai darbībā. Ja nacionālās valūtas nomaiņu sagaidījām ar kora dziesmām un smaidīgiem pašģīmjiem pie bankomātiem, tad kūpinātās gaļas un šašliku izņemšana no aprites draud izvērsties masu protestos. Kā teiktu latvieši - īsta mīlestība iet caur vēderu. Bet grāmatu, kā smejies, vēderā neieliksi.
