Lai saņemtu kredītu principā jebkādā apmērā, pirmām kārtām vajadzētu izvērtēt kredītņēmēja finansiālās iespējas to atdot - pat tad, ja viņš vēlas aizņemties līdz 100 latiem.
Pie šādas atziņas nonākusi Ekonomikas ministrija, un ļoti cerams, ka tā spēs attiecīgo ieceri novest līdz galam.
Ir skaidrs, ka šādas normas ieviešana būtu vienaldzīga komercbankām, taču būtu vērtējama kā pamatīgs trieciens nebanku kreditoriem. Jāatzīst, ka veids, kā darbojas daļa šādu naudas aizdevēju, ir visai primitīvs. Nelieli kredīti tiek izsniegti burtiski pēc pirmā pieprasījuma, pat nenojaušot, kā aizņēmējs izskatās, nemaz jau nerunājot par viņa finansiālo situāciju, un par to tiek prasīti astronomiski lieli procenti, un loģika ir vienkārša - skaidrs, ka daļa aizņēmēju naudu neatdos, toties tie, kuri savu parādu jūgu tomēr vilks, samaksās arī par tiem, kas nav atdevuši. Būtiski ir arī saprast, kas tad ir personas, kuras šādus pakalpojumus izmanto. Ja cilvēks dodas uz banku, lai lūgtu daudzu tūkstošu latu aizdevumu dzīvojamās platības iegādei, runa tomēr ir par ilgtermiņa plānošanu un apziņu, ka paņemtā nauda noteiktā laika posmā būs jāatdod. It īpaši jau tagad - pēc pārdzīvotajiem krīzes gadiem, kuru laikā daudzi neapdomīgie vai vienkārši neveiksmīgie kredītņēmēji bija pamatīgi «apdedzinājušies». Savukārt summu, kura knapi sasniedz 100 latu robežu, turklāt izmantojot mobilo telefonu vai internetu, pārsvarā gadījumu aizņemas vai nu totālā izmisumā nonākušas personas, vai arī cilvēki, kuru gadījumā vispareizāk būtu lietot jēdzienu «muļķība». Nereti tie ir studenti vai arī pilngadību sasnieguši vidusskolu audzēkņi, kuriem ir tiesības ne vien iegūt autovadītāja apliecību un ieejas biļetu pieaugušu cilvēku pasākumos, bet arī ņemt kredītus, taču katastrofāli trūkst spēju izvērtēt savas rīcības sekas.
Labākajā gadījumā šādu neapdomīgu jauniešu paņemtos kredītus samaksā viņu vecāki, sliktākajā - viņi iegūst pilnīgi sabojātu kredītvēsturi, kas var radīt nopietnas problēmas turpmākajos dzīves gados. Citiem vārdiem sakot, minētās ieceres realizācija ļoti lielā mērā nodrošinātu, ka slavenā frāze «aizņemoties izvērtē iespēju atdot naudu» būtu nostiprināta arī likumdošanā. Jā, var piekrist, ka situācijas cilvēku dzīvē mēdz būt dažādas, un ir gadījumi, kad tiešām naudas vairs nav ne santīma, bet iet pie kaimiņa, lai aizņemtos 10 latus, arī var tikai tad, ja šāds aizņēmējs skaidri zina, ka apsolītajā dienā spēs parādu arī atdot.
Laiks, kad dažādas naudas summas tika aizdotas, balstoties uz aizņēmēja godavārdu, un kredītu piešķīra teju katram, kam nebija slinkums aizvilkties līdz kreditoram, ir beidzies. Bankas, šķiet, to ir apguvušas, un naudu pirmajam pretimnācējam vairs neaizdod. Arī nebanku aizdevējiem būtu pēdējais laiks saprast, ka pašiem vien ir jānoskaidro, vai aizņēmējs vispār saprot, ko nozīmē jēdziens «atdot parādu». Protams, var teikt, ka katram, kurš aizņemas naudu, pašam vien ir jādomā, vai un kā spēs to atdot, bet līdzšinējā pieredze rāda, ka diemžēl tā tas nenotiek.
