Arī pie noteiktajiem kohēzijas politikas izmaksu «griestiem» vēl iespējams diskutēt, kuram pienākas vairāk, norāda Eiropas reģionālās politikas komisārs Johanness Hāns.
Latvijas un EK viedoklis atšķiras jautājumā par «griestu» noteikšanu kohēzijas naudai dalībvalstīm 2,5% apmērā no to kopprodukta.
Jā, šīs domstarpības ir zināmas un apspriestas. Tomēr, kas attiecas uz pašu ES budžeta arhitektūru un nepieciešamajām reformām, mums ir liela vienprātība. Latvijas un pārējo Baltijas valstu bažas par «griestiem» kohēzijas fondam man ir saprotamas, tomēr tas ir diskusiju formā risināms jautājums. EK var tikai nākt klajā ar priekšlikumu, attiecoties pret visām 27 ES dalībvalstīm vienādi.
Ir vairākas dalībvalstis, kas dažādu iemeslu dēļ zaudēs no kohēzijas naudas. Man to bažas ir saprotamas, un ir jau vairākas idejas, kā radušos situāciju varētu uzlabot. Tomēr es no otras puses arī uzsveru, ka visupirms nepieciešama vienošanās par budžeta apjomu. Pēc tam jau var diskutēt, ko tas nozīmē konkrēti Latvijai un citiem. Tāpēc, manuprāt, arī Latvijas valdības fokusam pašlaik vajadzētu būt uz adekvātu ES budžetu, un tad jau uz Latvijas daļu tajā kā vispārējās budžeta politikas iznākumu.
Bet pašai 2,5% griestu idejai kājas jau aug no vajadzības taupīt, vai ne?
Nē, man jāiebilst. Ja ņemat visu nākamajā finanšu periodā Latvijai pašlaik paredzēto dažādo ES avotu naudu un rēķināt tās daudzumu uz vienu iedzīvotāju, tad Latvija ir kāda sestā vai septītā dalībvalstu starpā. Proti, virs vidējā. Ja runājam par solidaritāti, manuprāt, Latvijai nav par ko žēloties. Piemēram, teritoriālās kohēzijas politikas ietvaros esam ieteikuši 30% finansējuma pieaugumu, un Latvija noteikti no tā iegūs.
Galīgai skaidrībai vēlreiz vēlos uzsvērt, ka EK daļa ir nākšana klajā ar izsvērta budžeta pieteikumu, ko pieņem EP un arī Eiropadome un izmanto par savu iekšējo diskusiju pamatu. Valstīm nu ir jāskatās, ko tas nozīmē viņām katrai konkrēti. Ar Latviju, sevišķi kohēzijas politikas sakarā, mums ir vienprātība par pašu budžeta ieteikumu. Domstarpības ir par noteiktajiem «griestiem», tomēr tas nav nepārvarams šķērslis.
Un tomēr – pati doma, ka to kohēzijas fondu vispār vajag aiztikt un taisīt jaunus kritērijus, tomēr ir ne tik daudz kaut kādu kohēzijas politikas nepieciešamu pārmaiņu dēļ, bet tāpēc, ka jātaupa?
Nē. Ir paredzēts, ka vairāk nekā 70% no kohēzijas budžeta ir jātērē ES mazāk attīstītos reģionos. Un tie no visiem savienības reģioniem aizņem tikai 25%. Tā kā signāls, kur ir mūsu politikas galvenie mērķi, ir skaidrs – mazināt nevienlīdzību un celt labklājību un dzīves standartus tādās valstīs kā Latvija.
Arī lielajām ES fondu donorvalstīm tīri ekonomiskā ziņā šie reģioni ir ļoti interesanti. Jo divas trešdaļas no ES eksporta ir uz citām ES dalībvalstīm, un augošie tirgi savienībā ir tā sauktās jaunās dalībvalstis. Mana kohēzijas politika ir investīciju politika, un ir skaidrs, ka investēt vajag tur, no kurienes tu dabūsi lielāko atdevi. Tāpēc ir jāiegulda šajos Eiropas reģionos, to ļaudīs, infrastruktūrā un tā tālāk. Un galu galā tas būs par labu arī lielajām fondu donorvalstīm. Tas ir inteliģents, gudrs un ilgtspējīgs veids, kā tām pašām nodrošināt savu ekonomisko situāciju un darboties spēju.
Pakomentējiet, lūdzu, diskusiju jeb savstarpējās kaulēšanās daļu kohēzijas fondu sakarā. Kas mums tāds ir, par un ar ko varētu kaulēties?
Principā jums ir ļoti labi argumenti. Baltijas valstis un Latvija konkrēti ir ļoti labi tikusi galā pati ar sevi. Palīdzība bija, tomēr jūs esat veikuši vajadzīgos darbus – taupības pasākumus. Iedzīvotājiem tas bija grūti, tomēr pašlaik Latvija jau atgūstas. Latvijas ekonomiskie rādītāji ir labi, un tas nākamā budžeta diskusijās ir labs arguments.
Esmu uz to jau dzirdējis pretargumentu – tas, ka esat rīkojušies tik prātīgi, ir jūsu pašu labā un neder par iemeslu, lai prasītu kaut ko vairāk.
Nē, nē – tas labi norāda arī uz politisko kompetenci un briedumu. Tas savukārt rada augstu ticamības pakāpi jūsu teiktajam un darītajam. Un šajos laikos ticamība ir milzu vērtībā. Tāpēc Latvijai un Baltijai kopumā diskusijās ir ļoti labi argumenti, lai varbūt arī prasītu pēc papildus naudas jau iesāktā sekmīgai turpināšanai.
Un tomēr es atkal uzveru, ka izšķirīgais punkts tai visā ir kopējais budžets. Ja fokusējamies tikai uz «griestu» jautājumu, zaudējam kopējo ainu. Ko dod ierobežojuma pacelšana no 2,5% uz 3%, ja kopējais budžets mazinās par 10%? Tāpēc galvenajam fokusam jābūt uz saprātīgu kopējo budžetu, un tad jau var diskutēt par detaļām un specifiskiem risinājumiem.
Jūs jau uz to nedaudz norādāt, bet vai kohēzijas naudas sadalē varētu tikt iestrādāts kritērijs, ka augstāki griesti vai kā nu to formulē naudas saņemšanā tiek noteikti valstīm, kuru budžeta disciplīna ir sekmīgāka?
Ir skaidrs, ka Latvijas valdības veiktie pasākumi noveda pie krasa IKP krituma 2009. gadā. Tagad ekonomika pakāpeniski atgūstas. Varbūt tas var būt arguments – ka tik liels kritums ir jāņem vērā. Bet tas tagad ir Latvijas politiķu radošuma ziņā – kopā ar pārējiem Baltijas partneriem, kam ir līdzīga pieredze.
Radošums argumentu radīšanas ziņā?
Jā, lai atrastu sistēmisku piegājienu. Latvijai jāsaprot, ka katra no 27 dalībvalstīm gribētu sev vairāk, un to argumenti mēdz būt labāki un sliktāki, tāpat kā daudz kas atkarīgs no politiskajiem sabiedrotajiem un tā tālāk. Tas ir uzdevums tuvākajos mēnešos – atrast zināmu argumentu komplektu, ar ko strādāt.
Visu interviju lasiet šodien laikrakstā Dienas bizness.
