Šonedēļ turpinās eirozonas politiķu neizlēmība, kā atrisināt sasāpējušies reģiona parādu krīzes jautājumus. Galvenais jautājums joprojām paliek potenciālā Grieķijas parāda restrukturizācija un otra aizdevuma piešķiršana šai valstij.
Joprojām nav skaidrs, ar kādiem nosacījumiem Grieķija saņems atbalstu pēc šā gada beigām. Tāpat šīs nedēļas beigās tiks publicēti eirozonas banku stresa testu rezultāti, un būs lielāka skaidrība par to, cik tad īsti vājš vai stiprs ir monetārā reģiona finanšu sektors. Saglabājoties ilgstošai neskaidrībai un parādoties baumām, ka banku stresa testu rezultātu varētu būt vāji, finanšu tirgus sācis nervozēt, un spekulanti pastiprināti pievērsušies jautājumiem par Eiropas trešās lielākās ekonomikas – Itālijas nākotni.
Rezultātā Itālijas 10 gadu termiņa obligāciju ienesīgums pirmo reizi vēsturē pārsniedzis 6% atzīmi un draud pietuvoties līmeņiem, kas ilgtermiņā, ņemot vērā milzīgo valsts parāda apjomu (aptuveni 120% no IKP), nav saglabājami.
Lai gan eksperti atzīst, ka Itālijas ekonomika ir stiprāka nekā Grieķijas, Portugāles un Īrijas ekonomikas, zināmi draudi pastāv. Ja patiešām arī šī valsts nespēs norēķināties par savām parādsaistībām, to glābt var izrādīties pārāk dārgi – varbūt pat īsti neiespējami. Tāpat, runājot par Itāliju, jāņem vērā, ka šīs valsts ekonomika aug pārāk lēni. 2010.gadā IKP auga vien par 1,3%, un šogad tiek plānots IKP pieaugums vien 1% apjomā. Arī pirms krīzes Itālijas ekonomika nebija starp strauji augošām – pat 2006. gadā Itālijas IKP pieauga par 2%, un pēdējais gads, kad Itālijas ekonomika pieauga vairāk nekā par 3%, bija 2000. gadā (3,7%). «Kopā ar valsts parādu, kas veido 119% no IKP, tas iezīmē nākotnes draudus Itālijai – pat ja valsts aizņemsies tikai tik daudz, lai segtu jau esošā parāda procentus, parāda attiecība pret IKP pieaugs. Īpaši, ja Itālijas parāda procentu likmes ievērojami palielināsies,» norāda Hipo Fondu vecākais finanšu analītiķis Aleksejs Marčenko.
Eksperts gan izsaka cerību, ka pašreizējam Itālijas obligāciju ienesīgumu kāpumam, visticamāk, ir īstermiņa raksturs. «Itālija ir fundamentāli spēcīgāka par Grieķiju vai Īriju – tās izdevumi ir sabalansēti ar ieņēmumiem, deficīts ir mērens (2010. gadā – 4,6% no IKP) un veidojas galvenokārt pārāk lielā Itālijas valsts parāda procentu maksājumu dēļ. Itālijas banku sistēma ir veselīgāka nekā Īrijā vai Portugālē un Itālijas privātā sektora parādi nav lieli. Visbeidzot, fakts, ka Itālija ir viens no lielākajiem obligāciju emitentiem pasaulē (tās valsts parāds absolūtos ciparos ir trešais pasaulē pēc ASV un Japānas) padara Itālijas obligācijas par pietiekami likvīdu instrumentu, no kura lieliem obligāciju turētājiem grūti atbrīvoties pilnībā,» esošo situāciju raksturo A. Marčenko.
Katrā ziņā, lai gan Itālijas stāvoklis nav galēji dramatisks, uzmanīgiem jābūt un sevišķa atbildība šajā ziņā ir jāuzņemas eirozonas politiķiem. «Itālijas situācijas saspīlējums ir atgādinājums eiro zonas politiķiem, eirozonas valstīm un centrālajām eiro zonas institūcijām – nekavēties ar eiro zonas strukturālajām izmaiņām un necerēt, ka laikā, kas ir nopirkts, iedodot kredītus nelielām perifērijas valstīm – tādām, kā Grieķija, Īrija vai Portugāle – kaut kas uzlabosies pats no sevis. Tieši otrādi – garš nenoteiktības periods var likt investoriem piesardzīgāk novērtēt arī citu perifērijas valstu parāda vērtspapīrus, un problēmas var sākties arī valstīs, kas līdz šim samērā labi tika gala ar parādu krīzi – Itālijā vai Spānijā. Šeit problēma ir tā, ka šo valstu ekonomikas ir daudz lielākas par Grieķijas vai Īrijas, lielāki ir šo valstu parādi absolūtos ciparos un attiecīgi to glābšanai vajadzēs vairāk naudas – eiro zona vienkārši nevarēs atrast tik daudz līdzekļu. Piemēram, Itālijas ārējais parāds absolūtos ciparos veido aptuveni 1,6 triljonus eiro. Tas nozīmē, ka, ja Grieķijai līdzīgas problēmas būs Itālijā, summas, kas nepieciešamas glābšanai, būs mērojami simtos miljardu eiro, un, visticamāk, tik daudz naudas atrast nebūs iespējams. Tad eiro zonai būs jāsper radikālāki soļi, turklāt laika trūkuma apstākļos,» norāda A. Marčenko.
Tāpat šonedēļ (piektdien 19:00 pēc Latvijas laika) tiks publicēti eirozonas banku stresa testu rezultāti, kas sniegs lielāku skaidrību par to, cik stiprs vai vājš ir reģiona finanšu sektors. Katrā ziņā tieši šiem datiem šonedēļ pievērsta centrālā finanšu tirgus dalībnieku uzmanība. «Galvenais, ko gaidīs no stresa testiem – to pieņēmumu reālistiskums. Stresa testu pesimistiskajam scenārijam jābūt tiešām pesimistiskam – tam jāparedz arī parāda problēmu iespējamība arī Spānijā un Itālijā, ka arī jānovērtē zaudējumi no atvasinātiem instrumentiem, kas materializēsies kādas eirozonas perifērijas valsts defolta gadījumā. Tikai šajā gadījumā tirgus dalībnieki noticēs, ka eirozonas banku regulatori pilnībā apzinās potenciālo problēmu mērogu un gatavi adekvāti rīkoties sliktākajā gadījumā, un, ka eirozonas banku regulatoriem sliktākais scenārijs neradīs pārsteigumu. Pagājušā gada «maigie» stresa testu nosacījumi pamatīgi diskreditēja šos testus, jo Īrijas bankas, kas tika atzītas par stabilām, bija jāglābj. Protams, paziņojums, ka vienai vai otrai bankai pie noteiktiem nosacījumiem var parādīties problēmas ar kapitālu, spēj rādīt problēmas šai bankai nekavējoties – tāpēc arī šoreiz stresa testu nosacījumi var būt «saudzējoši». Tas, protams, neveicinās uzticību un stabilitāti Eiropas banku sektorā,» stresa testu nozīmību uzsver A. Marčenko.