Viena no aktuālākajām tēmām līdz ar straujo ekonomikas lejupslīdi visus pēdējos mēnešus nenoliedzami ir problemātiskie kredīti — ko ar tiem iesākt. Skaidrs, ka parādi ir domāti tāpēc, lai tos agri vai vēlu atmaksātu.
Tāpat vienmēr ir bijušas personas, kas aizņemties prot, bet atdot kaut kā nesanāk. Turklāt pēdējā laikā pēdējā no abām minētajām kategorijām ietilpst arvien vairāk uzņēmumu un iedzīvotāju, un nereti tas nav viņu pašu vainas dēļ. Atslēgas vārds arī šajā gadījumā ir pēdējā laikā pat pārāk bieži dzirdētais — krīze. Respektīvi, nereti tiek zaudētas pat tādas darba vietas, kas daudzus gadus tikušas uzskatītas par ļoti stabilām.
Līdz ar to likumsakarīgs ir Finanšu ministrijas paspārnē esošās darba grupas lēmums atbalstīt valsts galvojumu sniegšanu restrukturizētajiem kredītiem. Var jau, protams, teikt, ka tiem, kas kredītus nav ņēmuši, vai arī to ir darījuši, bet joprojām cīnās un turpina maksāt, ar savu nodokļu naudu nav nekādas vēlmes balstīt tos, kas ir nonākuši grūtībās. Un taisnība vien ir! Taču šeit ir jādomā ilgtermiņā… Šobrīd darbu un tādējādi arī iztikas līdzekļus zaudē arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju. Ja viņi visi nespēs nomaksāt bankām kredītus un nonāks, vienkārši sakot, uz ielas, tas var radīt pašreizējā brīdī pat neprognozējamu sociālo saspīlējumu un noziedzības saasināšanos. Tādējādi ir skaidrs, ka šajā jomā pareizākais risinājums ir visu trīs pušu — kredītņēmēja, bankas un valsts sadarbība.
Tajā pašā laikā gan bankām, gan arī valstij rūpīgi ir jāseko, kuriem kredītņēmējiem sniegt palīdzīgu roku, bet kuriem — ne. Protams, ir daudz cilvēku, kas savulaik ir saprātīgi ņēmuši kredītu sava vienīgā mājokļa iegādei, lai vispār būtu, kur dzīvot, bet šobrīd ir nonākuši neapskaužamā sitācijā. Šādām ģimenēm ir jāpalīdz. Tāpat jāpalīdz ražotājiem, kas cituši šo ekonomisko procesu rezultātā. Tomēr ir vismaz divas kredītņēmēju kategorijas, par kurām var teikt, ka uz tām attiecināt valsts atbalsta sniegšanu būtu visai netaktiska rīcība pret pārējiem nodokļu maksātājiem.
Pirmkārt, runa ir par spekulantiem, kuri, pērkot un pārdodot mājokļus, savulaik ir pelnījuši uz nebēdu, bet laika gaitā «sadeguši». To var uzskatīt par vienkārši neveiksmīgu biznesu, turklāt savā ziņā pat kaitējot tirgum, jo tādējādi faktiski jau arī tika «dzītas» uz augšu nekustamā īpašuma cenas, sasniedzot teju neprāta robežu.
Otrkārt, plašsaziņas līdzekļos ne reizi vien ir dzirdēti stāsti par ģimenēm, kur diviem pieaugušiem cilvēkiem ir bijuši stipri vien viduvēji ienākumi, tagad darbs ir zaudēts, un viņi vairs nespēj ik mēnesi maksāt bankai 800 latus par savu māju. Piedošanu, bet pat tā saucamajos treknajos gados tas bija uzskatāmi pārāk liels maksājums vidusmēra Latvijas iedzīvotājam. Protams, cilvēku žēl, bet arī kredītus vajag ņemt, domājot ar galvu. Citiem vārdiem sakot, jācer, ka minētais atbalsts netiks sniegts atbilstoši dzīvās rindas principam.