Māksla nebūt nav tas labākais investīciju objekts, ja mērķis ir pelnīt. Tad jau izdevīgāk ir veidot vērtspapīru kolekcijas, intervijā DB atzīst mākslas kurators Kaspars Vanags
Viņš ir korporatīvā labdarības fonda ABLV Charitable Foundation mākslas programmas vadītājs un radošās koncepcijas līdzautors topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam. Darbus savai personīgajai kolekcijai viņš labprāt meklē arī nepretenciozās vietās, apmeklējot krāmu tirdziņus un antikvariātus.
Fragments no DB intervijas:
Vai māksla ir labs investīciju avots?
Ja kāds vēlas pelnīt naudu, tad noteikti var sacīt, ka ir simtiem drošāku un ienesīgāku investīciju iespēju.
Ja kāds, kurš vēlas veidot savu mākslas kolekciju, lūgtu tavu padomu, kādus darbus iegādāties, ko tu viņam ieteiktu?
Iegādājoties vērtspapīrus, tas netiek darīts, lai veidotu stabilu vērtspapīru kolekciju. Agrāk vai vēlāk tie atkal tiek laisti apgrozībā. Ar mākslas darbiem – vismaz nopietnās kolekcijās – teorētiski būtu jānotiek pretējam. Pēdējos gadu desmitos globālo mākslas tirgu ir inficējusi vērtspapīru spekulanta mentalitāte. Māksla tiek iepirkta neredzētos apjomos ar cerību to atkal pārdot kādu mirkli pirms tās autora krišanas par upuri trendu paisuma un bēguma nomaiņai. Patiesi interesanti mākslas krājumi gan veidojas tirgus apstākļos, bet to nozīmība rodas gluži cita konteksta iespaidā. To nepārzinot vai aroganti ignorējot, visai daudzi drīz pamanās kļūt par mākslā vīlušos bezgaumīgu kolekciju īpašniekiem.
Mani kaitina ar apbrīnojamu regularitāti ziņās nonākošie vēstījumi par tā vai cita mākslas darba astronomiskajām izsoļu summām. Pamatlieta, kas būtu jāatceras un jāņem vērā, ir tāda, ka meistardarbiem tādas īstas tirgus cenas nemaz nav. Tāpat arī mums ir grūti aprēķināt zaudējumus, kas ciesti, pārdodot mākslas darbus par zemāku cenu, nekā tie iepirkti. Tas tāpēc, ka īsti nezinām patieso motivāciju, kas likusi tādam kā Ribolovļevam tos savulaik iegādāties par summu, kas trīskārši pārspēja cenu, kāda šādiem darbiem bija ierasta līdz tam. Iekārotam statusam atbilstošs sociālais tjūnings, iespēja nokļūt elitārā salonā vai liktenīgās sievietes uzmanība, es pieņemu, reizēm var maksāt visai dārgi. Man nav bijis iespējas pabūt uz tām jahtām, kas tiek pietauvotas pie Venēcijas lagūnas krastiem mākslas biennāļu laikā, tādēļ es te varu šādi spriedelēt, atminoties vien bērnībā lasīto par grāfu Monte Kristo, kura pajūgā arābu rikšotājiem bija briljanta auskari. Ir ļoti skumji, ka māksla, it īpaši laikmetīgā māksla, ir kļuvusi par spekulāciju objektu. Tas ir nodarījis milzu ļaunumu kā mākslas videi, tā sabiedrībai kopumā. Pirmkārt, muzeji ir izstumti no mākslas tirgus, jo nevar atļauties iegādāties darbus, kad tie ieguvuši muzeja krājumam adekvātu statusu. Savukārt pirkt tos vairumā, pirms autori ir ieguvuši vārdu, muzejiem nav pa kabatai, jo atšķirībā no mākslas tirgus spekulantiem tie nemēdz savu kolekciju vienības atkal pārdot, un jebkuras iegādes gadījumā tādēļ vismaz teorētiski nākas rēķināties arī ar izmaksām, kas saistītas ar šo darbu glabāšanu uz mūžīgiem laikiem. Otrkārt, sabiedrības krasās noslāņošanās rezultātā jebkuri izdevumi, kas saistīti ar atbalstu kultūrai, jau tāpat izsauc kurnēšanu par līdzekļu trūkumu veselības sistēmai, pensijām vai ceļu infrastruktūrai. Treškārt, tas rada neveselīgu sāncensību starp pašiem māksliniekiem un tuvredzīgu fokusu attiecībā uz auditoriju, kurai viņu māksla ir domāta. Liela daļa no tā, kas šobrīd notiek laikmetīgajā mākslā, ir pieejama publiskai apskatei uz īsu brīdi vien mākslas mesēs. Tās ir teju vienīgā šo darbu pieturvieta ceļā no mākslinieka darbnīcas uz mākslas kolekcionāru vai spekulantu krātuvēm, kas ērtības labad iekārtotas nodokļu brīvajās zonās lidostu vai ostu teritorijās.
Visu interviju Ļaujas eksperimentiem lasiet 24. marta laikrakstā Dienas Bizness.