Līdz ar ekonomisko problēmu saasināšanos, kā arī vēlēšanu tuvošanos arvien vairāk tiek spriests par to, kā palīdzēt grūtībās nonākušajiem hipotekārā kredīta ņēmējiem. Tiesa, līdz šim gan izskatās, ka ar paziņojumiem par nepieciešamību risināt šo problēmu atsevišķi politiķi mēģina spodrināt savu tēlu, nevis iedziļināties tās būtībā.
Vispirms par to visai asi izteicās pašreizējais Saeimas opozīcijas deputāts Ainārs Šlesers (LPP/LC), tad plaši izrunājās nu jau bijušais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK), bet tagad vērsim pie ragiem ķēries šābrīža tieslietu kūrētājs Mareks Segliņš (TP).
Runājot par pašu problēmu, jāteic, ka risināt to nenoliedzami vajag kaut vai tāpēc, lai Latvijā jau tuvākajā laikā nerastos vienkārši milzīga sociālā spriedze. Turklāt zināmā mērā pie šīs spriedzes rašanās būtu vainojama pati valsts, jo ar daudz dažādiem lēmumiem tā lielai daļai iedzīvotāju ir samazinājusi ienākumus, faktiski atņemot viņu naudu. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka šai valstij līdzekļu šim mērķim nav, un diez vai tā saucamie mūsu starptautiskie partneri, kas mums aizdod naudu, it īpašu jau Starptautiskais valūtas fonds, būs ar mieru, ka tā tiek tērēta kredītņēmēju atbalstam. Savukārt tie iedzīvotāji, kuri nekad nav ņēmuši nevienu kredītu un dzīvo īrētos mājokļos, vai arī tie, kas joprojām cīnās, kārtojot kredītsaistības, varētu iebilst, ka par valsts budžeta naudu tiek balstīti grūtībās nonākušie.
Tāpat būtisks ir jautājums, kuru kredītņēmēju vajadzētu balstīt, bet kuru — ne. Atbilstoši līdz šim izskanējušajiem izteicieniem, uz palīdzību varētu cerēt tie kredītņēmēji, kuriem ir tikai viens nekustamais īpašums, bet spekulanti varēs vienkārši stāvēt pie ratiem. Doma nav nepareiza, taču arī viena mājokļa īpašnieki ir dažādi. Vienam 30 kvadrātmetru ūķītis kādā no Latvijas nomalēm, citam — grezns 100 kvadrātmetru dzīvoklis Rīgas centrā. Respektīvi, izejas pozīcijas mēdz būt ļoti dažādas. Vēl viens jautājums šajā kontekstā ir par valsts attiecībām ar bankām jeb kredītdevējiem… Diez vai var prasīt bankām, lai tās gaidītu, kad Latvijā beidzas ekonomiskā krīze (tā īsti nevienam pat nav skaidrības, kad tas varētu notikt), un tikai tad turpināt kredītņēmējiem prasīt veikt maksājumus. Realizējot šādu scenāriju, nav izslēgts, ka mūsu valsts ātri vien iedzīvosies kārtējā starptautiskajā tiesvedībā, kur savukārt mums ir apskaužams talants zaudēt.
Taču atslēgas vārdi šai situācijai droši vien ir Segliņa izteikumi, ka aprīlī šīs problēmas risinājumam būs pirmais redzējums, bet uz jautājumu, kāda tad būs reālā palīdzība grūtībās nonākušajiem kredītņēmējiem, atbilde skanēja, ka «pie tā valstij ir jāstrādā kopā ar bankām, kas ir ar mieru nākt pretī». Citiem vārdiem sakot, valstsvīriem nav skaidrs, kā un vai vispār šo problēmu ir iespējams risināt. Toties ir skaidrs, ka šī tēma ir ļoti labs jājamzirdziņš, mēģinot «auļot» uz pašvaldībām un Eiropas Parlamentu.