SIA Pekši īpašniece Marta Vītola meklēja iespēju, kā saimniekot dzimtajā Rucavas novadā. Šis ir stāsts nevis par vieglāka ceļa meklējumu, bet gan par mērķtiecīgu un pārbaudījumiem pilnu plāna realizāciju – palikt savā dzimtajā zemē kā saimniecei, uzņēmuma īpašniecei un valsts patriotei.
Jau trīs gadus Marta Vītola audzē gaļas liellopus. Ganāmpulks pieaudzis trīs reizes, bet uz pirmo peļņu var cerēt tikai pēc gada vai diviem. Eiropas Savienības fondu atbalsts izpalicis, uz banku kredītiem nav ko cerēt. Iztiku jaunā censone nopelna, strādājot vecāku uzņēmumos, un valstij ieteic jaunos lauksaimniekus atbalstīt reāli, ne tikai vārdos.
Fragments no intervijas, kas publicēta 20. jūlija laikrakstā Dienas Bizness:
Tajā bildē pie sienas – mazā meitene ar Gunti Ulmani – esat jūs?
Jā. Tas man ir atgādinājums, ka prezidenti brauc uz vietām, kur ir pilsoņi, pie kuriem braukt. Toreiz Latvijas prezidents Guntis Ulmanis tikās ar Lietuvas prezidentu Nīcā. 1993. gads. Man bija nepilni četri gadi. Pat īsti nezinu, kā prezidents nonāca līdz vectēva Jāņa Valda Vītola saimniecībai Vecvismini, Rucavas pagastā, bet es esot bijusi ļoti aktīva saimniecības izrādītāja. Tā man atstāstīja. Pati notikumu atceros visai miglaini. Toreiz vectēvam bija daudz piena govju. Man tagad ir gaļas liellopi.
Jau trīs gadus audzējat gaļas liellopus. Kāpēc lauki, nevis pilsētas bruģis?
Biju Grieķijā. Strādāju praksē – tūrisma jomā. Tad arī sapratu, ka nevēlos, lai mani kāds komandē un izrīko. Pirmkārt, izlēmu, ka dzīvošu laukos un būšu pati sev noteicēja. Te – Rucavā – man ir šāda iespēja, te ir mana dzimta un saknes. Īstenībā jau vidusskolā biju nolēmusi, ka gribētu dzīvot laukos, tikai vēl nebiju sapratusi, kā tas varētu īstenoties. Augstskolā mācoties, šī apziņa par dzīvi laukos tikai auga.
Plānojat palikt Rucavā, vectēva mājās, vai arī gribat savu māju?
Pagaidām dzīvoju šeit un esmu priecīga, ka vecāki mani atbalsta. Strādāju viņu uzņēmumos, un man viņiem jāsaka lielākais paldies. Esmu savas dzimtās vietas patriote, tomēr, kā konkrēti izvērtīsies dzīve nākotnē, – tad, kad būs ģimene, vīrs un bērni, – vēl nezinu. Protams, divatā laukos saimniekot ir vieglāk. Kur dzīvosim un kā būs, to vēl pāragri plānot, jo neesmu vēl precējusies, bet skaidri zinu, ka mani bērni augs laukos. Tā es gribu. Nākotnē var mainīties dzīvesvieta, bet ne pats princips – dzīvot laukos.
Vai augstskolas diploms noder?
Latvijas Universitātē ieguvu sociālo zinātņu grādu ekonomikā. Uzņēmējdarbības un grāmatvedības pamati man noder. Lietvedība – tāpat. Ja šo zināšanu nebūtu, būtu jāpērk ārpakalpojumi. Zināšanas noderēja, arī dibinot uzņēmumu SIA Pekši.
Kā bija ar kreditēšanās iespējām, sākot savu lietu – banka, Altum vai kāds cits?
Kāds cits. Kredītus tādiem kā man nedod ne bankas, ne Altum. Visa zeme ganībām ir nomāta, uzņēmums ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību, bet tam pagaidām ir negatīvs paša kapitāls. Ir jākuļas, kā varu un protu, un bankā nav ko meklēt.
Iesākumam vajag atbalstu. Kas palīdzēja? Kāpēc šī izvēle – gaļas liellopi?
Mans lielākais palīgs, protams, bija tētis – Gundars Vītols. Viņam ir ievērojama uzņēmējdarbības pieredze. Viss sagadījās tā, ka bija piedāvājums nopirkt ganāmpulku. Pēkšņi! Tas nāca kā zibens no skaidrām debesīm. Bija jāizšķiras, un tad arī trīs dienu laikā izlēmām, ka pērkam. Tas, protams, nebija nekāds izlases ganāmpulks. Tie bija gaļas lopi, tomēr bezšķirnes. Nopirktos lopiņus varēja saukt par mežoņiem tiešā un pārnestā nozīmē. Piena lopkopība vai dārzniecība prasītu daudz lielākas investīcijas un laika atdevi. Izvēle bija pragmatiska un izsvērta.
Tātad vajadzēja ganāmpulku izkopt?
Sākumā jau bija tikai nodoms un lopi. Tad sāku saprast, kas ir vajadzīgs, kādas govju šķirnes labākas. Sākās šķirošana – kuru govi vērts paturēt, kura jāatdod prom. Bija jau arī tādi lopiņi nopirkti, kurus nekādi nevarēja paturēt. Pavisam mežonīgi. Piebraucu un redzēju tikai asti krūmos nozūdam. Tagad katru dienu braucu dot lopiem miltus. Viņi nāk klāt, es viņus varu pasaukt. Gaļas liellopi visu laiku ir paši savā vaļā, tādēļ regulāra komunikācija ar viņiem ir nepieciešama, citādi vairs neviens viņus rokā nevar dabūt. To sapratu jau pirmajās uzņēmuma darbības dienās. Šobrīd atliek tikai mūmaļas pasaukt, un viņas priecīgi rikšo klāt.
Ir bijuši kādi piedzīvojumi ar lopiņiem, tādi, kurus atcerēsieties vēl ilgi?
Jā. Pirmais teļš, kura dzemdības pieņēmu! Tas bija īpašs gadījums. Nekad iepriekš nebiju pieņēmusi teļu. Kursos tikai stāstīja, kā tas jādara, bet klātienē nebiju redzējusi. Parasti jau teļi govīm atskrien bez problēmām, bet toreiz bija sarežģījumi. Sēdēju slēpnī un ar binokli no attāluma vēroju govi, lai netraucētu radības. Pagāja stunda, tad otra, bet teļa kā nav, tā nav. Nāca tumsa, stunda pirms pusnakts, gāju lūkot tuvāk. Viena kājiņa ārā, bet otras nav. Zvanīju veterinārārstei, tad tētim. Jautāju – kā rīkoties? Skrēju pēc apgaismojuma, aprīkojuma – striķiem, kurus uzliek uz teļa kājām, lai vilktu to ārā. Vispirms teļš bija jāiestumj atpakaļ, lai otra priekškāja nostājas pareizi, un tad jāpalīdz nokausētajai govij piedzemdēt. Vienu brīdi nodomāju, ka jāpadodas, ka nespēšu, bet beigās viss izdevās labi. Tas tiešām bija īpašs brīdis, piedzīvojums un neatkārtojama pieredze, kuru atcerēšos visu mūžu.
Visu interviju Brīvība, dzimtene, lauki – tāds ir plāns! lasiet 20. jūlija laikrakstā Dienas Bizness.
#1/10
#2/10
#3/10
#4/10
#5/10
#6/10
#7/10
#8/10
#9/10
