Pašlaik pasaulē mainās izpratne par kultūru – tai ir nenovērtēts potenciāls piesaistīt investīcijas un iedzīvotāju plūsmu
Tā uzskata Liepājas koncertzāles Lielais dzintars vadītājs Timurs Tomsons.
«Šāda celtne varētu būt Ņujorkā, Tokijā vai Parīzē, bet sagadījies tā, ka šī ēka nokļuvusi Liepājā. Daudzi man ir teikuši – kā gan tas iespējams? Ir jūtama zināma profesionāla skaudība par šo skaisto ēku. Domāju, ka šis efekts tos nelielos defektus padara diezgan nenozīmīgus. Līdz ar to tie, kam bija negatīva nostāja, faktiski ir zaudētāji atšķirībā no tiem, kuriem ir iespēja šeit klausīties augstvērtīgu programmu izcilā akustikā,» tā Timurs Tomsons vērtē viedokļu sadursmi par oranžās celtnes būvniecības risinājumiem un to kvalitāti. Pēc Lielā dzintara vadītāja domām, šie jautājumi pēc koncertzāles trīs darbības gadiem pilnībā zaudējuši aktualitāti, jo «manos spēkos nav pārbīdīt sienas».
Fragments no intervijas, kas publicēta 18. janvāra laikrakstā Dienas Bizness:
Koncertzālē ir daudz oranžās gaismas, kādi ir tās blakusefekti, šeit uzturoties ikdienā?
Klīst baumas par oranžās gaismas ietekmi, bet, šeit strādājot jau gandrīz divus gadus, neesmu novērojis, ka tā atstātu ietekmi uz darba kvalitāti. Patiesībā tas, ko saucat par oranžo gaismu, nav vienkārši oranžā gaisma – lai panāktu dzintara efektu, pie tās strādājis viens no pasaulē zināmākajiem gaismas māksliniekiem. Oranžie toņi mainās atkarībā no dienas apstākļiem un no pozīcijas, kur atrodas vērotājs. Manuprāt, patiešām ir izdevies panākt līdzīgu efektu, kāds ir dzintara gabalam. Domāju, ka uz veselību vai manām acīm tas neatstāj nekādu iespaidu.
Kāda ir formula, lai no Bolderājas Mūzikas un mākslas skolas orķestrantu vidus nokļūtu Lielā dzintara vadībā?
Droši vien jāsaka, ka šai formulai ir viens vārds – tā ir mūzika. Ar mūziku nodarbojos jau kopš pašas bērnības, neapzināti ejot uz to, kur esmu pašlaik. Ja paskatāmies uz saknēm, jāatzīst – man joprojām ir cieša saikne ar Bolderājas Mūzikas un mākslas skolu. Mūzikas līnija mani pavadīja, gan spēlējot klavieres un saksofonu, gan sastopot savus izcilos pedagogus, kas bija reizē mūzikas un dzīves skolotāji. Tā bija klavierskolotāja Dagnija Gailīte, kurai tagad jau ir pāri 80, bet viņa joprojām aktīvi koncertē. Protams, arī saksofona skolotājs Hermanis Eglītis, kas Bolderājā savāca mūs, grupu pusaudžu, laikā, kad viņiem galvā ir viss kas. Iedomājieties, mēs, pusaudži, ārkārtīgi gaidījām piektdienas vakaru, lai aizietu uz orķestra mēģinājumu. Tas bija fenomenāli! Tā bija arī pirmā iespēja aizbraukt uz ārzemēm. Par tālāko posmu, kad sākās mana profesionālā dzīve un tika izmēģinātas dažādas lietas, jāsaka pateicība Normundam Šnē, kurš tolaik saprata, ka orķestrim nepieciešams cilvēks ar jaunām idejām, un tā viņš mani pieņēma darbā, lai gan man faktiski bija ļoti maza pieredze. Un tad sākās ļoti nopietna dzīves skola. Kļuvu par valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga izpilddirektoru, bet strukturāli atradāmies zem Latvijas koncertiem, un tur vadītājs Guntars Ķirsis arī bija izcils skolotājs. Smējāmies, ka strādāt pie viņa nozīmē iziet Ķirša skolu. Ja ar to tiek galā, tad daudz lietu var paņemt līdzi tālākajā dzīvē. Tas laiks manī atstājis ārkārtīgi lielu nospiedumu.
Jaunieši un klasiskā mūzika. Vai Latvijā tie ir pretmeti?
Nē, jo Latvijā esam visai unikālā situācijā. Kad veicām pētījumu par koncertzāles auditoriju un, iepriekš vērtējot arī Sinfonietta Riga koncertu auditoriju, redzam, ka jauniešu īpatsvars apmeklētāju vidū ir tikpat liels cik vecākās paaudzes klausītāju. Demogrāfiskā līnija ir diezgan vienmērīga, vien ar nelielām procentuālām atšķirībām. Tas mūs ievērojami atšķir no Rietumeiropas, kur skaidri izceļas vecākā paaudze, kas patērē akadēmisko vai klasisko mūziku. Mūsu gadījumā klausītāja vidējais vecums ir diezgan zems, ap 40–45 gadiem. Manuprāt, to var skaidrot ar ārkārtīgi spēcīgu muzikālo izglītību, ko var iegūt Latvijā, pateicoties tam, ka šeit ir spēcīgs mūzikas skolu tīkls. Arī Lielajā dzintarā redzam diezgan daudz jauniešu, kas apmeklē koncertus. Rietumeiropa meklē jaunas formas, kā prezentēt jauniešiem klasisko mūziku, arī Skandināvijā, kur es iepriekš strādāju – Zviedrijas Radio.
Koncertzāle nesen svinēja trešo gadadienu. Vairāk nekā pusotru gadu Lielo dzintaru vadāt jūs. Kādas ir jūsu profesionālās ambīcijas?
Ļoti labs jautājums. Pirmkārt, jāsaka, ka par profesionālām ambīcijā Latvijā... Pozīcijas, uz kurām tiekties šajā nozarē, Latvijā ir uz pirkstiem saskaitāmas. Man ir 31 gads, un esmu sasniedzis vienu no augstākajiem punktiem. Iespējas spert nākamo soli Latvijā faktiski nav. Pašlaik mani absolūti apmierina darbs šeit, un par savu nākamo attīstības soli uzskatu ne tikai mākslinieciskās kvalitātes noturēšanu, ko mēs šeit vairs neapspriežam, bet vairāk virzīties uz to, lai šeit notiktu augstvērtīgi pasākumi. Mans menedžera pienākums ir pastāvīgi uzlabot arī biznesa daļu. Trīs gadi ir pagājuši, bet redzu, ka varam attīstīties arī finansiāli. Tas, ka būvniecībā izmantota Eiropas nauda, tomēr neļauj būt īpaši brīviem. Koncertzāles ēka pieder Liepājas domei, tāpēc esam nedaudz stīvi. Kad koncertzāle būs nodzīvojusi noteikto termiņu – piecus gadus, domāju, varēsim pārņemt labāko pieredzi no citām Eiropas koncertzālēm, lai pārietu uz kapitālsabiedrības statusu pēc tā būtības un arī intensīvāk domātu par biznesu šeit – gan saistībā ar telpu nomu, gan saistībā ar pasākumiem.
Ja salīdzinām trīs Latvijas koncertzāles, jāatzīst, ka strādājam nedaudz atšķirīgi. Esam unikālā situācijā ar to, ka SIA Lielais dzintars reizē ir arī telpu nomniece. Ja rīkojam pasākumus, maksājam domei par telpām, turklāt diezgan prāvu naudas summu. Piecus gadus telpu īpašniekiem jābūt pašvaldībai, bet pēc šī termiņa dome telpas nodos mums. Tad varēsim būt drusku elastīgāki. Trīs gadi jau ir pagājuši, un mūsu pašreizējā stratēģija arī ir izstrādāta līdz 2020. gadam.
Tas būs interesants izaicinājums – kā rīkoties pēc tam. Faktiski – iziesim reālajā tirgū. Protams, Lielais dzintars vienmēr būs līdzdotējams no pilsētas, tas nevarēs sevi finansiāli atpelnīt tīrā naudā, jo ēka tiešām ir liela. Tajā pašā laikā tieši ēka piesaista daudz tūristu un netiešo investīciju dažādām nozarēm. Tāpēc vienmēr, vienmēr uzsveru, ka ļoti sildām Liepājas ekonomiku.
Kā tieši redzat tās pienesumu pilsētas ekonomikā? Koncertzāles būvniecības izmaksas pārsniedza 30 miljonus eiro, naudu sametot pašvaldībai, Eiropai un nedaudz arī valstij.
Pašvaldība spēra diezgan drosmīgu soli, lai uzbūvētu šo ēku. Arī Rietumeiropas kontekstā tas nav bieži, ka pašvaldības atļaujas pieņemt šādu lēmumu – būvēt diezgan dārgu kultūras objektu. Tomēr Rietumeiropā šādi piemēri ir, un kopumā starptautiskajā sabiedrībā mainās izpratne par to, ka kultūra sevī slēpj lielu potenciālu piesaistīt investīcijas un iedzīvotāju plūsmu. Lai saņemtu Eiropas fondu atbalstu būvniecībai, tika veikti nozīmīgi sociālekonomiskie pētījumi par to, kā cilvēki reaģē, ja netiek apmierināta viņu vajadzība pēc kultūras pakalpojumiem. Tādējādi ekonomiski gudrāk bija būvēt šo objektu, nekā pateikt cilvēkiem, ka šeit nekā nebūs. Tas palīdzētu pieņemt lēmumu aizbraukt no Liepājas, jo neveicinātu piederības sajūtu šai pilsētai. Droši vien nekad neuzzināsim, kas notiktu, ja šī ēka nebūtu uzcelta. Ja runājam par tiešiem finanšu ieguvumiem Liepājai, pirmkārt, radām darba vietas, te ikdienā apgrozās ap 400 cilvēku, jo šeit strādā arī mūzikas skola, šī ir Liepājas Simfoniskā orķestra mājvieta, te darbojas restorāns. Nodokļu samaksātā nauda, samērojot ar mūsu budžetu, ir ļoti liela, tie ir vairāki simti tūkstoši eiro gadā, ko saņem atpakaļ valsts un pašvaldība. Ja paskatāmies uz tūrisma līkni Liepājā, tā joprojām ir augoša. Mūsu loma tajā ir viena no centrālajām, sevišķi ņemot vērā to, ka Liepājas tūrisms tomēr ir izteikti sezonāls. Ko darīt ārpus aktīvās sezonas? Kultūra ir viens no spēcīgākajiem magnētiem, ar ko dabūt cilvēkus šurp. To labi parāda viesnīcas un restorāni, arī mazā uzņēmējdarbība, ko sauc par vakara ekonomiku, diezgan labi dzīvo uz Lielā dzintara rēķina. Un mums ir prieks dalīties. Pagaidām nav datu, kāda tieši ir atdeve no eiro, kas ieguldīts Lielajā dzintarā, bet ir iecere to aprēķināt, lai atbildētu uz šādiem jautājumiem. Tādus mums uzdod nemitīgi. Ja Lielā dzintara nebūtu, nauda aizplūstu kaut kur citur. Tagad tā ir palikusi iedzīvotājiem, un tā ir lielākā vērtība, nemaz nerunājot par to, ka cilvēkiem beidzot ir pieejams kvalitatīvs kultūras pakalpojums. Kultūra 21. gadsimtā kļuvusi par vienu no cilvēka pamatvajadzībām.
Kurš ir ģeniālākais mūsdienu komponists Baltijā?
Ceru, ka mans draugs Pēteris Vasks neapvainosies, ja es nosaukšu Arvo Pērtu. Viņš ir numur viens. Man ir bijis tas gods ar viņu strādāt, un es uzskatu, ka viņš ir uz zemes nokāpis eņģelis, kurš komponē izcilu mūziku, kas ir pāri mūsu zemes izpratnei un aiziet garīgajā sfērā. Negribu izteikties pliekani, bet viņš sarunājas ar kosmosu savā mūzikā. Viņš dara ģeniālu darbu. Un arī kā cilvēks viņš ir tik sirsnīgs, ka saruna ar viņu atstāj ietekmi faktiski uz visu mūžu. Arī statistiski pasaulē viņu atskaņo daudz – viņš ir pirmais dzīvais komponists no Baltijas valstīm, kuru atskaņo tik daudz. Otrais ir Vasks.
Visu interviju Kultūra ir avots inovācijai lasiet 18. janvāra laikrakstā Dienas Bizness. Lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
#1/8
Timurs Tomsons
#2/8
#3/8
Timurs Tomsons
#4/8
Timurs Tomsons
#5/8
Timurs Tomsons
#6/8
Timurs Tomsons
#7/8
Timurs Tomsons
#8/8
Timurs Tomsons
