Ne velti kultūra ir viens no fundamentālākajiem jēdzieniem, kad spriežam, piemēram, par tirdzniecības sakariem, un tā nenozīmē tikai sālsmaizi uz dvieļa.
Arī tādas nejēdzības kā kukuļdošana, «aploksnītes», birokrātijas mudžeklis, neprognozējama tiesa u.c. ir kultūra. Kultūra ir tas, kā kaut kas tiek uztverts un saprasts un kā «lietas notiek».
Un notiek tās pa dziļi iebrauktām risēm – vienalga, vai tās būtu produktīvā virzienā, vai gluži pretēji.
Nelāgā kārtā Latvijas kultūrā lobijs un lobēšana tiek uztverta ar dziļām aizdomām, un es paredzu, ka tas vēl labu laiku mocīs mūsu jau tā bieži vien samocīto kopā būšanu un darbošanos. Bet tādi nu ir fakti, cerēt tajā kaut ko drīz panākt ar aģitāciju būtu lieks optimisms, jo vidējā termiņā tas kultūrai ir kā pīlei ūdens. Ilgtermiņā gan attieksmei ir jāmainās, tādēļ pēc iespējas nosvērti par to jau ir jārunā.
Jārunā par to ir no abām nosacītajām pusēm, tāpēc ievērības cienīgs ir Latvijas Zemnieku federācijas (LZF) ekspertu viedoklis Dienas Biznesam Lobisms pret sabiedrību? (10.04.2015.), kurā pausts uzskats, ka «šauras grupas interešu» virzīšana principiāli ir pretrunā ar «valsts kopēju un ilgtspējīgu labumu». Tas ir tradicionālais pretarguments lobēšanai, un ir paradoksāli, ka tas izskan LZF viedoklī, jo šī organizācija pēc visiem parametriem pati ir lobijs.
Iespējams, ka šeit triku ir izspēlējusi Latvijas kultūra, un šie godājamie speciālisti nemaz neapzinās, ka tādi ir, jo – mēs taču esam labi, mēs taču pārstāvam plašas intereses! Jā, LZF neapšaubāmi ir krietni ļaudis, un tas nav pretrunā tam, ka vienlaikus LZF ir lobijs. Pretrunu rada iesīkstējusies kultūra, kas neatbilst par to straujāk mainīgajai realitātei.
Situāciju nemaina fakts, ka Latvijas lauksaimnieku NVO saņem valsts finansējumu. Nodokļu naudas klātbūtne bilancē lobija statusu nebūt neizšauba – šis acīmredzot ir kārtējais aizspriedums, no kā jāatvadās. Profesionālu lobiju esamība likumdevējiem ir ne mazāk nozīmīga kā biznesa u.c. interešu grupām, un publiskais finansējums veido bilances lauvas tiesu, piemēram, tādai finanšu politikas domnīcai kā Finance Watch Briselē. Tā savulaik tika veidota un aizvien tiek publiski finansēta faktiski jau sabiedrības interešu lobēšanai ES institūcijās finanšu pakalpojumu politikā. Pati lobētā sabiedrība privāto ziedojumu veidā FW bilancē sāk parādīties, bet ļoti lēni.
Finanšu pakalpojumu lietotāji mūsdienās šai ziņā jau tuvojas izņēmuma statusam, bet, ja lauksaimnieki, darba devēji, darba ņēmēji vai vēl kāda grupa tās pārstāvjiem šķiet plaša, tā tomēr nav visa tauta, tāpēc pret «šauras grupas interesēm» (ja vien tie tiešām nav pieci vīriņi ar naudas koferīšiem) kā argumentu pamazām ir jākļūst skeptiskiem.
Gluži pretēji – ja kāds saka, ka tam nepārtraukti rūp visu un visa intereses, tad tas ir vai nu demagogs vai tūtiņdreijeris, jo domāt un darīt var tikai kaut ko konkrētu, t.i. «šauru».