Laikmetīgā māksla Līdz ar ABLV bankas darbības pārtraukšanu Latvijas mecenātismam grūtā brīdī sevi piesaka mākslas fonda VV Foundation dibinātāji Vita Liberte, Vilnis Štrams un Jānis Borgs, piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.
Kā pirmā ir sarīkota gleznotāja Lara Strun- kes personālizstāde Aiza. Tā Dzelzceļa muzejā, Rīgā, ir apskatāma līdz 11. maijam.
Kā īsti sauc jūsu fondu VV Art Foundation – ar vai bez «Art»? Ir redzēti dažādi varianti.
Juridiskais nosaukums Anglijā, kur fonds ir reģistrēts, vispār ir W Art Foundation. Tā mēs sākām, bet tad nolēmām, ka W ir jau daudz lietots, un tas sašķēlās divos «V». Saziņā nometām arī «Art», lai norādītu, ka gribam runāt ne tikai par mākslu. Māksla ir tikai viens mūsu temats, bet tas ir pateicīgs, lai uzsāktu komunikāciju.
«VV» nozīmē Vita un Vilnis?
Jā, arī tā. Taču tas visu ko nozīmē – arī Victory. Tur ir daudz simbolisma, un mēs pie tā vēl strādāsim, bet pagaidām ir tik daudz ko darīt ar izstādi, ka pie komunikācijas lietām vēl neesam ķērušies. Darīt ir grūtāk, un izstādes rīkošana arī izrādījās ne tik viegla. Es jau pati līdz šim izstādes nebiju organizējusi, bet tagad daudz iesaistos, jo šis ir mūsu fonda pirmais pasākums un gribējās, lai tas ļoti patīk pašiem, tāpēc izvēlējāmies Lari Strunki. Viņš ir interesants un dziļš cilvēks ar savu specifiku.
Ar Vilni «VV» ir skaidrs, jo jūs esat dzīvesbiedri, ja?
Arī.
Un Jāņa Borga piesaiste fondam manā uztverē ir skaidrs signāls, ka darīšana būs ar mūsdienu mākslu, ja?
Jā, laikmetīgā māksla, jo tā sabiedrībā aizvien ir nesaprasta. Tas saistīts arī ar to, ka tai nav sava muzeja, un tagad izskatās, ka nebūs vēl ilgi. Kim? saņem daudz kritikas, jo cilvēki tur neiet, un tā vietā, lai iedziļinātos un uzzinātu, viņiem labāk patīk noliegt. Iznākumā laikmetīgās mākslas dialogs Latvijā ir ļoti mazs, varbūt pat neeksistējošs – kas šeit notiek laikmetīgajā mākslā un, kas vēl būtiskāk, arī ārpusē. Tā kā mēs dzīvojam starp Londonu un Rīgu un mums ļoti interesē laikmetīgā māksla, kuru mēs daudz redzam Londonā, likās, ka ir vērts to, ko redzam, atvest uz šejieni un runāt par to.
Par praktisko mecenātismu runājot, jūsu fonds sevi piesaka kritiskā brīdī, jo ar ABLV mecenātisma aktivitātēm ir cauri. Cik dramatiska, tavuprāt, situācija ir?
ABLV nenoliedzami daudz darīja, un es nešaubos, ka šie cilvēki to darīs arī turpmāk, bet būs kaut kāda pauze. Bankas akcionāri ir jauni cilvēki, es viņiem vēlu vislabāko un domāju, ka viņi nekur nepazudīs ne no Latvijas, ne no mecenātisma. Tajā, ko viņi darīja paralēli biznesam, atbalstot laikmetīgo mākslu un konkrēti muzeja būvniecību, bija liela cerība, ka pie tāda arī tiksim, bet tagad tas ir uz ļoti lielas pauzes. Viens ir uzcelt ēku, kas nav mazsvarīgi un Latvijā arī grūti, bet tas ļoti atliksies. Otra daļa, kas, jācer, nepazudīs, ir ABLV Charitable Foundation ļoti talantīgā komanda ar mākslas zinātnieku Kasparu Vanagu priekšgalā. Viņš ilgu laiku ir pabijis Berlīnē, un viņam ir savs globāls skatījums uz laikmetīgo mākslu. Ceru, ka tas nekur nepazudīs un ka Kaspars neiekritīs depresijā un turpinās, jo ne mazāk svarīga par ēkas būvniecību ir satura veidošana. Šādā kontekstā ceru, ka arī mūsu fonds spēs turpināt diskusiju, kā veidot laikmetīgās mākslas muzeja saturu. Kultūrkapitāla fonds jau arī palīdzēja ABLV fondam, tāpēc es nebūtu tik dramatiska.
Man kā brīvā tirgus adeptam tas vienmēr ir piemērs – ka tieši Amerikā ir tik izvērsts mecenātisms un privātā ziedošana vispār, kas ir došana atpakaļ savai sabiedrībai un kultūrai. Viņiem tā ir pašsaprotama, un tā ir milzīgos apmēros. Interesantā kārtā tā ir arī droša, jo veido jau senu institūciju budžetus.
Viens no mūsu fonda mērķiem ir runāt par to, ka ir jādod atpakaļ. Tomēr mēs arī redzam, ka mūsu draugiem un partneriem tas nav vienkārši. Pirmām kārtām nav šādas kultūras – nav pašsaprotamas iezīmes, ka tev ir jādod atpakaļ savai kultūrai. Šeit joprojām ir bailes, jo, tiklīdz tu izcelies, tā dabū nosodījumu. Nezinu, vai arī ABLV kāds tā īsti ir pateicis paldies par to, ko viņi darīja. Šāds atbalsts ir ļoti svarīgs. Došana, vismaz mūsu gadījumā, ir absolūti altruistiska. Mēs neko sev neprasām. Un, ja tevi par to vēl sāk kritizēt – kāpēc tu atbalsti tādu laikmetīgo mākslu, nevis, piemēram, lauku sievas, tad cilvēks vienkārši ieraujas sevī. Mēs to redzam pazīstamo lokā – ka cilvēki baidās atbalstīt, lai kāds nesāktu kritizēt. Tad jau vienkāršāk ir nopirkt vēl vienu bentliju, jo mašīnas sabiedrība ir jau akceptējusi. Savukārt došana atpakaļ un palīdzēšana, manuprāt, vēl netiek apsveikta.
Visu interviju Un pa vidu - bizness lasiet piektdienas, 13.aprīļa laikrakstā Dienas Bizness!
#1/4
#2/4
#3/4
