Trakot un vēlēties mainīt pasauli ir jauno daļa – ik pa kādām desmitgadēm tas notiek demonstratīvi. Šobrīd atkal ir tāds laiks, ko varam redzēt arī daudzviet Eiropā, kad jaunieši nepacietīgi, izlēmīgi un drosmīgi ne tikai piedalās protesta akcijās, bet uzrunā arī vadošos politiķus un lielos koncernus, pārmetot, ka vecākās paaudzes nedara pietiekami klimata krīzes novēršanai.
Nē, tā nav tikai zviedru skolniece Grēta Tunberga, kura šodienas 13–19 gadus veco jauniešu vidū ir ne mazāk pazīstama kā populāras TV vai futbola zvaigznes. No 1995. līdz 2010. gadam dzimušie jaunieši ir atkal kļuvuši tik politiski un ekonomiski ieinteresēti, kā sen nav bijis – viņi intensīvi uzdod jautājumus, ir radikāli un vizionāri noskaņoti un grib lietas mainīt uz labo pusi tūlīt, te un tagad.
Pieaugošā digitālā paaudze ir arī varens patēriņa spēks, jo tā ir salīdzinoši turīga. Tikai ASV vien tā gadā patērē ap 143 miljardiem dolāru, tātad uzņēmumiem ir ko iespringt, lai šo emocionālo, nekonsekvento un hedonistisko klientu daļu piesaistītu. Šī paaudze pārliecības dēļ lielā mērā lieto vegānu uzturu, mīl braukt ar vilcienu, velosipēdu vai elektroskūteri, personīgo mašīnu uzskata par lieku greznību, toties brīvdienās labprāt aizlido atpūsties uz Jaunzēlandi. Tā sauktā Z paaudze gan zina, ka viedtelefonu ražošanā bieži tiek pārkāptas cilvēktiesības, bet pāriet uz mazāk jaudīgu «zaļo telefonu»? Laikam tomēr ne. Viņi nesaskata jēgu, lai iepirktos lielveikalos, toties neuzticas tam, ko Google dara ar viņu datiem, bet kosmētikas produktu sastāvdaļas grib zināt visai skrupulozi. Vienlaikus šī paaudze pazīst bailes no terora, ir piedzīvojusi globālās finanšu krīzes sekas, kas rada tai papildu nedrošību par nākotni un neuzticēšanos.