Esmu atklausījies komentārus par to, cik Latvijai un Rīgai ir liels radošuma potenciāls. Vārds «potenciāls» pats ir aizdomīgs. Sevišķi, ja tas tiek lietots bieži vai ilgi, tad tikpat labi var kļūt par sinonīmu situācijas apzīmēšanai, ka vispār jau tā potenciālā padarīšana ir «dziļi dē».
Ar radošumu es šeit domāju lietišķas idejas, kas dažās pilsētās un reģionos rodas, virmo, attīstās un galu galā kļūst par inovatīviem produktiem un pakalpojumiem sekmīgāk, bet citos ne tik ļoti. Vai tāpēc, ka inovatīva vide kādā vietā nav sevišķi labi attīstīta, tai ir liels potenciāls šai jomā? Ne obligāti.
Tam, ka dažas pilsētas un ģeogrāfiskās vietas ir radošākas par citām, ir dažādi aspekti, un arī Rīgā ir pozitīvi iemesli, kāpēc šeit jau daudz kas notiek un notiks aizvien vairāk. Bet vai tik daudz, lai Rīgu sauktu par reģionālu radošuma un inovāciju centru? Kaut nu es kļūdītos, bet es tam neredzu iemeslu.
Radošums mūsdienīgā izpratnē ir ilgtspējīgs tikai atvērtā vidē un apstākļos, kas dažādību ne vien pieļauj, bet veicina un pat provocē. Inovācija ir nestandarta pieeja problēmai, iespējai, jautājumam, vecajam labajam kaut kam un jebkam, un ir gan loģiski saprotams, gan arī empīriski pamatojams, ka šādu nestandarta pieeju ļoti bieži rod un attiecīgi arī inovācijas rada nestandarta personības. Attiecīgi inovatīva ir tā vide un tā pilsēta, kas ļauj tajā dzīvot jebkuram un, kaut arī zināmos sociālajos rāmjos, tomēr lielā mērā arī dzīvot jebkā. Vai Rīga ir šāda vide? Nē.
Globālā pieredze rāda, ka radošums mutuļo pilsētās ar diviem raksturīgiem rādītājiem – toleranci pret imigrantiem un pret seksuālajām minoritātēm. Atgādinu – es šeit nerunāju par personīgajiem ieskatiem un attieksmēm, bet tikai un vienīgi par iedzīvotāju radītās dzīves telpas radošumu. Konkrēti – par iespēju, ka Rīga pievilks sociālo raibumu, kam šeit patiks atrasties, būt un darboties, un vēl arī draugus aicināt.
Kāds mans paziņa nesen mēģināja būt starpnieks dzīvokļa meklējumos vienai no tām nedaudzajām bēgļu ģimenēm, kas Latvijā ir palikušas un grib šeit integrēties un strādāt. Par ģimenes iekārtošanu dzīvei no Rīgas ne tik tālā reģionā nebija ne runas, jo tur piedzīvotais rasisms pirmā iepazīšanās brauciena laikā bija brutāls. Tam sekoja pāris mēnešu pazemojuma, piedzīvojot atteikumus daudzos – daudzos! ‒ desmitos gadījumu, jo līdz šim izīrējamā dzīvojamā platība pēkšņi tika noņemta no piedāvājuma, kad izrādījās, ka to grib īrēt ģimene «ne no šejienes».
Par iecietību pret gejiem šeit vispār nekomentēšu. Rīga ir tikai šķietami raiba. Pašiem rīdziniekiem no raibuma drīz vien sametas nelabi. Un nelabi tas diemžēl ir arī Rīgas izredzēm uz inovāciju centra statusu. Nezinu, vai gluži pirmais, tomēr viens no radošuma un inovācijas mūzas baušļiem noteikti ir sekojošs: tev būs savu kaimiņu geju cienīt un indiešu vai nigēriešu studentu apraudzīt atbraukušajai mammītei tramvajā vietu iedot. Kamēr tā nebūs, nekādas superinovatīvās Rīgas nebūs.
