Augstākās raudzes gaļas lopu audzēšana Latvijā pagaidām notiek salīdzinoši nedaudz un gandrīz tikai eksportam, jo vietējā patēriņā pat neliela cenas starpība aizvien ir noteicošā
Situācija gan ir cerīga, jo līdz ar slow food jeb ekoloģiskās pārtikas kustības izvēršanos aug cilvēku informētība, mainās arī patēriņa paradumi. Par labu visiem ar pārtiku saistītajiem biznesiem Latvijā arī nāktu, ja kāds restorāns iegūtu Michelin zvaigzni, klāsta restorāna Vincents šefpavārs Mārtiņš Rītiņš.
Kad vien satieku singapūriešu draugu un Latvijas kādreizējo goda konsulu Sevu Tiamu Lovu, mūsu saruna neizbēgami nonāk pie regulārā jautājuma – kāpēc gan jums Latvijā nepāriet no plaša patēriņa lopkopības uz augstākās klases gaļas lopiem? Nesen to jautāju jums – cik tas varētu būt reāli, un jūs bijāt absolūti pozitīvi noskaņots. Kas ir pamatā jūsu optimismam?
Mans pienākums ir vienmēr meklēt to pašu labāko. Man vajag vislabākos produktus. Ja es par savu darbu prasu naudu, tad man ir jādod pašu labāko. Latvija ir skaista – tas ir neapšaubāmi, bet šeit ražotie produkti ne vienmēr atbilst tikpat augstam pasaules līmenim. Domāju, ka daudz ko šai ziņā ir sabojājuši padomju laiki, citādi mēs jau sen būtu priekšā daudziem.
Šodien ar lidmašīnu no Faro salas man būs atvests lasis un langusti. Langusti būs dzīvi. Nevis ar lielo kuģi izvilkti no nez kādas bedres jūras dziļumā, bet gan katrs individuāli izvilkts ar murdu. Var jau langustu dabūt saldētu, kā šeit dara daudzi, bet tas nav man. Pirmā lieta, kas nogalina langustu, ir ledus, tāpēc to nedrīkst transportēt uz ledus. Tāpēc es meklēju uzticamus piegādātājus.
Problemātisks šeit ir arī liellops. Latvijā ir daudz govju, bet tās pārsvarā ir domātas pienam. Latvijā audzētie Chevrolet, Hereford un Angus šķirņu gaļas lopi gandrīz visi tiek eksportēti, jo šeit nav, kas tos pārstrādātu, un nav cilvēku, kas tos varētu nopirkt. Teiksim, mūsu restorānam vajag sedlu daļu un fileju, bet ko tu darīsi ar pārējo? Un pārējam nav noieta. Runāju ar vienu lielu restorānu ķēdi, ka es pirkšu tos labākos gabalus, bet tu ņem pārējos. Viņš man atbild – kāpēc man maksāt piecus santīmus vairāk, ja es varu samaksāt desmit santīmus mazāk?
Mēģināju runāt ar Aizsardzības ministriju un armiju, ko varētu šādi pabarot.
Tas jau kādam būtu sapņu kontrakts.
Būtu, bet tur arī svarīgākā ir cena. Tāpēc man ar liellopiem iet grūti. Tos jau šeit audzē, tikai visi tiek eksportēti.
Mazliet labāk ir ar vistām. Tur man ir sameklēts labs vietējais avots ar šķirnes vistām, bet lieta tāda, ka man to nav regulāri. Piegādātājs ir maza zemnieku saimniecība, un man dažreiz vajag desmit, citreiz 12, vēl citreiz – 22, un atkal jau nevar vienmēr dabūt.
Vai tās ir jidori vistas vai vienkārši vietējās «laimīgās»?
Ā! Tās gan es labprāt dabūtu. Nē, šīs ir vietējās, un ir svarīgi arī, ar ko tu tās vistas baro. Jidori nāk no viena noteikta rajona Japānā, bet tās ir sakrustotas un pieejamas arī Amerikā. Tās ir tik labas, ka var ēst pat jēlas. Japānā es tādu baudīju, un tā bija garša, kādu nebiju piedzīvojis.
Šīs, kas sāktas audzēt Latvijā, ir Breses vistas. Arī tās pasaulē ir uzskatītas... Nu, tur būtu karš starp frančiem un japāņiem, kuriem ir labākā vista. Breses vista ir speciāla šķirne, un minerāls no tā Francijas apgabala, kur tās dzīvo un barojas, pataisa vistu kājas tipiski zilas. Man pašam arī ir Breses vistas, gailis, zosis un baloži.
Un minerālus zilināšanai vedat no Francijas?
(Pasmejas.) Diemžēl to minerālu šeit nav, tāpēc iznākumā tās nav tīrasiņu Breses vistas. Tomēr viens solis tuvāk tas ir, nekā parasta vista, un ir doma, ka šo vistu Latvijā varētu gan audzēt.
Cūkas Latvijā gan pārsvarā ir fabrikas cūkas.
Pāris melnās gan laikam kaut kur skraida, ne?
Ir, ir. Tā ir Berkšīras cūka. To es varu dabūt no Londonas. Kopš biju Japānā, man par šādu gaļu un produktiem ir lielāka interese.
Vēl neesam pieminējuši jēru. Tie Latvijā pārsvarā ir vilnai, bet tagad es dzirdu, ka ir kādi ieveduši 136 Anglijas Safolkas un Francijas Limuzīnas šķirnes jērus. Redzēsim, ko viņi ir ieplānojuši ar tiem darīt, jo daudzi restorāni tos šeit nepirks. Acīmredzot atkal būs eksportam, lai gan ar tiem varētu arī šeit ko iesākt, jo tomēr daudz vieglāk ir tirgot veselu jēru nekā veselu liellopu.
Visu interviju Varētu iztikt bez Ulmanīša lasiet 11. septembra laikrakstā Dienas Bizness.
#1/10
#2/10
#3/10
#4/10
#5/10
#6/10
#7/10
#8/10
#9/10
