Krievijas uzņēmumiem ir interese par Latvijas hokejistu finansēšanu, bet uzvar piesardzība.
Septembrī sākas jaunā Kontinentālās hokeja līgas (KHL) jaunā sezona. Līgā spēlējošā kluba Dinamo Rīga valdes priekšsēdētājs Normunds Sējējs norāda, ka Krievijas komandām noteiktie budžeta griesti ir pārāk zemi, savukārt rīdziniekus kaimiņvalsts kompānijas atsakās finansēt.
Nav noslēpums, ka sportā apgrozās ļoti lielas naudas summas. Cik lielā mērā var runāt par šā biznesa ienesīgumu?
Uz kā rēķina tad jūs pelnāt?
Uz biļetēm un reklāmām. Nevar jau teikt, ka no spēlēm mums nekas nepaliek pāri, bet, lai nosegtu arēnas izdevumus, nodrošinot pirmsspēles šovu, spēli, starplaiku šovus, transportu utt., aiziet ļoti lielas summas.
Un tomēr — noslēdzoties pagājušajai sezonai, par kluba peļņu varēja runāt?
Saskaitot kopā visu, par peļņu runāt ir pilnīgi lieki. Ja visam minētajam vēl pieskaita daudzos pārlidojumus, viesnīcas, spēlētāju algas… Nē, peļņa tur nesanāk. Varētu jau darīt tā, kā ir Amerikā: likt biļešu cenas — sākot no 100 dolāriem… Taču ir skaidrs, ka tādā gadījumā varbūt ložu īpašnieki atnāktu, bet tas arī būtu viss.
Kas ir tas, ko hokeja klubs var piedāvāt uzņēmumiem, lai ieinteresētu tos kļūt par saviem finansētājiem?
Pirmām kārtām runa ir par spēļu apmeklējumu — ir svarīgi, lai vienkopus būtu daudz cilvēku. Tāpat nav mazsvarīgi tas, ka spēlējam Krievijā, turklāt mūsu spēles rāda televīzijā — tai tomēr ir liela auditorija. Tie uzņēmēji, kam ir bizness Krievijā, tajā visā labprāt piedalās.
Tātad jūsu gadījumā perspektīvāk ir runāt ar tām kompānijām, kam ir intereses Krievijā?
Principā jā. Tomēr var runāt arī ar tiem, kas strādā tikai uz vietējo tirgu — televīzija Dinamo spēles taču rāda.
Naudu ienes arī kopīgas reklāmas akcijas ar spēlētājiem. Piemēram, tiek reklamēts tīrīšanas līdzeklis, bet tam produktam ir Laura Dārziņa seja… Tāpat kompānija Krauklītis uztaisīja burtnīcas skolēniem ar Dinamo hokejistu attēliem — Aleksandru Ņiživiju, Lauri Dārziņu, Kristapu Sotnieku… «Sīkajiem» jau atsaucība nenormāla — vajag uzreiz visu komplektu! Loģiski, ka tas ir sitiens pa vecāku maciņu: daļa no viņiem pagājušajā sezonā bija iegādājušies šīs burtnīcas, bet tagad nāksies pirkt citas — jaunas.
Runājot par sportistu piedalīšanos dažādu produktu reklāmas kampaņās, pasaulē parasti ir divi biznesa modeļi: vai nu pelna sportists pats, vai arī viņa pārstāvētais klubs. Kurš tad īsti ir galvenais pelnītājs šajā jomā?
Visādi mēdz būt. Tiešām lielu naudu pelna ekstra klases sportisti, kuri arī piedalās dažādos reklāmas klipos. Lai šādi pelnītu miljonus, vispirms ir jāsasniedz super- zvaigznes statuss. Taču tas nav vienīgais sadarbības modelis ar sponsoriem. Savulaik, kad pats spēlēju ārzemju klubos Somijā, uz mana krekla bija atsevišķa reklāma, un attiecīgā firma par to deva tik daudz naudas, cik bija nepieciešams manai gada algai. Tā ir izplatīta prakse daudzās Eiropas valstīs — Šveicē, Vācijā u.c. Tur pilnīgi normāla ir situācija, ka visa komanda spēlē ar viena veida reklāmām, bet atsevišķs spēlētājs — ar citu vienas kompānijas nosaukumu uz krekla. Parasti šādā veidā tiek apmaksāti tie spēlētāji, kurus klubs pats nevar atļauties.
Tātad sistēma ir visai vienkārša: ja uz attiecīgo sezonu spēlētājs ir dabūjis šādus sponsoru un spēlē labi, viņam ir izredzes, ka par viņu maksās arī nākamgad, ja ne — klubu var nākties arī pamest?
Ja hokejists būs slikti nospēlējis, viņu arī pats klubs negribēs paturēt. Taču pie mums vispār šāda atsevišķu hokejistu finansēšana nav iegājusies. Man jau, protams, patiktu, ja atnāktu kāda firma un teiktu — mums ļoti patīk, kā spēlē Aleksandrs Ovečkins, tāpēc esmu gatavs maksāt viņam algu. Tas būtu forši! Tikai kur tādus dabūt?! Tiesa, te ir vēl kāds sarežģījums… Piemēram NHL uz krekliem nav vispār nevienas reklāmas, bet KHL ir ļoti strikti noteikts reklāmu daudzums un vietas. Ir noteiktas vietas, kur jābūt tikai paša KHL vai tās sponsoru logo, un patiesībā ir tikai daži laukumi, kur varam reklamēt sava kluba sponsorus.
Izskanējis, ka viens no Dinamo finansiālajiem atbalstītājiem varētu būt Rīgas brīvosta. Cik tas ir reāli?
To šobrīd grūti pateikt, mēs, protams, būtu priecīgi par to, jo papildus Dinamo komandai mums vēl ir Dinamo Juniors,kur spēlēs jaunie perspektīvie hokejisti un tie ir papildu izdevumi no budžeta.
Ir runa par konkrētām iespējamām summām, vai arī brīvostas priekšsēdētāja Aināra Šlesera izteikmumi par finansālu atbalstu Dinamo vismaz līdz šim ir vien politisks žests?
Nu pagaidām nekādi konkrēti skaitļi nav nosaukti. Jā, ir runāts par atbalstu nākotnē, bet tas vēl ir pārrunu stadijā.
Neraugoties uz lielo dižķibeli, vismaz iepriekšējās KHL sezonas spēles, kurās piedalījās Dinamo Rīga, bija labi apmeklētas. Vai tas nozīmē, ka hokejs ekonomiskās problēmas tik ļoti neizjūt?
Šobrīd vēl grūti pateikt, kāds būs spēļu apmeklējums. Nupat apmeklēju Jaunā viļņa koncertu, par ko visi teica, ka ir krīze un zāle būs tukša, bet realitātē nebija nevienas brīvas vietas. Līdz ar to šādas lietas ir grūti prognozēt. Protams, mēs rēķināmies, ka apmeklējums varētu būt mazāks, un tāpēc arī biļešu cenas ir noteiktas lielākā diapazonā. Tiesa, biļetes cenu zem 5 latiem mēs nevaram atļauties noteikt.
Pārsvarā jums nākas strādāt ar Krieviju, tās klubiem, sadarbības partneriem. Kādas ir būtiskākās biznesa īpatnības, strādājot ar sporta biznesa pārstāvjiem šajā kaimiņvalstī?
Ar krieviem ir tā — ja viņiem vajag naudu, viņi vienmēr to atradīs. Vienmēr aiz katras komandas stāv apgabals, gubernators, pilsētas mērs vai kāda spēcīga naftas vai gāzes kompānija. Ja Krievijas hokeja klubs pasaka, ka naudas nav, bet parādās kāds labs spēlētājs, finansējums vienalga tiek sameklēts. Kur viņi to naudu izrauj — neviens nezina. Mums šeit ir jārunā, jācīnās par katru sponsoru, jāmeklē klāt papildu finansējums, lai varētu nosegt vienas vai otras izmaksas. Savukārt Krievijā visbiežāk klubam ir viens liels sponsors, kas tad arī ieskaita kontā vajadzīgo naudas summu, un nevienam galva par to nesāp. Piemēram, Ufai vai Kazaņai sponsori ir lielās naftas kompānijas, un viņiem ir arī vieni no lielākajiem budžetiem līgā.
Neesat mēģinājuši meklēt sponsorus Krievijā?
Bija tādi mēģinājumi, notika visādas sarunas, bet tur ir jāņem vērā interesantā politiskā situācija. Braukājot pa Krieviju, mēs neesam nekad izjutuši naidīgu attieksmi pret sevi — viss ir bijis forši. Taču, padzīvojot tur kādu laiku uz vietas un paskatoties, ko rāda televīzijas ziņās, kāda ideoloģija tiek «iebarota» cilvēkiem, kļūst skaidrs, ka attieksme kopumā nemaz tik pozitīva nav. Un te jāņem vērā arī vispārējā krīze, tāpēc arī neviens īpaši neraujas sponsorēt ārzemju klubu. Interese par mūsu klubu ir, bet šī piesardzība tomēr ņem virsroku. Visi uzņēmumi uz dažādām lietām pirmām kārtām tomēr skatās no sava izdevīguma viedokļa.
Kāda ir Krievijas klubu attieksme pret braukšanu spēlēt uz Latviju?
Viņiem te ļoti patīk. Tiesa, pirmām kārtām viņiem patīk tas, ka viņi saņem iebraukšanas vīzu uz gadu. Tas savukārt nozīmē, ka viņiem visa Eiropa ir vaļā, jo viņi uz gadu ir saņēmuši Šengenas vīzu.
Prezentējot šā gada Rīgas Dinamo kluba sastāvu, tika uzsvērts, ka šogad tajā ir mazāk leģionāru, un pamatideja ir veidot to kā nacionālu komandu. Kāda ir filozofija šādai nostājai?
Filozofija ir ļoti vienkārša — veidot Rīgas Dinamo klubu uz vietējo audzēkņu bāzes. Nav jau noslēpums, ka tajā Dinamo klubā, kas bija vēl padomju gados, vietējie spēlētāji bijām tikai daži — Harijs Vītoliņš, Ulvis Katlaps, Ainārs Hehts, Ilmārs Tomans, Arturs Irbe, Mārtiņš Grundmanis, jā un arī mazliet Normunds Sējējs. Mēs faktiski bijām pirmie Latvijas skolas audzēkņi. Vecā paaudze, kurā arī bija latvieši, jau bija pagājusi nost no skatuves un tika pieaicināti daudz spēlētāju no Krievijas. Šobrīd spēlētāji mums ir, un kāpēc gan netaisīt savu nacionālo komandu. Arī cilvēkiem interesantāk nākt un skatīties uz saviem puikām, nevis komandu, kurā ir pilns ar ievestajiem spēlētājiem. Svarīgi, lai spēlētājs būtu made in Latvia.
Tajā pašā laikā pagājušajā sezonā viens no lielākajiem «latviešiem», par ko fanoja skatītāji, bija slovāks Marsels Hossa…
Tā ir. Jebkurā klubā katrā sporta veidā ir vajadzīga kāda spilgta personība, kāds akcents — arī ēdiens kļūst garšīgāks, kad tam pieliek mazliet sāli.
Jaunajā sezonā lielākā personība nav Sandis Ozoliņš?
Vai tad kādam vēl ir kādi jautājumi?
Pašreiz Dinamo Rīga ir mazākā daļa no tiem leģionāriem, kas spēlēja iepriekšējā sezonā. Kāpēc notika šī maiņa?
Business is business… Mūsu maciņš arī nav no gumijas. Ja pieci spēlētāji grib vairāk naudas, nekā viņi saņēma pērn, tad man kādam citam tā ir jāatņem. Ar visiem centos runāt, vienoties. Jā, viņi visi labi nospēlēja, un es labprāt viņus visus būtu paturējis, bet viņi prasīja algas pielikumu, un to es nevarēju atļauties. Nav jau arī noslēpums, ka to leģionāru, kas pie mums pērn spēlēja, algas nebija ne tuvu Krievijas klubu ārzemnieku algām.
Tātad — vai ideju par Dinamo Rīga kā nacionālā kluba izveidi tomēr nediktē ekonomiska rakstura aspekti, ņemot vērā, ka algot, uzturēt vietējos sportistus sanāk lētāk?
Protams, tā ir! Jebkurš ārzemnieks vienmēr ir dārgāks. Un tā tas ir jebkurā valstī. Vietējam sportistam ir sava māja, automašīna utt., bet ārzemniekam tā visa nav, un viņam tas ir jānodrošina.
Ir jau arī skaidrs, ka Latvijas hokejisti Krievijas līgā skaitās ārzemnieki. Lai kāds no mūsu spēlētājiem dabūtu darbu kādā Krievijas klubā, viņam ir jābūt stipri vien labam, lai viņš varētu aizņemt vienu no piecām ārzemnieku vietām. No pagājušā gada Dinamo Rīga spēlējošajiem latviešiem tikai kādi divi vai trīs varētu pretendēt uz spēlēšanu kādā no Krievijas KHL klubiem, bet pārējie — diez vai. Ārzemniekam ir jābūt stipri vien labākam par vietējo spēlētāju, lai viņu paņemtu klubā.
Pirms dažiem gadiem presē tika publicētas Latvijas basketbolistu algas, kas daudziem bija liels pārsteigums. Šie basketbolisti Eiropas čempionātā netiek tālāk par priekšsacīkstēm, bet algās saņem daudzus tūkstošus latu. Kāds ir algu diapazons Dinamo Rīga hokejistiem?
Diapazons ir visai plašs. Mazākās algas, atbilstoši KHL nolikumam, ir ap 1200 eiro mēnesī. Spēlējot KHL klubā, mazāk maksāt nedrīkst. Savukārt, spēlējot fārmklubā, šī samaksa nedrīkst būt mazāka par valstī noteikto minimālo algu, bet ne lielāka par 50% no tās naudas, kas tiktu saņemta KHL līgas komandā. Mums ir septiņi astoņi hokejisti, kas, ja vajag, spēlē pirmajā komandā, ja vajag — fārmklubā. Viņiem ir tā saucamie divvirzienu līgumi, un katra mēneša alga tiek rēķināta burtiski pa dienām.
Cik liela tad ir lielākā alga, ko saņem Dinamo Rīga spēlējošs hokejists?
Vadošie spēlētāji ap 100 tūkstošiem eiro par sezonu, tā ir Eiropas klubu laba alga. Jaunie spēlētāji saņem mazāk.
KHL ir noteikti arī algas griesti?
Nē! Taču ir noteikti kluba algu budžeta griesti — to sasniegšana mums nedraud, savukārt, piemēram, Kazaņas vai Ufas klubiem tie ļoti «spiež». Plus vienu spēlētāju, kurš ir zvaigsnes statusā, var izcelt ārpus atļautā budžeta. Omskas komandai šāds spēlētājs noteikti ir Jaromirs Jagrs, Kazaņas — Aleksejs Morozovs, kurš saņem 3 līdz 5 miljonus eiro utt.
Cik lieli ir šie budžeta griesti, un kā uz to fona izskatās Dinamo Rīga?
Viena kluba sezonas algu budžeta griesti ir 620 miljoni Krievijas rubļu (ap 10 miljoni Ls). Minimālais algu budžets ir 200 miljoni Krievijas rubļu, tajā mēs iekļaujamies. Mūsu kopējais komandas budžets ir ap 15 miljoniem dolāru.
Vai jūs redzat iespēju Latvijā izveidoties vēl vienam tāda līmeņa hokeja klubam, kāds ir Dinamo?
Nav variantu! Ja arī uzbūvētu vēl vienu halli, ja arī savāktu naudu… Nu nebūs tik daudz kvalitatīvu hokejistu, kas tur spēlētu. Jā, mēs varētu savākt vēl vienu komandu, kas varētu pacīnīties ar pašreizējo Latvijas izlases kodolu, bet viņi noteikti nebūtu labāki. Tā būtu Baltkrievijas čempionāta līmeņa komanda. Savukārt, lai šāds klubs varētu startēt KHL, tur vajadzētu savākt 50% leģionāru, kā to šobrīd gatavojas darīt Minskas Dinamo. Vienkārši viņiem ir ļoti liels budžets, bet pagājušajā sezonā viņi izgāzās.
Jūs ilgu laiku pats bijāt spēlētājs, tagad — esat boss citiem hokejistiem, tostarp tiem, ar kuriem pats esat spēlējis kopā. Cik viegla vai grūta ir šāda pārslēgšanās?
Nav viegli… Savulaik bija grūti pat iedomāties, ka es varētu nevis spēlēt hokeju, bet gan sēdēt birojā pie datora un diviem telefoniem — katru pie savas auss. Sieva jau prasa, vai es vispār dzīvoju kopā ar ģimeni, jo es izeju laukā, kad viņi vēl guļ, bet pārnāku, kad bērni jau iet gulēt.
Viena lieta ir būt hokejistam, pavisam cita — kluba pārstāvim. Tās ir divas pretējās puses. Vienmēr par visu ir atšķirīgi viedokļi — par algām un daudz ko citu. Jāteic, šajā darbā kaut kādā mērā palīdz tas, ka kādreiz pats biju spēlētājs — tas šobrīd man ļauj būt solīti priekšā spēlētājiem, izprast spēlētāju loģiku, zināt, ko viņi darīs. Tiesa, dalītas jūtas jau ir, darot šo darbu.
Interesanti , ka starp visiem KHL menedžeriem tikai kādi trīs vai četri ir bijušie hokejisti. Visi pārējie ir funkcionāri, kuri ne reizi dzīvē hokeju nav spēlējuši. Pērn biju KHL menedžeru sapulcē, pēc kura bija neoficiāls pasākums, lai visi varētu sapazīties. Vienā brīdī Magņitogorskas Metalurg menedžeris Genādijs Veļičkins piecēlās un jautāja: cik vispār ir hokejistu starp mums — nehokejistiem? Bijām tikai divi — es un Oļegs Gross no Ufas Salavat Julajev. Turklāt ar viņu mēs savulaik esam spēlējuši kopā Latvijas bērzā.
Uzskatāt, ka hokeja menedžerim pašam ir jābūt bijušam hokejistam?
Nē. Taču tas ir liels pluss. Ir daudzas lietas, ko sapratīs tikai sportists. Ir bijušas reizes, kad nevaru izstāstīt, kāpēc pieņēmu vienu vai otru lēmumu, bet pašam ir skaidrs, ka tā bija pareizā izvēle.
Esot šajā klubā, jums ir jāstrādā kopā ar cilvēkiem, pret kuriem sabiedrības attieksme nav viennozīmīga — Aigars Kalvītis, Juris Savickis, Zigmārs Priede…
Mēs strādājam kopā un cenšamies to paveikt pēc iespējas labāk. Katram cilvēkam ir savi plusi, savi mīnusi, jautājums ir, ko labāk gribas redzēt. Neesmu tāds, kuru ļoti ietekmē sabiedrības attieksme, man nav svarīgi, ko par cilvēkiem runā, jo runā jau daudz arī par mani — nekad nebūs tā, ka visiem patiksi.Tāpēc svarīgi, kādas ir attiecības savā starpā,un es domāju, ka mums savā starpā ir labas attiecības, mēs darām vienu kopēju darbu un tas mūs vieno.
Brīdī, kad jūs nomainījāt Dinamo valdes priekšsēdētāja amatā Viesturu Koziolu, kuluāros izskanēja pieņēmums, ka reālais kluba finansiālās dzīves vadītājs tomēr ir Zigmārs Priede. Kāds īsti jūsu funkciju sadalījums klubā?
Zigmārs Priede vairāk nodarbojas tieši ar tehniskām un finansiālām lietām — mārketingu, naudas piesaisti, sponsoru līgumu kontroli un tamlīdzīgām lietām. Es neesmu īsti biznesa cilvēks, esmu sporta pārstāvis, pārējās lietas mācos. Es atbildu par sportu, hokejistiem, viņu nodrošinājumu, turnīriem visu, kas ar to saistīts, spēles, izbraukumi utt. Protams, ka strādājam kopā un cenšamies visu kopīgi veidot tā, lai viss funkcionē.