Pēdējā Eiropas Savienības (ES) septiņu gadu budžeta piedāvājumā paredzētais pakāpeniskais tiešmaksājumu palielinājums lauksaimniekiem pēc nozīmes valsts ekonomikai varētu arī neatsvērt paredzēto samazinājumu Kohēzijas projektu finansējumā, kas ir nozīmīgs infrastruktūras uzlabošanas projektos, sacīja aptaujātie ekonomikas eksperti.
Jau ziņots, ka ES septiņu gadu budžetā kohēzijas maksājumu griesti Latvijai, Igaunijai, Lietuvai un Ungārijai tiek piedāvāti 2,59% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP), kas nesaskan ar Latvijas interesēm. Latvijas mērķis ir saglabāt vismaz esošo kohēzijas politikas finansējuma līmeni jeb 4,7 miljardus eiro (3,3 miljardus latu) laika posmā no 2014. līdz 2020.gadam. Šāda scenārija gadījumā kohēzijas griesti būtu jānosaka 2,9% apmērā no IKP.
Finanšu ministrijas pārstāvis Aleksis Jarockis sacīja, ka, pēc pašreizējām aplēsēm, piedāvājums 2,59% apmērā no IKP būtu 4,23 miljardi eiro (2,97 miljardi latu) jeb par aptuveni 330 miljoniem latu mazāk nekā līdzšinējais kohēzijas finansējums.
Latvija līdzīgi kā pārējās Baltijas valstis vēlas panākt ātrāku tiešmaksājumu izlīdzināšanu lauksaimniekiem. ES budžeta priekšlikums paredz Baltijas valstu lauksaimniekiem 196 eiro (138 latu) lielu platību maksājumu par hektāru, tomēr tas varētu tikt sasniegts tikai 2020. gadā, kamēr lauksaimnieku prasība ir vienlīdzīgi maksājumi jau no 2014. gada.
Zemkopības ministrijas (ZM) pārstāve Dagnija Muceniece informēja, ka, pēc ZM aprēķiniem, kopumā līdz 2020.gadam Latvijas lauksaimnieki tiešmaksājumos varētu saņemt 1,65 miljardus eiro (1,15 miljardus latu).
«Sarunās par ES budžetu katra valsts cenšas panākt savām interesēm atbilstošāku variantu, līdz ar to jebkurš piedāvājums Latvijai ir ar saviem izdevīgumiem vienā jomā un negatīviem aspektiem citā jomā. Lai arī sākotnēji no saņemtās informācijas piedāvājums šķiet nedaudz izdevīgāks nekā iepriekš, jo paredz lauksaimniecības tiešmaksājumu palielināšanu, tomēr šis budžeta variants nebūt nav ideāls, jo vienlaikus paredz arī kohēzijas un lauku atbalsta finansējuma samazinājumu,» norādīja SEB bankas sociālekonomikas eksperts Edmunds Rudzītis.
Lai arī kohēzijas finansējuma kritums nebūtu milzīgs un varētu veidot ap 330 miljoniem septiņu gadu periodā, tomēr šis finansējums Latvijai ir svarīgs infrastruktūras uzlabošanas projektos, uzsver Rudzītis. Tajā pašā laikā tiešmaksājumu palielināšana plānota pakāpeniski līdz prasītajam līmenim tikai 2020.gadā, vienlaikus atņemot naudu lauku attīstības projektiem, līdz ar to naudas devums lauksaimniecībā nebūs tik liels, kā sākotnēji varētu šķist.
«Lai arī nenoliedzami, ka budžeta sarunās jāturpina aizstāvēt savas pozīcijas attiecībā uz ātrāku tiešmaksājumu izlīdzināšanu Baltijas valstīm un kohēzijas finansējuma ierobežojuma apmēra palielināšanu, tomēr jābūt gataviem arī uz kompromisiem, jo katrs nākamais piedāvājums var nebūt arvien finansiāli izdevīgāks,» uzskata Rudzītis.
DNB bankas sociālekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš sacīja, ka no ekonomiskās attīstības veicināšanas, sociālās nevienlīdzības mazināšanas un pat no reģionālās attīstības viedokļa Latvijai kohēzijas maksājumi ir svarīgāki par naudu lauksaimniekiem.
«Vismaz plašsaziņas līdzekļos eiroparlamentārieši no Latvijas, kā arī citi sarunu vedēji visvairāk runājuši par tiešmaksājumiem. Ja tā ir bijusi viņu prioritāte arī sarunu procesā, tā ir bijusi liela kļūda,» uzsver Strautiņš.
Eksperts norādīja, ka tiešmaksājumu tēma emocionāli uzrunā, jo var precīzi aprēķināt, par cik procentiem Latvija tiek diskriminēta, un diskriminēti Latvijas lauksaimnieki nenoliedzami tiek. Taču, ja tiešmaksājumu lēnāka tuvināšana ES vidējam līmenim radītu lielāku aizvainojuma sajūtu, tad kohēzijas līdzekļu straujāka samazināšana vairāk kaitētu attīstībai un vairāku iemeslu dēļ, norādīja Strautiņš.
«Lauksaimniecībai piemērota, kvalitatīva zeme Latvijā ir ierobežots resurss, tāpēc ir ierobežota arī pievienotā vērtība, ko var radīt lauksaimniecība. Savukārt rūpniecība un uz eksportu orientētās pakalpojumu nozares var attīstīties nosacīti bezgalīgi, tik, cik to pieļauj pieejamie cilvēkresursi. Ievērojot, cik liela ir emigrējušo Latvijas iedzīvotāju rezerve, par cilvēkresursu trūkumu nevajadzētu bažīties. Ir jāmaksā kārtīgas algas, jārada darbavietas ar tādu potenciālo ražīguma līmeni, kas ļauj šādas algas maksāt,» sacīja Strautiņš.
Eksperts norāda, ka tā ir ļoti liela puspatiesība, ka zemāki tiešmaksājumi lauksaimniekiem nozīmē nevienlīdzīgu konkurenci. Situācijās, kad ražošana ir rentabla arī bez jebkāda atbalsta, kā tas ir, piemēram, ar graudu ražošanu piemērotākajās vietās Zemgalē, tiešmaksājumu palielināšana var tikai ietekmēt zemes cenu nevis ražošanas apjomu.
«Ja zemes apstrādātājs ir arī zemes īpašnieks, tad tiešmaksājumu palielināšana palielina ražotāja ienākumus, bet vairs nevar ietekmēt viņa vēlmi ražot, jo viņš to darītu jebkurā gadījumā. Ja zemes īpašnieks un apstrādātājs nav viens un tas pats, tad lielāki tiešmaksājumi ceļ zemes renti, bet ne darba veicēja ienākumus, jo ražošanas izmaksas tiešmaksājumi tiešā veidā neietekmē. Gandrīz lieki piebilst, ka tiešmaksājumi vismaz būtiski nesamazina pārtikas cenas patērētājiem, kā tas bieži tiek apgalvots,» skaidroja Strautiņš.
Viņš piebilda, ka tiešmaksājumi var veicināt lauksaimniecisko ražošanu mazāk piemērotās vietās, kādu Latvijā nav maz. Pat maksājot tiešmaksājumus kā "miljonāru pabalstus", respektīvi, piemaksājot simtus tūkstošus latu gadā par komerciālu darbību, kas jau pati par sevi ienes simtus tūkstošus gadā, kas ir tipiska situācija lielās graudu audzēšanas saimniecībās, šī nauda veicina attīstību, ja tās saņēmēji to iegulda citur Latvijas ekonomikā.
«Pašas šīs saimniecības savu potenciālu vairākumā gadījumu ir sasniegušas, tālāku augšanu apgrūtina zemes pieejamība. Tāpēc noteikti nesaku, ka tiešmaksājumu palielināšana neko nedod Latvijas ekonomikai, taču lielāki kohēzijas līdzekļi vairāk stimulētu nozares, kuru kopējais pieauguma potenciāls ir daudz lielāks. Arī reģionos tālu prom no galvaspilsētas papildus ekonomikas izaugsmes iespējas drīzāk ir saistītas ar apstrādes rūpniecību nevis lauksaimniecību,» uzskata Strautiņš.
Arī pie nenoliedzami nevienlīdzīgajiem tiešmaksājumiem Latvijas lauksaimniecība kopš pievienošanās ES ir strauji attīstījusies, tā ir bijusi stabilāk augošā ekonomikas nozare, uzsvēra Strautiņš, norādot, ka šogad ievākta līdz šim lielākā graudu raža, piena ražošanas apjoms strauji tuvojas kvotu robežai un turpinās strauji augt, ja to mākslīgi neierobežos, kā to apliecina investīciju projektu plūsma šajā nozarē.
«Joprojām lielos apjomos importējam cūkgaļu, bet galvenokārt tāpēc, ka haotiskas teritoriālās plānošanas dēļ uzņēmumiem tiek liegta iespēja celt cūku fermas. Pārējais pārtikas imports ir galvenokārt preces, kuru ražošanai Latvijā nav piemēroti apstākļi, bet pārtikas eksports strauji aug,» piebilda Strautiņš.
Par kohēzijas finansējuma līdzekļiem tiek atjaunota arī Latvijas ceļu infrastruktūra, un, kā informēja ceļu būves firmas SIA Binders pārstāve Vita Noriņa, uzņēmums nesen par 5,3 miljoniem latu bez pievienotās vērtības nodokļa (PVN) ir rekonstruējis 18,5 kilometrus garu Ventspils šosejas posmu. Savukārt uzņēmums SIA Lemminkainen Latvija nule par 4,7 miljoniem latu ar PVN ir rekonstruējis 12,6 kilometrus garu Ventspils šosejas posmu. Noriņa gan norādīja, ka katra konkrētā ceļu posma izmaksas ir atšķirīgas un nav korekti salīdzināmas.
Pamatojoties uz šo informāciju, aptuvenās aplēses liecina, ka par ES budžeta piedāvājumā paredzēto kohēzijas finansējuma samazinājumu 330 miljonu latu apmērā, septiņos gados Latvijā varētu rekonstruēt aptuveni 1000 kilometrus asfaltēto ceļu jeb aptuveni 62% no valsts galvenajiem autoceļiem.
A/s Latvijas autoceļu uzturētājs (LAU) informācija liecina, ka LAU uzturamo valsts autoceļu kopgarums ir 20 167 kilometri, tai skaitā galvenie valsts autoceļi ir 1622 kilometri jeb 8% no valsts autoceļu kopējā garuma, reģionālie autoceļi - 5320 kilometri jeb 26,4%, vietējie autoceļi - 13 225 kilometri jeb 65,6%.
