Kultūra Mazās, nekomerciālās galerijas spēj būt krietni atvērtākas aktīviem procesiem, pārmaiņām, aktualitātēm – tās var būt vieta, kur iepazīt dzīvo mākslu, to, kas nonāks muzejos pēc 5–20 gadiem.
«Maza galerija ir arī labs veids, kā nodibināt kontaktus ar līdzīgām iestādēm ārvalstīs, ar relatīvi jauniem māksliniekiem, kuratoriem, kritiķiem – tiem cilvēkiem, kas šobrīd kāpj pa karjeras kāpnēm un, iespējams, pēc gadiem būs ar atpazīstamiem vārdiem. Laikmetīgā māksla nemitīgi attīstās, un tad, kad tā ir nokļuvusi muzejos un lielās institūcijās, tā kļuvusi jau neelastīga un mazāk atvērta nezināmajam. Kopumā, vērojot pārējās Baltijas galvaspilsētas, varētu teikt, ka mākslas galeriju skaits Rīgā ir visai pieklājīgs. Tomēr gribētos kvalitatīvāku un svaigāku piedāvājumu,» atzīst galerijas 427 vadītājs Kaspars Groševs.
Galerijas Low vadītāja, māksliniece Maija Kurševa lēš, ka patlaban Rīgā ir aptuveni desmit nelielu mākslas galeriju, kurās var redzēt aktuālo. «Šķiet, tās turas un darbojas pietiekami neatlaidīgi. Ja Rīgā uzrastos vēl kāda mākslas galerija, tas nāktu tikai par labu gan pilsētai, gan māksliniekiem. Jāatzīst gan, ka būtiskāk būtu risināt katastrofālo situāciju ar mākslinieku darbnīcām. Māksliniekiem nepieciešams atbalsts, lai viņi varētu radoši strādāt normālos apstākļos. Šī situācija šķiet absurda, vērojot neskaitāmos Rīgas centra tukšos, novārtā atstātos namus, kuru īpašnieks ir pašvaldība,» viņa akcentē.
Galerija 427 durvis vēra 2014. gada pavasarī, un līdz šim tajā notikušas gandrīz 40 izstādes. Gadā tās ir 7–8 izstādes. «Pēdējos gados gribam mazliet samazināt izstāžu biežumu, tomēr līdz šim tas kaut kā neizdodas. Mūs interesē mākslinieki ar spēcīgu, individuālu rok- rakstu – tie, kuri eksperimentē ar tā saucamajiem klasiskajiem medijiem – gleznošanu, zīmēšanu, telpiskām formām – un tomēr spēj šos medijus padarīt mūsdienīgus, apzinoties laikmetīgās mākslas globālo kontekstu un «bagāžu». Tāpat mākslinieku izvēlē mēģinām nepārklāties ar citām mākslas institūcijām un galerijām. Atlasi veicam rūpīgi, dažkārt kādu mākslinieku vērojot vairāku gadu garumā, līdz piedāvājam kaut ko darīt 427,» stāsta K. Groševs. Lai arī nevarētu sūdzēties par mākslinieku trūkumu Latvijā, vietējo, kuri atbilst visiem šiem kritērijiem, atrast ir diezgan grūti, līdz ar to bieži tiek strādāts ar ārvalstu māksliniekiem – tas ir arī veids, kā vietējo publiku iepazīstināt ar aktualitātēm, kas nupat šķiļas globālajā laikmetīgās mākslas ainā, viņš piebilst.
«Mēs darbojamies starptautiskā kontekstā, un vismaz 50% mūsu programmas veido ārzemju mākslinieki. Attiecīgi lielu uzmanību saņemam tieši no ārvalstīm. Tāpat esam atvērti eksperimentiem, nereti apspēlējam pašu izstādes formātu, darbojamies ar telpu, tekstu, attēlu, dokumentāciju – tiem elementiem, kas veido jebkuru izstādi. Man gribētos domāt, ka 427 ir viena no drosmīgākajām galerijām Rīgā, kur katra izstāde ir jauns eksperiments, iespēja iepazīties ar šā brīža tendencēm un redzēt dažādus virzienus, kādos laikmetīgā māksla varētu doties nākotnē. Jau sākotnēji iecere bija rādīt to, kā pietrūkst Latvijas un Rīgas izstāžu piedāvājumā, un arī šobrīd, pēc pieciem gadiem, redzam, ka esam pietiekami atšķirīgi no pārējām laikmetīgās mākslas izstādēm Latvijā,» uzskata K. Groševs. Viņš ir pārliecināts, ka nekomerciālām vietām ir iespēja darboties jebkurā zemes nostūrī, – dažkārt tieši atrašanās vieta ir viens no faktoriem, kādēļ kāda galerija ir interesanta. «Arī Rīga, patiesību sakot, atrodas zināmā perifērijā, tādēļ nereti mākslinieki no ārvalstīm ir ieinteresēti šeit izstādīties, jo Latvija joprojām ir kaut kas eksotisks, ja skatās no Rietumeiropas perspektīvas,» viņš pauž.
Visu rakstu lasiet 22. marta laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
#1/6
Galerijas Low vadītāja, māksliniece Maija Kurševa.
#2/6
#3/6
#4/6
#5/6
