Vasilijs Meļņiks ir viens no tiem cilvēkiem, kura vārds bieži tiek pieminēts, runājot gan par ekonomiku, biznesu, gan arī politiskajām intrigām. Turklāt vērtējumi par viņu allaž ir bijuši gana pretrunīgi. Viņš ir spējis gadiem ilgi vadīt ne vienu vien uzņēmumu ar daudziem tūkstošiem strādājošo, bet valdībā noturējies vien pāris nedēļas. Katrā ziņā viņu visai droši var saukt par vienu no vislabāk informētajiem cilvēkiem šajā valstī.
Kāda jūsu skatījumā ir pašreizējā ekonomiskā situācija Latvijā?
Smaga. Man nepatīk vārds «krīze», ko šodien visi lieto, taču situācija nav vienkārša, un es varu paskaidrot, kāpēc tā ir. Ne jau tāpēc, ka mums būtu slikta politiskā situācija. Tieši otrādi – mums ekonomiskās grūtības ir izraisījušas problēmas politikā. Politiķi neuzticas viens otram, sabiedrība netic politiķiem.
Un tomēr – ekonomiskā situācija ir smaga visā pasaulē, bet kāpēc, jūsuprāt, ir izveidojusies situācija, ka Latvija ir viena no tām valstīm, kur attiecīgās problēmas izpaužas visasāk?
Jau pirms trīs četriem gadiem bija skaidrs, ka mūsu ekonomika tiek sabojāta, jo visa attīstība faktiski notika vienā – celtniecības virzienā. Nav pareizi attīstīt valsti vienā virzienā. Mēs paši esam vainīgi pie tā, kas ir noticis. Tika projektēti miljoniem kvadrātmetru būvējamās platības, taču bija skaidrs, ka mēs neatradīsim tiem pircējus. Jau tajā laikā ASV sākās krīze, un bija skaidrs, ka tā būs visā pasaulē, bet mūsējie to neņēma vērā. Kur tad šodien ir daudzie solītie torņi, kur ir viss pārējais? Arī bankām visvienkāršākais bija izsniegt tieši hipotekāros kredītus, jo tās labi saprata – cilvēkam, kurš ir paņēmis šādu kredītu, nav, kur likties. Cilvēks grib labāk dzīvot, un tas ir ļoti labi, bet nevajag šādu iespēju dot uzreiz visiem – šādam procesam ir jābūt sagatavotam, lai iedzīvotājiem būtu pietiekami liela alga, lai būtu garantija, ka viņš savu darbu nepazaudēs. Mums vajadzēja attīstīt savu ražošanu, eksportspēju, bet vienkāršāk ir iedot naudu cilvēkam dzīvokļa vai mazas mājiņas iegādei. Ar uzņēmējiem strādāt ir sarežģītāk – tur vajag izvērtēt biznesa projektu, kontrolēt, kā notiek attīstība... Bet ar cilvēku viss ir skaidrs – tuvākos 30 gadus viņš nekur neliksies un maksās parādus. Ikviens, kurš paņēma kredītu uz 30 gadiem, visu šo laiku būs bankas ķīlnieks. Cilvēki nesaprot, ka viņiem, paņemot lielu kredītu, ar šo nastu visu laiku būs jādzīvo, turklāt tas būs jādara arī viņu bērniem.
Bija tāda sajūta, ka Latvija ieguvusi otro elpu. Pirmā bija neatkarības atgūšana 1990. gadā, kad visi saprata – esam brīvi! Tad tikai sākās – lielos uzņēmumus mums nevajag, visu likvidējam, lielos gigantus slēdzam ciet... Cilvēki pazaudēja darbu un tikai pēc tam saprata, kas ir izdarīts. Pirms dažiem gadiem bija otrā elpa – valstī ieplūda liela nauda, mēs bijām iestājušies Eiropas Savienībā, un visi sajuta finansiālo brīvību. Savukārt bankas ļoti daudzus tajā brīdī uzķēra uz sava āķa. Ko jūs gribat – dzīvokli? Te būs! Bet varbūt arī automašīnu? Nav problēmu! Varbūt vēl kaut ko? Lūdzu! Šajā brīvības momentā atbildība bija aizgājusi kaut kur otrajā plānā – daudzi nesaprata, ka paņemtā nauda būs arī jāatdod. Savukārt viena nozare – būvniecība – pa to laiku bija nevis vienkārši pārkarsusi, bet jau ieņēmusi tvaika stadiju. Tālāk vairs nebija, kur iet. Ja celtnieka palīgam mēnesī tika maksāti 1000 lati, tad par ko varēja vēl vispār domāt ražotāji?! Tajā laikā no Rīgas kuģu būvētavas gadā no 1500 strādājošajiem prom gāja 500, un man vajadzēja meklēt jaunus darbiniekus. Metinātājs pateica skaidri un gaiši: šeit man ir jāstrādā, jādomā, kā es to kuģi sametinu, bet celtniecībā – jāatnāk, jāpienes materiāli un var iet mājās. Super! Rezultātā šāds cilvēks šodien ir zaudējis darbu, bet pa šo laiku viņš ir paspējis aiziet uz banku un paņemt kredītu, ieķīlājot savu un arī savu bērnu nākotni.
Domāju, ka lielu kļūdu savulaik izdarīja Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK). Ja reiz ir izcīnīta tik liela vara, kāda tā ir FKTK, tad arī vajadzēja regulēt, kādā valūtā var dot kredītus, cik procenti pašam jāiemaksā utt. Nebija nekādu robežu, cilvēki nekalkulēja savu saistību nastu. Pašreizējā brīdī kredītu veidā Latvijā ir izdalīti 16.5 miljardi latu, no kuriem 40% – mājsaimniecībām. Savukārt no šīs mājsaimniecībām izdalītās naudas 81% ir eiro valūtā. Tas ir lielākais rādītājs starp Baltijas valstīm. Un šādā situācijā mums notiek runas par iespējamo lata devalvāciju.
Cik lielā mērā, jūsuprāt, ir reāli, ka latu varētu devalvēt?
Manuprāt, cilvēki vispār nesaprot, ko tas nozīmē.
Visu jūsu nosaukto mājsaimniecību bankrotu...
Tas nebūtu mājsaimniecību, bet gan cilvēku bankrots – ticiet man. Es kā eksportētājs šodien būtu ar abām rokām par devalvāciju, jo man tas būtu vienkārši super! Taču šeit ir jādomā valstiski – pie manis taču strādā daudz cilvēku, no kuriem daudzi ir paspējuši paņemt kredītus. Ja lata vērtība tiktu samazināta, piemēram, par 20 %, visiem tiem, kas ir saņēmušies kredītus eiro, katru mēnesi būtu jāmaksā bankām par šiem 20% vairāk. Tas novestu tikai pie tā, ka cilvēki nespētu samaksāt par siltumu, elektrību, gāzi. Kas notiktu ar pensiju fondiem, kur visi uzkrājumi ir tikai latos? Tas būtu pilnīgs krahs!
Bet cik reāla, jūsuprāt, ir iespēja, ka valsts varētu izšķirties par šādu soli?
Vienīgā organizācija, no kuras tas ir atkarīgs, ir Latvijas Banka (LB), kuras prezidents ir Ilmārs Rimšēvičs. Es viņu pazīstu jau ilgus gadus, tāpēc ticu viņa paziņojumiem, ka viņš neko tādu nepieļaus. Ir bijuši dažādi konsultanti, kas ir paspējuši Rimšēvičam piedāvāt visādus variantus. Rimšēvičam tika piedāvāts devalvēt latu, lai tā vērtība kārtīgi nokrīt zemē, solot, ka pēc tam mūsu ekonomika pakāpeniski iešot uz augšu un viss būs forši. Taču, redziet, visi konsultanti, kas šeit staigā, kalkulē tikai ciparus, bet aiz katra skaitļa stāv cilvēki. Šodien katrai ceturtajai Latvijas ģimenei ir kredītsaistības. Devalvējot latu, visi šie cilvēki kļūtu par nabagiem. Un tad jau tauta nedosies uz valdības māju ar traktoriem – tad būs citāda situācija. Tad tiks iznests viss Ministru kabinets, jo cilvēkiem būs skaidrs, ka viņi ir aplaupīti. Domāju, ka devalvācija šodien nav iespējama – Rimšēvičs un LB to nepieļaus, bet viss tomēr ir atkarīgs no kopējās situācijas gan pie mums, gan ES valstīs, gan pasaulē.
Problēma gan ir citur. Latvijas lats ir stingrs, un mēs to nekustinām, taču ES uzraudzības struktūras ļoti nekritiski raugās uz visām tām valstīm, kas savu naudu tomēr ir devalvējušas. Uzskatu, ka viens no variantiem, kā risināt esošo situāciju, ir nekavējoša pāreja uz eiro. Tas būtu jādara uzreiz, nevis jāgaida 2012. gads, turklāt nevis vienai Latvijai, bet gan visām Baltijas valstīm kopā. Tām visām vajag vērsties ES un pateikt – mēs pieprasām pievienošanu eiro zonai jau šodien! Ar šādu soli mēs saglabātu visas savas rezerves gan LB, gan citur. Tas ir būtiski, jo šodien, vienkārši pakļaujoties vēlmei devalvēt latu, mēs samazinātu arī LB rezervju vērtību. Es zinu, ka premjeram Ivaram Godmanim bija plāns par eiro nekavējošu ieviešanu – bija jau sarunāts tikties ar pārējiem Baltijas valstu līderiem, lai pārrunātu šo jautājumu. Domāju, ka viņš būtu aizbraucis arī uz Briseli, lai par to runātu – tāds plāns bija.
Man pēdējā laikā daudzi cilvēki ir zvanījuši un teikuši: tu tur esi tuvāk, tāpēc pasaki, kas būs ar to latu, ko mums darīt, kur skriet? Nekur nevajag skriet. Šodien situācija ir tāda, ka katra kustība pa labi vai pa kreisi var būt nāvējoša.
Jūsu minētais Godmaņa eiro ieviešanas plāns, cik noprotams, nav pakustējies uz priekšu. Kāpēc?
Viņš nepaspēja. Taču tas būtu bijis labs risinājums. Mēs varētu ES pateikt ļoti skaidri – vai nu visās trīs Baltijas valstīs nekavējoties ieviešam eiro, vai arī kompensējiet mums to, ka faktiski visām ES valstīm, kas ir mums apkārt, valūta realitātē jau ir devalvēta.
Jūs pēdējā gada laikā esat bijis Ivara Godmaņa padomnieks…
Esmu tikai ārštata padomnieks, un uz Ministru kabinetu neeju kā uz darbu. Mans darbs ir attīstīt mūsu tranzīta attiecības ar Krieviju, Baltkrieviju utt.
Kādu jūs redzat to politiku, ko savas premjerēšanas laikā mēģināja realizēt Ivars Godmanis?
Ziniet, lielas kļūdas viņa darbā es neredzēju. Viņš reaģēja uz to situāciju, kāda veidojās, un kā krīzes menedžeris viņš ir ļoti labs. Es viņu zinu jau daudzus gadus – viņš nav cilvēks, kurš lēmumus pieņemtu steigā. Viņam patīk visu pamatīgi izpētīt, paprasīt padomus cilvēkiem, kas attiecīgajā jomā kaut ko saprot. Piemēram, attiecības ar Baltkrieviju mēs faktiski esam pilnībā sakārtojuši. Ar ko tikai mēs nerunājām, lai tas varētu notikt. Biju Vācijā, runāju ar dažādiem politiķiem, lai viņi saprot, ko mēs te darām, ka pierobežas sadarbība mums ir būtiska. Presē pēc tam gan bija sarakstītas absolūtas muļķības, ka Godmanis un Meļņiks krūmos tikās ar baltkrievu premjeru. Ja arī tas būtu noticis krūmos – galvenais bija sakārtot pierobežas attiecības. Baltkrievijai attiecībā uz tirdzniecības apgrozījumu Latvija ir sestā lielākā valsts.
Ir divas iespējas, kā uztaisīt uzplaukumu mūsu valstī. Vai nu palielināt investīciju apjomu, vai arī savas eksporta iespējas – citu variantu mums nav. Investīcijas mēs esam pazaudējuši, bet attīstīt eksportu tik strauji, kā gribētos, šobrīd nevaram, jo esam dārgāki nekā daudzas citas valstis, kas ir ap mums.
Daudz ir izdarīts sadarbībā ar Krieviju. Ļoti labi strādā Latvijas – Krievijas sadarbības padome. Strādājam ar Starpvaldību komisiju – daudzas rekomendācijas, ko mēs izsakām, ir pieņemtas. Izveidota ir arī Latvijas – Baltkrievijas sadarbības padome. Esam ar baltkrieviem runājuši pat par to, ka viņi aizsargās tos mūsu uzņēmējus, kuri pārbrauks ražot pie viņiem, pārceļot savas ražotnes – viņi pēdējā laikā pieņem daudz likumu, kas aizsargā investīcijas. Baltkrievi skaidri pateica: ja jums Latvijā tas sanāk pārāk dārgi, ražojiet pie mums. Mūsu uzņēmējiem, kas strādā tieši celtniecības materiālu ražošanas jomā, tas būtu ļoti aktuāli. Ja nākamais premjers nevēlēsies šo darbu turpināt, mūsu valsts šajā jomā atkal nonāks sliktākās pozīcijās. Bet nedrīkst aizmirst, ka arī tranzīta jomā notiek cīņa starp mums, Lietuvu, Igauniju.
Kāpēc, jūsuprāt, krita Godmaņa valdība?
Lai kāda būtu ekonomiskā situācija, mums visi politiķi domā tikai par politiku. Par to, kas būs tālāk, kas notiks pēc vēlēšanām. Kolīdz sākas runa par vēlēšanām, tā visi aizmirst, ka mums arī valsts ir. Piemēram, drīz būs pašvaldību vēlēšanas, un ko nu mēs tur darīsim – mums taču ir zemi reitingi. Vajag kaut ko izdarīt, lai uzlabotu reitingus! Bet vienkāršākais, ko var izdarīt – nogāzt valdību. Doma vienkārša – vispirms nogāzīsim, bet pēc tam paskatīsimies, kas no tā visa sanāks. Citādi jau varēja ļaut strādāt šai valdībai tik ilgi, kamēr tā sakārtotu visas tās lietas, ko ir sākusi. Kad būtu pabeigts darbs ar SVF, tad arī politiskie partneri varētu pateikt – tālāk visu izdarīsim mēs, bet tu atpūties. Tā būtu bijis korektāk. Taču mūsu valstī korekti nekad nekas nav noticis. Cik reižu taču nav bijis tā, ka ministrs aizbrauc ārvalstu komandējumā, bet atgriežoties konstatē, ka vairs nav ministrs.
Jūs savā līdzšinējā dzīvē vairākkārt esat bijis ļoti pietuvināts politikai. Kāda, jūsuprāt, ir Latvijas politiskā vide?
Ja kādā valstī ir veselīga politiskā vide, tad tajā noteikti nav tik daudz partiju, kā tas šobrīd ir Latvijā. Pēc vairāk par divām līdz četrām partijām vajadzības nav. Savukārt, ja politiskā vide nav veselīga, tad valstī ir 50 partijas, un arī Saeimā ir daudz dažādu politisko spēku. Saeimā esošās partijas dalās, no tām aiziet deputāti, veido tur visu ko. Es pat nesaprotu: par ko viņi tur cīnās? Nu labi – saprotu gan.
Par ko?
Tas taču visiem sen ir skaidrs. Vieni cīnās par vietu 100 krēslos, otri – 60 krēslos, trešie – par premjera amatu. Un tur neko nevar mainīt, jo to visu paredz mūsu parlamentārās darbības stils. Mūsu tauta nav vēl gatava tam, lai būtu divas vai trīs partijas. Tas nozīmē, ka arī mūsu tauta vēl nav izaugusi, jo citādi tā nebalsotu par mazajām partijām, kas izveidojušās ne no kā. Turklāt atšķirība starp tām nav nekāda. Lai kaut ko uzlabotu, ir jāmaina vēlēšanu sistēma. Bet par to es negribu daudz runāt, jo esmu patālu no politikas.
It kā.
Nu labi – it kā. Uzskatu, ka būtu jāmaina sistēma tā, lai Latvijā būtu iespējamas arī mažoritāras vēlēšanas. Tad vienu pusi parlamenta varētu ievēlēt pēc partiju sarakstiem, bet otru – konkrētiem dzīviem cilvēkiem. Varbūt tas nedaudz novērstu to situāciju, kāda ir šodien, jo Saeimā būtu cilvēki, kam tauta uzticas. Tāpat uzskatu, ka šodien vajadzētu tautas vēlētu prezidentu, iedodot viņam vairāk varas, nekā ir pašreiz.
Tas nebūtu nedaudz bīstami?
Nevajag veidot Latviju kā prezidentālu valsti ar prezidenta administrāciju – tas mums tiešām nav vajadzīgs. Taču nedaudz paplašināt viņa tiesības gan mēs varam. Tautas vēlēts prezidents būtu tas, kas mums šodien ir vajadzīgs. Redziet, tauta mums tāpat nesaprot, ka prezidentu ir ievēlējusi Saeima. Pamēģiniet to iestāstīt pietiekami lielai sabiedrības daļai – nu, nekas jums nesanāks! Lielākā daļa domā, ka cilvēks, būdams prezidents, var ļoti daudz ko ietekmēt, bet viņš mēģina stāstīt – ziniet, man tādu iespēju, tiesību nav. Ja Saeimā ir pieņemts likums, prezidentam ir tiesības to parakstīt vai neparakstīt. Ja tas netiek parakstīts, tas atkal nonāk Saeimā, un beigās tas vienalga tiek parakstīts. Rezultātā tauta nav apmierināta ar notiekošo. Un tieši šīs neapmierinātības dēļ būtu ļoti bīstami atdot visu varu prezidenta rokās – tā būtu braukšana no viena grāvja otrā.
Jūs savulaik dažas nedēļas esat bijis finanšu ministrs Andra Šķēles valdībā. Vai piekristu darbam valdībā, ja jums tas šodien atkal tiktu piedāvāts?
Man pa šo laiku dažādi amati valdībā ir piedāvāti, bet es neesmu nekam piekritis – man pietiek. Vienu reizi nolēmu to darīt, bet acīmredzot liela daļa politiķu to negribēja pieļaut. Man vienalga – arī bez tā pietiek, ko darīt. Es daru to darbu, ko šobrīd varu padarīt, un esmu gatavs palīdzēt jebkuram ar padomu. Esmu devis padomus gan Aigaram Kalvītim, gan Godmanim.
Man tiešām nav patīkami runāt par šo tēmu, jo savulaik es pats aizgāju no valdības. Es toreiz uzrakstīju atlūgumu, uzliku Šķēlem uz galda un pateicu – strādā pats! Ne pie viena krēsla es neesmu pielipinājies. Bet tajā pašā dienā ap vieniem Šķēle paziņoja, ka viņa valdība atkāpjas. Man tajā laikā bija 23 uzņēmumi ar 15 000 strādājošo. Vai tad es esmu slims cilvēks, lai pieļautu, ka mani cūko, rakstot avīzēs, ka esmu krievu ministrs latviešu finansēm?! Kāpēc man to vajadzētu paciest? Bija cilvēki, kas skraidīja pie Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa, stāstīdami par mani visu ko. Piemēram, ka es tūlīt izbojāšot visas lietas saistībā ar G24 kredītu. Es kā cilvēks, kurš piedalās Latvijas politikā kopš deviņdesmito gadu sākuma, zinu visas cūcības, kas te notika. Līdz ar to, nokļūdams ministra amatā, uzreiz izvirzīju trīs lietas – nulles deklarācijas visiem, nodokļu samaksa, kā arī saukt pie atbildības tos, kas izlaupīja G24 kredītu. Ar to arī viss beidzās.
Paldies varu pateikt Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, kura saprata, kas ir kas mūsu valsti, viņa arī daudzas reizes publiski izteica paldies mums – uzņēmējiem par to, ko mēs darām. Žēl, ka šodien viņa nepiedalās valsts dzīvē – viņa daudz būtu varējusi mums palīdzēt ar savām iespējām runāt ar daudz dažādām valstīm pasaulē. Latvija kā valsts viņu šodien neizmanto, un es nezinu, kāpēc tā notiek.
Vai, jūsuprāt, Latvijai kā valstij draud bankrots?
Defolts? Eiropā ir dažas valstis, kas ir vēl sliktākā situācijā nekā mēs, un tām vēl defolta nav. Domāju, ka bankrots mums šodien nespīd. Jā, mums ir iespēja aizņemties 7.5 miljardus eiro, bet tikai laiks rādīs, vai tiešām mums būs vajadzīga visa šī summa.
Pēdējā laikā dažādi lēmumi tiek pieņemti ar lozungu – to no mums prasa SVF! Kas tad vēl no mums tiek prasīts, kas vēl mūs gaida?
Sarunās ar SVF gan nepiedalos. Zinu vien to, ka nekāda spiediena nav. SVF pozīcija šodien ir ļoti vienkārša – pasakiet, kā jūs izmantosiet aizlienēto naudu, kādi būs jūsu budžeta parametri un kā jūs to aizdevumu atdosiet. Viss! Nevienu citu jautājumu viņi neuzdod. Saprotiet, SVF kalkulē tikai ciparus – viņi par cilvēkiem nedomā. Bet tāda pieeja ir visur, kur darbojas finansisti. Jūs varat aiziet uz banku un prasīt aizdevumu, stāstot, ka rīt ne tikai ražosiet, bet pat lidosiet kosmosā. Savukārt banka paskatīsies tikai uz cipariem, nevis jūsu emocijām un skaidri pateiks – ziniet, tā jūsu raķete kosmosā pat lidot netaisās. Līdzīgi ir ar sarunām ar SVF. Viņi cīnās par to, lai šī nauda būtu pēc iespējas drošāka. Protams, es kā rūpnieks esmu pilnībā pret to, ka tiktu palielināti nodokļi, bet... Redziet, vienīgais, ko šobrīd stopē PVN palielināšana – mūsu pirktspēju. Neko citu tas nebremzē kā tikai iekšējo patēriņu. Turklāt... Nebija jau citu variantu, vajadzēja izvēlēties vienu no divām iespējām – vai nu mēs devalvējam latu, vai arī ceļam nodokļus. Gribēja jau celt visādus nodokļus, bet Godmanis tam nepiekrita. Varu teikt, ka notika izvēle starp mazāko no nelaimēm. Vienmēr esmu bijis pret nodokļu palielināšanu. Esmu redzējis valsts budžeta ciparus, ir skaidrs, ka būs vēl smagāk. Gribam mēs to vai negribam – no tā, cik ātri būs akceptēta jauna valdība un cik ātri tā pabeigs sarunas ar SVF, būs atkarīga mūsu tālākā dzīve.
#1/3
Vasilijs Meļņiks
#2/3
Vasilijs Meļņiks
#3/3
Vasilijs Meļņiks
