Piena lopkopības saimniecība Kalna Dambrāni izvērš bullīšu nobarošanu, veidos izsoļu namu, otrdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Fotogrāfijas skaties raksta galerijā!

Kalna Dambrānos Tīrumnieku ģimene sāka saimniekot 2008. gadā, kad tika uzbūvēti pirmie divi fermas korpusi. Saimniecība 2011. gadā turpināja paplašināšanos, bet pagājušajā gadā ar Eiropas līdzfinansējumu uzbūvēts 1,22 miljonu eiro vērtais jaunākais korpuss, kur izvietoti nobarojamie piena bullīši. Pašlaik pavisam Kalna Dambrānos ir 1500 lopi. Saimniecības specializācija ir piena lopkopība un gaļas liellopu audzēšana. Iespējams, turpmāk saimniecība varētu nodarboties arī ar graudkopību, jo apsaimniekošanā esošās zemes platības to atļauj.

Saimniecībā ir tīršķirnes ganāmpulks, Holšteinas šķirnes lopi galvenokārt ievesti no Vācijas, jo Latvijā nav bijis iespējas tās iegādāties. «Izkopjam ganāmpulku un skrienam līdzi ģenētikai. Lopus atvedām no Vācijas vēl 2008. gadā, daži vēl tagad palikuši. Ejam uz eksterjeru un cenšamies izkopt ganāmpulku. Saimniecībā atstājam visus dzīvniekus, gan bullīšus, gan telītes. Telītes audzējam atražošanai, bet bullīšus – gaļai. Paši audzējam kukurūzu un zāli, graudus pagaidām iepērkam,» stāsta Iveta Tīrumniece.

SIA Pekši īpašniece Marta Vītola meklēja iespēju, kā saimniekot dzimtajā Rucavas novadā. Šis ir stāsts nevis par vieglāka ceļa meklējumu, bet gan par mērķtiecīgu un pārbaudījumiem pilnu plāna realizāciju – palikt savā dzimtajā zemē kā saimniecei, uzņēmuma īpašniecei un valsts patriotei.

Jau trīs gadus Marta Vītola audzē gaļas liellopus. Ganāmpulks pieaudzis trīs reizes, bet uz pirmo peļņu var cerēt tikai pēc gada vai diviem. Eiropas Savienības fondu atbalsts izpalicis, uz banku kredītiem nav ko cerēt. Iztiku jaunā censone nopelna, strādājot vecāku uzņēmumos, un valstij ieteic jaunos lauksaimniekus atbalstīt reāli, ne tikai vārdos.

Fragments no intervijas, kas publicēta 20. jūlija laikrakstā Dienas Bizness:

Tajā bildē pie sienas – mazā meitene ar Gunti Ulmani – esat jūs?

Jā. Tas man ir atgādinājums, ka prezidenti brauc uz vietām, kur ir pilsoņi, pie kuriem braukt. Toreiz Latvijas prezidents Guntis Ulmanis tikās ar Lietuvas prezidentu Nīcā. 1993. gads. Man bija nepilni četri gadi. Pat īsti nezinu, kā prezidents nonāca līdz vectēva Jāņa Valda Vītola saimniecībai Vecvismini, Rucavas pagastā, bet es esot bijusi ļoti aktīva saimniecības izrādītāja. Tā man atstāstīja. Pati notikumu atceros visai miglaini. Toreiz vectēvam bija daudz piena govju. Man tagad ir gaļas liellopi.

Jaunā saimniece Alma Bērziņa Vecsaules pagasta zemnieku saimniecībā «Jundas» audzē liellopu gaļas šķirņu krustojumu lopus gaļas iegūšanai.

Lai Latvijā audzētā gaļa kļūtu arvien līdzīgāka un kvalitatīvāka lielajos apjomos, viņasprāt, būtiski būtu sadarboties visām zemnieku saimniecībām, kas ražo liellopa gaļu. Tāpat svarīgi ir veicināt eksportu, jo tas ir nozares galveno ienākumu pamats.

A. Bērziņa uzauga Bauskas pusē, kur viņas vecākiem ir augkopības saimniecība. Esot lauksaimnieku vidē, A. Bērziņa ievēroja, ka gaļas liellopu nozarei ir ļoti lielas izaugsmes iespējas. Tāpēc viņa iestājās Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kur 2015. gadā ieguva laukkopības, agronoma diplomu. «Sākumā domāju, ka palīdzēšu vecākiem biznesā vai strādāšu graudaugu selekcijas sektorā. Taču studējot, paralēli arī strādāju ar gaļas liellopu audzētājiem saistītā uzņēmumā, kur mani pamanīja Šveices uzņēmēji un gadu vēlāk piedāvāja vadīt viņu izveidoto uzņēmumu «Baltic Vianco» Latvijā,» atceras A. Bērziņa.

Eiropas Savienības (ES) Zaļais kurss izdarīs spiedienu uz liellopu gaļas tirgu, tajā skaitā pārvadājumiem, norāda biedrības "Zemnieku saeima" pārstāvji.

Pērn decembrī Eiropas Parlamentā (EP) atbalstīts priekšlikums grozījumiem dzīvnieku pārvadāšanas noteikumos, kas paredz, ka teļus līdz mēneša vecumam pārvadāt nedrīkstēs, bet pēc tam pārvadāšanas ilgums nedrīkstēs pārsniegt divas stundas. Tāpat tiks aizliegts pārvadāt dzīvniekus, kas ir pēdējā grūsnības trimestrī, bet kaušanai paredzētie mājdzīvnieki būs jāpārved astoņu stundu laikā.

Saskaņā ar EP publiskoto informāciju, EP deputāti 2.decembrī ar 557 balsīm par, 55 pret un 78 atturoties pieņēma ieteikumu, kurā aicina Eiropas Komisiju (EK) un ES dalībvalstis pastiprināt centienus nodrošināt dzīvnieku labturību pārvadāšanas laikā, atjaunināt ES noteikumus un atbildību par dzīvnieku labturību, kā arī norādīt atbildību par šo jautājumu attiecīgā ES komisāra amata nosaukumā.

Graudkopības izaicinājums – stimulēt kvalitatīva sēklas materiāla izmantošanu; pupas kā proteīna avots piena lopkopībā ļautu ražot nišas produktu – no ĢMO brīvu pienu

Tā secina laikraksta Dienas Bizness un DNB bankas rīkotās apaļā galda diskusijas dalībnieki. «Runājot par graudu kopražu, ir izskanējis tāds skaitlis kā seši miljoni tonnu kopievākums nākotnē, un tas nebūt nav nereāls,» saka biedrības Zemnieku saeima vadītājs Juris Lazdiņš. Dubultot kopievākumu ļautu ražības pieaugums vai arī to zālāju platību izmantošana graudkopībā, kurās neganās lopi – kopumā 300 tūkst. ha. Šīs platības varētu tikt apsētas ar graudiem, turklāt tā būtu iespēja attīstīties vidēja lieluma saimniecībām. Vēl jāpieskaita 300 tūkst. ha lauksaimnieciskajā ražošanā atgriežamās platības. «Ja pašlaik mums ir 650 tūkst. ha platības, pieliekot vēl gandrīz tikpat, iegūsim jau sešus miljonus tonnu kopražu. Tāpēc šādas prognozes nebūt nav absurdas,» pārliecināts J. Lazdiņš. Jāņem gan vērā, ka, graudkopībai arvien attīstoties, vēl vairāk samilzīs arī uzglabāšanas, pirmapstrādes un loģistikas problēmas, par ko DB jau rakstīja 31.03.2016.

Luminor banka piešķīrusi aizdevumu 605 tūkstošu eiro apmērā zemnieku saimniecībai Albrekši no Kurzemes darbības attīstīšanai un lauksaimniecības tehnikas iegādei. Saimniecība nodarbojas ar piena lopkopību un graudkopību un finansējumu plāno izmantot labības kombaina, smidzinātāja, kultivatora un riteņtraktora iegādei.

Projekta īstenošanai ZS Albrekši saņēmusi līdzfinansējumu arī no Lauku atbalsta dienesta.

No kopējām ZS Albrekši apsaimniekojamajām platībām aptuveni 47 hektāri ir ganības un saimniecības ganāmpulkā ir 114 lopi. “Mūsu saimniecība ir ģimenes uzņēmums, kura darbībā aktīvi iesaistījušies arī bērni. Dēls pārvalda graudkopības novirzienu, bet meita palīdz lopkopībā. Ilggadēja pieredze dažādu ar lauksaimniecību un lopkopību saistītu darbu veikšanā, ļauj mums operatīvi reaģēt un kontrolēt ganāmpulku un tā veselības stāvokli. Kopš saimniecības dibināšanas, aktīvi iesaistos saimniecības darbos un piedalos visos procesos. Luminor finansiālais atbalsts mums ļaus uzlabot saimniecības tehnisko nodrošinājumu un palielināt kapacitāti,” stāsta ZS Albrekši īpašniece Ruta Šekeva.

Pēc pēdējām lietavām ir kļuvis skaidrs, ka Latgalē lielu daļu šī gada ražas vairs nebūs iespējams saglābt, aģentūrai LETA pastāstīja Līvānu novada domes priekšsēdētājs Andris Vaivods (ZZS).

«Novākt nevar ne vien tos laukus, kas ir zem ūdens, bet arī daudzus citus, jo zeme ir tā piesūkusies ar ūdeni, ka tehnika tajos nevar iebraukt un slīkst. Graudi ir sadīguši un pat, ja tos izdosies novākt, diez vai tos varēs izmantot pat lopbarībai. Zemnieki, savā starpā pārrunājot situāciju, atzīst, ka esot tāda interesanta sajūta, jo nevajagot vairs ne pļaut, ne art, ne sēt…,» stāstīja Vaivods.

Tā kā uz laukiem nevar tikt, tos nav iespējams nedz apart, nedz arī apsēt. Tas savukārt nozīmē, ka arī nākamais gads zemniekiem būs smags. Dažas saimniecības lopu barošanai jau sākušas izmantot ziemas krājumus un nav īsti skaidrs, ar ko lopi tiks baroti ziemā.

Latvijas sabiedrība ir jāinformē un jāizglīto par lauksaimniecības nozari un tās attīstību laikā no valsts neatkarības atgūšanas līdz šodienai. Nozare ir vitāli svarīga ne tikai valsts ekonomikai, bet arī Latvijas drošībai. Šobrīd daļā sabiedrības jūtam apjukumu, informācijas deficītu, pat maldus par situāciju nozarē. Tieši tāpēc mums jārunā.

Tā uzskata biedrības Apvienība par ilgtspējīgu lauksaimniecību un lauku vidi valdes priekšsēdētājs Valters Zelčs.

Apvienība dibināta līdz ar pandēmijas sākumu. Kāds ir tās mērķis?

Jau savos pirmsākumos strikti definējām, ka neiesaistīsimies politikas veidošanā. Mūsu mērķis ir stāstīt sabiedrībai par lauksaimniecību un izglītot par to, kas ir Latvijas zemnieks šodien, kāda ir saimnieku ikdiena un kāda ir patiesā situācija mūsdienu lauku sētās – tajās, kas attīstījušās par modernām un lielām zemnieku saimniecībām, ik gadu valsts budžetā ieskaitot nozīmīgu nodokļu artavu, kā arī nelielās saimniecībās, kas ir tikpat nozīmīgas.Mūsu uzdevums ir lauzt virkni mītu, kas diemžēl ir iesakņojušies daudzos prātos, piemēram, par lopkopības dramatisko ietekmi uz klimatu, lauku smidzināšanu, mēslošanu vai augsnes veselību.

«Laikā pirms Ziemassvētkiem «Ķelmēnos» sāka cept maizi, un pirmie kukulīši nokļuva veikalā. Tagad maizes krāsns, kurā tos cepa, ir devusies pensijā. Kad būvēju māju, pilnīgi neapzināti iebūvēju maizes krāsni. Sieva mācījās cept, jo ne viņa, ne es nebijām pat tuvu stāvējuši maizes cepšanai. Pats esmu metālapstrādes speciālists, bet sieva bija skaitļošanas tehnikas speciāliste,» reģionālajam laikrakstam Dzirkstele stāsta saimnieks Juris Paulovičs.

Sākumā izveidotajā zemnieku saimniecībā bija gan lopi, gan sējumi, bet nevienam nevajadzēja ne graudus, ne gaļu, tāpēc samaksa par produkciju bija niecīga. «No piena un gaļas kaut ko sapratām, bet no maizes – nekā, tāpēc šķita, ka tā būs labāka izvēle. Tagad grūti pateikt, vai to vēlreiz sāktu. Jebkura pārtikas produkta ražošana ir ļoti atbildīgs un komplicēts process. Detaļas var izvirpot un salikt plauktā, gaidot pircēju, bet maizei ir jābūt gatavai un nogādātai patērētājiem noteiktā laikā. Ir ļoti daudz blakusfaktoru, kuri jāņem vērā, lai neciestu maizes kvalitāte,» skaidro J.Paulovičs.

Pagāja apmēram divi gadi, līdz varēja izcept apaļo saldskābmaizi tādu, ko vest uz veikalu. Tomēr nekad nav bijusi vēlme atteikties no ieceres. «Man dzīvē ir laimējies, jo vienmēr esmu darījis to, kas patīk – strādāju fabrikā, slaucu govis, audzēju cūkas...» viņš atzīst.

#Medus kūka, Napoleons, Olu biskvīta kūka, ruletītes, Vecrīgas, pīrādziņi un cepumi – sortiments ir gana plašs.

Alūksnes novada z/s Saltupji saimniece Anda Cekule cep lauku tortes un plāno paplašināties

Saimniecība atrodas apmēram 16 km aiz Alūksnes, un Saltupjos nokļūstam laikā, kad Ziemeļlatvijai pāri brāžas sniegputenis un ceļš līdz mājai jau teju ir aizputināts. Kūku un konditorejas izstrādājumu cepšana nav vienīgais saimnieku Andas un Raivja Cekulu rūpals. Viņi audzē gaļas lopus, kas labi iederas paugurainajā Vidzemes ainavā.

Kūku cepšanai ziemeriete Anda Cekule aktīvāk pievērsās pirms aptuveni pieciem gadiem, kad ieguva mājražotājas statusu. Aroda noslēpumus apguvusi jau no savas vecmāmiņas, kas labi pārzināja konditorejas izstrādājumu gatavošanas smalkumus. Saimniece pēc profesijas ir pavārs– konditors. Pamudinājumu cept tortes un piedalīties konkursos Anda Cekule saņēmusi arī no Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) speciālistiem. «Tajā laikā bija gan savi dārzeņi, gan gaļas lopi, bet mums teica, ka vajag iet tautās arī ar kūkām,» atceras Raivis Cekuls. Uzrakstījuši projektu Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstības programmā, guvuši atbalstu, iegādājušies ledusskapi, mikserus un uzlabojuši virtuvi, kur top konditorejas izstrādājumi. Tagad jau abi spriež, ka telpas kļuvušas par mazu, jo izcepto kūku daudzums ar katru gadu pieaug. Izņēmums gan bijis pagājušais gads, taču šogad paredzēts paplašināt gan sortimentu, gan palielināt apjomus. Saimnieks Raivis Cekuls atklāj, ka ir gan šoferis, gan ekspeditors vienā personā, jo Andas izcepto piegādā klientiem.

Piena kvotu soda naudu segšana, pārdošana par pašizmaksu un nesagaidītais ES atbalsts ir sācis iznīcināt piena saimniecības , pirmdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Lai kopīgi risinātu smago situāciju piena nozarē, piektdien piena kooperatīvu vadītāji tikās Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas (LLKA) biedru sapulcē. Lielākās grūtības vēl ir priekšā, ko var sagādāt piena kvotu pārpilde un daudzu saimniecību izputēšana, tomēr jāatzīmē, ka starp kaimiņzemēm esam vienīgie, kur piensaimniecības nozarei palīdzību sniegusi valsts.

Jau šobrīd vairākas saimniecības ir uzsākušas darbības piena ražošanas pārtraukšanai. Sākotnēji gan tiek meklēti liellopu pircēji, lai nenāktos lopus likvidēt. Ja pircējus neizdosies atrast, lopi tiks likvidēti. «Līdz šim lopu skaits saimniecībās netika samazināts, bet šobrīd tas notiek,» skaidro Zemnieku Saeimas biroja vadītāja Rita Ignāte.

Zemnieku saimniecība Vizbuļi Dobeles novadā nav liela pēc hektāru skaita, bet ir liela tās saimnieku izpratnē par to, kas ir īsta pārtika

Vizbuļu saimnieki ir Zemgales «baltie zvirbuļi», jo lec laukā no priekšstata par saimniekošanu šajā reģionā. Vizbuļos ražas sezonā nelīgojas monokultūru daudzhektāru lauki un nerosās miglotāji. Gluži pretēji– tur top, ja tā var teikt, personīgi dārzeņi, un tiek apčubināts katrs burkāns. «Mums visriņķī ir konvencionālie zemnieki, viscaur ir robežas ar konvencionālajiem laukiem. Un tas ir izaicinājums,» saka Vizbuļu saimniece Laima Hercberga.

Monotonlauku apkampienā

Hercbergu ģimene saimnieko no Laimas vīra vecākiem mantotā īpašumā. «Kur tad nu mēs skriesim? Mūsu spēkos arī nav «iznīcināt» blakus esošās konvencionālās saimniecības, drīzāk viņi gribētu to izdarīt ar mums,» humora izjūtas lielisko veselības stāvokli apliecina Laima, kuras sejā smaids ir krietni noturīgāks nekā latviešos vidēji. Tikai deviņi hektāri. Tik daudz zemes ir Vizbuļu īpašumā, tāpēc Hercbergi nevar i ne mērīties ar kaimiņu platībām, kas vairāk atbilst izpratnei par to, kas ir normāla lauku saimniecība Zemgalē. Tāpēc Vizbuļu saimniekiem kā konvencionālās kārtības jaucējiem ir sevišķi nozīmīga loma. Parādīt, ka var arī citādāk. «Konvencionālie nodarbojas ar industriālo ražošanu, bet bioloģisko zemnieku ar lielām platībām ir diezgan maz. Iespējas attīstīties nav īpaši lielas, arī tāpēc, ka Latvijā bioloģiskajiem zemniekiem ir mazs finansiālais atbalsts no Eiropas Savienības– atšķirībā, piemēram, no Vācijas. Turklāt Rietumeiropā bioloģiskajām saimniecībām ir nesalīdzināmi lielāka pieredze, bet mēs Latvijā šajā jomā esam atpalikuši par aptuveni 20‑30 gadiem,» uzskata Laima.

Pieredzējušais latviešu hokeja aizsargs Rodrigo Laviņš nupat saņēmis diplomu tālmācības programmā Lauksaimniecības pamati, plānojot tuvākajā nākotnē pievērsties aktīvai saimniekošanai laukos, audzējot gaļas liellopus vai aitas, liecina ieraksts Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) izdevumā Lauku lapa.

Laviņš atzinis, ka patlaban, spēlējot hokeja kluba Kurbads komandā un piedaloties Latvijas virslīgas sacensībās, viņam radies vairāk brīva laika, līdz ar to ir iespēja pievērsties citām interesēm.

«Lauksaimniecība mani interesējusi vienmēr, taču, kamēr aktīvi spēlēju hokeju, nevarēju tai atvēlēt laiku. Patiesībā bija doma stāties Latvijas Lauksaimniecības universitātē, bet izbraukāt no Rīgas uz Jelgavu un vienlaikus spēlēt hokeju nebija iespējams. Kad uzzināju, ka pastāv tālmācības iespēja, nolēmu pieteikties,» atzina hokejists.

Viņš arī norāda, ka no sievas vecvecākiem mantotajā lauku īpašumā Salas pagastā savulaik turēti lopi un ir plānots attīstīt šo nozari, lai lauki nestāv tukši.

Ilgstošā sausuma dēļ, trūkstot lopbarībai, jau tiek likvidēti mājlopi, aģentūru LETA informēja Kuldīgas novada lauksaimnieki. Kuldīgas novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Signeta Lapiņa informēja, ka Kuldīgas novada pašvaldība rosina Ministru kabinetam izsludināt ārkārtas situāciju lauksaimniecībā.

Smagākā situācija izveidojusies lopkopjiem. Saimniecības likvidē lopus, jo nespēj tos pabarot. Ganības ir izdegušas, tāpēc lopiem nav, ko ēst. Zemnieki lopus baro ar pagājušā gadā novākto sienu. Tas rada bažas par to, ar ko baros lopus šajā ziemā.

Bioloģiskā saimniecība Rozbeķi no Kabiles pagasta pārdos aptuveni 40 gaļas lopus, lai pabarotu piena govis. Saimniecība ir 300 hektārus liela, un tajā tiek audzēti aptuveni 150 lopi, tai skaitā 50 piena govis. "Audzējam kviešus, miežus, auzas, griķus. No izaudzētā barojam lopus, citus gadus ražu pat pārdodam, taču, tā kā šogad mums ir stipri mazāka raža, nesanāks pat pabarot savus lopus," pastāstīja saimnieks Māris Lankovskis.

Stradu pagasta zemnieku saimniecībā Dālderi jau trešo mēnesi strādā 47 gadus vecais Georgijs Otea, kura dzimtene ir Rumānija. Viņš saimniecībā gādā par to, lai ganāmpulks vienmēr tiktu laikā pabarots. Atpakaļ uz Rumāniju Georgijs braukt nedomā, jo Latvijā viņam patīk daudz labāk, vēsta reģionālais laikraksts Dzirkstele.

«Te ir darbs, kur var labi nopelnīt. Algu saņemu regulāri. Kopš bērnības esmu bijis saistīts ar lauksaimniecību, tāpēc darbs slaucamo govju novietnē man nav svešs. Rumānijā tāpat kā daudzās citās valstīs ir ekonomiskā krīze,» saka Georgijs, ar kuru iespējams sarunāties latviski.

Dālderi nav vienīgais uzņēmums, kur darbā pieņem ārzemniekus. «Daudzi sūdzas, ka laukos valda bezdarbs. Protams, tā ir, bet darbu atrod tie, kuri saņemto algu nepārvērš grādīgo dzērienu pudelēs. Esmu stingrs šajā jautājumā. Ja man jāizvēlas, pieņemt darbā ārzemnieku, kurš ir gatavs strādāt, vai cilvēku, kas visu dara pa roku galam, izvēlos ārzemnieku. Stradu ciemā ir pilns bezdarbnieku, bet, ko pieņemt darbā, nav. Cilvēki, kuri nebaidās no darba, jau ir gados. Gados jaunie - aizbrauc. Kas nāks viņu vietā? Tikai ārzemnieki,» uzskata Dālderu saimnieks Aigars Malcāns.

Latvijas lauksaimniekiem ir ļoti labas izredzes – eksperti norāda uz lielāku peļņu no hektāra, kas pašlaik paliek uz lauka , ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Ja mežsaimniecības zemes vidējā platība Latvijā ir ap 40 ha, tad lauksaimniecības zemes vidējā platība ir piecas reizes mazāka, liecina apkopotā informācija pēc DB rīcībā esošajiem Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) apkopotajiem datiem.

Kā lauksaimniecībā, tā mežsaimniecībā pastāv zemes izmantošanas efektivitātes palielināšanas potenciāls – gan iesaistot lauksaimniecības un mežsaimniecības produkcijas ražošanā neizmantotas platības, gan efektīvāk izmantojot jau ražojošās zemes platības, secināts ZM nozares apsekojumā. Prognozējams, ka zemes izmantošanas efektivitāte lielā mērā palielināsies tirgus spēku ietekmē, tomēr valsts institūcijas var veicināt šo procesu, īpaši zemākas kvalitātes zemes reģionos, kur tirgus stimulu ietekme nav tik izteikta kā labākas kvalitātes zemes reģionos, secina LLU pieaicinātie lauksaimniecības eksperti.

Latvijas lauksaimniekiem laika apstākļu dēļ radušies zaudējumi pēc pašreizējā aplēsēm šogad sasniedz jau 400 miljonus eiro, otrdien žurnālistiem atzina biedrības «Zemnieku saeima» valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš.

Viņš teica, ka atbilstoši Zemkopības ministrijas jūlijā veiktajām aplēsēm Latvijas graudkopības, lopkopības un mežsaimniecības sektoram laika apstākļu dēļ bija radušies 359 miljonu eiro zaudējumi. Taču pašreizējās aplēses liecina, ka zaudējumi šogad sasniedz jau 400 miljonus eiro. Ja pagājušajā gadā raža bija izaugusi, bet to nebija iespējams novākt, tad šogad ražas daudzviet nav, un lauksaimniekiem radītie zaudējumi svārstās no 200-400 eiro uz hektāru.

Lazdiņš sacīja, ka pērnā gada rudens, kā arī šā gada pavasaris un vasara ļoti negatīvi ietekmēja Latvijas lauksaimniecības sektoru. Joprojām ir reģioni, kuri «mitrumu sen nav redzējuši». Tādēļ daudzviet ziemāji nav attīstījušies, daļu ziemas rapša nācies pārsēt ar ziemas kviešiem.

Kooperatīvās sabiedrības Mūsmāju dārzeņi vadītāja Edīte Strazdiņa: «Ir pilnīgi skaidrs, ka būs uzņēmumi, saimniecības, kas šajā krīzē neizdzīvos»

«Pašlaik jārunā par dārzeņu nozares kā tādas pastāvēšanu, cik tā vispār ir perspektīva – līdzīgi kā par piena nozari. Man šobrīd šķiet, ka tas var būt diezgan liels apjoms uzņēmumu, kas krīzi nepārvarēs,» bez optimisma raugās E. Strazdiņa. Dārzeņu cenu lejupslīde sākās vairāk nekā pirms gada. Zemnieki saņēma lielu triecienu, Latvijā ieviešot eiro – lielveikali, lai nebaidītu pircējus ar lieliem skaitļiem, nolaida dārzeņu cenas skaitliski līdz latu līmenim. «Tas notika uz piegādātāju rēķina. Mēs nācām pretī, lai cilvēkiem nebūtu histērija, lai pirkšana saglabātos,» skaidro E. Strazdiņa. Pašlaik dārzeņu cenas ir zemas, salīdzinot ar gadu iepriekš, piemēram, sīpoli ir pat par 40% lētāki. Katastrofāla cenu lejupslīde ir kartupeļiem – vairumtirdzniecības cena ir 10 centi, kas nenosedz pat pašizmaksu. «Bet mēs iepriekš pat par desmit santīmiem nekad neesam tirgojuši. Te vairs nav runa par peļņu, bet par to, ka netiek nosegta pat pašizmaksa,» atzīmē E. Strazdiņa. Kopumā pret pagājušā gada februāri un martu dārzeņu cenas pašlaik ir 20 līdz 40% zemākas.

Dobeles sabiedrības prātus ir satraukusi zviedru kompānijas meitas uzņēmuma Eolus iecere par 250 miljoniem eiro izbūvēt Zemgalē lielāko vēja elektrostaciju parku Latvijā, kas gadā spētu saražot 10% no Latvijas patērētās enerģijas. Turklāt bez kādiem OIKiem un subsīdijām, tīrs bizness uz brīvā tirgus pamatiem.

Tomēr dobelnieku prāts ir nemierīgs un nolieguma pilns. Kāds uzņēmējs izteicies, ka Zemgales zeme tam nav domāta, kādam šķiet, ka vēja parka tuvumā lopi negribēs ganīties, vēl kāds izdomājis, ka nemitīgā rūkoņa un gaisa tricināšana būs kaitīga veselībai. Īsāk sakot, ne dainās, ne varoņeposā Lāčplēsis, ne citās latviskās dzīvesziņas spēka vietās nekas par tādiem vēja parkiem nav sacīts. Tad kādēļ lai kas tāds parādītos tik ierastajos un mīļajos Zemgales līdzenumos? Un tas nekas, ka vēja parki strādā visur Eiropā un to dēļ nav iznīkusi nedz lauksaimniecība, nedz lopkopība, un tuvumā mītošie ar’ visi dzīvi.

Atliek tikai ieskatīties zinātniskos rakstos, lai redzētu, ka zinātnieki nav konstatējuši kādu negatīvu vēja turbīnu ietekmi uz apkārtējo iedzīvotāju veselību. Es nemaz nerunāju par to, ka Vides attīstības un reģionālās attīstības ministrija jau 2009.gadā ir izdevusi vadlīnijas vēja elektrostaciju ietekmes uz vidi novērtējumam un rekomendācijas prasībām vēja elektrostaciju būvniecībai, kurās aplūkoti visi iespējamie riski (gan uz veselību, gan ainavu, gan vides daudzveidību) un to novēršanas mehānismi. Tas nozīmē, ka arī Dobeles vēja parkam tiks veikts ietekmes uz vidi novērtējums atbilstoši visām prasībām.

Tereški ir apdzīvota vieta Jaunalūksnes pagastā, kurā, kā daudzos Alūksnes novada ciemos, ir gan apņēmīgi cilvēki, gan arī pamestas mājas. Šādas vietas lēnām paliek aizvien klusākas, vēsta reģionālais laikraksts Alūksnes Ziņas.

Terešku idzīvotāja Daina Bušmane Tereškos ir dzimusi un augusi, vien uz pāris gadiem aizdevusies dzīvot uz Rīgu. Kopš tā laika viņa strādājusi pie sava vectēva kūtī par slaucēju, bet tagad saimnieko zemnieku saimniecībā Ciedras. Kopumā saimniecībā ir vairāk nekā 60 gaļas lopi.

«Agrāk Tereški bija liels ciemats: te bija 18 saimniecības. Tās visas bija diezgan spēcīgas, bet tagad te ir tikai divas saimniecības – mūsu zemnieku saimniecība Ciedras, kas nodarbojas ar lopkopību, un Ilmāra Briltes zemnieku saimniecība Bērzemnieki, kura nodarbojas ar puķu stādu un dārzeņu audzēšanu. Kopumā Tereškos ir astoņas mājas, no kurām trijas ir pilnībā tukšas un pamestas. Šobrīd Tereškos varētu būt apmēram desmit cilvēki,» stāsta D.Bušmane. 1940.gadā blakus mājā, kura nu ir sen jau kā nodegusi, dzīvojuši septiņi cilvēki. Tagad pārsvarā visās Terešku mājās cilvēki dzīvo pa vienam. D.Bušmane uzskata, ka Tereškos cilvēki neatgriezīsies un mājas paliks tukšas. Šeit nekursē arī autoveikals, un cilvēki dodas iepirkties uz Alūksni.

SIA Sortus radītāji Sabīne Stāle un Andris Meļķis zināšanas par garšvielām un to izmantošanu apguvuši Indijā, taču savās konfektēs viņi izmanto vietējās dabas veltes, ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

SIA Sortus ražo dzērveņu konfektes pūdercukura, dažādu zālīšu, augļu un ogu apvalciņā. To sastāvā var atrast rudzupuķu ziedlapiņas, viršu ziedus, kadiķogas, pīlādžus u.c. Uzņēmuma sortimentā ir vairāk nekā desmit dažādi konfekšu veidi, kas pircējiem tiek piedāvāti asortu veidā. «Tīra daba ir nenovērtētais Latvijas dārgums. Ir vēl ļoti liels potenciāls attiecībā uz dabas lietu izmantošanu pārtikas ražošanā,» uzskata Andris. Pēc Sabīnes uzskata, Latvijā jāizmanto tas, kas mums ir. Andris piebilst, ka izmanto tās garšas, kas ir pazīstamas Latvijas cilvēkiem, tostarp arī kanēli un kardamonu, kas pie mums neaug, tomēr pamatā uzņēmums lieto vietējos augu izcelsmes valsts produktus.

XXI gadsimts ar mūsdienu tehnoloģijām ir ienācis dažādās saimniekošanas nozarēs. Ievērojams izrāviens pēdējos gados noticis piena lopkopībā - barību lopiem piestumj roboti un arī slaukšana ir robotizēta.

«Šāda saimniekošana vairs nav nekāds retums - tā strādā gan Latvijā, gan citās Eiropas valstīs. Tas ir racionāli - prasa mazāk cilvēkresursu - un nodrošina, ka piens nenonāk kontaktā ar cilvēku, kas ir būtiski, ja vēlas strādāt atbilstoši bioloģiskās saimniecības principiem,» stāsta Agnese Celova, Rojas novada SIA «Dižglābas» saimniece.

SIA «Dižglābas» bioloģiskās saimniecības statusu ieguva 2005. gadā, un sākotnēji tajā tika audzēti tikai gaļas lopi. Taču pirms četriem gadiem tika pieņemts lēmums kā papildu rūpalai pievērsties piena lopkopībai. «Sākām ar piecām pirmpienītēm un pieciem teļiem. Pakāpeniski piepirkām govis klāt. Tad sāka dzimt teliņi. Tagad papildu gaļas lopiem mums ir arī 120 slaucamas govis,» par saimniecības izaugsmi stāsta saimniece.

Latvijā vēl aizvien nav attīstīta biopiena pārstrāde, tādējādi buksē visa nišas izaugsme; arī tirgus līderis bioloģisko produktu līniju neveidos, ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Lauksaimniecības uzņēmums Bormaņi ilustrē ačgārno situāciju, kas pastāv bioloģiskā piena tirgū: sertificētos piensaimniekus stimulē Eiropas Savienības (ES) finansējums, bet viņu saražotais nonāk «vienā katlā» ar konvenciāli slaukto, turklāt par neadekvātu cenu. Bioloģiskā piena iepirkuma cena ir ievērojami augstāka – 30–34 centi par litru salīdzinājumā ar vidēji 22 centiem par litru «parastā» piena. ES, stimulējot ar atbalsta maksājumiem, nespiež piensaimniekus bioloģiski ražoto pienu pārstrādāt bioloģiski, vairāk uzsvaru liekot uz to, kādā veidā piens tiek ražots. Pašlaik bioloģiskais piens uzlabo kopējo piena kvalitāti, sertificētajiem ražotājiem par to nesaņemot ne centu vairāk.

Polijā ir konstatēts trako govju slimības jeb sūkļveida encefalopātijas (BSE) atipisks gadījums, tomēr šis izolētais gadījums nav radījis risku cilvēku veselībai, pirmdien paziņoja Polijas galvenais veterinārāsts Kšištofs Nemčuks.

«Polijā ir apstiprināts atipiskas BSE formas gadījums,» sacīja Nemčuks, kuru citēja Polijas ziņu aģentūra PAP.

«Saskaņā ar Pasaules dzīvnieku veselības organizācijas (OIE) datiem, BSE atipiskā formā, kāda konstatēta Polijā, neietekmē Polijas kā valsts ar nenozīmīgu BSE risku statusu,» viņš piebilda.

BSE tika konstatēta govij Mirskas ciemā Polijas dienvidrietumos, Čehijas un Vācijas robežu tuvumā. Šī govs ir iemidzināta, sacīja Nemčuks.

Slimības atipiskais paveids tika konstatēts 24.janvārī rutīnas pārbaudes laikā, paziņoja OIE.

Organizācija piebilda, ka atipiskā BSE «notiek spontāni visās liellopu populācijās ar ļoti zemu biežumu» un kā tāda «neietekmē oficiālo BSE riska novērtējumu Polijā».

Nepieciešamais investīciju apjoms, lai esošā elektrotīkla stāvokli ne tikai uzturētu, bet arī uzlabotu, nākamajos desmit gados ir aptuveni 100 miljoni eiro gadā

Tā intervijā saka AS Sadales tīkls valdes priekšsēdētājs Andis Pinkulis.

Elektrotīkla sistēmas operators AS Sadales tīkls ir uzsācis darbu pie plašas investīciju programmas īstenošanas. Kādi ir uzņēmuma būtiskākie izaicinājumi šajā ziņā?

Vispirms jāņem vērā uzņēmuma mērogs. Sadales tīkls ir lielākais sadales sistēmas operators Latvijā, aptverot ar savu pakalpojumu 99% no valsts teritorijas. Ir vēl tikai neliels skaits lokālu sadales tīklu operatoru. Mūsu kopējais elektrotīklu garums – gaisvadu līnijas un kabeļu līnijas ir 95 tūkstošus kilometru garas – vairāk kā divas reizes pārsniedz Zemes apkārtmēru pa ekvatoru. Kopējais elektrības uzskaišu skaits ir aptuveni viens miljons. Klientu skaits ir mazliet mazāks – aptuveni 850 tūkstoši, jo vienam klientam var piederēt vairāki objekti, līdz ar to ir vairāki uzskaites punkti. Tā ir mūsu saimniecība, kas ik dienu jāuztur visā valstī, sākot no Liepājas līdz Zilupei.