Piešķirot kredītus Latvijai, aizdevēji labi saprot, ka mēs tos nekad nespēsim atmaksāt. Šādu viedokli pauž bijušais Satversmes aizsardzības biroja (SAB) šefs Lainis Kamaldiņš. Viņaprāt, aizdevēji rēķinās, ka viņi varēs kontrolēt mūsu attīstību, ka mēs pildīsim šakālīša lomu vienas vai otras lielvaras labā.
Situācija ir pietiekoši bēdīga. Tie, kas ir bijuši «pie šprices», valsti ir noveduši gandrīz vai līdz mūžīgai parādu verdzībai. Un ir grūti redzēt risinājumu, kā no šīs verdzības izkļūt ārā.
Vai tas vispār vēl ir iespējams?
Visu naudu jau mēs vēl neesam noēduši. Taču vai šī valdība būs labāka par iepriekšējo? Jau tagad mēs dzirdam, ka kredītā ņemtā nauda tiks noēsta, tiks aizbāzts budžeta caurums. Netiek taču izstrādāta kāda programma, kas būtu orientēta uz ekonomikas attīstību, uz valsts struktūru optimizāciju. Neko tādu es neredzu.
Kad tiek veidota kāda koalīcija, pieeja ir vienkārša - visi izstāsta, kādu ministru amati viņiem ir vajadzīgi. Loģiskāk gan būtu, ja vispirms politiķi vienotos, kuras struktūras jālikvidē, kuras - jāapvieno. Ja tas būtu izdarīts, nerastos situācijas, ka brīdī, kad ministrs jau ir apstiprināts amatā, viņš pasaka - kāpēc man grib kaut ko «saīsināt», ja tam otram «neīsina» neko?
Bet tas taču nenotiek tikai šobrīd - šāda situācija Latvijā pastāv kopš valsts neatkarības atjaunošanas...
Sākumā tas viss bija daudzmaz normāli - bija īpašs valsts reformu ministrs, kurš koordinēja šīs lietas. Protams, bija atsevišķi ministri, kas savās ministrijās neveica nekādas reformas un varētu pat teikt, ka labākajā gadījumā viņi neko nesabojāja.
Daudzās ministrijās politiskā ietekme noved pie birokrātijas pieauguma. Piemēram, amatā tiek apstiprināts jauns ministrs, viņš nolemj amatos salikt savus cilvēkus, uz kuriem viņš var paļauties, taču nereti netiek vērtēts, vai ir profesionāls pamats to darīt. Bieži vien ir situācija, kad kādas pārvaldes priekšnieks «nevelk» savu darbu, bet ministrs un viņa padomnieki ir par vāju, lai to piefiksētu. Tas nozīmē, ka tiek veikta reorganizācija un attiecīgā pārvalde tiek iekļauta galvenajā pārvaldē, kur vēl iesēdina savu priekšnieku, un rodas jauns starpslānis. Tā tas pa šiem gadiem ir noticis daudzās vietās. Tādējādi ir radušās daudz jaunas darba vietas, turklāt labi aprīkotas - ar kabinetu, sekretāri, darba auto utt.
Vai piekrītat viedoklim, ka samilzušās ekonomiskās problēmas var tiešā mērā ietekmēt valsts drošību?
Protams, šīs lietas ir cieši saistītas! Ietekmes pārņemšana valstī var notikt visādi. Esmu dzirdējis versijas, ka mūsu nedraugi var uzpirkt dažādas kompānijas, lai tālāk varētu izmantot savu ekonomisko ietekmi, to pārvēršot arī politiskajā, veidojot dažādas partijas, piedaloties to atbalstīšanā utt. Taču arī kredīta devējs var ietekmēt situāciju valstī. Nu kāda jēga ir vēlēt Saeimu, ja kredīta devējs var mierīgi pateikt - šitam likumam ir jābūt tādam, kā vajag man. Piemēram, PVN jābūt 25% apmērā, neraugoties uz to, ka tas neatbilst nekādām mūsu ekonomikas interesēm.
Tātad var izveidoties situācija, kad naudas aizdevēji diktē dzīvi Latvijā?
Tāda situācija var izveidoties. Jautājums - kas to ir pieļāvis? Piemēram... Situācijā ar Parex banku pastāv vairāki iespējamie varianti: vai nu tās pārņēmējiem bija nepilnīga, kaut kādā veidā sagrozīta informācija par tur notiekošo, vai arī viņu rīcība bija neprofesionāla, vai abi kopā. Kas tad sākotnēji mums tika teikts? Tiek pārņemta bankas kontrolpakete, kam ir 200 miljonu latu liels «caurums» - valsts aizdošot naudu, un tai būšot nodrošinājums dažādu īpašumu veidā. Vienkāršais cilvēks toreiz klausījās un domāja - Parex bankai ir daudz ēkas Rīgā, divas villas Jūrmalā... Tie 200 miljoni varētu sanākt! Pēc brīža izrādījās, ka šis nodrošinājums ir akcijas - papīri ar «mīnus» zīmi. Tā neapstiprinājās viens valdības vīru teiktais pēc otra. Arī pats pārņemšanas un pārvaldīšanas process bija interesants. Esmu dzirdējis vairākas lietas, ko labākajā gadījumā varētu nosaukt par neizdevīgām valstij kā bankas īpašniecei, sliktākajā - tas jau velk uz dažādiem Krimināllikuma pantiem. Ir bijušas dažādas atpirktas kredītsaistības un tamlīdzīgas lietas. Ir arī daža laba nopietnāka lieta, ko gan es šobrīd labāk nepieminēšu.
Valstij it kā ir struktūras, kam šādas lietas būtu jāzina, bet es neesmu dzirdējis, ka no viņiem būtu nākusi kaut kāda jēdzīga informācija. Lai tas būtu iespējams, ar attiecīgo jomu ir jābūt intensīvam darbam vismaz vairāku gadu garumā.
Kāpēc, jūsuprāt, Parex banka piedzīvoja tādu situāciju, kāda tā šobrīd ir — vainīga krīze, Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis kaut ko izdarīja nepareizi, vai varbūt Latvijas valdība viņiem šo banku vienkārši atņēma?
Drīzāk varētu runāt par otro variantu. Redziet… Pieņemsim, ka es no kāda aizņemos 100 Ls un pasaku, ka pēc nedēļas atdošu, a priori paredzot, ka es to tomēr nedarīšu, tad pēc noteiktā laika es mēģinu termiņu pagarināt, vēl vēlāk — sameklēju kādu citu muļķīti, kurš man aizdod nu jau lielāku naudas summu, lai varu norēķināties ar iepriekšējo kreditoru utt. Skaidrs, ka šādā veidā nekas labs nevar sanākt. Taču arī te jautājums ir par uzraugošajām struktūrām Finanšu un kapitāla tirgus komisijas līmenī (FKTK), kā arī valsts rīcībā esošo operatīvo informāciju. FKTK jau var parādīt plānus, kuros izskatās, ka bankas biznesa plāns ir pietiekoši O.K., bet kādam būtu reāli jāzina, kas tam visam ir iekšpusē.
Šobrīd pēc iespējas vairāk tiek mēģināts ierobežot dažādas protestakcijas un tamlīdzīgus pasākumus. Cik tas, jūsuprāt, ir pareizi?
Īsti pareizi jau tas nav — tas vienkārši parāda varas vājumu. Varai jābūt spējīgai paust savu viedokli, vienlaikus novēršot tāda veida akcijas, kādas bija 13. janvārī, kad Vecrīgā tika sisti logi. Cilvēkiem ir jābūt tiesībām gan izteikt viedokli, gan arī paust savu neapmierinātību, kā arī atzīmēt notikumus, kas viņiem ir svarīgi, netraucējot sabiedrisko kārtību. Ja šīs lietas tiek ievērotas, tad viss ir kārtībā. 13. janvāris pierādīja, ka tās iestādes, kam bija jānodrošina, lai nekārtības nenotiktu, ar to nespēja tikt galā. Vienkāršākais ir mēģināt visu aizliegt, tādējādi ierobežojot arī vārda brīvību.
Cik lielā mērā drošības struktūrām ir iespējams izskaitļot, no kuras puses nāk iespējamie draudi?
Teorētiski būtu jāuzmana visi tie, kam ir potenciāla interese veidot dažādus šāda tipa scenārijus. Jāsāk no otra gala - jāizskaitļo, kam varētu būt interese, un tie tad arī jāuzmana.
Kam tad ir interese izraisīt nekārtības Latvijā?
Tur var būt gan viena, gan arī otra puse, gan iekšēji, gan ārēji spēki.
Nedaudz konkrētāk var?
Discovery un tamlīdzīgos TV kanālos mēdz parādīties interesanti dokumentāli pamatoti raidījumi par to, kā pirms 50-60 gadiem pasaules lielvaras centušās veidot sev atbalstu dažādās pasaules malās, pamatā to darot ar ieročiem un naudu. Tajos pašos raidījumos šodien, kaut ko šajā sakarā pajautājot kādam esošam vai bijušam augsta līmeņa politiķim, amatpersonai, var saņemt atbildi - tas tā bija kādreiz pagātnē, un tagad jau tā neviens nedara. Bet kur ir kāds objektīvs iemesls tam, lai ģeopolitiskās globālās intereses būtu pazudušas? Es tādu neredzu. Šobrīd izmanto nevis ieročus un naudu, bet gan informāciju un naudu. To kāda ieinteresētā puse var izmantot kaut vai tāpēc, lai veicinātu varas maiņu attiecīgajā valstī. Te runa var būt gan par valdības, gan arī parlamenta un vispār valstiskās sistēmas maiņu, ieviešot būtiskas korekcijas, lai vieglāk būtu kontrolēt konkrēto valsti. Šāda interese var būt kā no vienas, tā arī otras puses.
Kā viena puse parasti tiek nosaukta Krievija. Kas tad ir otra?
Nu es gan nevienu valsti vārdā neesmu nosaucis... Šeit var pat runāt ne tikai par divām pusēm, bet arī trešo un ceturto. Politikā jau draugu nav - ir tikai interešu kopības. Redziet... Multenītē Mauglis būtisks ir jautājums par to, kurš kuram ir vajadzīgs vairāk: tīģerim šakālis vai arī šakālim tīģeris? Kāda loma katram no viņiem ir atvēlēta? Latvijai ir atvēlēta šakāļa loma - kaut ko atbalstīt, paust noteiktu viedokli utt.
Ar ko gan Latvija - ekonomiski neattīstīta valsts ar 2 miljoniem iedzīvotāju - var būt tik interesanta lielajiem «tīģeriem»?
Ar savu balsi dažādās organizācijās. Te ir runa par citas valsts kādas noteiktas rīcības atbalstīšanu vai pat tās iniciēšanu.
Vai tas jāsaista ar sarunas sākumā pausto par Latvijas nonākšanu parādu jūgā?
Mūsu gadījumā aizdevējs nav viens - viņi ir vairāki. Katram no tiem ir savas bankas, savas intereses, savas vēlmes noteikt ekonomiski politisko situāciju. Turklāt tas viss notiek situācijā, kad nauda Latvijai tiek aizdota, faktiski zinot, ka aizņēmējs nekad nespēs to atdot. Visas tās fantāzijas, kas ir sarakstītas kaut kādā Ivara Godmaņa plānā, varbūt ir matemātiski labas, bet, raugoties no ekonomiskā aspekta, tur ir pilnīgs murgs! Ja viņš apgalvo, ka šobrīdējā situācijā, palielinot PVN, proporcionāli pieaugs ieņēmumi... Nu es nezinu, kur viņš ir ekonomiku mācījies. Tā taču nemēdz būt!
Jūsu skatījumā SVF, aizdodot naudu, labi saprot, ka Latvija to nekad nespēs atdot?
Jā! Tajā pašā laikā SVF labi saprot, ka mēs būsim regulāri maksātāji un kaut kādi ienākumi jau būs. Taču es neredzu perspektīvu, ka pēc 7 vai 10 gadiem mēs būsim norēķinājušies. Kaut kādi ieņēmumi jau mums būs, taču tie nepaliks mūsu valsts attīstībai, un mūsu attīstības virzienu noteiks kredīta aizdevējs.
Kādu jūs redzat Latviju kā valsti nākotnē?
Nu visas iespējas jau vēl nav zaudētas. Tomēr nedomāju, ka šī Saeima un valdība būs spējīga kaut ko pozitīvu izdarīt.
Pieņemsim, ka šī Saeima tiek atlaista un sarīkotas ārkārtas vēlēšanas - kas mainītos?
Pastāv reālas briesmas, ka nekas. Neticu, ka var parādīties kaut kas jauns un spējīgs, turklāt dabūt Saeimā pietiekami daudz balsu. Varētu parādīties dažādi laimes lāču vedēji, kuri ne ar ko neatšķirsies no tā, kas ir šobrīd. Pozitīvais, uz ko varētu cerēt, ka latvieši varbūt beidzot pārstās kāpt uz grābekļiem.
Un tomēr - kādus redzat galvenos scenārijus, kas nākotnē var sagaidīt Latviju?
Ar vairākām jūsu avīzēm nepietiks, lai to visu izstāstītu. Gribētos jau cerēt, ka pie varas nokļūs no ekonomikas kaut ko saprotoši cilvēki, bet tam būtu jānotiek relatīvi īsā laikā, pirms tiek izšķērdēta kredīta nauda. Ja nauda tiek «veiksmīgi» apēsta, to nav iespējams ieguldīt attīstībā, konkurētspējas uzlabošanā, un vilciens ir aizgājis. Ja piepildītos manis teiktais par saprotošiem cilvēkiem, ekonomika atveseļotos.
Tas ir ideālais scenārijs, bet kāds ir reālais?
Sliktākais būtu, ja tiešām visa nauda tiktu noēsta, mēs mēģinātu lāpīties, mazinot algas, apturot ekonomikas dzīvotspēju uzturošos projektus, kas ne vienmēr šādās situācijās ir pareizi. Es nekad nepiekritīšu apgalvojumam, ka visiem vienādi ir jāapgriež algas un visām iestādēm proporcionāli jāsamazina darbinieku skaits. Piemēram, jau pēdējā gadā, kad strādāju SAB, es teicu, ka ir nepieciešams maksimāli apvienot Latvijā strādājošos drošības dienestus. SAB un Drošības policiju mierīgi varētu apvienot. Savukārt Militārajam izlūkošanas un drošības dienestam būtu jāatņem vārdiņš «izlūkošana», pie kam tas jānodod apvienotā dienesta informatīvā pārraudzībā.
Pirms kāda laika jūs norādījāt, ka Latvijas drošības dienestus faktiski neviens nekontrolē. Vai šajā jomā situācija ir mainījusies?
Nav! Šī nekontrolētība joprojām saglabājas. Es nespēju nosaukt nevienu personu vai iestādi, kas varētu pateikt - jā, es zinu, kas dienestos notiek, un tas viss ir akceptēts saskaņā ar mūsu uzdevumiem, un tam ir sava atdeve.
Tātad, atbilstoši jūsu teiktajam, SAB vadītājs Jānis Kažociņš ko grib, to arī dara?
Principā jā! Vienīgais, kas SAB darbībā ir stingri definēts, ir pielaides piešķiršana valsts noslēpumam. Turklāt arī šis pasākums visbiežāk ir stipri vien formāls. Šādu darbu varētu darīt katrs otrais no ielas paņemtais cilvēks. Neesmu novērojis pazīmes, ka šajā jomā tiktu veikts sistemātisks operatīvais darbs.
Cik liela ir dažādu citu valstu ietekme uz to, kādus lēmumus pieņem vai nepieņem Latvijas drošības dienesti?
Nu... Principā Latvijas drošības iestādēm būtu jāsadarbojas ar tiem, kas ir mūsu valsts partneri. Pieļauju, ka ir tēmas, kuru sakarā var sadarboties pat ar valstīm, kas mums nebūt nav īpaši draudzīgas - piemēram, terorisms, organizētā noziedzība utt.
Atsevišķos gadījumos ietekme var parādīties kā norādījums - dariet to, to un vēl arī to... Tāpat tas var notikt konkrētā dienesta politikas noteikšanas līmenī: ar ko sadarboties, bet ar ko - nesadarboties, kādos virzienos strādāt, kādos ne. Piemēram, ja runājam par to pašu valsts noslēpumu, var atnākt uz SAB pilsonis, kurā ieklausās, un pateikt - ziniet, šai personai pielaidi nedrīkst dot. Ņemot vērā minēto kontroles trūkumu, tas ir iespējams. Nevienam jau nav jāatskaitās par to, kāpēc kādam nav izsniegta pielaide.