Teroristu izsekošanā un ķeršanā gūtās prasmes noder arī biznesa drošībai un banku regulējumu ievērošanai
Nerezidentu apkalpošana ir un paliks svarīga Latvijas banku biznesa niša, kas nosaka nepieciešamību pēc augstākajiem naudas atmazgāšanas novēršanas un terorisma finansēšanas novēršanas standartiem šai sektorā. Nesen šim uzdevumam Latvijā ir piesaistīts ASV bijušais superspiegs Džozefs Kofers Bleks (Joseph Cofer Black), kas ir ievērojams ar savu svarīgo lomu bēdīgi slavenā terorista Karlosa Šakāļa notveršanā. Viņš arī vadīja CIP Pretterorisma centru pēc 1998. gadā izsludinātā «kara pret al Qaeda». Šogad novembrī Dž. K. Bleks tika ievēlēts par Baltic International Bank (BIB) padomes locekli.
Pirms trijiem gadiem, kad jūs jau astoņus gadus bijāt prom no CIP un darba ASV valdībā, jūs kādā intervijā sevi nodēvējāt par «pretterorisma praktiķi». Vai arī BIB jūs nodarbojaties ar to?
Nē, teroristus es te nemeklēju. Tas ir palicis manā iepriekšējā dzīvē, kad es pats aktīvi nodarbojos ar teroristu ķeršanu un pēc tam valdībā palīdzēju celt vēstniecību kapacitāti cīņai pret terorismu. Daudz darba ir bijis šādos te kabinetos pie apaļiem galdiem, bet es esmu arī teroristus izskaitļojis un ķēris pavisam praktiski. No tā darba tagad esmu pensionējies, un privātajā sfērā un finanšu sektorā ar savu ekspertīzi un prasmēm es jau esmu noderīgs kam citam. Proti, ja jums nav spēcīga un droša banku sektora, tad varat aizmirst par tankiem – tad jums arī bez tiem ir problēmas.
Latvija un Baltija mani ieinteresēja arī tāpēc, ka es neko daudz par šejieni nezināju. Āfrika, Tuvie Austrumi, Āzija un arī citas Eiropas valstis bija manas agrākās darbības lauks, bet ne šeit. Uz šo pusi Eiropā līdz šim biju nokļuvis tikai līdz Dānijai.
Vien nedaudz iedziļinoties, ir skaidrs, ka tieši jūsu ekspertīzes pievienošana bankas vadībai ir visai jēdzīga. Kā jūs pats to komentējat?
Tam tiešām ir liela jēga, bet tā ir tāda kā nejauša. (Smejas.) Pensijas gadu lielā lieta – un tas ir tiešām aizraujoši – ir tā, ka tu vari nodarboties ar to, ko dzīvē neesi darījis. Piemēram, es tagad esmu arī kādas biotehnoloģiju kompānijas valdē, un šīs kompānijas misija ir inovācijas vēža ārstēšanā. Kāds bijušajam spiegam un diplomātam ar to sakars? ‒ Pirmām kārtām tas ir ļoti interesanti, un tad es ar savu klātbūtni šīs kompānijas padomē arī ienesu atšķirīgu pieredzi, kā tai izdzīvot tirgū ar diezgan briesmīgiem izaicinājumiem.
Piemēram, tā kompānija tiek kotēta biržā, un tā var tikt pakļauta naidīgiem īsās pārdošanas uzbrukumiem. Maza farmācijas kompānija ar vairākiem jauniem preparātiem klīnisko pārbaužu stadijā tam ir labs mērķis. Dažas no manām kompetencēm ļauj kompāniju no tāda riska pasargāt. Tas ir kā pasargāt bērnu, līdz tas pieaug un pats sevi var pasargāt. Ja tas nenotiks šīs kompānijas gadījumā, tad daudziem cilvēkiem var tikt liegta iespēja dzīvot ilgāk. Šāda misija ir cēla, tāpēc man šis darbs patīk. Tai pasaulē, par kuru raksta arī jūsu avīze, ir daudz plēsoņu, un šis tas, ko esmu iemācījies, pret to var palīdzēt. No vienas puses tas ir interesanti, no otras – es par to jūtu gandarījumu. Tas ir lielāks gandarījums, nekā no golfa spēles. Un tāda pati sajūta man ir šeit, BIB. Man ir saprātīgs pretterorisma pieredzes daudzums, un tās daļa ir saistīta ar terorisma finansējumu. Esmu palīdzējis izstrādāt ASV pretterorisma rīcībpolitikas spējas, kas šo politiku arī turpmāk ir padarījušas vēl efektīvāku, kad es jau no tā darba biju aizgājis.
Ir liela saistība starp pretterorismu un naudas atmazgāšanu. Faktiski tās ir vienas monētas divas puses.
Tūlīt pie tā atgriezīsimies, bet sākumā drusku plašākas dabas jautājums – cik tieši pielietojama ir jūsu pretterorisma pieredze korporatīvajā vidē?
Saistība ir pienācīga. Vienā jomā gūtā pieredze vispār mēdz būt ļoti noderīga citās, lai gan tur ir jau citi mērķi. Šeit mērķis ir palīdzēt salīdzinoši mazām institūcijām, arī tiešām mazām kompānijām izstrādāt un īstenot piemērotas procedūras, lai tās visos savas darbības aspektos būtu drošā teritorijā. Bankā tas nozīmē atbilstību regulējumiem, kas kļūs aizvien sarežģītāki, tāpēc organizācijai ir jābūt drošai, ka tas, kas šķiet atbilstīgs, tāds arī būtu un lai tas būtu tiešām efektīvi. Ir jābūt sistēmai, kas attur tos, kas gribētu izmantot Latvijas bankas neatbilstīgiem mērķiem, un palīdzētu ar to cīnīties. Līdzīgi kā cīņa ar vēzi, manuprāt, tā ir cildena nodarbe.
Turklāt BIB jau nav nekāda JPMorgan Chase, vai ne? Tomēr uz to attiecas tie paši regulējumi, lai gan cilvēkresursi un procesi šeit ir ļoti atšķirīgi. Faktiski tie regulējumi ir replicēti un attiecināti uz institūcijām šeit, kas ir nozīmīgas Latvijas nākotnei. Iznākumā BIB un vēl 11 bankām, kurās tika veikts ASV ekspertu audits, ir jāievēro ne tikai Latvijas un Eiropas, bet vēl arī ASV regulējumi. Par maz neliekas.
Tas galīgi nav vienkārši. Paskatieties kaut vai uz starptautisko tirdzniecību – diplomātu un ierēdņu armijas cenšas saskaņot ASV un ES regulējumus TTIP sarunās, lai tie nebūtu konfliktējoši. Tas ir process, kurā tiek radītas veselas karjeras, cilvēkiem sēžot pie sarunu galdiem. Mana pieredze ir praktiskāka, un es mēģinu pielietot tieši šo savu redzējumu, ko tad jau padome var likt lietā bankas stratēģijā. Vai es šai amatā esmu īpatnis? – Jā, noteikti, bet noderīgs.
Kā jūs nonācāt līdz BIB? Ne jau caur darba sludinājumu?
Mums ar Valēriju Belokoņu ir kopējs draugs Amerikā. Viņš ieteica V. Belokoņa kungam, ka šeit varētu noderēt kāds ar šādu pieredzi, un mūs iepazīstināja. Es savu dzīvi esmu pavadījis kopā ar «labajiem čaļiem», aizstāvot vājos un neaizsargātos. Ticiet man – ja man būtu kaut mazākās bažas par šo banku vai šo darbu, manis šeit nebūtu. Šī ir laba, spēcīga iestāde, kas dara visu to labāko, lai pildītu savu lomu savā valstī, sabiedrībā un ekonomikā. Protams, ka šeit ir ko darīt, un es nekad neesmu pievienojies nevienai komandai, kurā nebūtu kas uzlabojams – tāpēc jau es to daru, bet pati bankas būtība un tās darbs ir spēcīgs un stabils.
Jūsu piesaiste šķiet visai inovatīva. Vai tā nozīmē, ka BIB netaisās vienkārši izpildīt regulējumus, bet būt pat progresīva naudas atmazgāšanas (AML) un terora finansēšanas shēmu (CTF) novēršanā? Ko viņi ar jūsu rokām te konkrēti grib izdarīt?
Redziet, tas ir kā flotē – kuģa apkalpē ir dažādi inženieri, kas atbild par savu – mašīnām, ieročiem utt., bet tas viss kopā ir komanda. Un arī bankas komandai ir jādara katram savs, tomēr kopā. Tāpēc paklausība AML un CTF regulējumiem nenotiek vienā departamentā, bet visā finanšu institūcijas efektīvā darbībā. Visu cieņu krieviem, bet no viņiem ir cēlies termins «Potjomkina sādža». Lūk, un mans uzdevums ir, lai te nebūtu nekādas Potjomkina tipa kārtības šķietamības, kas nomierina regulatorus.
Šeit viss ir un būs pa īstam, un šī būs pat sevišķa banka un paraugs, kā tām lietām ir jānotiek. Pats BIB biznesa izaugsmes modelis būs tāds, kas nepieļaus to, pret ko ir vērsta AML un CTF politika, un tas šo banku padarīs prestižu un piesaistīs tai investorus. Līdzīgi kā ar skolām – jūs kā tēvs zināt to prestižu un kāpēc tur būtu vai nebūtu jālaiž savs bērns.
Bet jūsu klātbūtnes funkcija šeit tomēr nav arī ar domu par nomierinošu efektu un kā paskaidrojums regulatoriem, ka mums te cilvēki zina, ko dara?
Pilnīgi pretēji. Es nevienam neko nepaskaidroju – es daru. Es atnāku, noskaidroju situāciju, vājās vietas un ko darīt. Tas ir tas, ko manā profesijā cilvēki dara – atrisina problēmas vai mirst, cenšoties to darīt.
Manā sapratnē tas, ko grib panākt ASV valdība – un tas ir mans ieskats, jo es vairs neesmu valsts sekretāra palīgs, ir izmantot savu finanšu spēka plecu, lai apturētu naudas atmazgāšanu un terorisma finansēšanu. Tas ir viņu nodoms. Nodoms nav traucēt, apsēst un izstumt no biznesa finanšu organizācijas, kas citādi plauktu un attīstītos. Tā kā jautājums ir par mājasdarbiem, un mēs šeit BIB savējos izpildīsim labāk, nekā tiek prasīts.
Man patīk kāda jūsu agrāk izteiktā doma par jūsu – ļoti ilggadēja valsts drošības aģenta un amatpersonas – pāriešanu privātajā biznesā, ka, jo labāku atbalstu jūs sniedzat industrijām, jo mazāk darba paliek valdībai.
Tas aizvien ir spēkā. Un valdība parasti arī nav tas labākais pārmaiņu ieviesējs, kad tādas vajag. Sākot ar to, ka valdība nerada naudu – tā to tērē, un šiem cilvēkiem tiešām nav ieskata, kā nauda reāli rodas. Man pašam tas bija viens no lielākajiem «kultūras šokiem», pārejot uz privāto sektoru – redzēt, kā nauda reāli rodas. Man kā ierēdnim visu mūžu bija jāaizstāv sava budžeta nepieciešamības – es naudu dabūju sapulcēs un ar runāšanu, bet šeit ir bilance. Tāpēc labākais, ko valdība var darīt, ir vides un klimata radīšana, kurā privātais sektors pelna un arī īsteno vajadzīgās pārmaiņas.
Cik liela loma finansēm un visiem šiem regulējumiem vispār it cīņā pret terorismu, sevišķi salīdzinājumā ar problēmām, ko tas rada finanšu sektoram?
Loma tam ir nozīmīga, un par tā ietekmi uz finanšu sektoru es arī varētu uzrakstīt 100 lappušu garu atskaiti. Īsumā – ne velti tas viss nāk no Amerikas, jo mēs pret šo naudas un terorisma saistību dolāra dēļ bijām visatvērtākie un visjūtīgākie. Mēs izvērtējām visus iespējamos procesus un līdzekļus, kā uzveikt terorismu, un viens no acīmredzamākajiem un ASV politiskajā vidē arī populārākajiem instrumentiem bija mums jau zināmais narkotiku karteļu modelis.
Mums ar narkodīleriem ir liela pieredze, un viņi savā rūpalā ASV pelnīja tādu naudu, ka tā viņiem radīja jau loģistikas problēmas. Narkotiku nauda tika transportēta uz paletēm. Un cīņā pret narkobiznesu acīmredzamais risinājums bija klasisks – seko naudai. Izsekojot naudai, ļoti labi ir redzama visa narkobiznesa shēma un tās galvenie spēlētāji.
Šī pieeja darbojās pasakaini labi, un cietumi strauji pildījās. Bet ar narkotikām problēma ir tā, ka, pat iznīcinot visu karteli, tā vietu 48 stundās ieņem kādi citi. Tāpēc narkotiku apkarotāju darba sekmīgumu praktiski varēja vērtēt pēc narkotiku cenas tirgū, bet tas neizskauda pašu parādību.
Manā Pretterorisma centra vadības laikā šis narkobiznesa finansējuma izsekošanas modelis tika ieviests arī attiecībā pret terorismu, tāpēc es varu uzņemties gan savu uzslavas, gan kritikas daļu. Mēs sākām no mazuma, bet šī pieeja ļoti strauji pieauga, un ar ASV Finanšu ministrijas atbalstu tai bija arī labi iznākumi. Tā visa labā daļa ir tajā, ka, līdzīgi kā narkotranzīta apkarošanā, ja jums ir pareizais personāls un metode, tad jūsu panākumi būs lieli. Tie bija lieli manā laikā, un tie ir vēl lielāki tagad.
Bet CTF problēma ir tajā, kas mums drīz vien kļuva skaidrs – ka vairākums terorisma operāciju neko daudz nemaksā. Ja mums izdodas no CTF aprites izņemt 500 tūkstošus dolāru, tas ir ekvivalents lielai globālā terora daļai. Un tā arī ir problēma – to ir ļoti viegli atjaunot. Mēs varam būt ļoti sekmīgi, bet teroristi tiem nodarīto spēj viegli kompensēt. Tas ir kā ķert kurmjus – ļoti liela ņemšanās ar mazu beigu iznākumu. Veselās valstīs terorisma finansēšana ir ne tikai pieņemama, bet tā tiek arī iedrošināta ar reliģiskiem un nacionāliem motīviem kā labdarība.
Nav jau arī mums tas nekas nepazīstams. Vēl salīdzinoši nesen Amerikā īru krogā normāla parādība bija ziedojumu kārba «savai vecajai valstij», un nebija noslēpums, ka ne jau atraitnēm un bāreņiem tas aiziet, bet Īru republikāņu armijai.
Vārdu sakot, pienāk brīdis, kad ar ziedojumu sistēmu un ieaudzināto kultūru vien ir pietiekami, lai kompensētu to, ko mēs ar savu CTF politiku terorismam nodarām. Tāpēc no vienas puses tas ir izdarāms, bet no otras – tas ir ļoti grūti.
Atšķirībā no pretnarkotiku cīņas ar vējdzirnavām, terorisms gan nerada atkarību, ja tā drīkst izteikties, mērķauditorijā. Terorisma «produktam» sabiedrībā noteikti nav pieprasījuma.
Tiesa. Un atšķirība ir arī finansējuma modelī, kā nauda tiek ģenerēta un sadalīta, un terorisma sekmīgumam pašu teroristu vērtējumā noteikti nevajag tik daudz naudu, kā narkobiznesa mērķu sasniegšanā. Pat ja teroristus izdodas atslēgt no finansējuma avotiem, viņi mēdz pašfinansēties, piemēram, sākot nodarboties ar kredītkaršu zādzībām.
Vai šī pretterorisma politika ar visu tās apgrūtinājumu veselai finanšu industrijai vispār darbojas?
Noteikti. Par to nav šaubu. Vienkārši nemitīgi nāk klāt aizvien jauni aspekti. Jo tāda ir cilvēka daba – tu viņam liedz vienu, un viņš izdomās kaut ko citu. Ne velti ir sazēlis cilvēku nolaupīšanas rūpals. Un Irākā viņi vienkārši paņem tanku, izgāž bankas sienu un paņem naudu. Ir varianti.
Bet no otras puses arī starptautiskā valstu sistēma ir kļuvusi saliedētāka un itin sekmīga savos CTF centienos un pretterorisma politikā vispār. Daudzi teroraktu plāni tiek novērsti agrīnā fāzē, un mēs tajā kļūstam aizvien efektīvāki. Problēma ir tajā, ka tu jau nevari būt efektīvs vienmēr un neizlaist cauri pilnīgi neko. Un tiklīdz kaut kas tiek cauri, tas kļūst zināms visā pasaulē, un iespaids ir, ka pasaule ir terora pārņemta.
Aizvien vairākas valstis apzinās, ka tās var tikt pakļautas teroristu grupu manipulācijām, kā tas ir redzams Irākā, Jemenā un Sīrijā, kur sekmīgas valstiskas pārvaldības esamība var tikt nopietni apšaubīta vai tādas nav vispār. Tā ir ideāla vide teroristu grupām, vervēšanai un finansēšanai.
Terorisms tātad ir elastīgs, bet vai tādi ir arī banku regulējumi? Vai tie vienkārši nekrājas aizvien lielākā prasību kaudzē?
Tā jau tā birokrātija darbojas, vai ne? No pozitīvās puses raugoties, šis ir iemesls, kāpēc ASV administrācijas vienmēr raugās, lai mūsu finanšu ministrs būtu sevi pierādījis biznesmenis. Jo viņam ir jāsaprot, kā visi viņa regulējumi un citas darbības izpaudīsies un ietekmēs privāto sektoru. Un valdības mērķis jau tomēr ir veicināt biznesu, nevis to nožmiegt.
Atgriežoties pie jautājuma, jā – amerikāņi grib apkarot naudas atmazgāšanu un terorisma finansēšanu, un mēs gribam, lai tiktu īstenoti tam piemēroti regulējumi, bet tam nav jānotiek uz mazu privāto institūciju pastāvēšanas un biznesa rēķina. Cik sekmīgi amerikāņi ir regulējumu uzlikšanā cilvēku ikdienai? Spriežot pēc mūsu nodokļu iekasēšanas sistēmas, ne visai. Jo katru gadu ir nepieciešama grāmatvežu armija, lai pilsoņi spētu aizpildīt savas nodokļu deklarācijas, un vai iznākumā ir sasniegts mērķis, proti, ka visi samaksā savu daļu? Diez vai, jo, kā izrādās, paši bagātākie mēdz nemaksāt pat neko.
Labi, jūs neesat paskaidrotājs un mierinātājs, tomēr jūsu klātbūtnei taču šeit būs šāds efekts – ka regulatoram varēs izsmeļoši paskaidrot, kā notiek pakļaušanās gan regulējumu burtam, gan garam?
Protams. Un ne tikai regulatoram, jo es to spēšu paskaidrot arī amerikāņiem. Es galu galā esmu ASV pilsonis, un mūsu valstis ir partneres – uzbrukums vienai ir tas pats, kas uzbrukt arī otrai. Mēs esam brāļi. Mans dēls pēc universitātes kalpoja gaisa desantnieku brigādē, kas bāzējās Itālijā. Viņi veica misijas arī Afganistānā, bet viņiem bija jābūt arī gatavībā 24 stundu laikā vajadzības gadījumā desantēties Latvijā. Ja jums tai laikā kāds uzbruktu, mans dēls cīnītos par Latviju. Mēs esam šeit iesaistīti, mēs esam gatavi par to maksāt ar dārgāko, kas mums ir, un es personīgi esmu priecīgs, ka ar savu darbu tagad varu atbalstīt arī vienu no Latvijas sabiedrības pīlāriem, kāds banku sektors noteikti ir. Es gribu to darīt. Es gribu, lai tas būtu efektīvi kā investoriem un klientiem, tā Latvijas ļaudīm.
Es zinu, ka pret šo biznesu te ir dalītas jūtas, bet principā – kas gan var būt pret nerezidentu banku, kas valstī ienes starptautisku kapitālu, kas tiek ieguldīts arī reģionālos un nacionālos projektos? Es tos pretargumentus vienkārši nesaprotu, un mums tiem ir jātiek pāri. Es darīšu, ko varēšu, lai Latvijai piesaistītu ārvalstu investorus, lai viņi noguldītu depozītus šai bankā. Jo šai bankai ir uz vidi un sabiedrību fokusēta investīciju stratēģija. Tā ir mūsu nākotne – atjaunojamā enerģija, videi draudzīga zivkopība utt., un šai nākotnē ir jāiegulda šodienas nauda.
Tas ir ļoti skaidrs arī ASV armijai, kuru es labi pārzinu. Viņi negrib karavīrus nokrāmēt ar liekiem uzkabes kilogramiem, piemēram, rāciju akumulatoriem, tāpēc ir attīstīti viegli tam piemēroti saules paneļi – visas šīs lietas. Tā ir mūsu nākotne visās jomās, un mūsu ieskatā tā ir uzvaras stratēģija arī investīcijām – tur ir nākotnes peļņas marža, tur ir drošība, tur ir sociāls un morāls atbildīgums.
Vai tas nav brīnišķīgi – sociāli un morāli atbildīgas investīcijas? Mēs te vairs nerunājam par kaut kādu Gordonu Geko ar viņa alkatības apoloģiju. Šīs ir jau citas investīcijas, un man šī lieta nudien patīk. Mēs dosim peļņu investoriem, ilgtspēju Latvijas un Baltijas ekonomikai, darba vietas cilvēkiem un investīcijas reģionāli svarīgos projektos. Man tas arī kā amerikānim šķiet lieliski, jo stiprāka Latvija un viss reģions, kas dod dzīves pamatu un dzīvesprieku saviem pilsoņiem, ir mūsu vistiešākajās interesēs. Jo pārtikušāki un laimīgāki jūs esat, jo laimīgāki mēs esam.
Tas ir labi, ka jūs norādāt uz šādu personisko attieksmi, jo, manuprāt, tā tikai uzlabo profesionalitāti.
Noteikti! Jūs jau zināt, ko runā par spiegiem – ka tie melo, un es nudien protu melot. Bet ja es varu pateikt patiesību – kāpēc gan ne? Tas ir daudz vienkāršāk, un tas ir patīkami. Man patīk šeit būt, un varbūt es spēšu arī kaut ko padarīt labāku.
#1/2
