Lauku tēma latviešiem visos laikos ir bijusi aktuāla. Mediju telpā Latvija sevi visvairāk pozicionē kā zaļu valsti un latviešus kā tautu ar iedzimtu mīlestību uz zemi un zemes darbiem. Lauku tēma ir iecienīta arī daudzos televīzijas šovos, piemēram, «Izdzīvošana laukos», «Lauku sēta», «Saimnieks meklē sievu», «Špilkas un galošas» u.c. Arī klimata pārmaiņu radītās problēmas aktualizē diskusijas par lauksaimniecības nozari un tās izaicinājumiem.

Brīžiem lauksaimnieku darbošanās, kā arī centieni saglabāt un palielināt savas produkcijas apjomus, saskaroties ar dažāda veida izaicinājumiem, visai tuvu līdzinās televīzijas realitātes šovam, kam varētu dot nosaukumu «izdzīvošanas skola». Bet šoreiz ne par kaislībām televīzijas šovos, bet par aktuālo Latvijas lauksaimniecībā, lauksaimniecības produktu eksportā un nozares iespējām nākotnē.

Kas raksturo Latvijas lauksaimniecības nozari

Pirmkārt, lauksaimniecības nozare ir tā, kas apgādā mūs ar pārtiku. Ēst cilvēki gribēs vienmēr un visos laikos. Turklāt savā zemē saražotā pārtika ir augstvērtīgāka un veselīgāka salīdzinājumā ar importēto. Lauksaimniecības nozare sniedz resursus arī citām nozarēm: primārajām, piemēram, enerģētikas nozarei; sekundārajām, piemēram, pārtikas nozarei, kā arī terciārajām nozarēm, piemēram, transporta nozarei. Lauksaimnieki sakopj un saglabā lauku vidi.

Lauksaimniecība Latvijā salīdzinājumā ar industrializēto lauksaimniecību vecajās Eiropas Savienības dalībvalstīs patiešām ir ļoti zaļa un videi draudzīga, jo lieto daudz mazāk augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu, bet tas Eiropai jāpierāda un jāpamato ar zinātniskajiem pētījumiem, nevis emocijām

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektore, profesore Irina Pilvere. Viņa atzīst, ka Eiropa nolēmusi mainīt dažādus nosacījumus lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem un vienīgā iespēja aizstāvēt savas intereses Latvijai ir zinātniski pētījumi, uz kuriem balstīti valdības lēmumi.

Fragments no intervijas

Kā Latvijā izmantojam savu zemi lauksaimniecībā?

Zeme ir viena no Latvijas valsts bagātībām, un tā dod lielas iespējas šajā valstī dzīvojošajiem un strādājošajiem, jo īpaši, ja mums nav tādu derīgo izrakteņu (nafta, gāze, metāla rūdas, dārgakmeņi u.tml.), kādi ir citām valstīm. Vienlaikus Latvijai ir salīdzinoši daudz zemes, kura izmantojama lauksaimniecībā.

Ne tikai Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā lauksaimniecība atrodas lielu pārmaiņu priekšvakarā, par to ieviešanas ātrumu gan vēl pāragri runāt, jo visos līmeņos turpinās diskusijas.

Intervijā Dienas Biznesam zemkopības ministrs Kaspars Gerhards norāda, ka Eiropas Savienība ir izvirzījusi ļoti ambiciozus mērķus: samazināt augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu lietošanu, cenšoties padarīt pārtiku bioloģiskāku, un vienlaikus samazināt siltumnīcu gāzu emisijas zemes apsaimniekošanā un lauksaimniecībā. Pašlaik svarīgākais ir izstrādāt šo mērķu iedzīvināšanas risinājumus un rast atbalsta mehānismus to sasniegšanai.

Kāda pašlaik ir situācija lauksaimniecībā Latvijā uz ES, Baltijas fona?

Kopējo situācijas novērtējumu ir salīdzinoši grūti sniegt, jo katrai lauksaimniecības nozarei ir savas stiprās un arīdzan vājās puses. Turklāt pat Latvijas mērogā ir ļoti atšķirīga situācija reģionu griezumā – gan pēc saražotās produkcijas apjoma, gan pēc saimniecību lieluma, gan pēc to ienākumiem un pat darbības jomām. Ja raugās uz lauksaimniecības produkcijas izlaidi, tad kopš Latvijas iestāšanās ES 2004. gadā tā ir pieaugusi vairāk nekā divas reizes, kas ir visstraujākā izaugsme visā Eiropas Savienībā. Vienlaikus ir cits parametrs, kurā Latvija būtiski atpaliek.

Latvijā ir spēcīgas lauksaimniecības tradīcijas, un pārtikas un lauksaimniecības produkti arī šodien ir viena no galvenajām Latvijas eksporta preču grupām.

Nākotnē pasaulei būs jāpabaro arvien vairāk iedzīvotāju – par pieprasījuma trūkumu diez vai varēs sūdzēties. Šodien mēs katrs kā patērētājs, iegādājoties vietējos produktus, varam balstīt mūsu ekonomiku un veicināt lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozares potenciāla īstenošanu.

Lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozīme ekonomikā

Lauksaimniecība un pārtikas un dzērienu ražošana Latvijas ekonomikā ieņem daudz būtiskāku lomu nekā Eiropas Savienībā (ES) vidēji. Šīs nozares kopā veido aptuveni 4% no Latvijas iekšzemes kopprodukta. Tās ir arī atbildīgas par aptuveni tādu pašu daļu no VID administrētajiem kopbudžeta ieņēmumiem, kas absolūtā izteiksmē ir ap 400 miljonu eiro. Darba tirgū ar pārtikas ražošanu saistīto nozaru loma ir lielāka – tajās nodarbināti 70 000 iedzīvotāju jeb 7,7% no visiem strādājošajiem. Vēl svarīgākas šīs nozares ir eksportā, jo lauksaimniecības un pārtikas produkti ir viena no Latvijas galvenajām eksporta preču grupām – vairāk nekā sestā daļa no kopējā preču eksporta jeb vairāk nekā divi miljardi eiro, kas ieplūst Latvijas ekonomikas asinsritē.

Saeima šodien pieņēma grozījumus likumā Par iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas paredz 2022.gadā palielināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu līdz 500 eiro pensionāriem.

Vienlaikus Saeima arī noteica, ka ar Ministru kabineta noteikumiem nepieciešams līdz 500 eiro paaugstināt arī diferencēto neapliekamo minimumu strādājošajiem. Minētie noteikumi gan vēl ir izstrādes procesā un nav apstiprināti.

Deputātu atbalstītās izmaiņas ir daļa no 2022.gada valsts budžeta projektu pavadošās likumprojektu paketes.

Kā skaidroja Finanšu ministrijā (FM), šajos grozījumos ir noteikts tikai pensionāra neapliekamais minimums no nākamā gada 1.janvāra 350 eiro mēnesī un no 1.jūlija - 500 eiro mēnesī. Savukārt strādājošiem diferencētais neapliekamais minimums vēsturiski tiek noteikts ar Ministru kabineta noteikumiem, kuri šobrīd tiekot izstrādāti.

Valsts izveidotais Latvijas zemes fonds darbību uzsāks šā gada 1. jūlijā, un tā mērķis ir sekmēt Latvijā lauksaimniecībā izmantojamās zemes saglabāšanu un šo platību ilgtspējīgu izmantošanu lauksaimnieciskās ražošanas vajadzībām, informē Altum pārstāve Kristīne Grauziņa.

Zemes fonda izveide ir viens no valsts instrumentiem, lai sekmētu, ka Latvijā lauksaimniecībā izmantojamā zeme tiktu saglabāta un izmantota lauksaimniecības vajadzībām ne mazāk kā 2 miljonu hektāru apjomā, aktīvā lauksaimnieciskā ražošanā iesaistot aptuveni 0,4 miljonu hektāru līdz šim aktīvi neizmantotās lauksaimniecības zemes.

Zemkopības ministrijas Zemes pārvaldības un meliorācijas nodaļas vadītāja Kristīne Cinkus skaidro, ka Latvijas zemes fonda izveide ir valsts piedāvājums līdzsvarotākas reģionālās attīstības un efektīvu dabas resursu izmantošanas veicināšanai. Tā ir daļa no kopējās koncepcijas, kuras ietvaros pieejams plašs instrumentu klāsts, tādi kā specifisku lauksaimniecības zemes iegādes nosacījumu noteikšana, lauksaimnieciskās zemes kreditēšanas programma, iedzīvotāju atbrīvošana no iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas gadījumā, ja tie pārdod savu zemi ražojošam lauksaimniekam, paaugstināta nekustamā īpašuma nodokļa piemērošana par nekoptu lauksaimniecības zemi un virkne citu zemkopības nozari atbalstošu pasākumu.

Lauksaimniecība nav nodalāma no tautsaimniecības, kā arī valsts mērķiem un sabiedrības interesēm, tāpēc arī šai nozarei ir jādomā par pāreju uz tehnoloģijām, kas enerģijas ražošanai izmanto atjaunojamos energoresursus (AER).

To DB norāda bioenerģijas tehnoloģiju instalācijas uzņēmuma Host Latvia ģenerāldirektore Irina Krasta. Arī Latvijas Biogāzes asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Kārkliņš piekrīt – lauksaimniekiem ir jādomā par energoefektivitāti un AER izmantošanu, bez tam augstās elektroenerģijas cenas ir labs iemesls, lai to sāktu darīt jau tagad.

Liels potenciāls biometānam

Pašlaik lauksaimnieku interese par pāreju uz tehnoloģijām, kas enerģijas ražošanai izmanto AER, ir patiešām liela, atzīmē I. Krasta. “Tas vairs nav jaunums, ka ilgtspējīga enerģētika, kuras pamatā ir AER izmantošana, ir objektīva nepieciešamība, kas pieprasa spert konkrētus soļus jau šodien.

Pagājušajā gadā lauku saimniecību vidējais lielums bija 37,8 hektāri, kas ir par 9,6% vairāk nekā 2010. gadā, kad to vidējais lielums bija 34,5 hektāri, liecina 2013. gada Centrālās statistikas pārvaldes lauku saimniecību struktūras apsekojuma provizoriskie rezultāti.

Lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība vidēji vienā lauku saimniecībā palielinājusies par 7,0% (no 21,5 ha 2010. gadā līdz 23 ha 2013. gadā). Lielākās lauku saimniecības bija Zemgalē, kur vidēji viena saimniecība apsaimniekoja 29,9 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

2013. gadā Latvijā bija 81,8 tūkst. ekonomiski aktīvo lauku saimniecību, un kopš 2010. gada to skaits ir samazinājies par 1,6 tūkstošiem jeb 1,9%. 2013. gadā lauku saimniecību īpašumā bija 1201,2 tūkst. ha jeb 64,0% no visas izmantotās LIZ kopplatības, kas ir par 24,1 tūkst. ha jeb 2,0% vairāk nekā 2010. gadā. Nomāto platību īpatsvars veidoja 34,3% no visas izmantotās LIZ kopplatības (par 14,2% vairāk nekā 2010. gadā).

Lauksaimniecībā izmantojamās zemes nomas maksas vidēji aug par 2-15% gadā, informēja nekustamo īpašumu kompānijas "Latio" pārstāvji.

"Latio" Mežu pārdošanas nodaļas vadītājs Sandijs Lūkins skaidro, ka lielais diapazons saistīts ar vēsturiski saslēgtajiem piecu līdz 10 gadu ilgtermiņa līgumiem, kuros maksa noteikta atbilstoši tā laika lauksaimniecības zemes cenām.

Taču pēdējos divos, trijos gados jaunie līgumi tiek slēgti jau uz krietni īsāku termiņu - lielākoties uz gadu. Tas īpašniekiem ļauj pielāgot jaunās atlīdzības reālajai tirgus situācijai, kas saistīta ar lauksaimniecības zemes tirgus cenu, kā arī lauksaimniecības produkcijas cenu pieaugumu, norāda Lūkins.

Lauksaimniecībā izmantojamās zemes nomas maksas 2023.gada janvārī Austrumvidzemes un Rietumvidzemes reģionos bija diapazonā no 70 līdz 180 eiro par hektāru, Vidusdaugavas un Zemgales reģionos - diapazonā no 70 līdz 300 eiro par hektāru, Ziemeļkurzemes un Dienvidkurzemes reģionos - diapazonā no 90 līdz 250 eiro par hektāru, bet Ziemeļlatgales un Dienvidlatgales reģionos - diapazonā no 70 līdz 150 eiro par hektāru.

Valdība šodien uzklausīja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) ziņojumu par Zemes politikas pamatnostādņu 2008.-2014.gadam gala ietekmes ziņojumu un uzdeva izstrādāt zemes politikas plānu līdz 2020.gadam.

Plāns būs jāizstrādā VARAM sadarbībā ar Satiksmes ministriju, Ekonomikas ministriju, Zemkopības ministriju, Finanšu ministriju, Tieslietu ministriju un Latvijas Pašvaldību savienību. Dokumenta izstrādes termiņš ir 2016.gada 1.jūnijs.

VARAM ziņojumā norāda, ka Latvijā zemes politikā ir konstatētas vairākas problēmas, piemēram, neracionāla un neefektīva zemes izmantošana, zemes reformas process ir ieildzis, līdz ar to ir nesakārtotas īpašuma tiesības un ir nepietiekama informācija par ar zemi un ar to saistītiem notiekošajiem procesiem. Neracionāla vai neefektīva zemes izmantošana izraisa un veicina zemes degradāciju, tādējādi nenodrošinot ilgtspējīgu zemes izmantošanu.

Pieprasījums pēc bioloģiskās pārtikas ir ļoti liels un visā pasaulē aug, un Latvijai ir potenciāls šādu pārtiku ražot, aģentūrai LETA teica Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis.

Viņš atzina, ka ir liels pieprasījums pēc produkcijas visās bioloģisko lauksaimniecības produktu kategorijās. Visvairāk globālajā tirgū ir pieprasīti tādi bioloģiskās lauksaimniecības produkti, kā piemēram, graudi, piens, gaļa un dārzeņi.

Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs piebilda, ka pieprasījums pēc bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas sāka pieaugt jau pirms daudziem gadiem, un arī šobrīd patērētāji arvien vairāk domā par to, kādus produktus lietot uzturā. Arī patērētāju izpratne par veselīgu uzturu aug.

Pēc Norkārkļa teiktā, Eiropas Savienībā (ES) kopumā veidojas ļoti daudz diskusiju par to, cik daudz ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu izmantot konvencionālajā lauksaimniecībā. «Aktualizējas jautājums par ķīmiskajiem augu aizsardzības līdzekļiem, ko izmanto konvencionālajā lauksaimniecībā. Patērētāji un sabiedrība ES ļoti asi iestājas pret ķīmisko preperātu lietošanu lauksaimniecībā, jo tas ietekmē viņu veselību. Tā kā tuvākajos gados būs ļoti asas diskusijas par to, cik daudz ķīmijas lietot,» sacīja Norkārklis.

Par topošajām izmaiņām augu aizsardzības jomā stāsta Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) direktors Vents Ezers.

Daudz dzirdēts par augu aizsardzības līdzekļu (AAL) izmantošanu lauksaimniecībā – gan pozitīvi, gan izteikti noraidoši viedokļi. Kāda ir reālā situācija, un kāda ir VAAD loma AAL aprites uzraudzībā?

Lauksaimniecība no citām tautsaimniecības nozarēm atšķiras ar to, ka sabiedrība redz ražošanas procesu no sēklas iesēšanas laukā līdz ražas novākšanai. Redzot smidzinātāju uz lauka, daudziem rodas negatīvas emocijas. AAL lietošana asociējas ar lielo ražotāju dzīšanos pēc lielākas ražas un ienākumiem, bet faktiski augu aizsardzība ir pirmais nosacījums, lai mums būtu pieejama kvalitatīva un droša pārtika. Slimību un kaitēkļu bojāta raža nav vizuāli pievilcīga, bet var būt nelietojama uzturā arī kaitīguma dēļ. Jāpiebilst, ka augu aizsardzība bija aktuāla jau pirms tūkstošiem gadu, kad augkopji izmantoja sēru un pelnus. Laika gaitā esam lietojuši dažādus paņēmienus – augu ekstraktus, pat arsēnu un dzīvsudrabu. Kāpēc? Pārtika ir cilvēka pamatvajadzība, tātad esam atkarīgi no tā, vai mūsu tīrumos un dārzos aug veseli un ražīgi augi. Vēsturiski neražas periodi laika apstākļu, kaitēkļu un slimību dēļ ir izraisījusi badu, epidēmijas, cilvēku migrāciju un karus.

Zemi, kurā dominē lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ), īpašumā varēs iegūt fiziska persona, kura ir reģistrēta Valsts ieņēmumu dienestā (VID) kā saimnieciskās darbības veicēja.

To paredz grozījumi likumā «Par zemes privatizāciju lauku apvidos», kas šodien iesniegti izsludināšanai valsts sekretāru sanāksmē. Likumprojekts noteic lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) tirgu regulējošus nosacījumus, tostarp personu loku, kas varēs nopirkt LIZ. Tāpat grozījumu projekts nosaka, ka zemi varēs iegādāties persona, kura vismaz pēdējos trīs gadus pēc kārtas guvusi ieņēmumus no lauksaimnieciskās ražošanas Latvijā un atbilst vienotā platības maksājuma (VPM) saņemšanas nosacījumiem, kā arī šī persona var apliecināt iegādātās zemes izmantošanu lauksaimniecībā nākamos trīs gadus un turpmāk.

Rakstā ir sniegti dati par lauksaimniecības nozares attīstību Uzbekistānas Republikā, kā arī izklāstīti valdības veiktie pasākumi nozares paplašināšanai un interešu aizstāvībai Covid-19 pandēmijas apstākļos.

Darja Iļjina, Prognozēšanas un makroekonomisko pētījumu institūts

Lauksaimniecība Uzbekistānā ir viena no vadošajām ekonomikas nozarēm, kas nodrošina vairāk nekā 28% valsts iekšējā kopprodukta, nodarbinātību un ražo sociāli nozīmīgas preces — pārtiku iedzīvotājiem un izejvielas rūpniecībai. Lauksaimniecības izaugsme vairāk nekā jebkurš cits ekonomikas sektors ļauj samazināt nabadzības līmeni, darbojoties kā multiplikators. Katrs ekonomiskās izaugsmes procents agrārajā jomā ir ekvivalents kopējā nabadzības līmeņa samazinājumam par 1,5%.

Jau no pirmajām Uzbekistānas Republikas neatkarības dienām pastāvīgi tiek īstenota pārdomāta lauksaimniecības attīstības stratēģija. Par galvenajiem svarīgajiem valsts politikas virzieniem lauksaimniecības jomā 1991.-2016. gadā kļuva:

Pēdējo gadu laikā lauksaimniecībā izmantojamā zeme vidēji augusi par 12% gadā, secināts Valsts zemes dienesta (VZD) publicētajā Nekustamā īpašuma tirgus pārskatā.

Pārskatā par lauku zemes tirgus galvenajām tendencēm Latvijā ir analizēts gan lauksaimniecībā izmantojamās zemes kvantitatīvais un kvalitatīvais sadalījums, gan zemes īpašnieku struktūra Latvijā un citās valstīs. Tāpat sīkāk ir apskatīta nekustamā īpašuma tirgus situācija lauksaimniecības zemju segmentā, tirgus dalībnieki un tirgus cenu ietekmējošie faktori. Analīze tiek veikta par laika posmu no 2011.-2013.gadam.

Pārskatā secināts, ka lielākā daļa, kas ir aptuveni 77%, lauksaimniecībā izmantojamā zeme pieder fiziskām personām un ārvalstu kapitāla kontrolētām kapitālsabiedrībām pieder ne vairāk kā 14% lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

Vidējais lauku saimniecību lielums Latvijā pagājušā gada beigās bija 38,3 hektāri, kas ir par 8,8 hektāriem jeb 30% vairāk nekā 2010.gadā, liecina informācija Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) statistisko datu krājumā "Latvijas lauksaimniecība".

Savukārt lauksaimniecībā izmantojamā zeme vidēji vienā lauku saimniecībā pērn sasniedza 26 hektārus, kas ir par 6,4 hektāriem vairāk nekā 2010.gadā, kad vidēji vienā lauku saimniecībā bija 19,6 hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

Pēdējo deviņu gadu laikā kopējā lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība valstī ir palielinājusies par 153 900 hektāru jeb 8,5%.

2019.gadā salīdzinājumā ar 2018.gadu lauksaimniecības produkcijas apjoms salīdzināmajās cenās palielinājās par 20,2%, ko noteica augkopības produkcijas apjoma pieaugums par 42,7% graudaugu kopražas pieauguma ietekmē. Lopkopības produkcijas apmērs pērn samazinājās par 1,4% salīdzinājumā ar gadu iepriekš.

Lai mazinātu spekulatīvos darījumus, valsts Zemes fonds pirks un pārdos zemi.

Ar šī fonda palīdzību plānots veicināt zemes izmantošanu ražošanā. Ražojošie zemnieki un daļa nekustamo īpašumu tirgus eksperti gan atzīst, ka šāda fonda izveide ir novēlota.

Valsts Zemes fonds savu darbu varētu sākt jau nākamgad, liecina Informatīvais ziņojums «Par priekšlikumiem lauksaimniecības zemes efektīvai un ilgtspējīgai izmantošanai», ko valdībā plānots skatīt otrdien. Paredzēts, ka valsts Zemes fondu administrēs Zemkopības ministrijas pakļautībā esošais Lauku Attīstības fonds (LAF), kas zemi pirks, pārdos, iesaistīsies zemes konsolidācijas projektu īstenošanā, kā arī veiks darbosies kā starpnieks starp lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašniekiem, kas zemi vēlēsies pirkt, pārdot, iznomāt vai nomāt. Kāds reāli būs darbības mehānisms, DB neizdevās uzzināt, jo pirms informatīvā ziņojuma izskatīšanas valdībā otrdien ZM plašākus komentārus nesniedza.

Uzbekistānas lauksaimniecības reformu perspektīvas

Rakstā ir sniegti dati par lauksaimniecības nozares attīstību Uzbekistānas Republikā, kā arī izklāstīti valdības veiktie pasākumi nozares paplašināšanai un interešu aizstāvībai Covid-19 pandēmijas apstākļos.

Darja Iļjina, Prognozēšanas un makroekonomisko pētījumu institūts

Lauksaimniecība Uzbekistānā ir viena no vadošajām ekonomikas nozarēm, kas nodrošina vairāk nekā 28% valsts iekšējā kopprodukta, nodarbinātību un ražo sociāli nozīmīgas preces — pārtiku iedzīvotājiem un izejvielas rūpniecībai. Lauksaimniecības izaugsme vairāk nekā jebkurš cits ekonomikas sektors ļauj samazināt nabadzības līmeni, darbojoties kā multiplikators. Katrs ekonomiskās izaugsmes procents agrārajā jomā ir ekvivalents kopējā nabadzības līmeņa samazinājumam par 1,5%.

Latvijas zemniekiem ir atšķirīgi viedokļi par ieceri līdz 2022.gadam pilnībā aizliegt glifosātu herbicīdu izmantošanu lauksaimniecībā, jo daļa to atbalsta, bet daļa nē, aģentūrai LETA sacīja Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) ģenerāldirektors Guntis Vilnītis.

Viņš norādīja, ka jautājums par jautājumu par glifosāta herbicīdu aizliegšanu tika skatīts arī LOSP pārstāvju ikmēneša sēdē pagājušajā trešdienā un lauksaimnieku domas par to dalījās. «Lēmumu par to mēs nepieņēmām, jo mums dalījās domas. Faktiski mūsu redzējums bija tāds, ka līdz brīdim kamēr nav pietiekoši apstiprinoši pētījumi, ka glifosāts ir inde un tas atstāj paliekošu iespaidu uz cilvēka veselību, mēs nevaram sniegt viennozīmīgu atbildi. Mūsuprāt, tikai pēc pētījuma veikšanas, kurš apstiprina, ka glifosāts ir inde, to jāaizliedz,» teica Vilnītis.

Vilnītis sacīja, ka Eiropas Parlamenta (EP) deputātu atbalstītā iecere līdz 2022.gadam pilnībā aizliegt glifosāta herbicīdus lauksaimniecībā nozari ietekmēs nelabvēlīgi, jo cīņai ar nezālēm, piemēram, graudaugos glifosātam nav alternatīvas. Līdz ar to varētu runāt par periodisku nevis pilnīgu attiecīgā preparāta aizliegšanu. «Mēs uzskatām, ka var būt runa par to, ka ierobežojam kaut kādu noteiktu dienu skaitu ar atbildību lauksaimniekam, zemniekam, ja viņš lieto glifosātu pirms ražas novākšanas. Savukārt augšanas periodā, kamēr nav pierādīts tā nenovēršams kaitīgums lauksaimniecībā, neaizliegt,» teica Vilnītis.

Publiskajā telpā izskanējušie tiešmaksājumu aprēķini nav korekti, tiešmaksājumu sadaļā visvairāk cietīs mazie un vidējie lauksaimnieki, turklāt Zemkopības ministrijas (ZM) piedāvātie pasākumi jēgpilni nerisinās vides un klimata jautājumus.

Pēc Briselē panāktās vienošanās par atbalsta finansējuma pieaugumu Latvijas lauksaimniekiem par gandrīz 700 miljoniem eiro premjers Krišjānis Kariņš paziņoja, ka 2022. gadā Latvijas lauksaimnieki saņems vidēji 200 eiro par katru hektāru, bet 2027. gadā – jau 215 eiro.

Pret premjera izteikumiem iebilda biedrība "Zemnieku saeima", norādot, ka premjera aprēķini ir nepareizi un tiešmaksājumi, ko saņems lauksaimnieki, būs ievērojami zemāki – tikai 95 eiro par hektāru. Tomēr neprecīzas ir abu pušu nosauktās tiešmaksājumu atbalsta summas.

Zemnieku saeima: Tie ir klaji meli, ka lauksaimnieki saņems 200 eiro par hektāru 

Jaunie tiešmaksājumu nosacījumi liedz Latvijai tiekties uz Eiropas Savienības (ES) vidējo līmeni,...

Tiešmaksājumu summu, ko saņems lauksaimnieki, pašlaik precīzi nevar izkalkulēt, jo atbalsta sistēma ir ļoti komplicēta un lauksaimnieki ir ļoti dažādi.

Zemkopības ministrijas atbildība

Lauksaimniekiem un sabiedrībai būtiski izprast, ka tas, cik lielus tiešmaksājumus patiešām saņems lauksaimnieki un cik naudas sadale būs godīga, ir nevis Briseles, bet gan ZM rokās. Tieši ZM ir galvenais lēmējs naudas pārdalē, bet EK vien izvirza vispārīgos principus. Pašreizējais ZM piedāvājums liecina par to, ka tiešmaksājumu sadalījums nebūs godīgs un visvairāk tiks sekmēta graudkopības konkurētspēja.

Lai gan EK noteikusi, ka 40% no lauksaimniecības subsīdijām jānovirza vides un klimata krīzes novēršanai, izstrādātais tiešmaksājumu saņemšanas nosacījumu piedāvājums vairāk līdzinās "naudas apgūšanai" – bez reāliem piesārņojošās darbības ierobežojumiem. Spilgts piemērs ir atbalsts precīzo tehnoloģiju izmantošanai, kas patiesībā nepieprasa ķīmisko pesticīdu vai sintētisko minerālmēslu lietojuma samazināšanu.

Dažādi atbalsta veidi un nepilnības tajos

Lai izprastu tiešmaksājumu atbalsta sistēmu, jāzina, ka tiešmaksājumus veido dažādi atbalsta veidi: ienākumu pamata atbalsts, eksohēmas, mazo lauksaimnieku shēma, atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem un saistītais atbalsts. Turklāt tiešmaksājumi ir tikai viena daļa no pieejamā publiskā finansējuma lauksaimniekiem, otra daļa jeb pīlārs ir finansējums lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai, kas paredz vēl citas atbalsta iespējas lauksaimniekiem.

Ja aplūko tikai vienu pozīciju – ienākumu pamatatbalstu, tad ZM sākotnēji (bez papildus naudas piešķīruma) plānoja, ka tas varētu svārstīties no 96 eiro par hektāru 2022. gadā līdz 113 eiro 2027. gadā plus paredzēta piemaksa atkarībā no darbības reģiona.

Vērtējot ekoshēmu maksājumu (no 10 līdz pat vairāk nekā 1000 eiro par ha), tad šeit atbalsta pretendentiem vajadzētu būt tiem lauksaimniekiem, kas izmanto videi un klimatam labvēlīgas lauksaimniecības prakses. ZM paredzējusi, ka ekoshēmu atbalsts pienāksies par tādiem pasākumiem kā tiešā sēja, precīzās tehnoloģijas un līdzīgiem, taču tehnika maksā dārgi un līdz ar to pie šī atbalsta tiks pamatā tikai lielās saimniecības. Piemērs ir atbalsts par zaļajām joslām, kas paver dāsnas atbalsta saņemšanas iespējas tieši lielajām saimniecībām ar plašajiem monokultūru laukiem.

Sākotnējā piedāvājumā tiešmaksājumos bija paredzēti 60 miljoni eiro bioloģiskās lauksaimniecības atbalstam, tādējādi tieši veicinot videi un klimatam draudzīgas lauksaimniecības stūrakmeni – bioloģisko metodi, taču šis atbalsts ir sarucis līdz sešiem miljoniem eiro un pieejams tikai tiem, kas saimnieko nitrātu jutīgās teritorijās.

Vēl viens atbalsta veids, ko ietver tiešmaksājumi, ir mazo lauksaimnieku shēma, kur ZM maksājumu plāno palielināt no 500 līdz 1000 eiro, novirzot šim mērķim pat 200 miljonu eiro. Tādējādi ZM gatavojas ar vieglu roku izpildīt EK prasību atbalstīt mazās un vidējās saimniecības, lai mainītu esošo situāciju, kad 11% Latvijas lauksaimnieku saņem 73% subsīdiju (ES vidēji proporcija ir nedaudz labāka – 20/80). LBLA ieskatā šis nav efektīvākais veids, kā risināt vienlīdzīgāku atbalsta sadalījumu. Turklāt ar šo pasākumu tiks atbalstītas arī tās mazās saimniecības un zemes īpašnieki, kuri nav saistīti ar ražošanu, bet netiks izmantotas visas iespējas, ko EK piedāvā, lai veicinātu konkurētspēju vidējo saimniecību sektorā. Piemēram, ZM neparedz iespēju ieviest tiešmaksājumu griestus un pārdalošo maksājumu. Līdz ar to nevienlīdzības problēma netiks risināta pēc būtības.

Politikas veidošanai jākļūst caurspīdīgākai

Aplūkojot tiešmaksājumus veidojošās komponentes, redzams, ka nav iespējams pateikt, cik lielu atbalstu lauksaimnieki saņems, jo tas atkarīgs no katra lauksaimnieka profila. Līdz ar to neviens no iepriekš publiskajā telpā izskanējušajiem skaitļiem nav korekts. Otrs secinājums – diemžēl tiešmaksājumu sadaļā visvairāk cietīs tieši mazās un vidējās saimniecības.

Pašlaik sabiedrībai grūti izsekot līdzi lauksaimniecības politikas stratēģijas tapšanai, tostarp maksājumu sadalei, tāpēc aicinu ZM padarīt šo procesu ievērojami caurspīdīgāku, diskusijās iesaistot ne tikai lauksaimnieku organizācijas, bet visu sabiedrību, kas ir ieinteresēta kvalitatīvas pārtikas pieejamībā un tīras lauku vides uzturēšanā.

Otrdien Ministru kabineta sēdē tika noraidīts Zemkopības ministrijas informatīvais ziņojums, kas būtu devis garantiju, ka nākamajos gados valdība paredzētu pārejas posma valsts atbalstu (PPVA), informē biedrība Zemnieku saeima.

Šobrīd šāds lēmums ir akūti nepieciešams, lai brīdī, kad iepirkumu cenas dramatiski krīt, lauksaimnieki varētu paļauties vismaz uz šo stabilo valsts atbalstu. Biedrība Zemnieku saeima šādu rīcību uzskata par nepieņemamu, jo pirms nepilna mēneša, tiekoties ar lauksaimnieku organizācijām, premjere kopā ar ekspremjeru Valdi Dombrovski atbalstu apsolīja. Sarunas par daudzgadu budžetu beidzās ar to, ka 2015., 2016., un 2017.gadā lauksaimnieki saņems mazāku atbalstu no Eiropas Savienības nekā 2012. un 2013.gadā. Lai nesamazinātu Latvijas ražotāju konkurētspēju, Valdis Dombrovskis panāca atļauju šo iztrūkumu kompensēt no nacionālā budžeta, norāda biedrības pārstāvji.

Lai veicinātu zemes īpašnieku izvēli lauksaimniecībā izmatojamo zemi (LIZ) pārdot zemniekiem, paredzēts uz diviem gadiem ieviest atvieglotu nodokļu režīmu tiem zemes pārdevējiem, kuri lauksaimniecībā izmantojamo zemi pārdos lauksaimniekiem.

Šāds risinājums rasts pēc Zemnieku saeimas (ZSA) iniciatīvas kopā ar Zemkopības ministriju (ZM) un Finanšu ministriju (FM). Plānots, ka atvieglotais nodokļu režīms būs spēkā no 2014.gada jūlija līdz 2016.gada jūlijam un gadījumos, kad LIZ pirks lauksaimnieks, ikvienam pārdevējam par šo darījumu nebūs jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN). Pašlaik likums par Iedzīvotāju ienākuma nodokli paredz, ka, lai pārdevējam nebūtu jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis, viņam ir jāatbilst vismaz vienam no pieciem kritērijiem, kas noteikti likumā Par iedzīvotāju ienākuma nodokli 11.7. pantā «Īpaši noteikumi ienākuma noteikšanai no lauksaimniecības uzņēmuma vai lauksaimniecības zemes atsavināšanas».

2021. gads būs izšķirošs zemes apsaimniekotājiem Latvijā, jo Eiropas un Latvijas iestāžu kabinetos tiek skatīti priekšlikumi zaļākai saimniekošanai, kuri būtiski ietekmēs zemes apsaimniekošanas modeļus Latvijā un patērētāju iespējas iegādāties Latvijā audzētu vai eksportētu, bioloģiski vai intensīvi audzētu pārtiku.

Par šiem būtiskajiem jautājumiem diskutēja SIA Izdevniecības Dienas Bizness sadarbībā ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes rīkotajā konferencē Latvijas zeme – ilgtermiņa attīstības perspektīvas. Salīdzinājumā ar industriālo lauksaimniecību vecajās ES dalībvalstīs, zemkopība Latvija patiešām ir zaļa un videi draudzīga, tāpēc Latvijai ir jāspēj pierādīt Eiropas Savienības institūcijām un arī vecajām ES dalībvalstīm, ka esam daudz zaļāki un saimniekojam daudz draudzīgāk apkārtējai videi jau šobrīd, nekā citās valstīs. Latvijas valsts institūciju lēmumiem ir jābūt balstītiem uz zinātniskajiem pētījumiem. Politiķi un sabiedrība tika aicināta saprast, ka visiem jaunajiem nosacījumiem un papildus ierobežojumiem ir jābūt vienādiem visās ES dalībvalstīs. Nedrīkstot būt samazinājumi par 30% vai 50% no esošā stāvokļa Latvijā, bet gan pret vidējo ES, lai ES dalībvalstis sasniedz Latvijas esošo zaļo līmeni un tad turpinām iet kopsolī un deklarēto zaļo kursu. Tika aicināti visi – politiķi, dabas draugi, jebkurš sabiedrības loceklis iedziļināties lauksaimniecības zemes apsaimniekošanas sarežģītībā, pārtikas pārstrādes procesos, augu ārstniecībā un veselībā, lai visi varētu lietot veselīgu pārtiku. Tāpat lauksaimnieki pauda pārliecību, ka Latvijā vieta ir gan bioloģiskajai, gan konvencionālajai augu un dzīvnieku audzēšanai. Tā kā Latvijas lauksaimnieki spēj apgādāt iedzīvotājus ar kvalitatīvām pašmāju augļiem, dārzeņiem, pienu, gaļu un olām, tad skanēja aicinājums dot iespējas un palīdziet nosargāt pārtikas tirgu no trešo valstu nepārbaudītiem, ar citām labturības prasībām turētiem dzīvnieku izcelsmes produktiem, ar nezināmiem preparātiem piebarotiem, ārstētiem augļiem, dārzeņiem un maizi.

Nenotiekot krasām pārmaiņām nozarē un politiskajā dienaskārtībā, Latvijas lauksaimniecība kā joma var tikt apdraudēta, aģentūrai LETA uzsvēra Kuldīgas novada lauksaimnieku atbalsta grupas pārstāvis, zemnieku saimniecības "Kalna Rinkas" īpašnieks Ēriks Pucens.

Pucens pavēstīja, ka Kuldīgas lauksaimnieki formulējuši vairākas savas prasības, kuras adresējuši Saeimai, Ministru kabinetam, Zemkopības ministrijai un Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrijai un plāno pievienoties lauksaimnieku protesta akcijai 5.martā Rīgā.

Pucens norāda, ka jau pašlaik daudzi mazie un vidējie zemnieki ir uz izdzīvošanas robežas, izmaksas nespēj nosegt nopelnīto un "ik dienu kāds pieņem lēmumu beigt cīnīties ar vējdzirnavām" - samazināt saimniecības apjomus vai to likvidēt.

"Esam apvienojušies Kuldīgas novada lauksaimnieku grupā, pārstāvot dažādas lauksaimniecības nozares - sākot no mazām zemnieku saimniecībām līdz pat lielām, no bitēm līdz gaļas liellopiem. Turklāt mums pievienojušies arī zemnieki no dažādām Kurzemes apkaimēm," pauž atbalsta grupas pārstāvis.

Krīzes vadības padome ir lēmusi, ka saistībā ar sausumu lauksaimniecībā nav izsludināma ārkārtas situācija. Tā vietā to noteiks kā valsts mēroga dabas katastrofu. Šis lēmums ir atkal uzjundījis jau izsenis runāto, ka nepieciešams izveidot normālu risku apdrošināšanas sistēmu.

Skaidrs, ka lauksaimniekiem dabas apstākļi, kas nav prognozējami, ir vieni no biznesa riskiem. Taču šādi riski ir daudzās nozarēs, bet tikai lauksaimniekiem gana bieži no valsts budžeta (parasti no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem) tiek izmaksātas kompensācijas. Tiesa, saistībā ar sausumu tās netiks maksātas. Pēdējās bija tā sauktās plūdu kompensācijas 2017. gadā, turklāt nebija skaidrības par to piešķiršanas kritērijiem. Zemnieki ir vienīgais bizness, kas, piepildoties riskiem, mēdz saņemt kompensācijas no valsts.

Piemēram, slēpošanas kalnu īpašnieki, kuriem, ja iegadās siltas ziemas, ir milzīgi zaudējumi un kuriem tāpat kā lauksaimniekiem ir kredīti, neviens neko nekompensē. Tāpat nav dzirdēts par kompensācijām uzņēmumiem, kuri savu produkciju eksportē un kuru eksporta tirgos ir iestājusies stagnācija vai lejupslīde. Tā teikt, tas ir biznesa risks, un uzņēmējam pašam jādomā, ko iesākt. Izņēmums ir lauksaimnieki, kuru biznesa riskus – klimatiskos apstākļos – nereti spiesti kompensēt nodokļu maksātāji.