Valdība ir precizējusi atsevišķus jautājumus noteikumos par patērētāja kreditēšanas līgumiem. Piemēram, līdz šim tika paredzēts, ka par kreditēšanas līgumiem varēja nosaukt līgumus par ilgstošu pakalpojumu piegādi, piemēram mobilo sakaru pardosanas līgumus, šobrīd tas skaidri noteikts kā izņēmums. Tāpat precizēts, kāda informācija noteikti ir jāsniedz patērētāju kreditēšanas līgumos — tieši šajā jomā ir bijušas lielākās neskaidrības komercbankām.
Precizēts ir arī tas, ka, aizņemto summu atmaksājot ātrāk, nekā līgumā ar kredītiestādi ir paredzēts, patērētājam tai nav jāmaksā nekāda veida kompensācija. Jāatzīst gan, ka to nevarēja darīt arī iepriekš, taču šobrīd tas ir skaidri noteikts, ka minētajā gadījumā var prasīt saprātīgu samaksu par refinansēšanas pakalpojumu. Tādējādi, patiesību sakot, atšķirība starp abiem minētajiem terminiem ir stipri vien nosacīta. Vienīgā atšķirība starp kompensāciju un saprātīgu samaksu ir tā, ka pēdējā gadījumā tās apmēru klients var apstrīdēt tiesā. Taču jebkurā gadījumā bankas maksu par šādu pakalpojumu prasīt var.
Galvenie jauninājumi šajos noteikumos skar kredītiespāžu pakalpojumu reklamēšanu. To reklāmās tiek aizliegts popularizēt bezatbilīgu aizņemšanos, kā arī ir uzdots tajās ietvert brīdinājumu, ka aizņemties vajag atbildīgi un izvērtēt spēju parādus arī atdot. Jāatzīst, ka šis jautājums ir reglamentēts diezgan vispārīgi, tāpēc pieļauju, ka nākotnē mūs gaida visai sarežģīts darbs, lai pierādītu, ka attiecīgā reklāma veicina bezatbildīgu aizņemšanos. Sākotnēji tika plānots, ka, reklamējot kreditēšanas pakalpojumu, līdzīgi kā alkohola un tabakas izstrādājumu reklāmās, vajadzētu ietvert melnu uzrakstu uz balta fona, kas norādītu uz attiecīgajām problēmām. Taču tas normatīvajos aktos tā arī netika noteikts. Ir noteikts, ka jābūt brīdinājumam, taču nav pateikts — kādā veidā. Tāpat nav reglamentēts, cik lielam jābūt šā brīdinājuma apjomam. Tikpat labi runa varētu būt par minēto uzrakstu, cik par vienkārši norunātu testu. Šā brīdinājuma paušanu var veikt arī atraktīvā veidā, apspēlējot to kā reklāmas triku.
Bankām šie jaunie nosacījumi nesagādās nekādas īpašās problēmas, savukārt attiecībā uz patērētājiem, jāatzīst, ka tie ir pieņemti nedaudz par vēlu — iedzīvotājiem kredītu veidā jau ir izsniegtas ļoti lielas summas, un šis beidzot ir tas laiks, kad viņi sāk rūpīgi domāt, pirms izšķirties par jaunu aizņēmumu. Līdz ar to šobrīd vairāk būtu jādomā par to, kā palīdzēt cilvēkiem, kuri savulaik ir paņemuši kredītus, bet tagad nespēj tos atdot. Diemžēl tā mūsu valstī nav prioritāte — šobrīd šādi pasākumi nav plānoti. Tā ir tuvredzīga Latvijas politika — lielākā daļa ES valstu palīdz tiem saviem iedzīvotājiem, kas ir bezatbildīgi aizņēmušies, nonākuši finansiālās grūtībās un nespēj atdot kredītus. Šo palīdzību varētu sniegt, izmantojot gan valsts, gan arī pašvaldību resursus, pat pašu kredīta devēju resursus. Lai to darītu, ir iespējami dažādi mehānismi. Tomēr arī mēs nonāksim pie šā jautājuma brīdī, kad daudzi kredītņēmēji sāks bankrotēt, un mēs nezināsim, ko ar viņiem iesākt. Protams, var teikt, ka cilvēkam pašam vien ir jādomā, pirms aizņemties naudu, un ka viņš pats pie savām problēmām vien ir vainīgs. Taču ne jau Latvija būs pirmā valsts pasaulē, kas varēs pateikt, ka nekādā veidā nerūpēsies ar tiem, kas ir bijuši tik dumji, ka naudu aizņēmušies bezatbildīgi. Latviešu patērētājiem ir raksturīgi kā strausiem bāzt galvu smiltīs un izlikties, ka problēmu nav, līdz brīdim, kamēr vairs pavisam netiek galā. Jā, šos cilvēkus var atstāt likteņa varā, taču tādā gādījumā mums ir jārēķinās ar milzīgām sociālajām problēmām nākotnē, kas valstij izmaksās vēl dārgāk.
Mūsu valstī nevienā normatīvajā aktā arī nav pateikts, kā drīkst iekasēt parādus. Rezultātā parādu iekasēšanas uzņēmumi par šādu pakalpojumu ņem tik lielu samaksu, cik vien pašas vēlas. Nav nekāds regulējums par procedūru, kā tas veicams. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs bieži saņem sūudzības, ka patērētājs nesprot, kas tas par parādu, no kā veidojas parāda summa u.c.
Jāuzsver, ka jomas, ko skar nupat pieņemtie likumdošanas precizējumi, nebūt nav vienīgās, kas ir problemātiskas. Daudzas kredītiestādes, īpaši nebanku sektorā, joprojām paredz fantastiski augstus līgumsodus par savlaicīgi neveiktiem maksājumiem. Diemžēl ir arī tādas kompānijas, kas apzināti aizdod naudu cilvēkiem, it īpaši pensionāriem, skaidri apzinoties, ka viņi nespēs to atdot.
Uzskatu, ka normālu uzņēmēju interesēs nav noteikt augtus līgumsodus kredītņēmējiem. Jāņem vērā, ka gadījumā, ja cilvēks, kurš nesēj atdot parādus, vēršas ar savu kredītlīgumu PTAC, un tiek atzīts, ka līgumsods ir pārāk liels, tas tiek aizliegts vispār. Punkts par līgumsodu tiek atzīst par spēkā neesošu un aizdevējs šadā veidā vairs nesaņem vispār nekādu līgumsodu. Tādējādi pašiem uzņēmējiem ir jābūt ieinteresētiem noteikt tādu līgumsodu, kas ir samērīgs. Respektīvi, ja cilvēks nespēj savlaicīgi atdot parādus, tas vēl nenozīmē, ka viņam drīkst deviņas ādas pār acīm novilkt.
Netaisnīgs kredītlīgumu nosacījums ir arī strīdu starp aizdevēju un aiņēmēju izskatīšanu šķīrējtiesās. Parasti līgumos tiek ierakstīta šķīrējtiesa, kas ir labvēlīga konkrētajam uzņēmumam“, līdz ar to nevar runāt par taisnīgu un neatkarīgu lēmumu pieņemšanu šajā procesā. Lielākajā daļā gadījumu, kad iedzīvotāji ir vērsušies, lai sūdzētos PTAC par šķīrējtiesu lēmumiem, mums ir izdevies panākt patērētājiem labvēlīgu risinājumu novēršot izpildrakstu izsniegšanu par šķīrējtiesu lēmumiem.
Problēma slēpjas faktā, ka faktiski nav alternatīvas, ko piedāvāt šķīrējtiesu vietā, lai ātri atrisinātu jautājumus par parādu piedziņu. Var piekrist bankām, ka dažādu strīdu izskatīšana tiesās ir ļoti izlgstoša un tādējādi neizdevīga. Tādējādi faktiski neviena kredītiestāde šodien nav gatava atteikties no šķirējtiesām. Taču interesantākais šajā aspektā ir fakts, ka kredītiestāde līgumos patērētājam pat nav tiesīga piedāvāt šķīrējtiesu. Tātad principā var teikt, ka tās bankas, kas patērētājiem piedāvā līguma projektu, kurā iekļauta šķīrējtiesas klauzula, nepilda likumu. To pašu var teikt arī par fantastiski lieliem līgumsodiem.
Jāsaprot arī, ka paterētājam nav iespēju ietekmēt kredītlīguma nosacījumus — viņam parasti ir jāpieņem tie nosacījumi, ko piedāvā bankas vai citi kredīti devēji. Turklāt nav nespeciālista spēkos pilnībā saprast daudzos kredītlīguma punktus. Un parasti jau patērētājs, ņemot kredītu, domā, ka spēs to laikā atmaksāt un nekādu problēmu nebūs.