Māksla un moduļmājas

Biznesa cilvēku ikdiena ir skrejoša – māksla ir veids, kā rast līdzsvaru

Tā uzskata mākslas galerijas Pegazs un moduļmāju ražošanas uzņēmuma Fabrika Rauna līdzīpašnieks Raivis Zabis. 13 gadus veidojis karjeru Krievijā, viņš nolēmis atgriezties Latvijā, lai attīstītu vietējo ražošanas un mākslas uzņēmumu. Viņš galeriju redz kā vietu, kur rast atelpu ikdienas steigā. Līdzīgi kā vērtspapīri, nekustamais īpašums, zelts un dārgmetāli, māksla ir viens no klasiskiem ieguldījumu veidiem. Viņš mākslas darbu iegādei pievērsās pirms vairākiem gadiem un sākumā pirka krievu mūsdienu mākslinieku darbus, jo lielāko daļu sava laika pavadīja Krievijā. Šobrīd viņa kolekcija mērāma vairākos simtos darbu un tajā parādās arī Latvijas mākslinieku darbi. Vairāk par to, kā digitālā pasaule ietekmē mākslas darbu apriti, mākslas darbu nomu un kādus darbus pats izvēlas, R. Zabis stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Fragments no intervijas, kas publicēta 15. februāra laikrakstā Dienas Bizness:

Jūs esat iegādājies pusi mākslas galerijas Pegazs. Par līdzīgiem darījumiem reti kad dzirdēts. Kā pieņēmāt šādu lēmumu?

Nebija tā, ka vienā dienā izlēmu, ka gribu galeriju. Noteikti ne. Ar Pegazu esam «pazīstami» jau kādus piecus gadus, pirms kāda laika sarīkoju te vienu izstādi. Tā kā esmu ar mākslu sadraudzējies drusku vairāk nekā vidējais statistiskais iedzīvotājs, sapratu, ka vajadzētu arī galeriju. Pēdējos gados pie manis vasarā brauc mākslinieki, pārsvarā no citām valstīm. Viņi pie manis mēnesi dzīvo un kaut ko rada. To parādām draugiem un tuvākam lokam, bet ir vērts to parādīt arī plašākai sabiedrībai. Vienreiz par to var runāt ar kādu galeriju vai muzeju, bet ilgākā periodā tas īsti nestrādā. Zināmā veidā šī investīcija ir kā pievienotā vērtība tiem darbiem, kas tiek radīti. Fakts ir tāds, ka šie mākslinieki līdz šim Latvijā nav bijuši izstādīti. Man patīk nedaudz globālāks skatījums uz šo – mums jāaicina cilvēki no citurienes un arī mūsējiem māksliniekiem jādodas ārpus Latvijas un sevi jāparāda, tādā veidā mēs rādām, ka esam pilnīgi konkurētspējīgi.

Cik ilgu laiku jau esat galerijas līdzīpašnieks?

Pērn septembrī atgriezos no Pēterburgas, faktiski kopš tā laika – kādu pusgadu.

Cik ilgi bijāt projām un kā izlēmāt atgriezties?

13 gadus. Vienkārši bija jāpieņem lēmums – vai nu es pavisam palieku tur un eju tālāk tur, vai nu pieņemu lēmumu atgriezties. Tagad atgriežoties, es vēl esmu pietiekami aktīvā vecumā, lai arī šeit varētu kaut ko veidot un radīt. Un ģimene, protams.

Kāpēc aizbraucāt?

2000. gadā sāku strādāt kopā ar dāņiem un veidoju Latvijas Dinex. Domāju, ka nebūs pārspīlēts, ja teikšu, ka Dinex Latvijā izveidoju es ar tiem nedaudzajiem cīņu biedriem, no kuriem daži vēl joprojām ir šī uzņēmuma «atslēgas» cilvēki. 2005. gadā man bija piedāvājums no dāņiem doties tālāk uz austrumiem un izveidot uzņēmumu austrumu tirgū. Tā es uz turieni aizbraucu. Desmit gadus nostrādāju un izveidoju Dinex, par ko esmu ļoti lepns – ne tikai par to, ka ir izdevies izveidot ļoti spēcīgu uzņēmumu, kas ir līderis savā tirgus nišā, bet arī par komandu, kas tur vēl strādā. Mans vārds Krievijas smago auto rūpniecības biznesā joprojām ir zināms, turpinu komunicēt ar tiem cilvēkiem. Tad vienā momentā pēc 15 gadu sadarbības mēs ar dāņiem viens no otra nogurām. Uz īsu mirkli biju parādījies Latvijā un tad vēlreiz aizbraucu uz Krieviju.

Tagad jau īstenībā ir tieši tas pats jautājums – man joprojām būtu iespēja atgriezties Pēterburgā vai Maskavā, pa šiem gadiem ir radīts pietiekami spēcīgs tēls un kontakti. Latvijā šajos gados it kā parādījos, bet ļoti pasīvi – atbraucot uz nedēļas nogali vai pavadot vasaru.

Ko ņemat līdzi no Krievijas pieredzes?

Visdrīzāk – domāšanas vērienu. Nevis skatīties uz to, ka man ir četras sienas, bet gan vesela māja. Nevajadzētu sēdēt savā viensētā un runāt, ka viss ir slikti. Ir jāiet ārā no tās, jo aiz šīs viensētas ir nākamā.

Kā digitālā pasaule maina mākslu un tās pārdošanu? Vai internets «apēd» galerijas?

Mēs internetā pavadām daudz laika, mūsu dzīve lielā mērā ir kļuvusi virtuāla. Un mākslā ir vērojams tas pats. Protams, tam ir arī ļoti pozitīva ietekme, jo tā var uzzināt par māksliniekiem, kuru veikumu citādi nezinātu, jo nevarētu to visu apskatīt klātienē. Tagad vienkārši ieej Instagram un, ja patīk, pievērs uzmanību, nodibini kontaktus. Ja tā nebūtu, būtu sarežģīti. Taču tam ir arī otra puse – tagad, kad viss ir digitāls un pieejams, mēs vairs nespējam atšķirt to, kas ir tiešām skaisti, kas ir baudāms. Mums ir slinkums izkustināt savas locītavas un aiziet to apskatīties klātienē. Cik tad daudz ir to cilvēku, kuri staigā pa muzejiem? Lasīju, ka Rīgas biennāli apmeklēja 55 tūkstoši cilvēki, no kuriem pietiekami daudzi bija tūristi. 10% Latvijas iedzīvotāju? Varbūt 15%? Un arī uz galerijām iet vieni un tie paši cilvēki.

Kāpēc tā?

Es domāju, ka cilvēki ir vairāk aizņemti ar ikdienas jautājumu risināšanu un māksla ikdienas darba kārtībā nav ierakstīta, nav ieplānota. Savā ziņā loma ir arī stereotipam, ka māksla ir kaut kas ļoti augsts un nesasniedzams.

Kā to mainīt? Kā nodrošināt, ka galerijās ir vairāk cilvēku?

Visur jau vienmēr saka, ka ar sabiedrību un cilvēkiem ir vairāk jākomunicē. Cilvēkiem ir jāskaidro, ka arī māksla ir sava veida izglītošanās un ar to jāsāk nodarboties nevis tad, kad cilvēks ir vecumā virs 30, bet jau bērnudārza pēdējā gadā, pirmajos skolas gados. Bērniem ir jārāda māksla un jāstāsta par to. Tas arī ir viens no izteiksmes un izglītošanās veidiem. Tradīcijas veidojas ģimenēs – ja no bērna kājas esi gājis un skatījies mākslu, vienkārši rodas pieradums. Nesen lasīju, ka pieradums rodas tad, ja 60 dienas pēc kārtas dari vienu un to pašu lietu. Šeit ir līdzīgi – viss sākas ar to, cik regulāri to dari. Līdzīgi kā labs vadītājs vai speciālists rodas pēc tam, kad ir nostrādājis desmit tūkstošus stundu.

Ko vēl šobrīd darāt Latvijā? Vai galerijas vadīšana ir jūsu pamatnodarbošanās?

Nē. Atgriežoties kļuvu par moduļmāju ražotāja Fabrika Rauna līdzīpašnieku, un mana pamatnodarbošanās ir tā attīstība nākamajā pakāpē. Pirmdienās, otrdienās un trešdienās esmu tur un ceturtdienās un piektdienās cenšos būt Rīgā.

Šajā laikā mani ir šokējušas pāris lietas. Visi runā, ka nav darbaspēka. Jā, tur jāpiekrīt, un tagad Latvijā ar to saskaros. Otra lieta ir vidējā menedžmenta trūkums, tā vispār nav. Un saistībā ar to, ka nav vidējā menedžmenta, nav arī darbinieku. Ja mēs neko nedarīsim un nespēsim apmācīt vidējo posmu, nebūs, kas strādā. Lai cik labi būtu augstākā līmeņa vadītāji, vajadzīgi arī labi vidējā līmeņa vadītāji, jo pats nevari būt visur vienlaicīgi. Tas liedz uz daudzām lietām skatīties globāli, un šī iemesla dēļ mēs visu laiku strādājam kā tādi ugunsdzēsēji, dzēšam visas mazās lokālās problēmiņas, kas tajā momentā rodas.

Visu interviju Kultūru satikšanās lasiet 15. februāra laikrakstā Dienas Bizness.

Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!